Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Lendžu ūdzeņa* Rio aplī

Patlaban divdesmitgadīgā jurisprudences studente Gunta Latiševa-Čudare Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs Latvijas komandā droši vien būs visjaunākā vieglatlēte. Tiesa, no Vinetas Ikaunieces pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta sasniegtā nacionālā rekorda (50,71) 400 m skrējienā viņu šķir vairāk nekā sekunde, bet Gunta tikai šosezon izkāpj no junioru vecuma.
Kvalificēšanos Rio spēlēm Gunta saņēma gluži kā Ziemassvētku dāvanu. Pērnajā decembrī Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija (IAAF) pazemināja olimpiskos normatīvus vairākās vieglatlētikas disciplīnās. Arī 400 m distancē sievietēm — no 52,00 uz 52,20. Tādā veidā Latiševa-Čudare ar pasaules čempionātā sasniegto rezultātu 52,17 varēja uzskatīt sevi par olimpieti. 
„Tā bija nedēļas nogale, atbraucu mājās no treniņa Rēzeknē. Vakarā zvanīja treneris Edvīns Krūms, kurš apjautājās, kā man gājis un kā jūtos?” atceras Gunta. „Biju ļoti sagurusi. Kad treneris mani apsveica ar olimpisko normatīvu, nodomāju, ka viņš joko. Viņš bieži mēdz jokoties. Īsti nespēju tam noticēt. Tajā pašā vakarā saņēmu zvanus un īsziņas ar apsveikumiem. Tonakt gan nespēju aizmigt. Tas man patiešām bija patīkams pārsteigums!” 
Tā nu tagad jaunajai vieglatlētei šogad ir divi mērķi — absolvēt Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un pēc iespējas labāk startēt olimpiskajās spēlēs. Gunta ik darbdienu trenējas Daugavas stadiona manēžā Rīgā, bet brīvdienās dodas uz mājām Rēzeknes novada Lendžos. 
Pati atzīst, ka pēc vidusskolas apsvērusi domu studēt komunikāciju zinātni un kļūt par žurnālisti. Atvērta, sirsnīga un smaidīga — tādu iespaidu Gunta Latiševa-Čudare atstāj pēc mūsu sarunas. 
— Kā tu, lauku bērns, sāki sportot?
— Dzīvoju aptuveni 20 kilometrus no Rēzeknes — Lendžos, mācījos Kalnezeru Katoļu pamatskolā. Tur nebija daudz iespēju ārpus skolas nodarboties ar sportu, tik vien kā sporta stundās. Lai gan pamatskolas sporta skolotāja aicināja piedalīties krosa sacensībās, man tas ļoti nepatika, likās — tāda mocīšanās vien ir. Droši vien tādēļ, ka krosā parasti bija jāskrien vairāk par kilometru. Tas man, mazai meitenei, likās ļoti daudz.
Pēc pamatskolas iestājos Rēzeknes Valsts ģimnāzijā, kur mani pamanīja sporta skolotāja un izteica domu par sportošanu kāda trenera vadībā. Mans brālēns Renārs Stepiņš tolaik jau diezgan nopietni trenējās un piedalījās sacensībās. Jāteic, ka viņš man arī rādīja piemēru. Šķiet, viss notika ļoti organiski, pat bez īpašas piepūles — soli pa solītim nonācu Rēzeknes Bērnu un jauniešu sporta skolā (BJSS). Mans pirmais treneris ir BJSS direktors Pēteris Stripkāns. Šobrīd man ir divi treneri, kuru vadībā trenējos — Stripkāns un Edvīns Krūms. 
— Kas tevi, jaunu meiteni, piesaistīja treniņiem?
— Laikam jau sacensības. Tās man sākās diezgan ātri un rosināja vēlmi sportot. Kad biju aizvadījusi tikai pāris treniņu nedēļas, braucu uz sacensībām Daugavpilī, kurās uzvarēju. Tas man bija pārsteigums un reizē arī pārliecināja, ka vērts trenēties tālāk. Nodarbības nebija katru dienu, bet kādas trīs reizes nedēļā. Iespējams, būtu trenējusies biežāk un vairāk, ja dzīvotu tuvāk sporta skolai. 
Ļoti labi, ka sākumā trenējos viena pati, nevis grupā — nebija nekā, kas traucētu koncentrēties, un visa trenera uzmanība tika man vienai. Kā atzina treneris, man daudzas kustības, kuras citiem bija jāmāca, sanāca bez piepūles — ļoti dabiski. Sekoja citas sacensības, tāpēc pašai vairs nebija jautājumu, vai sportošana ir paredzēta man. Tas patiešām aizrāva. 
Šobrīd gan man labāk patīk trenēties grupā kopā ar citiem. Tad liekas, ka treniņu process paiet ātrāk un vieglāk. Rēzeknē parasti sanāk darboties vienai, Rīgā vairāk kopā ar citiem. Abējādi treniņi ir vērtīgi. 
— Kādi treniņapstākļi ziemā ir Rēzeknē?
