Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Latvieši pirmajās Eiropas vieglatlētikas meistarsacīkstēs

Eiropas labākie vieglatlēti uz pirmo čempionātu pulcējās 1934. gada 7.—9. septembrī Turīnā, Itālijā. Arī Latvija deleģēja savus sportistus, kuriem jāpārstāv sarkanbaltsarkanās krāsas pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs. Tas nebija vienkārši, bet izdevās godam!

“Lieli, plaši vieglatlētu pulki no visām Eiropas malām šonedēļ plūst uz Vidus jūras apskaloto Mussolīni zemi. Visu nāciju sportistiem ir tikai viens mērķis, viena doma — ātrāk nokļūt Turīnā — pilsētā, virs kuras gandrīz mūžīgi zaigo zilās dienvidus debesis un kura 7.—9. septembrim solās izvērsties par visu Eiropas labāko vieglatlētu mītni. Kā svētceļnieki turp dodas varenie somi, mūsu kaimiņi igauņi, lepnie poļi, pašapzinīgie vācieši — it visi, visi — arī latvji,” 1934. gada augusta beigās ziņoja avīze Sporta Pasaule.

Saskaņā ar preses aprēķiniem Turīnā pulcējās ap 300—360 sportistu no vairāk nekā 20 valstīm, lai izcīnītu pirmos Eiropas čempionu titulus 22 disciplīnās. Jāpiebilst, ka pagaidām pulcējās tikai kungi. Dāmām pirmais Eiropas vieglatlētikas čempionāts tika sarīkots pēc četriem gadiem — 1938. gadā.

ROŽAINĀS CERĪBAS

Pārstāvēt Latvju uz Turīnu devās seši sportisti — soļotājs Jānis Daliņš, daudzpusīgais desmitcīņnieks Jānis Dimza, šķēpmetējs Otto Jurģis, sprinteris Jānis Ķīvītis, diska metējs Vilhelms Rozenbergs un garo distanču skrējējs Voldemārs Vītols. Sportistus pavadīja Latvijas Vieglatlētikas savienības darbinieks Pēteris Kroģis un Rīgas Policijas Darbinieku Sporta Kluba (RPDSK) pārstāvis Kalnozols. Līdz ar viņiem Turīnā ieradās arī Latvijas preses pārstāvji — žurnālisti un sporta fotogrāfi. Pirmo Eiropas vieglatlētikas meistarsacīkšu atspoguļojums Latvijas laikrakstos bija itin plašs.

Sporta draugi Latvijā savas lielākās cerības lika uz olimpisko vicečempionu un pasaules rekordistu Daliņu. “Ar visrožainākām cerībām uz Turīnu var doties mūsu soļošanas čempions Jānis Daliņš. Atzīsimies atklāti, ka no viņa mēs gaidām uzvaru. Uz savu Daliņu jau esam tik lepni, viņš mūs ir tā izlutinājis, ka citādi nemaz nevar būt,” pirms čempionāta rakstīja Sporta Pasaules žurnālists Arnolds Šmits.

Kādu laiku pirms Eiropas meistarsacīkstēm plecu treniņā savainoja Dimza, taču uz Turīnu devās un bija uzskatāms par vienu no pretendentiem uz augstām vietām. Uz vietu stiprāko desmitniekā varēja cerēt šķēpmetējs Jurģis. “Viņš tiešām ir vīrs, par kuru var bez liekulības priecāties katrs latvis. Nav Jurģim mūsu zemē cienīgas konkurences, taču neskatoties uz to, viņš trenējas tik cītīgi un pēta savus spēkus, kā laikam gan neviens cits mūsu atlēts. Un sarunā — katrā vārdā no viņa dveš spēks, spraigums, tā kā atliek tikai izsaukties: lūk, tāds ir īsts sportists! Jurģim Turīnā paredzama milzīga konkurence… [..] Ar savu jauno mūsu valsts rekordu — 67,68 metriem Jurģis patlaban ieņem 9. vietu Eiropā,” sprieda Sporta Pasaule.

Pagalam vājas izredzes tika prognozētas Latvijas labākajam sprinterim Ķīvītim, jo citas Eiropas valstis šajā disciplīnā bija krietni priekšā. Arī pārējiem tas drīzāk bija pieredzes krāšanas brauciens. Turklāt Voldemāram Vītolam, kurš plānoja startēt 5000 metru skrējienā, sporta prese atgādināja, ka viņam drīz vien būs jātiek skaidrībā ar savu sportisko pārliecību. “Viens gan skaidrs — nu reiz mūsu patīkamam atlētam būs jāizšķiras uz visiem laikiem, kam tas turpmāk piegriezīs galveno vērību — skriešanai vai slēpošanai? Lietpratēji aizrāda, ka sacīkšu slēpojumi neatļaujot uzstādīt labus rezultātus skriešanā,” pirms čempionāta pamatoti sprieda sporta žurnālists Arnolds Šmits.

