Mazāk pārsteigumu, vairāk gandarījuma
Vieglatlētikas trenera no Jūrmalas Anda Austrupa zvaigzne uzlēca līdz ar viņa līdz šim labāko audzēkni Lauru Ikaunieci-Admidiņu. No pirmajiem soļiem sportā līdz pasaules čempionāta bronzai. Pa vidu bijušas medaļas Eiropas čempionātā (sudrabs), universiādē (sudrabs), Eiropas junioru (bronza) un pasaules jauniešu (sudrabs) čempionātos. Tagad jauns mērķis — pjedestāls olimpiskajās spēlēs. Pēc bronzas šīgada pasaules čempionātā Pekinā arī Riodežaneiro Laura būs favorītu pulkā. Tāpēc tagad viss pakļauts tam, lai labāk sagatavotos sezonas galvenajam startam.
Ar treneri Andi Austrupu tiekos Daugavas stadiona manēžā, kur notiek viens no pēdējiem treniņiem pirms došanās uz treniņnometni siltajās zemēs — Kanāriju salās. Tikai dažas dienas pirms tam Andra Austrupa vārds ir gada labākā trenera pretendentu pulkā Gada balvā sportā. Viņš ir arī viens no galvenajiem pretendentiem uz Gada trenera titulu vieglatlētikā, ko rīko LVS, un gada trenera titulu Jūrmalā, ko abi ar Lauru pārstāv plašajā pasaulē.
SPĪTĒJOT APSTĀKĻU NEESAMĪBAI
— Ko trenerim nozīmē būt nominētam šādās aptaujās?
— Protams, ka tas ir patīkami. Arī tā ir sava veida atzinība par paveikto. Manuprāt, katram cilvēkam ir svarīgi, lai viņa darbs tiktu novērtēts. Vai būs balva, par to gan pārāk neiespringstu. Nav viegli salīdzināt dažādus sporta veidus. Pat vieglatlētikā ir tik daudz disciplīnu un katrai ir sava specifika. Tas lai paliek žūrijas ziņā.
— Dzīvojat Jūrmalā, bet ar audzēkņiem brauc trenēties uz Rīgu.
— Jūrmalā nav apstākļu treniņiem ne tikai ziemā, bet arī vasarā. Paradokss. Tāpēc arī braucam uz Rīgu. Slokas stadionu būvējuši kaut kādi nemākuļi. Tagad tas ir gandrīz slēgts. Tribīnes bīstamas apmeklētājiem, celiņš uzliets nekvalitatīvs. Tur ir daudz kas jālauž un jābūvē no jauna. Bet mums no tā vieglāk nepaliek. Zem tribīnēm, kur tagad garāža, varētu ierīkot stūrīti nodarbībām ziemā. Būtu pie kādas skolas sporta zāles kaut kas līdzīgs treniņvietai, kā ir Koknesē. Tad nevajadzētu katru dienu ar busiņu dzīties uz Rīgu, kur arī nav daudz labāk. Bet vismaz zem jumta.
Ir ideja un ir cilvēki, kas gatavi atbalstīt tāda treniņlaukuma iekārtošanu, kur būtu viss nepieciešamais — sektori augstlēkšanai, tāllēkšanai, celiņš barjerām. Arī šķēpa mešanai, jo to mums reti kur ļauj darīt. Futbolistiem zālīte jāsaudzē. Tiesa, arī tas nebūs Jūrmalā. Taču šāda laukuma priekšrocība — mēs paši plānotu savu laiku. Rīgā apstākļi ir bēdīgi. Daugavas stadiona manēžā reizēm jūtamies kā siļķes mucā. Te nāk visi, ne tikai vieglatlēti. Kamēr laukā ir silti, arī tur ir silti. Būs mīnus 20, tad būs citādāk. Augstlēkšanu braucam trenēt uz Sporta manēžu, jo Olimpiskajā centrā sektora pāris gadus jau nav. Manēžas direktors Jānis Karavaičiks daudz ko ir sakārtojis, taču tur ir nepieciešama kapitāla rekonstrukcija.
— Bez Rīgas Latvijā nav lielas izvēles treniņiem ziemā.
— Tā ir. Kuldīgas manēža ir laba sacensībām, bet ne treniņiem, jo segums ir ļoti ciets. Tagad Ventspilī ir labi apstākļi, ko reizēm arī izmantojam. Taču Igaunijā pat sanāk lētāk.
— Cik reizes dienā trenējaties?
