Ņerga nepaliks neskrējis
Ja mājās nav maizes, Laimonis Skadiņš skrien tai pakaļ 50 kilometrus uz Lāču veikalu pie Tīreļpurva. Ja gribas pabūt festivālā Positivus, viss skaidrs — 105 kilometri paliek zem krosenēm. Ir tik daudz vietu, kur skriet, ka Laimonis kopā ar Matīsu Vecvagari pat nodibinājis Ņergu kustību…
Ir vērts ieskatīties skriešanas ultras Laimoņa Skadiņa jeb skrējēju aprindās labāk zināma kā Babītes Čingona vai Miervalža dzīvē viena gada garumā.
Ja 2013. gadā ieskriets šā vārda vistiešākajā nozīmē, piedaloties igauņu 31. decembra 12 stundu skrējienā Dream of the Final Night ar finišu tieši gadu mijā, tad nekas cits neatliek, kā turēt tā visu gadu. Pērn šai skrējienā 12 stundu laikā pieveikts 121 kilometrs un izcīnīta pirmā vieta kopvērtējumā. Ar Laimoni tiekamies kādā Pārdaugavas kafejnīcā neilgi pēc viņa atgriešanās no Monblāna skrējiena TDS distancē, kurā viņš finišējis 42. vietā.
Ar skriešanu Laimonis saistīts jau kopš bērnības, kad trenējies futbolā. Sākumā abi ar māsu vesti uz Pionieru pili dejot un muzicēt, bet ne vienam, ne otram tas nav paticis. Tā Laimonis nokļuvis Rīgas futbola skolā Sporta ielā. Futbola treniņos bieži vien skrieti krosi, bet garākām distancēm pievērsies, kad sācis piedalīties piedzīvojumu sacensībās, kuru pamatā ir orientēšanās ar kājām vai ar velo pa mežiem un purviem.
MONBLĀNA SKRĒJIENI
Monblānu pagājušajā vasarā Laimonis apmeklēja ceturto reizi, otro gadu pēc kārtas skrienot 119 km garo TDS distanci (Sur les Traces des Ducs de Savoie). Tai vertikālo kāpumu summa ir 7250 metri, bet kontrollaiks 33 stundas. No visām Monblāna skrējienu distancēm tā ir vizuāli baudāmāka un ved pa Monblāna masīva dienvidu pusi — caur Itāliju un Franciju. 2013. gadā Laimonis distanci noskrēja ar rezultātu 19.33:02, izcīnot 42. vietu gandrīz 1600 dalībnieku konkurencē un 14. vietu savā vecuma grupā vīriešiem virs 40 gadiem. Arī 2012. gadā ļoti sarežģītos laika apstākļos tika pieveikta TDS distance, izcīnot vietu ātrāko simtniekā.
2009. gadā Skadiņš septiņpadsmitarpus stundās noskrēja Monblana CCC distanci (Courmayeur — Champex — Chamonix). Tā ir otra populārākā distance, ko piedāvā Monblāna skrējienu rīkotāji, 100 km garumā (augstumu starpība 5950 m), kas veicama 26 stundās un ved Monblāna masīvam pa ziemeļu pusi ar startu Itālijā, cauri Šveicei, un finišu Francijā, Šamonī.
Laimonis nākotnē tēmē uz galveno Monblāna distanci — UTMB (Ultra Trail du Mont Blanc) — 168 kilometriem ar 9600 augstuma metriem un kontrollaiku 46 stundas. Daļa distances jau tika iepazīta, dzīvojot augstu kalnos vairāk nekā nedēļu un izpētot dažādus trases posmus.
No Latvijas pagājušajā vasarā TDS distancē startēja 14 dalībnieki, UTMB — 6, CCC — mazāk par 10.
SAGATAVOŠANĀS SLODZEI
Laimonis cenšas vairākas reizes gadā aizbraukt uz kalniem. Ziemā ar draugiem viņš kāpj autobusā un brauc slēpot uz kādu no Alpu kūrortiem. Tur arī skrien katru dienu vairākas stundas pa Alpu serpentīniem un, protams, kopā ar draugiem arī slēpo.
