Mūžu mācies
Jānis Lanka ir viens no mūsu visu laiku izcilākajiem desmitcīņniekiem. Dzimis 1940. gadā Liepājā, beidzis Liepājas Pedagoģisko institūtu, absolvējis Maskavas Centrālā fiziskās kultūras un sporta institūta aspirantūru, strādā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un vada Biomehānikas un informātikas katedru. Profesors, habilitēts pedagoģijas doktors, atzīts sporta treniņu teorijas un sporta biomehānikas speciālists. Vairāku grāmatu un 100 zinātnisku rakstu autors.
Jānis Lanka bijis viens no pasaules spēcīgākajiem desmitcīņniekiem, ilggadējs Latvijas un PSRS izlases dalībnieks, starptautiskās klases sporta meistars. Olimpiskajās spēlēs Mehiko (1968. g.) Lanka izcīnīja 14. vietu, kaut arī kājas krampju dēļ izstājās no pēdējās disciplīnas — 1500 m skrējiena. Pirms spēlēm Jānim bija astotais labākais rezultāts desmitcīņas vēsturē un gada ceturtais labākais rezultāts pasaulē. Viņa pēdējais Latvijas rekords, kas tika sasniegts 1968. gadā (toreiz 7972 punkti, pēc jaunajām tabulām — 7854 punkti), noturējās 27 gadus, līdz 1995. gadā to pārspēja Rojs Piziks (7957 punkti). Sarunu ar Jāni Lanku sāku, cenšoties noskaidrot viņa paša ceļu uz sportu.
— Kas bija tas, kas grūtajos pēckara gados pamudināja bērnus nodarboties ar sportu?
— Lai gan esmu dzimis Liepājā, mana bērnība aizritēja Bernātos (13 km no Liepājas). Nezinu, ko jaunieši tur dara tagad, bet mums katru vakaru bija volejbola mači dažādos veidos, skriešana, lēkšana. Kad paaugos, nostiepām šņori, uzrakām zemi un gāja vaļā augstlēkšana. Atceros, ka reiz sportojām, līdz uznāca vakars un palika tumšs. Mazliet pasēdējām, parādījās mēness, un laidām tālāk.
Nākošais dzinulis sporta gaitās nāca no manas māsas un brālēna, kas mācījās Liepājas 1. vidusskolā kopā ar vēlāko Latvijas rekordistu desmitcīņā Zigurdu Pakalnu (interesanti, ka arī viņa rekords noturējās 27 gadus). Es arī tur iestājos, un viņš kļuva par manu pirmo treneri.
— Kādā vecumā jūs sākāt nopietni trenēties?
— Tā pa īstam sāku kustēties 10. klasē, tad man bija 17 gadi un Zigurds Pakalns bija atgriezies no Rīgas ar trenera diplomu. It kā vēlu, taču tam ir arī savs pluss, jo nav daudz augstas klases sportistu, kuri sāk no trim gadiem un ilgstoši noturas lielajā sportā. Mūsu šķēpmešanas klasiķis Jānis Lūsis, kurš arī sāka gandrīz 20 gadu vecumā, teica, ka lielajam sportam tā īsti var veltīt desmit gadus. Ja desmit gados nopietni sāc, tad drīz pēc divdesmit arī beigsi.
Runa nav par fizisko, runa ir par emocionālo pusi. Protams, ir izņēmumi, bet, visu mūžu atrodoties sportā, pilnīgi piekrītu viņa uzskatiem. Tie paši Murjāņi, kur bērni profesionāli sāk trenēties ļoti agri. Cik ilgi viņi noturas lielajā sportā, turklāt spējot progresēt? Arī šodienas sporta zinātne neaģitē par agrīnu specializēšanos vienā sporta veidā. Vispusīga fiziskā sagatavotība, iepazīšanās ar daudziem sporta veidiem, tas būtu labākais ceļš, kā sākt, bet atrodiet kādu sporta skolas vadītāju, kas tam piekritīs. Viņiem vajag visu un uzreiz, daudz nedomājot par tālāko.
— Vai mūsdienu bērniem ir iespējas būt kustīgiem, sacensties dažādos sētas mačos?
— Protams, ka mūsdienu tehnoloģijas atstāj savu iespaidu uz bērnu fizisko sagatavotību, turklāt ne pašā labākajā veidā.
Man, lauku puikam, savulaik pat īsti nebija iespējas izvairīties no fiziskām nodarbēm. Te lauku darbi, te jāpalīdz dzimtajam kolhozam, kilometru garais ceļš cauri mežiņam uz jūru, divi kilometri līdz Bārtas upei, trīs kilometri līdz skolai — tas viss prasīja pietiekami daudz kustību. Arī vakaros — ko citu darīsi kā sportosi, aktīvi dauzīsies, jo televīzijas tolaik vēl mūsu pusē nebija.