Kad esam mājās, — vienu. Tā mums institūtā mācīja Imants Liepiņš (bijis treneris daudziem pazīstamiem Latvijas vieglatlētiem, arī olimpiskajiem medaļniekiem — Jurim Silovam, Intai Kļimovičai-Drēviņai — aut.). Labāk vienu intensīvu treniņu, nekā divus šādus tādus. Treniņš ilgst 3—3,5 stundas. Mums jāpielāgojas sacensību specifikai, par to neaizmirstot arī sagatavošanās periodā. Kura disciplīna seko kurai, kura ir no rīta, kura vakarā. Turklāt jāņem vērā, kādas ir mūsu bāzes, cik daudz laika paiet ceļā. Septiņcīņa ir smaga disciplīna un ir ļoti svarīgi pēc treniņa atjaunot spēkus. Ir ļoti rūpīgi jāplāno slodzes un atpūta. Prasmīgi jāsabalansē. To nav viegli izkalkulēt. Taču, jo ilgāk darbojies ar saviem audzēkņiem, jo vairāk viņus iepazīsti, jo labāk vari notrāpīt. Toties, kad esam treniņnometnēs, tad dodam uz pilnu klapi, jo tur viss ir pa rokai. Guli, ēd, trenējies, atjaunojies un atkal trenējies. Kā vienā, tā otrā gadījumā kopā ar procedūrām sanāk pilna darba diena. Kā pie virpas.
— Šogad atkal visdrīzāk būsiet Jūrmalas sporta laureāta centrālie tēli — Laura kā sportiste, tu kā treneris. Varbūt der norādīt pilsētas vadībai, ka nav kur trenēties.
— Tad jau redzēs, bet ilūzijas neloloju, jo jau sen par to mēdzu izteikties. Laikam jau visiem liekas, ka arī šādos apstākļos medaļas būs un nauda nebūs jātērē. Tāpēc nopietnākos plānus saistu ar Murjāņiem, kur drīzumā tiks uzcelta treniņmanēža. Stadions ir labs, un tieši tur varētu būt mana galvenā nākotnes bāze, kur gatavot daudzcīņnieces.
— Tātad domā ne tikai par Lauru un Rio?
— Protams. Ar Lauru viss notiek. Arī tagad manā grupā ir vairākas talantīgas meitenes. Un tāpat kā Laura ar labiem gēniem, piemēram, Jeļenas Blaževičas meita. Murjāņiem atkal varētu atlasīt talantīgākās meitenes no visas Latvijas. Ja būs manēža, tad jūtami uzlabosies arī treniņapstākļi.
— Tu Jūrmalā, darbs Murjāņos. Tas nebaida?
— Jābūt tikai mērķim un apņēmībai, un tad nekas nebaidīs. Esmu pieradis. Gan jau tur man kāds kaktiņš būs, ja kādu brīdi darbs būs intensīvāks. Taču nedomāju pamest darbu ar savām pašreizējām audzēknēm, kas dzīvo Jūrmalā vai Rīgā un Murjāņos nemācīsies. Gan jau tikšu galā.
AR TALSU APKAIMES AURU
— Kā pats nonāci līdz trenera arodam?
— Pa maziem līkločiem. Esmu no sportiskas apkaimes un arī ģimenes. Tēvs arī ir sportojis. Piedzimu Talsos, skolā mācījos Valdemārpilī. Nodarbojos ar visiem sporta veidiem, kas bija pie rokas — futbolu, basketbolu, vieglatlētiku. Stadions allaž vilka. Varbūt arī apkārtnes gaiss to veicināja — no netālās Ugāles nāk Sandis Pūsis, no Valdemārpils — Gints Palameiks, no Talsiem — Mārcis Štrobinders. Laucinieki ir lielāki individuālisti, tāpēc varbūt viņi labāk adaptējas vieglatlētikā. Tagad jau viņu bērni sporto. Tomēr mācīties sāku RTU. Ar vienu gadu pietika, lai saprastu, ka celtnieks nebūšu un ka mans aicinājums ir citur — sportā. Tāpēc iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā un iznāca pamācīties pie labiem pedagogiem — Imanta Liepiņa, Jāņa Lankas, Māra Gaiļa. Labas atziņas un interesantus vingrinājumus iemācīja toreiz vēl pavisam jaunais Andris Lupiks. Varbūt tieši no sarunām ar Lanku (1968. gadā desmitcīņā startēja olimpiskajās spēlēs Mehiko — aut.) pastiprināti sāku interesēties par desmitcīņu, ejot cauri vienai disciplīnai pēc otras.
