Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Latvijas žiglākais Stirnu buks

Latvijas Universitātes students un tagad arī Kuldīgas sporta skolotājs Kristaps Bērziņš pērn kļuva gan par Latvijas čempionu maratonā, gan bija labākais taku skrējējs, uzvarot Stirnu buka seriālā. Skriešanai Kristaps nopietni pievērsās tikai 17 gadu vecumā.

 

HARMONIJAS ATSLĒGA UN ĒSMA

Kādēļ vispār skriet? Atbilde ir vienkārša — lai gūtu pozitīvas emocijas. „Laimes hormons!” Kristaps precizē vērtīgāko pienesumu. „Ar skriešanu var nodarboties gandrīz jebkurā vietā un laikā — nav nepieciešams nekāds speciāls inventārs. Tas ir laiks, kad varu būt vienatnē.”

„Gandrīz katru dienu vēlos ko fiziski aktīvu darīt. Ja tas neizdodas, tad nav gūtas attiecīgas emocijas un garastāvoklis ir slikts,” Kristaps Bērziņš turpina skaidrojumu. „Pēc noskrieta treniņa visas lietas, kas pirms tam likās sarežģītas un grūtas, liekas viegli atrisināmas. Ja nevaru skriet, mēģinu darīt ko citu — braukt ar velosipēdu, peldēt, vingrot, veikt spēka treniņu. Īpaši motivē gaidāmās sacensības, vēlme uzvarēt, būt pirmajam. Jo tuvāk sacensības, jo treniņos lielāka motivācija strādāt ar lielāku atdevi un paveikt vairāk.” Pat ja sāp galva, Kristaps nemeklē tabletes, bet dodas skriet — tas palīdz!

Pērn Kristaps triumfēja ne tikai taku skriešanas seriālā Stirnu buks, bet ieguva otro vietu arī Skrien Latvija maču kopvērtējumā. Sezonai kroniviņš uzlika Valmierā, otro reizi pēc 2013. gada triumfējot arī Latvijas čempionātā maratonā. „Abus seriālus vieno skriešana, taču daudzi skrējēji, kuri ar labiem rezultātiem startē Skrien Latvija, nepiedalās Stirnu bukā, jo tur netiek piedāvātas naudas balvas,” atzīst Kristaps. „Tādēļ arī panākumi Stirnu bukā nāca vieglāk.” Pašam lielākais ķēriens bijis 700 eiro — Rīgas maratonā.

RŪDĪJUMS — DRAŅĶĪGS VELOSIPĒDS

Kristaps nāk no sportiskas ģimenes un ir vidējais no trim brāļiem Bērziņiem. Viņa māte, Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa, jaunībā aizrāvusies ar volejbolu un pārgājieniem, bet tagad uztur sevi formā ar orientēšanās sportu. „Kopš agras bērnības vecāki mani iesaistīja sportā, jo paši aktīvi sportoja. Ģimene kopā ar draugiem bieži rīkoja garākus izbraucienus ar velosipēdiem uz vairākām dienām, un arī es tiku ņemts līdzi,” stāsta 24 gadus vecais kuldīdznieks.

Kādu laiku Kristapam kā jaunākajam ģimenes loceklim nācās samierināties ar sliktāko velosipēdu. „Tas lika kārtīgi iespringt, lai varētu tikt līdzi pārējiem. Iespējams, tā arī guvu pirmo rūdījumu izturībai. Man bija BMX velosipēds — nekādu pārnesumu, mazas riepas un neērts rāmis garām distancēm. Pa smilšainiem ceļiem kūlos līdzi, turklāt vēl apkrauts ar mugursomām — viena uz muguras, otra priekšā, uz stūres,” atceras Kristaps. Tāds nu bieži vien ir jaunāko dēlu liktenis.

