Līgas krustvārdu mīklas

Latvijas izlases dalībniece orientēšanās sportā Līga Ārniece tikko atgriezusies no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur pieveikusi maratonu. Viņa bija viena no uzaicinātajiem 25 pasaules īpašajiem cilvēkiem, kas zina, ka diagnoze nenozīmē sportošanas beigas. Kardiostimulators Līgai nav traucējis kļūt par Latvijas čempioni un šogad pasaules meistarsacīkstēs kopā ar Lauru Vīķi un Ingu Dambi izcīnīt septīto vietu stafetē.

Pieredzējusī orientēšanas sportiste oktobrī piedzīvoja aizkustinošu sporta notikumu, piedaloties ASV pilsētas Mineapoles maratonā Medtronic Twin Cities Marathon, ko jau desmit gadus sponsorēmedicīnas iekārtu kompānija Medtronic.Būdama ģenerālsponsors, firma katru reizi veido savu 25 cilvēku komandu, tā sauktos Global Heroes, aicinot pieteikties cilvēkus, kuros ir ieoperēts kaut kas tehnoloģisks. Ar šo akciju medicīnas kompānija gan atbalsta sportošanu, gan parāda, ka cilvēki, kuriem ir bijušas veselības problēmas un kam to novēršanai jālieto īpašas ierīces, tomēr var skriet.

SPORTISTE AR SIRDSPALĪGU

Līga Ārniece jau septiņus gadus sadzīvo ar kardiostimulatoru un stāsta, ka sacensībās piedalījušies sportisti ar insulīna pumpjiem un vēl citām ierīcēm. Ceļš uz iekļūšanu 25 izredzēto grupā bijis diezgan vienkāršs:„Aprīlī uzrakstīju pieteikumu, aizpildīju anketas un vēlāk saņēmu apstiprinājumu,” atceras orientēšanās sportiste. „Tas nav svarīgi, ka medicīnas ierīce ir cita ražotāja, tomēr man ir tieši Medtronic kardiostimulators. Varēju izvēlēties distances garumu, nolēmu skriet klasisko 42 kilometru maratonu, ko pieveicu 3 stundās 11 minūtēs. Medronic apmaksāja visu, kas saistīts ar šo pasākumu, arī ceļa izdevumus un dzīvošanu vienam līdzbraucējam. Uz Ameriku devos kopā ar savu draugu Māri Jansonu, kurš arī skrēja maratonu.”

Jāuzsver, ka Līga Ārniece ir pirmā un vienīgā Latvijas pārstāve, kas šo desmit gadu laikā ir piedalījusiesšajā maratonā Medtronic komandā. Arī Latvijā vienīgā valsts izlases līmeņa sportiste, kurai ir kardiostimulators. „Kad septembrī testējos Latvijas Olimpiskās vienības laboratorijā, sapratu, ka tāda cilvēka viņiem nekad nav bijis.”

EIROPAS ČEMPIONĀTS UZ OPERĀCIJU GALDA

Kā tas gadījās, ka jaunai, sportiskai meitenei nācās iešūt aparātiņu krietnas mēteļa pogas lielumā — kardiostimulatoru?„Man ir iedzimts Volfa Parkinsona Vaita (WPW) sindroms, kas nozīmē, ka sirds impulsiem ir papildu vadīšanas ceļš, proti, impulss var aiziet nepareizi pa citu ceļu, ja tā var izteikties. Var mūžu neko nejust, bet var būt arī reakcija no šā sindroma. 2008. gadā pēc kādām sacensībām man sākās tahikardijas lēkme. Sirds strauji sitās, pulss bija virs 200 sitieniem minūtē un nekritās,” atceras Līga. „Togad es nopietni gatavojos Eiropas čempionātam orientēšanās sportā, kas notika tepat Ventspilī, un man bija ļoti laba fiziskā sagatavotība. Tomēr viss pagriezās citādi. Kamēr citi orientējās, es gulēju uz operāciju galda un man likvidēja sirds impulsu papildu vadīšanas ceļu. Operācija bija ar vietējo anestēziju, jo to veica caur asinsvadiem ar katetrām, medicīnā to sauc par ablāciju. Tā kā Stradiņa slimnīcas Aritmoloģijas un kardiostimulācijas nodaļā ir ārsti, kas paši aizraujas ar orientēšanās sportu, operācijas laikā mēs runājām par notiekošo Eiropas čempionātā, jo tajā brīdī bija dots starts garajai distancei.”