— Rēzeknē nav manēžas, tāpēc ziemā trenējos sporta zālē. Taču tur ir dažādi rīki, kurus treneris izgatavojis pats pēc savām idejām. Savukārt vasarā, ja esmu Rēzeknē, trenējos stadionā. Pagājušajā gadā to rekonstruēja, un tagad tas ir ļoti piemērots kvalitatīviem treniņiem. Ļoti daudz kas atkarīgs no trenera izdomas, tā aizrauj jaunos atlētus. Dažkārt aizbraucu uz Ludzu, kur ir manēža.
— Tev ir kādas aizraušanās ārpus sporta un mācībām?
— Man ir bijuši daudzi hobiji — dejošana, ģitārspēle, dziedāšana, teātra spēlēšana, Daugavas Vanagu kopas aktivitātes. Taču šobrīd visam neatliek laika. Ģitārspēli esmu apguvusi pašmācības ceļā. Man bija ļoti aktīva mūzikas skolotāja. Tētim palūdzu, lai nopērk ģitāru, un tad arī sāku to mācīties spēlēt — tas bija laikā, kad sports mani vēl neinteresēja. Dažkārt arī uzstājos, pat uz konkursiem braucu ģitāru spēlēt. No skatuves man nebija bail, patika uzstāties. Dažkārt ģitāru uzspēlēju joprojām, arī dziedāt man patīk, esmu bijusi arī dziesmu un deju svētku dalībniece. Esmu Lendžu Jauniešu deju kolektīva Ūdzeņa dalībniece, neparko negribu pamest šo kolektīvu, taču apzinos, ka neesmu uzcītīga dejotāja — bieži netieku uz mēģinājumiem. 
— Šogad absolvēsi augstskolu. Ar kuru pilsētu nākotnē saisti savu ikdienu?
— Ja nav sacensību, katru nedēļas nogali braucu uz mājām — Lendžiem. Mēģinu turēties pie saviem vecajiem hobijiem. Rīgā nemaz neesmu mēģinājusi iestāties kādā deju kolektīvā. Mani patiešām velk uz mājām, Rīgā es uzturos, jo galvaspilsētā esmu uzsākusi studijas, kuras noteikti arī pabeigšu. Taču savu nākotni saistu ar Rēzekni. Tādēļ Rīgā cenšos neko jaunu nesākt, jo neplānoju te palikt. Esmu gan iestājusies studentu korporācijā, tur ir ļoti interesanti — man patīk komunicēt ar cilvēkiem, uzzināt ko jaunu. Laika gan tam nav daudz.
— Sportisti bieži vien izvēlas studijas, kuras saistītas ar sportu. Kādēļ tu izvēlējies jurisprudenci?
— Man likās, ka sportā man durvis vienmēr būs vaļā. Ja ļoti gribēšu, tad varēšu iziet kursus un trenēt citus. Skolā man labi padevās valodas — angļu un krievu. Man visos priekšmetos bija labas atzīmes, taču varbūt ne visai padevās matemātika. Par universitāti šaubu nebija, gribēju studēt, manuprāt, prestižākajā augstskolā — Latvijas Universitātē. Kad tiku juristos budžeta grupā, man vairs nebija nekādu šaubu, ka šī ir mana joma. Ar jurista izglītību var strādāt gandrīz jebkurā uzņēmumā, var būt advokāts, prokurors, pēc kāda laika arī tiesnesis. Šobrīd liekas, ka mani vairāk saista krimināltiesības. Iespējams, tas ir mana tēta ietekmē, jo viņš ir policists. Tā kā valstī ir augsts noziedzības līmenis, tad darbs krimināltiesību jomā man šķiet ļoti cēls. Tieši lauku reģionos gribētu daudz ko vērst uz labu. Taču viss var mainīties, un pēc kāda laika varbūt domāšu citādi. Dzīve rādīs, kuru jomu man labāk izvēlēties. Tagad manas domas vairāk pievērstas sportam. 
— Kuras sacensības tev līdz šim bijušas visveiksmīgākās?
— Pirmās noteikti bija 2013. gada Eiropas junioru čempionāts Itālijā, kur izcīnīju 4. vietu. Pati pat neticēju rezultātam, ko sasniedzu. Nākamajā gadā tik ātri 400 metrus noskriet nevarēju ne reizi, pat nedaudz sevi šaustīju — vai tiešām tās paliks pirmās un vienīgās sacensības ar tādu rezultātu…
Noteikti jāmin starts pērn pasaules čempionātā Pekinā, kur laboju personīgo rekordu, lai gan aklimatizēties pat īsti nesanāca. Tās sacensības atceros joprojām — milzīgs stadions, tik daudz cilvēku, kuri atnākuši vērot sacensības, televīzijas kameras. Lai gan tur bija karsts un mitrs, pat likās, ka man visu laiku ir paaugstināta temperatūra, noskrēju necerēti labi. Pirms Pekinas skrēju Somijā, kur kvalificējos pasaules čempionātam. Tur savukārt valdīja ziemeļniecisks vēsums. Tādēļ pat nezinu, kādi laikapstākļi man piemērotāki. Labs rezultāts gan vairāk atkarīgs no manas gatavības startiem, nevis no laikapstākļiem.