— Taču tik un tā viens visu zināt nevar…
— Protams. Daudzcīņas labākā izzināšanā man daudz devuši novadnieks Broņislavs Ļaksa un igauņu daudzcīņnieku trenere no Lietuvas Remīgija Nazaroviene. Šķēpmešanā un vispār sportā un dzīves gudrībās — Jānis Lūsis un Gints Palameiks, kurš man daudz ko ir iemācījis jau vidusskolas laikā. Lodes grūšanā mums ļoti daudz palīdz Guntars Gailītis un Māris Urtāns, arī Oskars Vaisjūns un Valentīna Smoča ir mūs konsultējuši. Sprinta un tāllēkšanas disciplīnās mums padomu neliedz Uldis Kurzemnieks, bet augstlēkšanā — mana kolēģe Natālija Čakova un viņas treneris Lauris Haritonovs. Fiziskās sagatavošanas nianses palīdz apgūt Lauras vīrs Rolands. Viņš ir ne tikai lielisks fizioterapeits, bet arī cītīgi apgūst jaunumus fiziskajā sagatavošanā. Mūsu panākumu atslēga ir komandas darbs. Man palīdz, un es palīdzu. Vēl svarīgāki ir sportisti, kuri grib sasniegt mērķi — bez viņiem nebūtu nekā.
— Vai trenē tikai jūrmalniekus?
— Pārsvarā jā, taču, ja kāda rīdziniece mani atrod, projām neraidu. Tāpēc grupā ir arī rīdzinieki. Patrenēties un uzlabot fizisko formu nāk arī no citiem sporta veidiem — pludmales volejbolistes Ozoliņa un Lece, piemēram. Arī puiši ratiņkrēslos.
— Viņām ir labs piemērs — pie tevis trenējas arī Tīna Graudiņa, kas šovasar uzvarēja Eiropas U-18 čempionātā bīčā.
— Arī tagad Tīna trenējas un ziemā gatavojas startēt daudzcīņā. Tas nekas, ka par prioritāti kļuvis volejbols. Vieglatlētikā viņai ir teicamas dotības. Pērnziem viņa trenējās Beļģijā un bija izpildījusi pasaules U-18 normatīvu augstlēkšanā. Lieliskā fiziskā sagatavotība sekmēja viņas panākumus arī bīčā. Tīnai tāpat kā Laurai ir ļoti sportiski gēni. Tas noteikti palīdz darbā. Manuprāt, Latvija varētu gūt vēl labākus panākumus sportā, ja būtu labāka sadarbība starp sporta veidiem. Vieglatlētika un bobslejs ir viens no lieliskākajiem piemēriem. Manuprāt, latvieši ir talantīga tauta — mūsu nav pat 2 miljoni, bet tik daudz panākumu. Ne tikai sportā. Galvenais ir iedot pareizo impulsu un radīt apstākļus talanta attīstībai.
— Vai puišus nav gribējies trenēt?
— Mūsu grupā trenējas arī puiši, jo man palīdz Natālija Čakova. Taču ir viens zelta likums, ko man ieteica igauņu treneri — daudzcīņā var būt labs treneris vai nu tikai sieviešu vai tikai vīriešu daudzcīņā. Tas praksē apstiprinājies daudz reižu. Jūtos spēcīgāks, strādājot ar meitenēm, bet kolēģei uzticu darbu ar puišiem. Protams, ka palīdzam viens otram. Visās disciplīnās cenšos mācīties no kolēģiem, tāpat kā kolēģi mācās no manis. Īpaši daudz tas notiek nometnēs. Es apgūstu jaunas treniņu metodes un arvien vairāk no manis sāk mācīties.
— Kāpēc Latvijas desmitcīņniekiem nav tādu panākumu kā meitenēm?