Diemžēl šī operācija Līgas sirdij nepalīdzēja un viņai sākās bradikardija, kas — tieši pretēji — ir ar palēninātu sirdsdarbību. Tad sportistes zemādā zem krūts muskuļa ieoperēja kardiostimulatoru, kas programmēts tā, lai sirds darbotos pareizi. „Tas nebija tik ātri un vienkārši, kā izklausās,” norāda Līga. „Pagāja gandrīz trīs gadi, kamēr varēju atgriezties aktīva sporta ritmā un stimulators bija ieprogrammēts, kā vajag. Tagad man ir milzīgs prieks par visu, es izbaudu orientēšanās sporta procesu. Man bija patīkami sajust, ka sirds dauzās, kārtīgi strādā, ka varu uzskriet pa trepēm, varu uzskriet kalnā un pilnvērtīgi dzīvot. Arī tagad, kad skrējām maratonu ASV, bija laba sajūta, ka varu paskriet ātri, ka organisms strādā.”

DEMOKRĀTISKĀ MEŽU APMEKLĒŠANA

Līga Ārniece vienmēr ir bijusi kustīga un sportiska — jau Purvciemā mājas pagalmā skraidījusi kopā ar citiem bērniem, spēlējot spēles, skrienot dažādas stafetes. Tagadējās elites orientieristes pirmais sporta veids bijusi mākslas vingrošana, bet viņa sapratusi, ka tas ir pārāk nežēlīgs — ja grib rezultātus, tad bērnam un vecākiem jāpakārto sava dzīve šim sporta veidam. „No 7. klases sāku kopā ar draudzeni apmeklēt Skolēnu pils orientēšanās pulciņu,” par pārmaiņām dzīvesveidā iesāk stāstīt Līga. „Braukšana reizi nedēļā uz mežu bija pietiekami demokrātiska, jo, kā jau orientēšanās sportā, neviens neko nespieda. Varējām gan iet, gan skriet un meklēt kontrolpunktus. Tas arī cilvēkus piesaista orientēšanās sportam, un tieši tāpēc tik daudzi brauc uz tautas sacensībām Magnēts.

Rezultāti man bija diezgan ātri, bet es tiem īpaši nepievērsu uzmanību. Un tad pēkšņi man paziņoja, ka jābrauc uz Eiropas čempionātu jauniešiem. Tā nebija apzināta vēlme sasniegt kaut ko, tas vienkārši bija forši — orientēties jauniešu izlasē.”

Līgas ģimenē nav citu orientieristu, un viņas vecāki nekad nav teikuši, ka jātrenējas un kaut kādi mērķi jāsasniedz. „Tieši otrādi — mamma pat brīnījās, ka ceļos svētdien agri un astoņos no rīta braucu uz mežu, lai gan ārā līst. Junioru vecumā gan sāku mērķtiecīgāk trenēties, bet bija tikai uzvaras Latvijas čempionātos.”

ENDORFĪNI LABIRINTOS

„Ja man prasa rezultātu un medaļas, tad man pazūd vēlme darīt, jo ne jau šāda iemesla dēļ es skrienu,” savu sportošanas motivāciju skaidro orientieriste. „Mani saista kustības sajūta. Visi zina, ka pēc 40 minūšu fiziskas aktivitātes ķermenī rodas endorfīni, kas rada patīkamu laimes un viegluma sajūtu — tā man ir vajadzīga! Turklāt orientēšanās nav plika skriešana — jālasa arī karte un tas ir interesanti. Distances nekad neatkārtojas, arī tad, ja nokļūsti vienā un tajā pašā mežā. Tā ir kā krustvārdu mīkla vai labirints, kas jāiziet, un orientierists fiziski pārvietojas tajā apvidū. Tas ir interesants process! Arī skriešana ir patīkama nodarbe ķermenim. Ja klāt nāk rezultāti — tas ir forši, tomēr, ja neuzvaru, tad nav tā, ka es būtu nelaimīga. Ir tādi cilvēki, kas ir orientēti uz rezultātu, bet man tā nav,” apgalvo Līga Ārniece. Bet valsts izlasē bez mērķtiecības neko sasniegt nevar… „Protams ir patīkami skriet valsts izlasē, uzvilkt to tērpu ar Latvijas vārdu, aizstāvēt valsts godu,” atzīstas sportiste.

80 KILOMETRI NONSTOPĀ

Līga ne tikai orientējas, bet piedalās arī dažādos garo distanču skrējienos. Kāpēc? „Skriešanas sacensībās piedalās daudzi orientieristi,” viņa skaidro. „Orientēšanās jau pamatā ir skriešana pa dažādiem apvidiem, tikai vēl ir jālasa karte un jāatrod kontrolpunkti. Bet, lai varētu labi lasīt karti, ir jābūt ļoti labai fiziskai sagatavotībai, jo nogurušam cilvēkam nestrādā domas. Reizēm treniņos skrienam vienkārši pa apli, un ik pa brīdim atceramies kartes fragmentus un atzīmējam, lai trenētu atmiņu kopā ar skriešanu.” Dažs skrienot nevar sasniegt tādu rezultātu, kādu Līga sasniedz orientējoties. Sportiste tikai pasmejas un piebilst: „Turklāt tā ir skriešana apvidū, kur ir sūnas, akmeņi klintis, kalni, gara zāle.”