— Tev ir kāds mērķis sportā, kuru noteikti gribētu sasniegt?
— Vienmēr cenšos darīt maksimumu, un rezultāti ir darba rezultāts — tie izriet no padarītā darba. Sasniegumi nav gūti tāpēc, ka tie bijuši mērķi. Grūti pat teikt, vai būs kāds viens punkts, kad jutīšos sportā visu padarījusi. Pieļauju, ka sportu pametīšu tad, kad jutīšu, ka man tas vairs nesagādā prieku, ka vairs nesanāk tā, lai pašai būtu gandarījums. Varbūt tie būs kādi citi apstākļi — dzīve varbūt piespiedīs sākt strādāt, lai pelnītu iztiku, jo ar sportu ne vienmēr sevi var pabarot. Neesmu tik ambicioza — man nav sapņa par olimpiskajām medaļām, bet es rīkojos tā, lai, braucot uz spēlēm, zinātu, ka esmu izdarījusi visu iespējamo.
Rezultāti, protams, mani motivē, tādēļ negribas pieļaut domu, ka neprogresēju vai kļūstu vājāka. Mani motivē tas, ka no lauku bērna esmu pārtapusi par cilvēku, kuru respektē un pamana, par kuru pārdzīvo. Draugi un arī sveši cilvēki fano par mani. Gadās, ka manā pilsētā cilvēki, ar kuriem nekad neesmu iepriekš runājusi, nāk klāt un saka atzinīgus vārdus. Mani motivē arī vecāki ar savām rūpēm par mani. Viņi nekad nav nodarbojušies ar sportu profesionāli, bet ir aktīvi cilvēki. Viņi sāka vairāk interesēties par sportu, kad es sāku sportot. Gribu darīt visu, lai viņi būtu lepni par mani. Arī mans draugs ir liels atbalsts. Viņš gan nav profesionāls sportists, bet spēlē hokeju, un mums ir kopīgs hobijs — dejošana.
— Kas, tavuprāt, ir veiksmīga treniņprocesa pamatā?
— Lai gan mana ikdiena ir ļoti piepildīta — laiks saplānots —, uzskatu, ka ļoti svarīga ir atjaunošanās. Cenšos sevi saudzēt, lai varētu kvalitatīvi sportot. Sekoju pašsajūtai, ja liekas, ka ir par daudz, tad nekautrējos, saku trenerim un treniņu izlaižu. Tas droši vien palīdzējis pasargāt sevi no lielām traumām. Ja nepieciešama mediķu palīdzība, Olimpiskajā vienībā man nekad neatsaka. Masāža ir svarīgs elements atjaunošanās procesā. 
Man vajadzētu vairāk piedomāt par savu ikdienas ēdienkarti. Pareizāks uzturs noteikti dotu vēl papildu spēku. Iespējams, ka dažkārt ar pārtiku savu organismu vairāk noslogoju nekā baroju. Man patīk gatavot, patīk paeksperimentēt. Taču tas atkarīgs no tā, cik daudz ir laika, cik labi ir katliņi un pannas, vai ir nepieciešamās garšvielas. Šobrīd Rīgā dzīvoju kopā ar pazīstamām meitenēm, kuras arī studē. Mums katrai ir sava istabiņa, mierīgā gaisotnē pavadu laiku mājās. Sākumā dzīvoju studentu kopmītnēs, taču tās bija pārāk tālu, lai izbraukātu uz skolu un treniņiem. Citādi dzīvošanai kojās nav ne vainas. 
— Ko tev vajadzētu izdarīt olimpiskajā Rio skrejceļā, lai tev tas pašai sniegtu gandarījumu?
— Pagaidām šķiet, ka mani apmierinātu personiskais rekords, kā arī gribētu uz starta 400 metros iziet vismaz divas reizes — arī pusfinālā. Pašlaik strādāju pie tā, lai mani mērķi kļūtu arvien augstāki. 
*ūdzeņa — odziņa, latgaliešu izloksnē
 
Gunta LATIŠEVA-ČUDARE
Vieglatlēte (400 m), LU studente
Dzimusi: 1995. gada 9. martā
Augums, svars: 179 cm, 68 kg
Izglītība: Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 3. kursa studente
Pirmais treneris: Pēteris Stripkāns
Pašreizējie treneri: Edvīns Krūms, Pēteris Stripkāns
Lielākie sasniegumi sportā: 60 m telpās — 7,60 (2015. g.); 100 m — 11,94 (2014. g.); 200 m — 23,81 (2015. g.); 300 m telpās — 38,06 (2015. g., Latvijas rekords); 400 m — 52,17 (2015. g., Latvijas junioru, U-23 rekords)
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs
Vaļasprieki: dziedāšana, ģitārspēle, tautas dejas
Mūzika: latviešu: Prāta Vētra, The Sound Poets, Kārlis Kazāks, Bez PVN; ārzemju: Coldplay, Džeks Gerets
Grāmata: Imanta Ziedoņa Epifānijas
Filma: No Escape
 

Autori: Dace Lina