Vasarā uz Monblānu Laimonis brauc nedēļu vai divas pirms sacensībām — paņem mugursomu ar mantām, karti, katliņu, prīmusu un citas pirmās nepieciešamām lietām — ar pārtiku kopā gandrīz 10 kg, bet tieši tik daudz, lai varētu arī paskriet.
Tiek izpētīti un vairākkārt izskrieti distances kritiskākie posmi, stāvākie kalni distances beigu daļā, pa kuriem paredzēts skriet tumsā. Vienlaikus tiek izbaudīta fantastiskā daba, tāpēc distancē var sevi pilnībā veltīt skriešanai.
Latvijā kalnu treniņi kopā ar draugiem tiek aizvadīti Siguldā, netālu no Babītes, Lielupes Baltajā kāpā un arī Beberbeķu dabas parkā.
Laimonim patīk agrie rīta treniņi. Viņš skrien gandrīz katru dienu, dažkārt divas reizes dienā. Seko savam organismam un, ja galīgi negribas, tad arī neskrien. Uzkāpj uz divriteņa, aizbrauc uz Jūrmalu vai iet uz Kalnciema kvartālu atpūsties.
Bieži no rītiem skrien kopā arī ar Aigaru Fadejevu Teikas rajonā. Pirms diviem gadiem Aigaram bija treniņgrupa, tagad no tās palikuši divi skrējēji — vēl viens puisis braukā no Iļģuciema.
Laimonis līdz oktobra sākumam gandrīz katru rītu peldas. Ja to dara katru dienu, tad īpaši nejūtot, ka kļūst vēsāks. Peldas gan Buļļupē, gan Lielupē, pat Hapaka grāvī — tam ir vairāki paplašinājumi, kur pat dzeltenas ūdensrozes ziedot.
Ziemā tiek slēpots gan ar kalnu, gan distanču slēpēm. Pat speciāli mācījies klasisko stilu, jo tas radniecīgāks skriešanai. Laimonis stāsta: „Kalnu skriešanā ļoti palīdz prasme apieties ar nūjām. Kalnos jāmāk ātri tikt gan uz augšu, gan uz leju, gan pa akmeņiem, kur visādas žonglēšanas, svarīgi, lai nūjas palīdzētu kā trešā un ceturtā kāja.”
Sanāk piedalīties arī piedzīvojumu sacensībās, kas tiek izmantotas kā laba alternatīva garajiem treniņiem.
ĒŠANAS REŽĪMS
Laimonis cenšas pieturēties pie veselīga dzīvesveida un ēšanas režīma. Atturas no trekniem ēdieniem, brokastīs — tradicionāli putra. Dodoties uz ultragarajiem skrējieniem, tiek ņemta līdzi rupjmaize. Mīļākais maizes veikals Laimonim ir Lāči. Reiz kopā ar Martu Zumbergu (2013. gada Latvijas čempioni 100 km skrējienā, 2012. un 2013. gada Dream of the Final Night skrējiena uzvarētāju sievietēm) un Mārtiņu Puriņu (2012. un 2013. gada Siguldas kalnu maratona uzvarētāju) pat skrējienu sarīkojuši — uz veikalu pēc maizes un piparkūkām — vairāk nekā 50 km no Rīgas līdz Lāčiem caur Tīreļpurvu. Tas bijis garākais skrējiens pēc maizes.
Monblāna skrējienu laikāLaimonis iemanījies pauzes netaisīt, bet ēst skrienot. Virzoties lejup vai pa gludajām takām, kad nūjas var neizmantot, tiek apēsta kāda želeja. Laimonis secinājis, ka diezgan daudzus var apiet ik pa gabalu esošajos kontrolpunktos: „Ielejās, kur var piebraukt ar mašīnām, ir ēšanas vietas ar siltajiem ēdieniem, dzērieniem un citiem labumiem. Ejot ārā no kontrolpunkta, var pārbaudīt ekipējumu, kā arī jābūt līdzi vismaz litram dzēriena. Cenšos vairāk par litru līdzi neņemt. Vēl ņemu rezervei mazo pudelīti, atšķaidītu kolu uz pusēm ar ūdeni, jo tas, kas ir sistēmā, parasti beidzas tad, kad visvairāk gribas. Par ēšanu — Isostar ābolu želejas, kādu banāna gabaliņu kontrolpunktā, vēl pāris gabalus kēksa un viss.