Mūsdienās vajag lielu skolas fizisko nodarbību noslodzi, vecāku ieinteresētību veselīgā dzīvesveidā, lai bērnus radinātu pie fiziskām nodarbībām. Mūsdienu jaunieši bieži vien ir tālu no tā, ko sauc par fizisko veselību, katrs trešais mokās ar lieko svaru, mazkustību. Tas jau pieņem katastrofālus apmērus.
— Vai, sākot trenēties, jums bija tālejoši mērķi par rekordiem, čempiona tituliem?
— Nedomāju, jo man pat nebija īsta priekšstata par sporta pasauli. Sākumā bija jāpaceļ galva, jāpaskatās uz sporta apvāršņiem. Kad šis tas jau sāka izdoties, mērķu lielums auga, jo katram normālam puikam gribas pārspēt sāncenšus, būt labākajam. Sākumā skolā, tad pilsētā, valstī un vēlāk — ja izdodas — raudzīties arī tālāk.
Neteikšu, ka man bija milzīgs talants, taču man bija labs atspēriens, skolā varēju lēkšanas disciplīnās pārspēt visus, bija arī ātrums un spēks. Domāju, ka daba visos cilvēkos ir ielikusi kaut kādas spējas, jāprot tikai tās atklāt un izmantot.
Kad sāku trenēties, man veiksmīga bija lodes grūšana, diska mešana. Mehiko olimpiskajās spēlēs man 56 dalībnieku vidū diska mešanā (rekords — 49,90 m) bija labākais, lodes grūšanā (rekords — 16,49 m) trešais labākais rezultāts.
Šķēpmešana man tik labi nevedās, kaut arī vēlāk mani trenēja Jāņa Lūša treneris Valentīns Mazzālītis, arī pats Jānis Lūsis rādīja vienu otru vingrinājumu, bet laikam nebija tās lokanības un atbrīvotības, bez kuras mest šķēpu tālu ir grūti.
— Ja jūs otrreiz varētu sākt savas gaitas, vai visu darītu tāpat?
— Noteikti nē. Nedrīkst trenēties tā, kā es to darīju. Ir jātrenējas desmitcīņā, nevis kā es — atsevišķās disciplīnās, pārējās atstājot Dieva ziņā. Desmitcīņnieki sadalās vairākos tipos — ir skrējēji, kas daudz punktu gūst skriešanas disciplīnās, ir tādi, kam labi padodas mešanas disciplīnas, citi ir spēcīgi lēkšanas disciplīnās. Es piederēju pie skrējēju-metēju tipa, šajās disciplīnās guvu visvairāk punktu.
Valda uzskats, ka ideāls ir universālais desmitcīņnieka tips, kam izcilu rezultātu nav nevienā atsevišķā disciplīnā, taču tie ir pietiekami augsti un līdzsvaroti visās disciplīnās. Tas kopsummā dod izcilu punktu summu. Desmitcīņas disciplīnas ir pārāk atšķirīgas, lai vienlīdz labi veiktos visās. Viens divi veidi arī pasaules rekordistiem ir vājāki nekā citiem.
Man, piemēram, problēmas bija ar augstlēkšanu, kaut arī savu sportošanu iesāku tieši ar šo vieglatlētikas disciplīnu. Labi apgūti, tomēr nepareizi lēciena tehnikas pamati, atspēlējas vēlāk. Ja būtu laikus apguvis jauno lēkšanas stilu — flopu —, iespējams, varētu gūt lielākus panākums.
Arī kārtslēkšana bija mans sāpju bērns, jo lēcu labi ja padsmit reizes gadā. Jānis Lūsis savam draugam Andrim Konradam atveda pasaules rekordista amerikāņa Penela kārti. Konrads, tagad bioloģijas profesors, par labu desmitcīņnieku dažādu iemeslu dēļ nekļuva, bet par labu autobraucēju gan. Īsti nezinājām, ko ar to kārti darīt. Iemācījos lēkt ar lielām kļūdām, un tās, kā zināms, vēlāk praktiski nav labojamas. Man gan arī savas kārtis uzradās, bet vienalga īsta priekšstata par to pareizāko pielietojumu nebija. Tā arī Mehiko paņēmu cietāku kārti, bet neierēķināju, ka ir pretvējš, pieredze jau nekāda dižā nebija. Gandrīz paliku uz nulles. Starp citu, kārtslēkšana tiek uzskatīta par desmitcīņnieka atslēgas veidu. Ja proti labi lēkt ar kārti, tad tu esi ātrs, pietiekami koordinēts un fiziski attīstīts, kas nodrošina labus panākumus visās lēkšanas un arī mešanas disciplīnās.