SPORTISTU PARĀDE TVEICĒ

Eiropas čempionāta pirmajā dienā, 7. septembrī, bija paredzētas pirmās sacīkstes un oficiālā atklāšana. Tā bija saulaina un ļoti karsta piektdiena. Neierastajos apstākļos latviešu sportisti mēģināja izprātot, kā labāk sagatavoties startam — ko lietot uzturā un kā nepārkarst. “Pirmās sacīkšu dienas rītā mūsu viesnīcā liela rosība. Manāmi uztraukti Jurģis ar Ķīvīti, kuriem šodien jāstartē. Visi liek padomus kopā, kad ēst, cik ēst,” avīzē Brīvā Zeme no Turīnas ziņoja sporta darbinieks un žurnālists Pauls Polis. Tika nospriests, ka Otto Jurģim un Jānim Ķīvītim pirmspusdienā nemaz nevajadzētu doties uz stadionu, taču abu sportistu interese par notiekošo bija liela un abi tomēr devās noraudzīties čempionāta pirmās sacīkstes citās disciplīnās.

Sacīkstes norisinājās jaunajā stadionā, kuram bija dots Itālijas vadoņa Benito Musolīni vārds. Stadions bija gan Turīnas, gan visas Itālijas lepnums — tas varējis pulcēt aptuvemi 80 000 skatītāju, bija viena no modernākajām un tehniski advancētākajām sporta būvēm pasaulē ar speciāli nodalītām ejām un zonām. “Laukumā sportisti var uznākt pa sevišķu eju no stadiona apakštelpas. Šinī telpā jāsadalās visiem sportistiem 20 min. pirms starta. Kas nav ieradies — to izslēdz. Stadionā uznākušos novieto ierobežotā laukumiņā, no kura izsauc uz startu,” par kārtību Turīnas stadionā rakstīja sacensību dalībnieks Jānis Daliņš.

Pulksten 14.30 bija paredzēta Eiropas čempionāta oficiālā atklāšana. Pirms tās stadionā valdīja lielā rosība. “Skrejceļi tiek pēdējo reizi gludināti. Spodrina skrejceļa baltās strīpas un gludina pašu laukumu. [..] Lielajos karogu mastos pretim galvenām tribīnēm divi lieli itāļu karogi; vidū Turīnas pilsētas karogs ar vērša attēlu. [..] Viss apkārt tribīnēm augstu gaisā plīvo visu dalību ņēmušo nāciju karogi. Mūsu sarkanbalt-sarkanais goda vietā — pie vietu izziņojamās tāfeles,” no Turīnas ziņoja avīzes Brīvā Zeme speciālkorespondents. Ar stadiona tornī novietoto triju skaļruņu tauru palīdzību tika izrīkoti čempionāta darbinieki, kārtībnieki un tiesneši. “Žurnālisti, kuru ne mazāk kā 50, no visām Eiropas valstīm, savās vietās jau plkst. 1.30. Daži raksta uz mašīnas iespaidus, citi norīko foto aparātus. Šodien jāfotografē no savām sēdvietām, jo laukumā atļauts tikai vienam fotogrāfam, kurš nosolījis. Mūsu fotospeci Sprūde ar Kuķeiņikovu, kuri arī sēž preses sēdekļos, brīnās par itāļu fotogrāfu nemoderniem aparātiem. [..] Laukums jau pilnīgi gatavs un sarkanais skrejceļš ar piena baltām strīpām gaida sākumu. Kino operators novietojies laukuma vidū, pretim finišam uz speciāli būvēta paaugstinājuma, mūsu radiomastam līdzīgu, bet uz riteņiem. Tiesnešiem — laika ņēmējiem un mērķa zinātājiem savs nodalījums pie finiša: tas ir — grīda ar sētiņu apkārt,” turpināja Brīvā Zeme.