MEDAĻAS AKVĀRIJBĻODĀ

Kuri ir bijuši Līgas Ārnieces interesantākie skriešanas pasākumi? „Hagberg Cēsis Eco Trail 2014uzvarēju 80 kilometru skrējienā!” Piebilstu, ka tāds skrējiens, šķiet, ir ne visai normālajiem un diez vai visi noskrien tos 80 kilometrus!? „Es skrēju!”, apgalvo Līga. „Abi ar draugu apstājāmies tikai ūdens uzpildes punktos, jo skrējām ar plaušām jeb ūdens rezervuāriem mugursomās. Iepildījām ūdeni, kaut ko apēdām un skrējām tālāk. Šogad piedalījos tikai Priekuļu Trail 2015 skrējienā.”

Runājot pa aizvadīto vasaru, Līga atzīst, ka ļoti priecīgs mirklis bija Latvijas sieviešu komandas izcīnītā 7. vieta pasaules čempionātā orientēšanās sportā, kas notika augusta sākumā Skotijā. Tas ir augsts rezultāts, un tāds nav bijis kopš 2008. gada. „Uzvarēju arī orientēšanās sacensībās Kāpas trīsdienas,” sasniegumus uzskaita Līga Ārniece. „Sacensības bija tajās jūlija sākuma dienās, kad bija ļoti karsts, un tas bija diezgan smagi. Šogad esmu Latvijas čempione orientēšanās sprintā.”

Ko Līga dara ar savu medaļu bagāžu, vai izkar pie sienas? „Nē, medaļas es salieku akvārijveidīgā bļodā. Arī tas trauks ir vinnēts sacensībās.”

ZVIEDRU VALODA

Jau vairākus gadus Līga Ārniece ikdienā pasniedz zviedru valodu, bet sākotnēji tāda profesija nebija viņas mērķis. „Kad pēdējo gadu startēju junioros, aizbraucu uz Zviedriju. Strādāju par auklīti, trenējos, paralēli kursos mācījos valodu. Jāteic, ka Zviedrijā gan es pārtrenējos un nomocīju organismu. Man vajadzēja piedalīties pasaules čempionātā junioriem Igaunijā, bet rezultāti bija slikti. Pēc tam es mazāk darīju, vairāk atpūtos un nākamajā vasarā, kad pirmo reizi startēju pieaugušo grupā, kļuvu par Latvijas čempioni orientēšanās garajā distancē un tiku iekļauta pasaules čempionāta komandā pieaugušajiem. Tas nu gan man pašai bija šoks.”

Kā tālāk Līga pilnveidoja zviedru valodu? „Atgriežoties no Zviedrijas, iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas programmā Starpkultūru sakari — Latvija—Zviedrija. Paralēli strādāju Rīgā taksometru kompānijas zvanu centrā, kas apkalpo Stokholmu. Vispirms man zvanu centra kolēģe piedāvāja pamācīt vienu grupiņu. Tad parādījās citi piedāvājumi, un tā nu mācu zviedru valodu,” skaidro sportiste.

„Tagad sezona beigusies, bet turpinu trenēties. Reizēm ziemā braucu uz treniņnometnēm Portugālē vai Spānijā. Ja ir sniegs, tad slēpojam. Orientieristam var nejautāt, kad beigs skriet, jo mēs kustamies jebkurā vecumā.”

Līga ĀRNIECE

Zviedru valodas pasniedzēja, orientieriste

Dzimusi: 1983. gada 5. novembrī Rīgā

Augums: 164 cm

Izglītība: Mežciema sākumskola (tagad Mežciema pamatskola), Rīgas 64. vidusskola, Rīgas Uzņēmējdarbības koledža, Latvijas Kultūras akadēmija.

Lielākie sasniegumi sportā: 7. vieta stafetē 2015. gada pasaules čempionātā orientēšanās sportā, 1. vieta daudzdienu orientēšanās sacensībās Kāpas 3-dienas (2015. g.), 1. vieta 80 km taku skrējienā Cēsis Eco Trail (2014. g.), 1. vieta Latvijas Kausa izcīņā (2014. g.), 28. vieta pasaules čempionātā orientēšanās sportā garajā distancē (2013. g.), vairākkārtēja Latvijas čempione orientēšanās sprintā, garajā distancē, pagarinātajā distancē un stafetē

Trenere: Ieva Šusta

Ģimenes stāvoklis: ir draugs Māris Jansons (arī orientierists)

Vaļasprieks: kulinārija