To, ka pareizi saplānot treniņus desmitcīņā ir liela māksla, parāda šāds piemērs. Bija tāds vācu desmitcīņnieks Herbets Vesels, Eiropas vicečempions un labs mans draugs, kas, salīdzinot ar citiem, ļoti labi lēca ar kārti. Pēc gada redzu, ka viņam tā vairs neiet. Ziemā viņš ar treneri bija nolēmis kārtslēkšanu izveidot par trieciena disciplīnu, lai vasarā varētu lēkt 5 m, kas tam laikam būtu izcils rezultāts. Treniņi kārtslēkšanā notika praktiski katru dienu, neskatoties uz nogurumu vai sliktu pašsajūtu. Rezultātā — pazaudēta ķermeņa un kārts mijiedarbība, kas ir kārtslēkšanas tehnikas pamats.
Arī barjeras skrēju reti, neskatoties uz salīdzinoši augsto rezultātu — 14,5. Visvairāk laika pavadīju šķēpmetēju grupā. Tas gan deva daudz punktu mešanas disciplīnās, bet kopumā desmitcīņnieks tā nedrīkst trenēties. Vismaz četrās disciplīnās man tehnika bija — kā krievi saka — uz fantastikas robežas.
Svarīgs iemesls bija arī tas, ka manā līmenī tolaik Latvijā desmitcīņnieku nebija. Vienam ir grūti trenēties, tāpēc arī vairāk pie tiem metējiem grozījos.
Ziedu laikos man piedāvāja pārcelties uz Maskavu. Tur iespējas noteikti būtu lielākas. Tolaik tur ar desmitcīņniekiem, ar vīriem kā baļķiem, strādāja latvietis Hermanis Renga. Mani rezultāti, iespējams, būtu citi, taču negribējās braukt prom no Latvijas. Varbūt tāpēc arī no savām biksēm īsti izlēkt neizdevās.
— Vēlāk Hermanis Renga pārcēlās uz Latviju…
— Jā, taču tas vairs nebija īstais brīdis, viņš jau bija pensijas vecumā. Viņam gribējās mainīt visu desmitcīņnieku sagatavošanas sistēmu, vismaz to iekustināt. Izveidoja treneru brigādi, kur vēl strādāja Andrejs Iecelnieks, Normunds Rozenšteins, skrējēju un lēcēju treneris Uldis Kurzemnieks, citi speciālisti. Taču īsti sastrādāties neizdevās, arī sportisti nespēja uzņemt trīskāršo informāciju, jo katrs treneris spieda uz savu disciplīnu. Daudz tālāk par kluba emblēmu viņi tā arī netika.
Vispār pasaulē desmitcīņnieku kopējais līmenis šobrīd stipri audzis. Manā laikā augstas klases sportistu nebija tik daudz, tagad, liekas, aiz dažiem līderiem nāk kādi 20—30 sportisti, kuri veiksmes gadījumā var izšaut līdz pirmajam sešniekam. Reizēm apskaužu skeletonistus, bobslejistus, kur konkurence ir nesalīdzināmi mazāka. Cik tad ir to nopietno ziemas sporta veidu valstu?.. Bet ar vieglatlētiku nodarbojas visā pasaulē.
Caur desmitcīņu iziet daudzi, bet aizķeras retais, jo tā tomēr ir sarežģīta disciplīna. Kad padomju laikā braucām uz treniņnometnēm dienvidos, citās komandās redzēju puišus kā ozolus. Ar savu vienaudzi Tokijas olimpisko spēļu vicečempionu igauni Reinu Aunu spriedām, ka mums, vecajiem, drīz vairs nebūs, ko darīt. Pienāca vasara, lielo sacensību laiks un… puse jau bija atbirusi.
Latvijā tāpat — ir puiši, kuriem ir visas dotības desmitcīņai, bet nav mums īstu daudzcīņas treneru, varbūt izņemot Murjāņus. Daudzi arī negrib noņemties ar šo daudzpusīgo ikdienas darbu.
— Varbūt trūkst stimula? Jūsu laikos lielais sports bija laba iespēja tikt aiz dzelzs priekškara, jo padomju cilvēkus uz ārzemēm tāpat vien nelaida.