KAD SPORTS DZEN SPORTU

Aptuveni septiņu gadu vecumā vecāki atvasi sāka sūtīt orientēšanās sportā. „Sākumā skrēju pa lentītēm, kartē vispār neskatījos. Bet, kad pienāca laiks orientēties pa īstam, tā lieta lāgā vairs nepatika — no kartes praktiski neko nesapratu,” puika apjautis, ka jāmeklē kāds vienkāršāks sporta veids.

„Vecāki mani aizsūtīja uz šaha pulciņu. Vairākus gadus spēlēju un ieguvu pat pirmo sporta klasi. Tomēr ilgstoša sēdēšana pie galdiņa man nelikās pārāk interesanta, tāpēc sāku spēlēt basketbolu. Ar to nodarbojos līdz kādai 10. klasei, bet pēc tam sapratu, ka manas fiziskās īpašības un parametri nav piemēroti šai spēlei,” katrā sporta veidā Kristaps izjutis kādu traucēkli. „Tad devos atpakaļ uz orientēšanās sportu, sāku saprast karti, un tas man iepatikās!”

SKRIEN, LAI ĀTRĀK ORIENTĒTOS

Mācoties vidusskolā, Kristaps regulāri piedalījās orientēšanās sacensībās. „Kādā brīdī aptvēru, ka ar orientēšanos veiktos labāk, ja varētu ātrāk paskriet. Klasesbiedri arī bija sākuši skriet, arī es nolēmu pamēģināt. Tas bija pēc Kuldīgas pusmaratona, uz kura dalībniekiem skatījos un domāju, ka arī gribētu tā skriet,” atmiņas pārcilā Kristaps.

Sākumā skrējis trīs četras reizes nedēļā pa 10 kilometriem. „Skrēju pa meža ceļu un taciņām, jo skriet pa pilsētu tāpat, ja nenotiek kādas sacensības, likās dīvaini.” Zīmīgi, ka Kristaps to saka pagātnes formā — Rietumeiropas kolorītākajās pilsētās skrējējus satiksiet visur — pat vispārpildītākajās tūristu vietās. Tagad Kuldīgā ir līdzīgi.

„Mēģināju skriet ātri, jo domāju, ka tā ātrāk varēšu satrenēties,” tolaik nepilnus 18 gadus vecajam puisim trenera nebija. „Trenējos pats, kā uzskatīju par pareizu.”

ATKLĀJA PATS SEVI

Visu ziemu Kristaps turpināja skriet, pakāpeniski audzējot distances garumu. „Taču vairāk par 18 kilometriem līdz pirmajam pusmaratonam vienā treniņā nebiju skrējis.”

Pienāca pavasaris, un kuldīdznieks nolēma pārbaudīt spēkus vispirms Nordea Rīgas maratona 2011 pusmaratona distancē. „Treniņos biju skrējis tikai vienmērīgā tempā, nekādus intervāla un atkārtojuma skrējienus nebiju veicis, un savu pusmaratona rezultātu prognozēt man bija grūti,” atceras Kristaps Bērziņš. „Tajā nedēļā, kuras nogalē bija pusmaratons, izdomāju, ka jāpārbauda, cik kilometru varu noskriet stundā maksimālā tempā. Pulksteņa ar GPS man nebija, tādēļ darīju pavisam vienkārši — uzņēmu laiku un skrēju 30 minūtes vienā virzienā, tad pa to pašu ceļu atpakaļ. Pēc tam izmērīju attālumu — sanāca 16 kilometri.” Šo rezultātu ņemot par pamatu, Kristaps izvirzīja mērķi noskriet pusmaratonu ātrāk par stundu un 20 minūtēm.

Rīgas sacensības apliecināja, ka tas bijis pareizs lēmums: „Plānu apsteidzu par 5 minūtēm, finišējot ar rezultātu 1:14.58! Šis rezultāts likās nepārspējams, un neticēju, ka vispār tik ātri kādās sacensības vēl varēšu noskriet pusmaratonu, jo distances pēdējos kilometros skrēju ar pēdējiem spēkiem.”