— Latvijā ar desmitcīņniekiem ir sarežģīta situācija. Kopš aizgāja Andrejs Iecelnieks, nav neviena, kas tā aizrautīgi viņus trenētu. Sekotāji vēl mācās. Man dažreiz jautā, kāpēc igauņiem ir tik labi desmitcīņnieki, bet mums nav. Atbildu — bet mums ir bobslejs, un daudzi aiziet uz turieni,jau sākot no Jāņa Skrastiņa un Riharda Kotāna. Tagad tas pats Oskars Ķibermanis. Nupat arī Jānis Jansons startē. Gandrīz visi ir bijušie vieglatlēti. Pērn arī Edgars Eriņš mēģināja, bet viņš jau vasarai ir par daudz traumatisks, kur nu vēl tādiem apstākļiem kā ziemā. Vispār pat grūti iedomāties, kā čalis, kam rezultāts ir virs 8300, pēkšņi pāriet uz bobsleju. Pasaulē to būtu grūti saprast, taču pie mums tas ir pat pašsaprotami. Galu galā ar 8300 pie olimpiskās medaļas nevar tikt, bet bobslejā tas ir iespējams. Eriņš gan ir atpakaļ vieglatlētikā un turpina darboties pie Raivja Maķevica, kas viņu konsultēja arī pirms Londonas. Ja izdosies izvairīties no traumām, Edgars var sasniegt arī vairāk par 8300. Arī bobslejistiem vairāk būtu jāveicina vieglatlētikas popularizācija, jo bez mums viņiem būtu daudz, daudz grūtāk.
KAD MUTE IZŽŪST UN BALSS PAZŪD
— Vai sacensībās Talensā, kur nomaldījies disks trāpīja Laurai, biji klāt?
— Jā, bet labāk tādus skatus neredzēt. Šausmīga sajūta. Tu redzi, ka disks lido virsū, bet mute sausa un neko nespēj pateikt. Ja arī spētu, — nedzirdētu. Viss notiek tik ātri, ka reaģēt nav iespējams.
— Kas tur īsti bija?
— Tas bija rudenī — vēl pirms Londonas olimpiskajām spēlēm. Laura iesildījās pirms tāllēkšanas, un tādās reizēs apkārt notiekošajam vispār netiek pievērsta vērība. Viņa bija savā zonā, taču sacensību un iesildīšanās vietas un laiki nebija līdz galam pārdomāti. Vīriešu sacensībās mestais disks izlidoja no sektora un lidoja tieši tur, kur iesildījās septiņcīņnieces (metējs bija nīderlandietis Ēlko Sintnikolāss un pēc šī negadījuma diskā samierinājās ar ļoti viduvēju rezultātu, līdz ar to arī palika tikai trešais — aut.). Disks lidoja tieši virsū Laurai. Un tas viss notika manā acu priekšā. Tas ir brīdis, kad paliec mēms. Labi, ka vispirms disks atsitās pret zemi, tad pret plecu un trāpīja pa galvu. Labi, ka tikai noglāstot. Pat negribu iedomāties, kas būtu bijis tiešā trāpījuma rezultātā. Laura pati pat īsti nepaspēja nobīties. Trāpījums nebija tik sāpīgs, un tāllēkšanā Laura sasniedza itin labu rezultātu (5,92 m — aut.), šķēpā bija otrā. 800 m gan nepabeidza. Arī tagad viņi sūta uzaicinājumus uz sacensībām, kas ir gana populāras, bet mēs tur vairs nebraucam.
— Nevar noliegt, ka vieglatlētikā ir riskantās disciplīnas — pašam, kad kārts lūst, bet citiem bīstami ir šķēps, veseris, disks.
— Sacensību rīkotāji to visu parasti ņem vērā, un pēdējā laikā ir daudz domāts par drošību. Taču simtprocentīgi negadījumus izslēgt nevar. ASV ir vairāki štati, kuros šķēpmešana un vesera mešana ir izņemti no vieglatlētikas programmas.
— Toties teju vai katrs var iegādāties ieroci…
— Tā ir, un šis nav tas pareizākais ceļš. Var šajās disciplīnās sacensības rīkot kā pirmās vai pēdējās. Ir arī citi varianti. Tā tomēr ir svarīga vieglatlētikas un arī daudzcīņu sastāvdaļa.
KAS VAR BŪT LABĀKS PAR KONKURENCI!
— Laurai karjeras sākumā bija konkurente Aiga Grabuste…
— Un tas bija ļoti labi. Konkurence stimulē. Visus sīkumus nezinu, taču iespējams, ka Aiga varētu atgriezties daudzcīņā. Tas būtu lieliski, jo viņai ir potenciāls.
— Tāllēkšanā viņa to jau ir izmantojusi?
— Es tā neteiktu, taču daudzcīņā tas ir lielāks.
— Vai Lauras parādīšanās un straujais rezultātu progress nebija par iemeslu, kāpēc Aiga koncentrējās tikai tāllēkšanai, kur pēc Radēvičas līderes vieta bija brīva?
— To man grūti komentēt. Tas jāprasa pašai Aigai.
