Laureāts bobslejā, rekordists vieglatlētikā
Juris Tone Latvijas sportā ir pazīstams kā vieglatlēts un bobslejists. Startējis trijās olimpiskajās spēlēs (1988., 1992., 1994. g.) bobslejā kā stūmējs. 1988. gadā Kalgari kopā ar Jāni Ķipuru, Gunti Osi un Vladimiru Kozlovu izcīnītā olimpiskā bronzas medaļa ir pagātne, bet vieglatlētikā Jura Latvijas rekords tāllēkšanā — 8,07 m (1983. g.) joprojām nav pārspēts un, iespējams, vasarā svinēs 30 gadu jubileju. Tone joprojām ir arī Latvijas rekordists 4×100 m stafetē (39,31 — 1983. g.).
Juris Tone atzīst, ka tas ir smieklīgi, ja nebūtu skumīgi, ka tik ilgu laiku neviens nav spējis aizlēkt tālāk par viņu tik populārā vieglatlētikas disciplīnā. Juris Tone sportā ir kopš sešu gadu vecuma, jo viņa māte Silvija Tone bijusi trenere un sporta darbiniece, bet tēvs Kārlis Libers — gan treneris (arī pirmais treneris Valijai Eidukai), gan vieglatlētikas tiesnesis. Sākumā braukājis līdzi mātei uz vasaras treniņu nometnēm, vēlāk sācis trenēties basketbolā, futbolā, ziemā — hokejā. Vieglatlētikā nonācis, pateicoties radu būšanai, jo pēc astotās klases sācis trenēties pie mātes māsas Guntas Zaķes, tolaik populāras vieglatlētikas treneres. Guvis pirmos panākumus sprintā un tāllēkšanā, 19 gadus vecais puisis saņēmis negaidītu piedāvājumu — pārstāvēt Uzbekijas vieglatlētu izlasi. Savu lomu nospēlēja tas, ka tur strādājis PSRS junioru izlases treneris tāllēkšanā un vietu dienvidu republikas izlasē viņš puisim garantējis. Klāt nācis tolaik neticams atalgojums — 500 rubļu mēnesī.
Paspējis kļūt par PSRS bronzas medaļas īpašnieku 4×100 m stafetē uzbeku komandā, pēc diviem gadiem Juris atgriezās Latvijā ar savu, iespējams, lielāko ieguvumu — krievu meiteni Natāliju, ar kuru kopā jau ir 32 gadus un kas tik daudz palīdzējusi gan sporta gaitās, gan tālākajā dzīvē. Juris gatavs viņas priekšā ceļos krist, jo bez Natas (pati bijusi vieglatlēte) diez kā būtu ar sportu visaugstākajā līmenī.
Vieglatlētikā Juris, trenējoties pie trenera Ulda Kurzemnieka, lielākos panākumus sasniedza tāllēkšanā (8,07), taču viņš atzīst, ka varējis progresēt arī sprintā, kur 100 m veica 10,2 sekundēs (ar rokas hronometru), taču 25 gadu vecumā, pateicoties tālaika PSRS sporta noteikumiem (230 miljonu valstī talantīgu sportistu bija pārpārēm), palicis bez valsts atbalsta, jo līdz zīmīgajam vecumam vajadzējis kļūt par starptautiskās klases sporta meistaru. Līdz normai Jurim pietrūcis… triju centimetru.
Taču Latvijas sportam viņš nezuda, jo jau ilgāku laiku viņu medīja Latvijas bobslejisti, un Juris beidzot pakļāvās. Pēc pirmajiem pārbaudes testiem mūsu bobsleja tēvs Rolands Upatnieks skaidri un gaiši noprasīja: „Tu būsi vieglatlēts vai bobslejists?” — „Bobslejists,” Juris atteica un jau otrās dienas rītā atradās bobslejistu treniņnometnē Jūrmalā.
Bobslejā Juris pavadīja astoņus gadus, trīsreiz startējot olimpiskajās spēlēs (vienreiz PSRS izlases, divreiz — Latvijas sastāvā), un Rīgā atgriezās ar medaļu, ko izcīnīja 1988. gadā Kalgari.
Pēc Lillehammeres spēlēm 33 gadu vecumā Juris beidza aktīvās sporta gaitas.
STATUSS
Toreiz: Biju profesionāls sportists tālaika izpratnē, bet reizē arī vīrs un vēlāk arī divu meitu tēvs.
Tagad: Strādāju celtniecības jomā.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Apprecējos, kad man bija 20 gadu, sieva Natālija, divas meitas — Anita un Santa.
Tagad: Precējies 32 gadus, sieva Natālija, meita Santa (vecākā meita Anita nepilnu 18 gadu vecumā diemžēl nomira no ļaunas slimības), divkāršs vectētiņš — mazdēls Jegors (nepilni 5 gadi) un trīs mēnešus vecā Dara. Meitas Santas dzīves draugs ir barjerskrējējs Staņislavs Olijars.