MĒRĶIS PASLĪD ĒNĀ

Tiesa, Kristapa lielais mērķis bija Kuldīgas pusmaratons. „Tajā neizdevās tik labi nostartēt,” sūkstās sportists. „Pirmajos divos apļos dūrās sānā, arī karstums bija stiprāks par mani.”

Vasarā Kristaps sāka skriet katru dienu. „Domāju, ka tā spēšu sasniegt labāku rezultātu. Rudenī Siguldas pusmaratonā izdevās finišēt pēc stundas un 13 minūtēm. Tas likās liels progress, salīdzinot ar pavasarī Rīgā sasniegto.”

NEDRĪKST TIKAI SKRIET

Kristapam drīz vien nāca pirmā mācība: „Ātruma īpašības netrenēju un nekādus citus papildu vingrinājumus pēc skriešanas ķermeņa nostiprināšanai neveicu, vien pāris stiepšanās vingrinājumus. Loģiski, iedzīvojos savainojumā.” Parādījušās sāpes ceļgalā. Gājis pie dažādiem ārstiem un uz procedūrām. Tikai pēc rehabilitācijas varējis atsākt skriet. „Tā man bija pirmā mācība. Nedrīkst tikai skriet, ir jāveic vēl vairāki vingrinājumi ķermeņa nostiprināšanai.”

Pēc treniņu atsākšanas Kristaps sazinājies ar Ventspils maratona kluba šefu un treneri Aigaru Matisonu un sācis trenēties pēc speciālista sastādītā treniņu plāna. „Tas man bija kas jauns,” neslēpj Kristaps. „Treniņos pirms tam neko tādu nebiju darījis. Matisona ietekmē aizbraucu uz Eiropas čempionātu krosā. Pēdējais nepaliku, bet biju ļoti tuvu tam. Tad arī aptvēru, kāds līmenis ir Latvijā salīdzinājumā ar Eiropu.”

Ziemā Kristaps devies slēpot uz Alpiem un piedzīvojis kritienu, traumējot ribas. Tā kā kādu laiku skriet nevarēja, pārtraucis sadarbību ar treneri, taču turpinājis izmantot iegūto treniņu plānu. „Arī vēl šodien trenējos pats, jo uzskatu, ka treneri vajag vai nu pilnīgam iesācējam, vai arī profesionālam sportistam, kuram ir augsti mērķi. Tā kā es sevi neuzskatu par profesionāli un par pilnīgu iesācēju arī vairs ne, tad bez trenera varu iztikt,” Kristaps daudzas gudrības smeļas internetā noskrien.lv, runnerworld un citos google atrodamos saitos.

BAUDA DVĒSELEI — STIRNU BUKS

Stirnu buka sacensības Kristaps uztver vairāk kā iespēju brīnišķīgam treniņam. Viņa specifika tomēr ir pusmaratons. „Stirnu bukāizdevās uzvarēt bez lielām grūtībām. Pirms sezonas, izpētot nolikumu, sapratu — lai uzvarētu kopvērtējumā, vajag izcīnīt pirmo vietu vismaz trīs posmus,” ko Kristaps arī paveica.

Pērn Kristapam pietika ar dalību vien trijos no pieciem posmiem, lai svinētu uzvaru kopvērtējumā, šogad — uzvarētājs Stirnu bukā tiks noskaidrots jau septiņās ainaviski krāšņās sacensībās visā Latvijā. Bet arī pērn Kristaps neiztika bez zobu sāpēm: „Sezonas atklāšanas posmā Garkalnē lija lietus un starts kavējās. Pārsteidza distances daļa pa mežu — daudz bija jāskrien augšā lejā,” notikumus rekonstruē kuldīdznieks. Kristaps bija skrējiena līderis ar tādu tempu, ka tiesneši, kuriem arī šīs bija ugunskristības, nodomāja, ka puisis skrien īso Zaķa distanci, un norādīja uz nepareizo ceļu. „Pirms starta biju kārtīgi izpētījis karti, neklausīju viņus un aizskrēju pareizi,” lūk, tā Kristapam nāca pirmais panākums Stirnu bukā!