— Vismaz no malas vienubrīd izskatījās, ka abu starpā attiecības bija uzvilktas.
— No Lauras puses nekāda tāda nebija.
— Ir dzirdēts, ka vienubrīd Olijare gribēja Lauru pārvilināt pie sevis?
— Baumas nekomentēšu, taču tādās reizēs sportistam pašam jāizvēlas. Ja pie cita trenera Laurai būtu daudz lielākas izaugsmes iespējas, ceļā nestātos. Bet tagad septiņcīņa tikai iegūtu, ja Aiga tajā atgrieztos. Šobrīd arī attiecības ar Olijari ir ļoti profesionālas. Vienlaikus trenējamies manēžā, un nav nekādu problēmu. Laiks ir labākais dziednieks, skolotājs un vērtētājs.
— Reizēm nav viegli strādāt ar audzēknēm, kuru vecāki paši bijuši labi sportisti un nereti grib pamācīt ne tikai savu bērnu, bet arī treneri.
— O, nē. Mums ar Lauras mammu Vinetu šādu problēmu nav bijis. Viņa ir delikāta un laba psiholoģe. Jā, mēs mēdzam parunāt par daudzām lietām, taču viss ir nodots manās rokās. Es teiktu — attiecības ir ideālas.Viņa man ir labākais palīgs un padomdevējs.
— Vai treniņos Laura ir jāpiebremzē vai tomēr jāstimulē?
— Laura vienmēr ir nedaudz jāpiebremzē. Viņa ļoti plāno dienu un cenšas būt laikā, ir punktuāla. Dažreiz traucē lielā sabiedriskā aktivitāte. Tad ir vēlēšanās aizbraukt uz treniņiem kādā vientuļākā vietā un atslēgties no visa, lai mierīgi var trenēties.
— Vai ir reizes, kad nācies pacelt balsi un pateikt kādu skarbāku vārdu?
— Es pēc dabas esmu ļoti nervozs un aizkaitināms. Visādi ir bijis, bet ne jau Lauras vainas dēļ.
— Ir bijuši gadījumi, kad nevis cītīgi skaties, kā Laura izpilda mēģinājumu, bet aizver acis un tikai turi īkšķi?
— Ir bijis. Pekinā pēdējo mēģinājumu augstlēkšanā nespēju noskatīties. Pēc personiskā rekorda barjerās, Laurai bija bail par kājām un nekas augstumā neizdevās — labi vēl, ka netraumējās. Pēc lēciena gan atkārtojumu noskatījos. Tallinā junioru Eiropas čempionātā izšķirošajā lēciena laikā apķēros ap koku un aizvēru acis. Palīdzēja — pārleca. Lēciena laikā treneris neko vairs nevar ietekmēt, tikai atbalstīt sportistu. Pēc tam var analizēt un piekoriģēt. Tāpat kā daudzi sportisti esmu māņticīgs un šur tur saskatu likumsakarības.
— Cik lielu vērību pievēršat uzturam?
— Pat ļoti lielu.Par ēšanu Lauru konsultē Jānis Leitis, un šī sadarbība mums ir ļoti veiksmīga. Jānis ir diplomēts uztura speciālists, un pats ir lielisks vieglatlēts un inteliģents cilvēks. Lauras ģimenē ir daudzi mednieki, un viņa bieži ēd medījumu gaļu, kas, protams, ir attiecīgi pārbaudīta un lielisks produkts sportistiem. Ja vajadzētu, Laura arī pati būtu lieliska medniece, tas viņai gēnos. Vēl viņa daudz ēd zaļumus, dzer mammas Vinetas gatavotos nātru un kosas kokteiļus. Laura ļoti seko līdzi tam, ko un kāpēc ēd. Sportā tam ir arvien lielāka loma. Ne jau ar dopingu vien var sasniegt izcilus rezultātus. Ar talantu, darbu un pareizu attieksmi pret visu.
VISS PAKĻAUTS RIO
— Kas organizē jūsu nometnes un atrod labākās sacensību iespējas?
— Mūsu menedžere ir igauniete Kadri Kallasa. Viņas grupā ir arī Madara Palameika un Sinta Ozoliņa. Vēl nesen Kadri palīdzēja Aivaram Karotamam, bet tagad pati ir izveidojusi nelielu grupu, par kuru rūpējas. Tieši rūpējas, tāpēc arī necenšas ņemt kuru katru. Kad ir par daudz, sākas haltūra. Pie treniņnometnēm piestrādāju arī es. Īpaši Portugālē, uz kurieni dosimies pavasarī, ir izveidojušies labi kontakti. Tas ir netālu no Albufeiras. Lieliski apstākļi — stadions, saulains laiks, laba dzīvošana, pārtika.