— Jā, protams. Kas bija veikli, tie prata arī materiāli no tā iegūt. Ikrus, šņabi uz ārzemēm, neilonu, tālaika sintētiku — atpakaļ. Toreiz tā maksāja desmitreiz dārgāk par kokvilnu. Es gan nebiju dzimis biznesmenis, un mani tas neinteresēja. Pasauli gan gribēju redzēt, kaut gan sportistam brīvā laika tik daudz nemaz nav. Vienalga, tas, ka esi bijis Rietumvācijā, ASV, tolaik manu pašapziņu krietni pacēla.
Šobrīd tas varbūt ir citādi, kam ir nauda, tie var braukt, kur grib. Kaut gan brauc arī bez naudas kabatā… Mani tas vairs tā neinteresē, ja nu vienīgi kādā delegācijā, kad ne par ko nav jādomā.
Mani, kādreizējo Bernātu puiku, tomēr vairāk interesēja pats sports, iespēja sacensties ar pasaules labākajiem. Nebija viegli, pirms dažām disciplīnām kaķis skrāpēja dvēselē — it sevišķi pirms 400 metriem. Vēl trakāk ir pirms 1500 metriem, kad tu, metēju skolas audzēknis, pēc deviņiem nogurdinošiem veidiem, skriesi un spēlēsi taktiskas cīņas ar konkurentiem (kurš jāpārspēj, no kura nedrīksti daudz atpalikt). Kad viss beidzies, tad ir viena doma — pakrist un nekustēties. Taču paiet desmit minūtes, ieej dušā un jau domā par nākamajām sacensībām. Tā ir sporta būtība. Kas dzen cilvēku kalnos, ja viņš labi zina, ka tas ir bīstami un ka daudzi tur ir palikuši? Vai mazā laiviņā pāri okeānam? Vai tā ir sevis apliecināšana, tieksme būt labākajam, izturīgākajam, tapt nepārspētam? Nezinu, varbūt viss kopā.
— Vai sportā pavadītais laiks kaut ko dod, arī darba gaitas uzsākot?
— Ja sports nav profesija, tad viss ir baigi forši. Ja esi viens no tiem trijiem, kas pārstāv gandrīz 300 miljonu lielo valsti PSRS, tad tas nozīmē kaut ko citu, tad tā ir milzu atbildība un reizē slogs. Tagad tikt Latvijas izlasē reizēm ir nieka lieta, salīdzinot ar tā laika padomju gaļasmašīnu. Reizēm vieglāk klājās starptautiskos mačos nekā PSRS čempionātos.
Ja tā ir tava galvenā nodarbošanās, tad tas tomēr ļoti daudz arī prasa. Bieži gadās, kad pēc lielā sporta cilvēki, kas bijuši varoņi, uzvarētāji, vairs nespēj atrast sevi civilajā dzīvē. Nodzeras, izdara arī pašnāvības. Tas varbūt nav tipiski, bet tādi gadījumi ir. Es, par laimi, pabeidzu augstskolu pirms lielā sporta, pēc tam turpināju studijas aspirantūrā, daudzus gadus kā ārštata līdzstrādnieks darbojos vienā no pasaules labākajām sporta pētniecības laboratorijām, aizstāvēju divas disertācijas un… paliku sportā.
— Vienalga — daudzi arī šodien izvēlas vieglatlētiku, kas tomēr nav naudas sports, arī prestižs varbūt nav tas augstākais?
— Par to esmu domājis, jo citi sporta veidi, piemēram, sporta spēles, ir daudz emocionālāki, tur ir jautrāka sabiedrība, lielāks kolektīvs. Ar to konkurēt nav viegli.
Cita lieta, ka vieglatlētika tomēr ir daudzu sporta veidu pamatā. Arī šahisti spēlē tenisu un skrien krosus. Vieglatlētu treneri var atrast labu darbu sporta spēļu komandās, jo viņi vislabāk pārzina jomu, kas saistīta ar sportistu fizisko spēju attīstīšanu.
Savulaik Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR), kas bija īsta sporta lielvalsts, bērnu sporta gaitas sākās ar vieglatlētiku. Vieglatlētikas vingrinājumi 8—12 gadus veciem futbolistiem, handbolistiem u. c. sporta veidu pārstāvjiem aizņēma 70—80 procentus no kopējā treniņu darba apjoma. Treniņu pamatā bija rotaļas, dažādas stafetes. Tas veidoja kolektīvu, pieradināja bērnus pie sporta. Nemanot šajās nodarbībās tika iekļauti arī attiecīgā sporta veida tehnikas un taktikas elementi. Tikai 16—17 gados, atsevišķos sporta veidos pat 18 gadu vecumā sākās specializēts treniņš konkrētajā sporta veidā.