Sportisti parādei pulcējās katrs pie savas valsts karoga stadiona mazajā treniņu laukumā. Notikuma dalībnieki ziņoja, ka valdījusi liela tveice. “Karstums nepanesams. Pat žurnālistu vietās, kuras ir ēnā, mierīgi kreklā sēžot, svīst tik stipri, ka liekās, it kā kāds lēnām ūdeni lietu uz galvas,” ziņoja Pauls Polis. Pulksten 14.30 ceremonijmeistars deva zīmi atklāšanas sākumam. Lielajā laukumā tika aicinātas valstu delegācijas, kas iesoļoja laukumā vienlaikus pa divām. Kā pirmās divas uznāca Latvijas un Dienvidslāvijas sportistu grupas. Plāksnīti ar Latvijas nosaukumu nesa organizatoru piekomandētais jaunietis, karogu — Latvijas Vieglatlētikas savienības darbinieks Pēteris Kroģis. Viņam sekoja pieci sportisti — Vilhelms Rozenbergs, Jānis Dimza, Jānis Ķīvītis, Jānis Daliņš un Voldemārs Vītols. Tā kā drīz pēc atklāšanas ceremonijas bija gaidāmas šķēpmetēju sacīkstes, gājienā nepiedalījās tikai Otto Jurģis — viņš palika ģērbtuvēs atpūsties, t. i., nepārkarst un sagatavoties. Tajā pašā dienā starts bija paredzēts arī sprinterim Ķīvītim, bet viņš parādē gāja. “Ķīvītis tomēr nāk parādē un saka, ka, ja vairāk nekas neiznākšot, tad parādē vismaz būšot izgājis,” avīzē Jaunākās Ziņas rakstīja parādes dalībnieks Jānis Daliņš.

Pēc uznākšanas lielajā laukumā sportistu delegācijas nostājās iepretim goda ložai. Tika teiktas svētku uzrunas. Skatītāju gan bijis salīdzinoši maz — tikai daži tūkstoši. Jo pasākums taču norisinājās darbdienas vidū. Un trakā karstumā. “Pēc uzrunas notiek parāde. Visas valstis alfabēta kārtībā iet garām goda tribīnei, gan paceltām rokām, gan tikai pagrieztu galvu. Mūsu puiši gāja tiešām visdisciplinētāki, cik nu varēja iet bez marša,” no Turīnas ziņoja Pauls Polis.

LATVIEŠU IZAICINĀJUMI PIRMAJĀ DIENĀ

Kad pēdējie parādes dalībnieki pameta laukumu, sekoja nākamās sacīkstes. Sākumā kārtslēkšana, pēc tam — 100 m skriešanā — kvalifikācijas skrējieni, kopā četri. Jānis Ķīvītis gatavojās 100 metru sprintam, taču, kā ziņoja aculiecinieki, nebija paguvis lāgā iesildīties. “Arī mūsu Ķīvītis nervozēdams skraida pa iežogoto laukumiņu, un līdz ar viņu citi, kā iesprostoti kumeļi,” par notiekošo avīzē Jaunākās Ziņas rakstīja Jānis Daliņš. “Jau pirmais priekšskrējiens garām un jāstartē Ķīvītim. Viņam otrais celiņš. Visi stipri dalībnieki. Šāviens… un mērķis klāt. Ķīvītis piektais,” informēja Daliņš. Jānis Ķīvītis savā priekšskrējienā ieņēma 5. vietu, ar ko bija par maz, lai kvalificētos nākamajai kārtai — pusfināla skrējieniem, kuros bija paredzēta 12 sportistu dalība. Lielākas cerības Ķīvītis licis uz 200 metru skrējienu, kam jānorisinās otrajā dienā.

Sacīkšu pirmās dienas, 7. septembra, turpinājumā pakāpeniski pienāca laiks šķēpmešanai. Aculiecinieki no Turīnas ziņoja, ka labākais Latvijas šķēpmetējs Otto Jurģis ļoti nervozējis pirms sacīkstēm — baidījies pirmajos metienos kļūdīties un netikt pie tālākiem metieniem. Jurģis sagādāja patīkamu pārsteigumu un pēc pirmajiem metieniem bija starp līderiem, un rezultātā ar sasniegtiem 67,60 metriem ieņēma 4. vietu. Kaut arī līdz medaļām mazliet pietrūka, tas tika novērtēts kā augsts sasniegums. Todien par pirmo Eiropas čempionu šķēpmešanā ar jaunu pasaules rekordu (76,66 m) kļuva soms Mati Jērvinens, bet soli priekšā Jurģim palika un bronzas godalgu izcīnīja Igaunijas šķēpmetējs Gustavs Sule. “Mūsu sporta pirmā labākā reprezentācija — šķēpa mešana. Jurģis ar saviem 67,60 mtr. lika savu vārdu minēt vairāku tūkstošu itāļu mutēs. Jurģa vārds nu iespiests visas Eiropas laikrakstos,” pēc pirmās dienas sacīkstēm priecājās Brīvā Zeme.