Vienu etapu izlaidis, Kristaps devās uz Stirnu buka trešo posmu pie Zebrus ezera. „Pirms tam saskāros ar nelielām veselības problēmām, tādēļ izvēlētā Lūša distance, kas bija vairāk nekā 30 km, likās stipri gara. Valdīja karstums, un pēdējos kalnos vairs pat īsti nevarēju uzskriet,” par laimi sev, no otrās vietas Kristaps bija krietni atrāvies un varēja atļauties pēdējos paugurus šķērsot mierīgākā tempā. „Patika, ka pēc finiša varēja nopeldēties Zebrus ezerā!” piebilst čempions.

Trešais posms, kurā Kristaps piedalījās, bija Milzkalnē — ar startu iespaidīgajā Šlokenbekas muižā. „Pēc Zebrus pieredzes pirms šā posma pat speciāli skrēju vairākus kalnu treniņus. Likās, ka šajā posmā uzvara nāca visvieglāk un sajūtas skrienot arī visu laiku bija tās labākās. Sūrs darbs, saldi augļi,” Kristaps atgādina veco parunu. „Engures novada trase patika, forši arī, ka starts un finišs bija muižas pagalmā.”

SKAISTAIS PRET LĪDZENO

Stirnu bukāskriešana notiek pa meža ceļiem, taciņām, pļavām un bezceļiem, savukārt Skrien Latvija distance ved pa asfaltu un bruģi. Tā kā treniņos pārsvarā skrienu pa zemes ceļiem, arī sacensībās priekšroku dodu mīkstam segumam,” stāsta Kristaps.

Stirnu bukātrase veidota, iekļaujot vairākus dabas apskates objektus, kurus daudzi nemaz neredzētu, ja neskrietu, bet Skrien Latvija visa distance ved pa pilsētu, kur savukārt ir atbalstītāji un skatītāji. Stirnu buka sprinta etaps palīdz neiekrist vienā ritmā, Skrien Latvija tāda nav,” Kristaps priecājas, ka sacensības notiek sestdienās, jo pēc tam svētdiena paliek brīva un var atpūsties.

NORVĒĢIJAS EZERU GAISS

Pērn Kristaps pirmo reizi pamēģinājis noskriet pusmaratonu ārpus Latvijas. Norvēģijas pilsētā Stavangerā ar rezultātu 1 stunda un 11 minūtes kuldīdznieks izcīnīja 5. vietu. „Trase bija nelīdzena, ar īsiem, stāviem kāpumiem un kritumiem, tā veda apkārt trim ezeriem, un pa asfaltu praktiski nebija jāskrien. Piedalījās 3000 dalībnieku, bet starts tika dots vairākās grupās — ik pa 5 minūtēm —, lai šaurajā trasē visiem pietiktu vietas.”

Viņš gan atzīst: nekur nav tik labi startēt kā mājās — Kuldīgā — un tuvējos reģionos. Par nākotnes plāniem Kristaps runā izvairīgi. Vaicāts, vai kuldīdznieka ēdienkartē ir arī olimpiskās spēles, viņš atbild: „Noteikt ne šogad.”

Zinot, ka viena no Kristapa skriešanā gūtajām atziņām ir „viss, ko tu patiešām vēlies sasniegt, ir sasniedzams!”, šī atbilde rada gana lielu intrigu. „Ja liekas, ka tu vairs nevari, patiesībā noteikti vari, jo domā par to!” vēl viena jaunā sporta skolotāja dogma.

KAS LĀCĪTIM VĒDERĀ?