Vieglatlētikai noteikti klātos labāk, ja ik pa brīdim klāt nāktu jauni, zinātkāri treneri. Šobrīd atvērto robežu dēļ, arī pateicoties interneta iespējām, var apgūt tik daudz jauna un noderīga. Daudz mums ir treneru, kas nepārtraukti mācās?
Neko sliktu negribu teikt par savu mācību iestādi, taču šī sistēma šobrīd nesagatavo trenerus, kas uzreiz pēc augstskolas varētu sākt pilnvērtīgi strādāt. Tajā pašā VDR izplatīta bija prakse, kad studenti topošie treneri izgāja praksi pie valsts labākajiem treneriem, tā teikt — izgāja mācekļa gaitas. Sākumā varbūt pienesa ūdeni, bet visu laiku vēroja, mācījās un neapšaubāmi ieguva.
Citās profesijās — ārstiem, grāmatvežiem, aptiekāriem — visu mūžu jāatsvaidzina un jāpapildina zināšanas. Treneri bieži vien brauc cauri ar savu pieredzi, kas diemžēl sen jau novecojusi.
— Tomēr mūsu vieglatlēti joprojām veido pusi olimpiskās komandas, gūst panākums visdažādākajās sacensībās…
— Tas ir arī izdzīvošanas instinkts. Ja patiesi esi sportā un gribi trenēties, tad gribi arī uzvarēt. Tā pati Radēviča. Gāja visādi, līdz atrada sev treneri, treniņu iespējas un guva izcilus panākumus. Varbūt citi to sauks par veiksmi, bet es domāju, ka tas tomēr ir gudru treneru nopelns, sportistes sportotprieks, milzīga vēlme sacensties un sasniegt savu spēju maksimumu.
Vēl gribu atgādināt, ka vieglatlētika ir masveidīgākais sporta veids pasaulē. Gods un slava BMX, ledus renes bruņiniekiem, dažādiem citiem sporta veidiem, kur mēs esam starp pionieriem, bet vienlīdzības zīmi es tomēr neliktu.
Nedomāju, ka vieglatlētika, viens no tradicionālākajiem sporta veidiem pasaulē, kādreiz varētu Latvijā izmirt. Cita lieta — vai mēs spēsim kādā disciplīnā noturēties pasaules līmenī, jo vieglatlētika strauji attīstās visās valstīs. Novelt visu to uz bāzu, it sevišķi ziemas bāzu, trūkumu būtu muļķīgi. Kur trenēties tomēr ir. Protams, kad bāzes savedīs kārtībā, būs vieglāk, bet pats no sevis nekas nenotiks.
Par to pašu šķēpmešanu. Ja mēs nedomāsim par treneru paaudžu maiņu, pienāks brīdis, kad trūks augstas klases treneru. Cik tad viņu mums tagad ir? Divi, trīs. Cik ir cerīgu sekotāju? Tradīcijas jau nemirs, bet var būt mirklis, kad nebūs, kas to turpinās. „Kadri visu izšķir” — šajā gadījumā tas nav vien Staļina nozelēts teiciens.
Arī man šķiet, ka visu tomēr izšķir treneris — audzēkņi seko pēc tam. Kāpēc tad labiem treneriem parasti ir labi audzēkņi?
Jāatceras, ka dzīve arī sportā attīstās arvien straujāk, un mums jāmāk tikt tai līdzi.
Jānis LANKA
Desmitcīņnieks
Dzimis: 1940. gada 3. augustā Liepājā
Izglītība: Liepājas 1. vidusskola, LVFKI, Maskavas Centrālās fiziskās kultūras institūta aspirantūra
Zinātniskie darbi : zinātņu kandidāta disertācijaLodes grūšanas tehnikas biomehānika dažādas kvalifikācijas sportistiem, habilitācijas darbs doktora grāda iegūšanai Pedagoģijas un sporta zinātnes integrācija studiju satura un metodikas pilnveidošanā, sarakstījis vairākas sporta zinātnei veltītus darbus, publicējis savus pētījumus daudzās valstīs
Sporta gaitas: vieglatlētikā sācis trenēties 17 gadu vecumā
Sporta sasniegumi: 14. vieta sportā olimpiskajās spēlēs Mehiko (1968), divkārtējs PSRS čempions, vairākkārtējs Latvijas čempions un medaļnieks dažādās disciplīnās, Latvijas rekordists desmitcīņā (1968—1995)
Darba gaitas:no 1976. gada strādā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (agrāk — LVFKI), šobrīd profesors, kopš 1986. gada vada Biomehānikas un informātikas katedru
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Lilija, meita Dace, mazbērni Sibilla un Henriks
Vaļasprieki:medības, sportings — sporta šaušana pa lidojošiem mērķiem