DALIŅŠ CĪŅĀ AR KARSTUMU UN NE TIKAI

Uz Turīnu aizbraukušie un mājās palikušie latvieši ar nepacietību gaidīja sacīkšu otro dienu, 8. septembri, kad bija paredzētas soļošanas sacīkstes un Latvijas sporta zvaigznes Jāņa Daliņa starts. Pirmajā Eiropas čempionātā soļošana norisinājās tikai vienā — 50 kilometru — distancē, un tas bija izaicinājums tikai izturīgākajiem vīriem. Lai informācija par sacīkšu iznākumu nonāktu pie Rīgā palikušajiem līdzjutējiem ātrāk, avīze Jaunākās Ziņas sacīkšu dienā solīja, ka rezultātus laikraksta redakcijas skatlogā izvietos uzreiz pēc sacīkstēm — sestdienas vakarā.

Pirms soļošanas sacīkstēm laikraksti priecīgi ziņoja, ka Daliņš ir lieliskā formā un drošs kandidāts uz zelta godalgu. Taču tā gluži nebija — pats Daliņš pēc tam informēja, ka tieši pirms sacensībām bija problēmas ar veselību. “Jau no paša rīta nedienas — sabojāts vēders. Nezinu, no kā, jo tas man gadās pirmo reizi. Un tā līdz pat startam nevaru ēst ne kumosa,” jau pēc sacīkstēm rakstīja pats Daliņš. Turklāt sestdiena, 8. septembris, bijusi vēl karstāka par atklāšanas dienu. “Un tā ka starts nolikts pašā karstākā laikā, tad nejūtos visai labi. Ēnā rāda 30 gr. C. Kad līdz startam vēl minūtes 15, izsauc visus pie ārsta. Mani izmeklē kā pirmo. Izmeklēšana notiek visai sīki. Pieci ārsti, katrs savā specialitātē. Beigās vēl uz Rentgena stariem. Rezultāts — nekas nekaitot, esot ļoti laba veselība. Ka stipri sāp vēders, to nedrīkstu teikt, jo tad nepielaistu pie starta,” notikumu gaitu aprakstīja Jānis Daliņš.

Lai kaut nedaudz glābtos no karstuma, latviešu soļotājs uz startu devās vieglā cepurē un ar lakatiņu uz pleciem. Šāviens — starts! Jau pašā sākumā Daliņš ieturēja augstu tempu un izvirzījās līderpozīcijā. Soļotājiem vispirms bija jāveic divarpus apļi pa Musolīni stadiona skrejceļu, un tad distance veda ārā no sporta laukuma ielās. Soļotājus pavadīja vairākas automašīnas ar tiesnešiem, medicīnas personālu, atvēsināšanās auto tiem, kuri būtu izstājušies, kā arī — preses autobuss. “Eju kā pirmais un domāju: ja karstuma dēļ neizturēšu līdz galam, tad vismaz tagad parādīšu krāsas, kas šūtas man uz krūtīm. Apriņķojuši noteiktos lokus, izejam uz ielas un turpinām ceļu. Ne mazākās vēsmiņas, saule spiež bez žēlastības, gandrīz stāvus virs galvas. Drīz izejam uz klajas šosejas. Šeit karstums vēl nepanesamāks. Itāļu soļotāju treners jau iepriekš teica, ka saule un karstums viņiem palīdzēšot. Šķiet, tā arī būs,” par sacīkšu sākumu ziņoja Daliņš.

Cits sacīkšu aculiecinieks, Pauls Polis, rakstīja, ka visi klātesošie slēpušies ēnā. Māju logi aizdarīti ciet, un vienīgi soļotājiem jāpārvietojas pa ielas vidu. “Nedrīkst ēnā iet, nedz kaut kur slēpties aiz automobiļa, vaj autobusa. Noliegumu soļotājiem bez skaita: nedrīkst soļotājiem neko pasniegt, nedrīkst ūdeni liet virsū, nedrīkst pat laiku ziņot. Tādi noteikumi bija izziņoti priekš sacīkstēm. Par pārkāpumu draudēja diskvalifikācija. Bet izrādījās, ka tie rakstīti priekš ārzemniekiem, itāļi visādi palīdzēja saviem. To pat uzņēmumā [t. i., fotoattēlā] fiksēja,” avīzē Brīvā Zeme rakstīja Pauls Polis. Viņš bija pārliecināts, ka organizatori soļošanas sacīkstes ieplānojuši pašā tveicē, lai palielinātu mājinieku itāļu izredzes uzvarēt. Tāpat latviešu žurnālistiem bija bažas, ka šajā karstumā, nemaz nepārvarot 20 kilometrus, Daliņš būs spiests izstāties. Kā teica itāļu pārstāvji, viņi lielākās izredzes lika uz… karsto sauli.