Gatavojoties 2016. gada sacensībām, Kristaps uzmanību vairāk pievērš kvalitātei: „Vairāk sevi saudzēju. Ja esmu ieplānojis divus treniņus dienā, bet pēc pirmā treniņa jūtos ļoti noguris un nogurums līdz otrajam treniņam nav samazinājies, tad to izlaižu. Veicu vairāk skriešanas tehnikas vingrinājumus, kā arī mēģinu pietiekami daudz laika veltīt stiepšanās vingrinājumiem un spēka treniņiem. Kad bija sniegs, slēpoju. Tagad gaidu, kad kļūs siltāks, lai veiktu arī velotreniņus un piedalītos orientieristu treniņos un sacensībās.”

Skriešanā vitāli svarīgs ir pareizs uzturs. „Cenšos ēst veselīgi, bet ne vienmēr tas izdodas,” atzīst Kristaps. „Nekādas speciālas ēdienkartes man nav, vienīgi pirms sacensībām par šo tēmu padomāju vairāk. Pirms visiem maratoniem esmu mēģinājis ieturēt olbaltumvielu diētu, bet tā īsti līdz galam neesmu sapratis, vai man tā kaut kā ir palīdzējusi, jo nezinu, kā būtu, ja šo diētu neievērotu.”

Pirms pusmaratoniem, Stirnu buka posmiem un citām sacensībām Kristaps divas līdz trīs dienas iepriekš papildus uzņem ogļhidrātus un vēl daudz saldumu. „Tos daudz ēdu arī ikdienā,” atzīstas gargabalnieks. „Gan veselīgus — medu, žāvētus augļus, riekstus, tumšo šokolādi —, gan arī neveselīgus — cepumus, biezpiena sieriņus, šokolādi, kūkas, konfektes —, kuru mājās parasti netrūkst. Esmu daudz lasījis par produktu ietekmi uz organismu un to saderību — kurus var ēst kopā un kurus ne, tomēr ievērot to man nesanāk.”

Ja Kristapam ir divi treniņi dienā, tad pusdienās viņš neēd gaļu. „Pēc tam, skrienot vakara treniņā, sajūtas nebūs tās labākās! Pēc smagākiem treniņiem uzņemu SiS sporta uzturu, lietoju arī dažādus vitamīnus un uztura bagātinātājus.”

TĀ LAI GŪTU PRIEKU

Kristaps kopš februāra strādā Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā par sporta skolotāju. „Vēlējos darīt ko ar sportu saistītu, vecāki un vecvecāki man arī bijuši skolotāji. Tas laikam ģimenē iedzimts,” nosmej Kristaps. „Strādāju nepilnus divus mēnešus, pagaidām patīk.”

Citiem skrējējiem viņš iesaka skriet tā, lai gūtu prieku. Arī mēs novēlam Kristapam skriet tā, lai viņš gūtu prieku. Neviltotu prieku!

 

Kristaps BĒRZIŅŠ

Skrējējs, students, sporta skolotājs

Dzimis: 1992. gada 29. janvārī Ventspilī

Augums, svars: 183 cm, 68 kg

Izglītība: Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskola, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 4. kursa students

Darba pieredze: Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas sporta skolotājs

Sportā: no 5 gadu vecuma

Pirmie treneri: Viktors Šteinbergs (šahs), Guntis Jankovskis (basketbols), Aigars Matisons (skriešana)

Lielākie sasniegumi: divkārtējsLatvijas čempions maratonā (2013. un 2015. gadā), skriešanas seriāla Stirnu Buks 2015 uzvarētājs; personiskie rekordi: maratonā — 2.28:43, pusmaratonā — 1.09:23

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Citi sporta veidi: orientēšanās, distanču slēpošana, kalnu slēpošana, riteņbraukšana

Vaļasprieki ārpus sporta: ceļošana

Mūzika: Spotify top lists, Prāta Vētra

Filma: 007: Spektrs (Spectre)