Tagad treniņnometnē Tenerifē krāsim fizisko bāzi nākamajam gadam, tehniskos veidus vēl neslīpēsim.
— Vai šoziem paredzēti starti?
— Visa uzmanība ir veltīta vasarai. Tāpēc ziemā nestresosim. Vismaz attiecībā uz daudzcīņu. Varbūt aizbrauksim uz Tallinu, jo tur ir pasaules līmeņa mači un Ītons sasniedza pasaules rekordu telpās (Ītons ir arī pasaules čempions un rekordists desmitcīņā — aut.). Tallinā Laura ir gandrīz vai savējā. Igauņiem arī ir dažas labas septiņcīņnieces, un tas palīdz konkurencei. Gan Laurai, gan viņām.
— Kad sāksiet vasaras sezonu?
— Maijā. Sākumā būs kāds starts atsevišķās disciplīnās, bet pirmās nopietnās sacensības daudzcīņā būs Gecisā. Tur Austrijā vienmēr ir patīkami startēt. Mājīgs stadions, laba atmosfēra, Alpu gaiss. Jūlijā būs Eiropas čempionāts, un tad jau klāt arī olimpiskās spēles. Vasarā pamatā esam iecerējuši trenēties Murjāņos. Tur ir viesnīca, stadions, veselīgs gaiss. Tur mēs varam skriet pa zālāju, ko citur neļauj. Arī basām kājām. Tas ir ļoti noderīgi. Tur ir laba aura. Es viens pats visas disciplīnas niansēs zināt nevaru. Kāpēc Laura tagad tik labi met šķēpu? Tāpēc, ka viņai padomu nekad neliedz Gints Palameiks, bet pamatus īstajā brīdī ielika pats Jānis Lūsis. Iedeva tās pareizās sajūtas, kas jāuzķer. Un Laura tās ātri uzķēra. Viņa var mest arī 55 m.
— Kādi apstākļi Rio, arī salīdzinot ar konkurentēm, Laurai būtu labvēlīgākie — karstums, lietus, vēss laiks…
— Viņai pašai agrāk likās, ka patīk vēsāks laiks. Mēs cenšamies pakārtot treniņus galveno sacensību apstākļiem, kurus prognozēt līdz sīkumam, protams, nevar. Tagad nav problēmu startēt arī karstā laikā. Organizatori parasti cenšas sacensības saplānot tā, lai sportistiem pārlieku liels karstums netraucētu.
— Kurās disciplīnās ir vislielākais potenciāls izaugsmei?
— Laura vēl katrā disciplīnā var pielikt un pietiekami daudz — arī līdz šim sev vājākajā lodes grūšanā un vienā no labākajām — šķēpmešanā, arī skriešanās un lēkšanās. Jā, 200 m viņa diez vai skries kā Dafne (Shipersa — aut.) un 1,95 m augstumā arī būs grūti sasniegt, taču septiņcīņā ir septiņas disciplīnas. Uzskatu, ka sagatavošanās posmā pievērst pastiprinātu uzmanību kādai vienai ir riskanti. Tāpēc cenšamies pilnveidot pakāpeniski visas. Jau pērn Laura bez īpašām problēmām lodi varēja aizgrūst 13 m, bet pasaules čempionātā vienkārši nesanāca. Tāpat augstlēkšana.
— Vai neesi parēķinājis, ar kādu rezultātu varētu iegūt olimpisko medaļu?
— Uz to nav tik vienkārši atbildēt. Jā, ar pasaules rekordu medaļa būtu (smejas)! Daudzcīņā rezultātu var ietekmēt tik dažādas nianses. Laikapstākļi — karstums, lietus, vējš. Gadās traumas, ir iespēja nopelnīt nullīti vai arī bailēs no tās rezultāts sanāk viduvējs. Olimpiskajā gadā visas stiprākās būs ierindā un visdrīzāk arī labā formā. Cīņa solās būt ļoti sīva un jau iepriekš zeltu atdot Eninai arī nevajag. Bet skaidrs, ka jācenšas pēc personiskā rekorda. Ja tas būs, būs gandarījums, pat ja nesanāks medaļa. Taču tur arī var būt nianses — pietrūks daudz vai tikai dažu punktu. Tagad darām visu, lai būtu mazāk pārsteigumu un vairāk gandarījuma.