Ārpus Musolīni stadiona soļotājiem bija 16 km aplis jāpievārē trīs reizes. Šajā aplī bija izvietoti četri atspirdzinājumu punkti. “Tur rīkotāji nolika atspirdzinājumus, kas divas stundas pirms starta bija jānodod izmeklēšanai, vaj nesatur kādus aizliegtus piemaisījumus,” tika skaidrots presē. Kad nosoļota trases desmitdaļa, 5 km, sportisti bija viscaur izmirkuši un sasniedza pirmo atspirdzinājuma punktu. “Pie pirmā punkta man tuvākie soļotāji kāri tver glāzes, bet tā ka mans dzeramais atrodas pudelēs, tad apmierinos ar malku ūdens no spaiņa, kas domāts sviedru noskalošanai, un ejam tālāk. Jūtos gaužām slikti, jo pakrūtē neēšanas dēļ metas krampji, kas man agrāk nekad nav noticis. Krampju un lielā karstuma dēļ redzu, ka nekas no rekorda nevar iznākt. Būtu brīnums un labi, ja tikai varētu izturēt līdz galam,” ziņoja Daliņš.

NEPAMANĪTĀ LĪDERA MAIŅA

Cīnoties ar karstumu un sāpēm, Daliņš tomēr pievārēja kilometrus vienu pēc otra. Daliņš izvirzījies ap 100 metru priekšgalā, taču drīz sekoja itāļu soļotājs Etore Rivolta un franču sportists Etjēns Lenē. Nedaudz iepalika cits itālis — Mario Brinjoli. Pie otrās padzeršanās vietas notika negaidīta līdera maiņa. “Pie otra atspirdzinājumu punkta tveru pēc pudeles, bet izrādās, ka tās aizbāztas ar papīra vīstokļiem un vaļā dabūt nav tik viegli. Nolaužu pāra nagus, bet nekā. Tad atsitu pudeli pret delnu, kā esmu redzējis to darot dzērājus. Bet kamēr piņķējos ap pudelēm, itāļi un francūzis jau padzēruši no glāzēm un priekšā man metrus 20. Vēl iebāžu galvu auksta ūdens spainī, tad pielieku soli, lai drīzāk noķertu savus konkurentus un atgūtu vadošo vietu. Zinu, ka stadionā par katriem 2 un 3 kilometriem ziņo rezultātus. Esmu egoists un kamēr vēl varu paiet, negribu, ka tur atskanētu cits vārds, kā Latvijas. Drīz atkal esmu visiem priekšā, bet sāpes pakrūtē neatstāj. Arī saule dedzina vēl nežēlīgāk,” avīzē Jaunākās Ziņas detalizēti skaidroja Jānis Daliņš.

Stadionā palikušie tā arī nemaz nebija pamanījuši šo epizodisko līdera maiņu. Lai tas būtu nepamanīts, ar savu neatlaidību bija parūpējies latviešu sportists. Tuvojoties pirmā apļa beigām, Daliņa pleci bija jau nevis saulē iedeguši, bet sadeguši. Viņam cieši sekoja abi itāļi un franču sportists. Sākās otrais riņķis, un Daliņš pēc tam atzina, ka tas viņam bijis visgrūtākais. “Negribu pārspīlēt, bet krampji un karstums bija tik sīvi pretinieki, ar kādiem man nebija vēl nācies cīnīties. Pret otrā riņķa vidu esmu tuvu nesamaņai. Bet uzdot [t. i., izstāties] negribu, jo mūsu puišiem biju solījies, ka iešu, kamēr vien varēšu,” tā Jānis Daliņš.

Aculiecinieki no malas ziņoja, ka Daliņš streipuļojis, un visas pazīmes liecinājušas, ka tūlīt, tūlīt viņš izstāsies. Taču sakostiem zobiem viņš kā līderis pabeidza arī otro riņķi. Tagad nedaudz mainījās viņa sekotāju struktūra. Itāļus Brinjoli un Rivoltu bija jau apsteidzis Daliņa mūžīgais sāncensis un draugs Arturs Tells Švābs. Šveicietis Švābs, uzsākot distanci, bija krietni atpalicis, bet tagad pamazām koda nost visus pa vienam. No garāmbraucošā preses auto Daliņam kaut ko sauca Latvijas sporta fotogrāfs Otto Sprūde, bet mūsu sportsts pilnīgi neko nesaprata — ausīs dunēja.