AUGUMS
Toreiz: 183 cm.
Tagad: 183 cm.
SVARS
Toreiz: pie 90 kg.
Tagad: Būtu labi, ja tiktu zem simta. Tagad veicu novājēšanas kursu un 10 dienu laikā dabūju nost kādus 6 kg.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Es nebiju no tiem, kuriem sasniegumu pamatā bija 99 procenti talanta. Daudz trenējos, smagi strādāju, lai kaut ko sasniegtu. Kaut arī aizlēcu tos astoņus metrus, nebiju tipisks tāllēcējs. Bobslejā bija daudz spēcīgāki stūmēji par mani, vienīgi biju ļoti ātrs. Atceros, ka treniņos biedri man lūdza neskriet tik zibenīgi, jo treneris viņus krietni bikstīja, ja viņi netika „tam Jurim” līdzi. Reizēm jau piebremzēju.
Šbrīd mati ceļas stāvus, kad dzirdu, ko svaru zālē ceļ mūsu tagadējie bobslejisti. Mums tolaik tādi 200 kg spiešanā pat sapņos nerādījās. Tāpat pārsteigts esmu par mūsdienu pilotu ātrumu. Starp citu, tieši padomju (lasi — latviešu) sportisti bija tie, kas ienesa svaigas vēsmas pilotu fiziskajā sagatavotībā. Pirms mums piloti tikai lēnām ierausās bobī (kā Monako princis, ar kuru sporta gaitās iznāca tikties), lai savu darbiņu veiktu vienīgi trasē.
Sports man iemācīja gan patstāvību, gan prasmi organizēt savu laiku, jo atslābināties nedrīkstēja ne mirkli. Sevišķi uzskatāmi tas bija bobslejā, jo ap stūri staigāja pieci seši vīri, kuri uzreiz bija gatavi tavā vietā lēkt bobsleja kamanās.
Tagad: Tāpat uzskatu, ka visa pamatā ir darbs. Pēc dabas neesmu nekāds biznesmenis, kas visu izkaļ galvā. Nekas gluži no gaisa nav kritis.
Kad tikko beidzu sporta gaitas, strādāju ar amerikāņiem, kas darbojās Inčukalna gāzes krātuvē. Biju gan viņu trīs bērnu pārraugs, gan izpalīgs visdažādākajos jautājumos. Atceros, ka viņi mani turēja kā svētbildi. It sevišķi tad, kad atbrauca kāds no viņējiem — redz kāds mums palīgs, olimpiskais medaļnieks! Tas atvēra daudzus ceļus. Kad viņi beidza savu darbu Inčukalnā, devos viņiem līdzi un kādu laiku nostrādāju Ļeņingradā. Domāju, ka vienmēr esmu centies būt pietiekami apzinīgs, tāds, uz kuru var paļauties.
MĒRĶI
Toreiz: Sports man bija līdzeklis darīt sev ko tīkamu, sasniegt jaunas robežas. It sevišķi tad, kad sāka kaut kas izdoties. Sapņoju aizlēkt sešus metrus un to izdarīju. Tad nāca septiņi astoņi metri.
Nenoliegšu, kad tālaika jaunatnei, kad ārzemes PSRS pilsoņiem bija tāls un grūti piepildāms sapnis, sports bija teju vai vienīgais līdzeklis, kā nokļūt aiz dzelzs priekškara. Tas bija pamatīgs dzinulis. Ar vieglatlētiku gan nekur tālāk par Rusi Bulgārijā netiku, bet bobslejā PSRS izlase pavēra jaunus apvāršņus. Kad pirmo reizi biju Šveicē, tad acis bija platas un mute vaļā. Nav ko slēpt, ka ārzemju braucieni bija arī ienesīgi, jo par dienas naudu varēju gan apģērbt ģimeni, gan kaut ko arī pārdot.
Tagad jauniešiem jāmeklē citi dzenuļi, jo ar ārzemēm vairs nevienu nepārsteigsi. Reizēm brīnos, ka sports joprojām pastāv, jo daudziem noteikti vieglāk ir spēlēt datorspēlītes, nekā pašam sportot. Kaut gan man te, Pļavniekos, puikas tāpat pa vakariem dzenā gan bumbu, gan ziemā spēlē hokeju. Tāpat savu lomu spēlē tie vecāki, kuri paši trenējušies. Viņi arī ved savus bērnus uz tiem pašiem sporta veidiem. Vismaz tā ir vieglatlētikā. Bez kustības jau cilvēki neiztiks.