“Netālu no trešā riņķa sākuma nolikti spaiņi ar ūdeni. Iebāžu galvu spainī un dzeru lieliem malkiem, domādams, ka, ja būs kuņģis pilnāks, varbūt graizes pāries. Un tā arī ir. Pēc kādiem 100 metriem kļūst vieglāk un tad pāriet pavisam. Bet tad arī Švābs ar Rivolti atpaliek vairs tikai metrus 20. Tagad tikai sāksies īstā cīņa! Un tā kā jūtos labi, labāk, nekā visos iepriekšējos 34 klm., tad paātrinu tempu un drīz vien eju ar ātrumu, kāds būtu pieļaujams tikai trīs kilometros. Tā noeju līdz nākošam etapam. Iedzeru pāra malkus kafijas un paskatos atpakaļ. Ap 300 mtr., cik var redzēt līdz šosejas līkumam, neredzu neviena. Tagad jau vairs nedomāju par uzdošanu, bet tikai par to, kā varētu sasniegt pirmais mērķi. Vēl atlikuši 13 klm. Sāpes pārgājušas, eju, cik tik jaudas. Abās pusēs brauc tiesnešu auto un vēro manu soli. Kamēr esmu aizgājis tālāk no itāļiem un Švābs otrais, viņi kļuvuši daudz laipnāki. Bet tomēr “knipsē” un filmē bez apstājas. Tā iet līdz 40. klm. Tad nosviežu cepuri un mutautiņu, jo šķiet, ka tie kļuvuši bezgala smagi. Lejot virsū ūdeni, tas ir ielijis arī kurpēs, sabriedušas saites, ar kurām notīti pirksti un nu spiež tikpat kā knaiblēm,” visos smalkumos ziņoja Jānis Daliņš.

PIRMAIS EIROPAS ČEMPIONS SOĻOŠANĀ

Kad latviešu soļotājs pie 43. kilometra sapratis, ka viņa atrāviens ir diezgan liels, viņš samazināja tempu, laiku pa laikam atskatoties, vai kāds neapdraud viņa līderpozīcijas. “Ja redzu, ka tuvojas lielais pavadītāju pulks, kāds ir itāļiem, tad pielieku soli. Savādi, ka nevienam neļauj teikt man ne vārda, kurpretim itāļiem uz velosipēdiem brauc līdz vesels pavadītāju pulks un visu laiku uzmudina,” rakstīja Daliņš. Pēdējie 6—7 kilometri šķituši bezgala gari. Iesoļojot atpakaļ stadionā, Latvijas sportists lika lietā visas spēka rezerves. Ja trasē dažviet itāļu līdzjutēji Daliņam veltīja svilpienus, tad stadionā klātesošie sagaidīja viņu ar aplausiem. Daliņš nu bija kļuvis par pirmo Eiropas čempionu soļošanā! Sporta draugi Latvijā bija pagalam lepni.

50 kilometrus Jānis Daliņš bija pieveicis 4 stundās 49 minūtēs un 52,6 sekundēs. Pēc minūtēm trijām viņam sekoja Švābs (4:53:08,0) un tikai aiz viņa itāļi Rivolta un Brinjoli, kuriem eksperti bija prognozējuši saules palīdzību un mājinieku priekšrocības. “Pārbraucu no stadiona. Skatos spogulī un brīnos: vaj patiešām tas esmu es? Nemaz negribas ticēt, jo nevaru pazīt sevi. Pa ceļam no stadiona nosvēros. Neskatoties uz kādu pusduci izdzertu limonādes pudeļu, esmu zaudējis no saviem 76 kilogramiem sešus,” rakstīja Jānis Daliņš. Pateicoties tam, ka pēc 50 km distances viņš nevarēja aizmigt, todien tapis un pēc dažām dienām ar avīzes Jaunākās Ziņas starpniecību pie lasītājiem nonācis viņa paša rakstītais detalizētais stāsts.

DIMZA SĀK VARENI

Sacīkšu otrajā dienā, 8. septembrī, pie starta līnijas devās arī citi latviešu sportisti. Sprinteris Jānis Ķīvītis startēja 200 m skrējienā. Tā kā sacīkšu dalībnieku šajā disciplīnā nebija daudz, 200 m skrējiens sākās ar diviem skrējieniem pusfināla stadijā. Ķīvītis, kuru mēdza dēvēt par Latvijas sprinta nekronēto karali, savā skrējienā palika 6. jeb pēdējā vietā un finālam nekvalificējās. “Ja arī Ķīvītis nevarēja ietikt pat finālā, tad viņš tur nav vainojams, jo tik spēcīga konkurence nebija viņam pa spēkam, lai gan viņš darīja, ko varēja,” rakstīja Jānis Daliņš.

Savukārt diska mešanā tālāk par priekšsacīkstēm netika ne Vilhelms Rozenbergs, ne Jānis Dimza. Noteiktā norma bija 43 metru robeža, un abi Latvijas pārstāvji, to nepārvarot, no sacensībām diska mešanā izstājās. Saskaņā ar Paula Poļa liecību Dimzas disks piezemējies dažus centimetrus pirms 43 metriem, bet Rozenbergs disku raidījis aptuveni 42 metru attālumā. Tiesa, tobrīd Dimza bija pilnībā koncentrējies savām galvenajām — desmitcīņas — sacensībām.

8. septembrī norisinājās puse (piecas) no desmitcīņas sacīkstēm. 100 m sprintu Jānis Dimza pieveica 11,6 sekundēs. Labs rezultāts viņam bija tāllēkšanā — 6,84 m jeb — saskaņā ar preses ziņām — 3. vieta starp desmitcīņniekiem. Lodi Dimza aizgrūda vistālāk (14,91 m) no visiem desmitcīņā startējušajiem. Augstlēkšanā latviešu sportists kopā ar poli Ježiju Plavčiku dalīja 1.—2. vietu starp desmitcīņniekiem (abi bija uzlēkuši 1,87 m). 400 metru skrējienā Dimzas rezultāts bija 55,8 sekundes, kas vairs nebija tik augsts sniegums. Tomēr saskaņā ar itāļu un arī latviešu preses ziņām pēc 8. septembra sacīkstēm Dimza desmitcīņas kopvērtējumā ierindojās 2. vietā. Pirms viņa bija tikai vācietis Hanss Heinrihs Zīverts, trešais — šveicietis Armīns Gūls. Augstā pozīcija bija diezgan liels pārsteigums.

ČEMPIONĀTU NOSLĒDZOT

Sacīkšu trešajā un noslēdzošajā dienā, 9. septembrī, cīņas bija jāturpina Jānim Dimzam un 5000 metru skrējienā bija jāstartē Voldemāram Vītolam. Diemžēl Dimzam vairs neveicās tik labi, un pozīcijas kopvērtējumā pamazām tika zaudētas. 110 metru barjerskrējienā rezultāts bija 17,2 sekundes; citkārt Dimza to veica būtiski labāk. Toties Jānis Dimza disku meta 43,53 metru attālumā, kas bija otrs labākais rezultāts pie desmitcīņniekiem. Pēc diska mešanas kopvērtējumā Dimza ieņēma otro vietu, bet drīz no tās bija jāatvadās. Kārtslēkšanā Dimzam bija pieticīgi 3,20 metri. Aculiecinieki ziņoja, ka nebija iznākuši soļi. Šķēpmešanā (46,20 m) un 1500 metru skrējienā (5 minūtes 39,6 sekundes) izcīnītais rezultāts bija pirmā desmita noslēgumā starp desmitcīņniekiem.

Noslēdzoties desmitcīņas sacensībām, Jānis Dimza ar 7451,40 punktiem ieņēma 4. vietu, paliekot vienu soli nost no pjedestāla. Pirmo vietu bija izcīnījis vācietis Zīverts (8103,245 punkti), otro — zviedrs Leifs Dālgrēns (7770,83 punkti), trešo — polis Plavčiks (7552,345 punkti). Aiz mūsu sportista ierindojās: 5. vietā šveicietis Gūls, 6. vietā vācietis Volrāds Eberle. Dimzas sniegums sacīkšu gaitā bija ļāvis sporta draugiem cerēt uz medaļām arī desmitcīņā, tādēļ pēc sacensībām dažam, iespējams, bija vilšanās. Taču Jāņa Dimzas 4. vieta desmitcīņā bija vērā ņemami augsts sasniegums Latvijas vieglatlētiem vispār.

Eiropas čempionāta norises laikā lielu sajūsmu izraisīja kāda oficiāla ziņa, kas liecināja par jaunākajām tehnoloģiskajām vēsmām vieglatlētikas sportā. “Lielāko piekrišanas šalti izsauc paziņojums, ka tiesneši groza vakardienas lēmumu un pasludina Bergeru (Holande) par uzvarētāju 100 metros. To rādīja filma, kura pagājušā naktī Milānā attīstīta. Arī visi uzņēmumi rāda, kā Bergers pirmais rauj lenti,” avīzē Brīvā Zeme ziņoja Pauls Polis. Proti, tika izmantotas fotofiniša sniegtās iespējas.