Tagad: Man patīk mans darbs, un mērķis vienmēr bijis ar darba augļiem apgādāt ģimeni, izaudzināt meitu. Kad atceros, kādos apstākļos man sporta gaitu sākumā nācies dzīvot, pārņem šausmas. Mums jau bija divi bērni, bet mēs mitinājāmies garāžā, kas nedaudz bija pārveidota dzīvošanai. Kurinājām ar taupības krāsniņu. Kad ārā bija –20 grādi, iekšā mēs varējām sakurināt līdz plus 6. Kad sieva ar meitām vairs nevarēja izturēt, viņas aizbrauca uz Taškentu un apsolīja atgriezties tikai tad, kad man būs dzīvoklis. Pēc olimpiskajām spēlēm tas laimes mirklis pienāca, jo beidzot saņēmu divistabu dzīvokli.
Pirms divpadsmit gadiem, īsi pirms dzīvokļu buma, nopirkām trīsistabu dzīvokli Rubika laikā celtajā deputātu mājā un tagad tur mitināmies divi vien. Nē, vēl mums ir suns, ko paņēmām no patversmes. Tas disciplinē, jo suns prasa gan uzmanību, gan pastaigas vismaz trīs reizes dienā.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Kad sportoju, tad viss bija pakļauts sportam. Kaut arī kopumā bobslejā treniņi bija vieglāki nekā vieglatlētikā, disciplīna tur bija krietni stingrāka un tavas domas neviens daudz neuzklausīja. Atslābināties nedrīkstēja ne mirkli. Cik varēju, tik izbrīvēju laiku ģimenei.
Tagad: Dzīvoju saskaņā ar sevi. Esmu tāds kā mazs priekšnieks, tāpēc darba režīms man tāds elastīgs, taču pa roku galam darīt neko neesmu radis.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Sportā bez neveiksmēm nevar iztikt, tāpēc tās uztveru saprotoši. Noteikti varēju sasniegt ko vairāk, taču visam ir savi iemesli. Tā muskuļa traumas dēļ divus gadus nevarēju lēkt tālumu, vienīgi skriet. Bobslejā, kad mēs Sanktmoricā tēmējām uz medaļām, trešajā braucienā mūsu pilots Zintis Ekmanis ieskrienoties nesatvēra kamanu rokturi un ievēlās bortā. Medaļas izkūpēja. Bet tur nav ko pārmest, katram savu reizi kas nelāgs gadās. Vispār stūmēji pilotam uzticas un ar savām gudrībām virsū nemācas.
Bobslejā neiztiku bez kritieniem, kaut traģiskākais beidzās vien ar piecu ribu lūzumu. Liekas, ka toreiz trases bija daudz bīstamākas nekā tagad. Arī mūsdienu bobi ir daudz drošāki un pārdomātāki savā konstrukcijā.
Tagad: Par lielu neveiksmi, traģisku notikumu mūsu dzīvē es uzskatu tikai vienu, kad nepilnu 18 gadu vecumā pēc vairāku gadu cīņas ar slimību no mums aizgāja vecākā meita Anita…
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Sportā par vienu veiksmi nevaru runāt. Kopumā savas sporta gaitas uzskatu par veiksmīgām.
Tagad: Domāju, ka man paveicās, kad pēc sporta gaitu beigšanas uzreiz atradu interesantu un labu darbu pie jau pieminētajiem amerikāņiem. Noderīgas bija arī Rīgas 4. vidusskolā apgūtās angļu valodas zināšanas.
Veiksme man noteikti ir ģimene, tagad mazbērni.
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Īpaši ne ar ko nebiju aizrāvies, jo sports, ģimene paņēma visu.
Tagad: Kādu laiku turpināju sportot, taču pēc abu Ahilleja cīpslu plīsuma sapratu, ka savs laiks sportam ir atdots un pietiek. Pastaigas ar suni, saturīgas TV pārraides.
Cenšos sekot arī sporta notikumiem, tiesa, ne vienmēr klātienē.
Saprotu, ka bobslejs šobrīd mums ir uz pareizā viļņa. Cepuri nost Oskara Melbārža priekšā! Man, kas tik ilgus gadus bijis bobslejā, pat īsti galvā nerīmējas, kādā līmenī viņš pilotē pēc divarpus gadiem. Veikums Soču trasē vispār bija satriecošs, kaut nu tas izdotos arī pēc gada. Tāpat jaunais Oskars Ķibermanis, kas gandrīz visās trasēs brauc pirmo reizi, mierīgi ieslīd divdesmitniekā un pat augstāk. Vieglatlēts taču. Spēcīgs ir arī trešais pilots Uģis Žaļims.
Mans senais cīņu biedrs Sandis Prūsis prot atrast īstos dzinuļus bobsleja augšupejai. Ar interesi sekošu līdzi turpinājumam.
Domāju, ka mūsu sportistu panākumi ikdienu dara priecīgāku un satraucošāku.