Sacīkšu noslēguma dienā 5000 metru distancē devās latviešu jaunais un daudzsološais garo distanču skrējējs Voldemārs Vītols. Viņš Turīnā bija ieradies ar sāpošu plecu, un vēl dažas dienas pirms čempionāta sākuma prese ziņoja, ka pastāv bažas, vai Vītols vispār varēs startēt. Viņš startēja. Kā ziņoja avīzes Rīts speciālkorespondents A. Reins, latviešu skrējējs Vītols jau no paša sākuma pirmos apļus skrēja ārkārtīgi ātrā tempā, bet īsu gabalu pirms finiša saļima. “Vītols pienāk kā 11., bet ap 20 mtr. pirms mērķa grīļojas un tad vēl divi metri — pakrīt, mēģina celties, bet atkal klūp un uz rokām izvelkas caur mērķi. Viņš bija savus spēkus pārvērtējis un par ātru iesācis,” laikrakstā Jaunākās Ziņas informēja Jānis Daliņš.

STARP PIRMAJIEM ČEMPIONIEM

Pirmais Eiropas vieglatlētikas čempionāts noslēdzās 1934. gada 9. septembrī ar balvu pasniegšanu. Latvija bija kļuvusi par vienu no deviņām valstīm, kas bija izcīnījusi pirmos Eiropas čempionu titulus vieglatlētikā. Visvairāk čempionu titulu ieguva Vācija — septiņās disciplīnās, Somijai — pieci tituli, Nīderlandei — trīs, Ungārijai — divi. Pa vienam čempionam bija Francijai, Igaunijai (lodes grūšanā), Itālijai, Zviedrijai un Latvijai! Vācieši līdz ar to arī ieguva Nāciju balvu jeb Musolīni kausu. Jāpiebilst, ka vairākas dalībvalstis vispār neiekļuva stiprāko sešniekā nevienā no disciplīnām.

Latvijas sporta žurnālisti mūsu vieglatlētu startu pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs novērtēja itin atzinīgi. Jo taču nelielās Baltijas valstis — Latvija un Igaunija — čempionāta kopvērtējumā ieņēma dalītu 10.—11. vietu starp visām Eiropas nācijām. Un tas tiešām bija virs vidējā un itin pieklājīgi, salīdzinot ar deleģēto sportistu un ar valsts iedzīvotāju skaitu.

Taču paši sportisti bija diezgan paškritiski. Bija, uz ko tiekties gan sportiskā, gan organizatoriskā ziņā. Mūsu atlēti ar sajūsmu noskatījās uz vadošo Eiropas komandu organizāciju, glītajiem tērpiem, kas attiecīgās valstis izcēla citu vidū. Tāpat mūsu sportisti no gūtās pieredzes guva arī secinājumus. “Un cik pelēki un neievērojami mēs bijām ārējā formā, tādi bijām arī rezultātos. Ja vienu, otru reizi arī izdevās drusku paspīdēt, tad tam bija vairāk itkā gadījuma raksturs. Daudz un steidzīgi mums jāmācas, lai kaut cik varētu turēties ārzemniekiem līdzi. Turklāt mēs atbraucām vissliktākā laikā — dienas trīs pirms sacīkstēm. Jābrauc, vaj nu tikai kādu dienu iepriekš, vaj atkal labi agri, jo, cik novērots, tad taisni trešā un ceturtā dienā jūtama vislielākā klimata maiņa. Tā es otrā dienā pēc atbraukšanas jutos daudz labāk treniņā nekā sacīkšu dienā,” jau pēc Eiropas čempionāta rakstīja Jānis Daliņš.

Lai arī ko runāja paši sportisti, taču dalība pirmajā Eiropas vieglatlētikas čempionātā 1934. gadā ir viena no spilgtākajām lappusēm pirmskara Latvijas sporta vēsturē, un latvieši var lepoties ar pirmo Eiropas čempionu soļošanā. To novērtēja arī laikabiedri. Sporta izdevums Starts pēc čempionāta 1934. gada septembrī rakstīja: “Ne mūžam mēs, latvji, nedrīkstam aizmirst valmierieša Jāņa Daliņa vārdu!”

Andris Zeļenkovs
Andris Zeļenkovs