Distancē biju kaut kur ap 100. vietu, tad ap 80., rēķināju, cik man jāapdzen, jo skrienot tu redzi vienu divus cilvēkus kaut kur tālu, kāpjot kalnos, un apdzīt ir nereāli. Taču viņi ieskrien kontrolpunktā un sāk ņemties gar somām, dzeramajiem, ēdamajiem, stumj māgā kotletes, bet es padzeru siltu buljonu, ko palūdzu atšķaidīt ar aukstu ūdeni līdz dzeramai temperatūrai, un skrienu tālāk. Ir enerģija, šķidrums, sāļi, siltums. Prasās ne tikai cukurs, bet arī sāļi — jo ilgāk skrien, jo vairāk organisms zaudē resursus, tie ir jāatjauno.
Miega bada īsti nav. Šādos garos kalnu mačos priekšrocība nav skrējējiem, bet tiem, kas var ilgi iet un skriet — orientieristiem, rogainingistiem, kalnos kāpējiem.”
VESELĪBAS PĀRBAUDES
Laimonis reizi gadā Sporta laboratorijā veic komplekso slodzes testu uz skriešanas celiņa. Lai uz Monblānu vispār tiktu, vajadzīgs sertifikāts, un to nevar tik vienkārši dabūt. Ir jāiet pie ģimenes ārsta un uz dažādām pārbaudēm, jo ārstam jāuzņemas atbildība.
Ikdienas kaites tiek ārstētas pie Fadejeva. „Viņš man vairāk kā ģimenes ārsts, pārzina manus kaulus labāk kā es pats. Viņš ir fizioterapeits, sporta masieris. Mācījies ASV. Viņa klientu jeb pacientu vidū ir bijis, piemēram, Kobe Braients, franču basketbola zvaigzne Tonijs Pārkers — tas vien liecina par to, kāda līmeņa speciālists viņš ir. Daudzi ārzemnieki joprojām braukā pie viņa ar sporta traumām,” stāsta Laimonis.
MŪZIKA SKRIENOT
Laimonis klausās tikai to, kas galvā: „Man ir tā, ka dažkārt skrienot dziedāt gribas. Kaut kas galvā sāk skanēt konkrētajam skrējienam atbilstošs. Pēdējā Monblānā man skanēja Placebo Running up That Hill. Tad vienā kāpumā ieskanējās galvā sauciens: This hill will kill me! Noooo!!! Tas bija stāvākajā kāpumā kaut kur ap distances trešo daļu — vietā, kur vispirms jānoskrien lejā līdz 800 metriem virs jūras līmeņa, tad jākāpj augšā līdz 2500—2600 metriem virs jūras līmeņa. Treniņos arī neklausos neko, tikai to, kas attiecīgajā brīdī galvā skan. Esmu fiksējis, ka tā arī var labāk savu tempu, savas izjūtas kontrolēt.”
Pāris nedēļu pirms 2012. gada Positivus saņēmis īsziņu no Matīsa Vecvagara ar ierosinājumu, aizskriet uz Positivus, no Brīvības pieminekļa līdz Salacgrīvai — kopā 105 kilometrus. Laimonis piekritis nedomājot: „Sestdienā 8.00 izskrējām no Rīgas un ap 19.00 bijām Salacgrīvā. Skrienot ievērojām dzesēšanasstratēģiju. Bija jūlija vidus un karstums, pie Lilastes ezera pieskrējām — galvu ūdenī, atdzesē un skrienam tālāk. Tālāk skrējām pa veco ceļu caur Saulkrastiem, tur ik pa brītiņam tās upītes — Inčupe, Aģe un citas. Vakarā baudījām Positivus koncertus, protams, tas bija tā vērts!”
ŅERGUKUSTĪBA
Jautāts par noskrieniešu (domubiedri, kas pulcējas virtuālajā skrējēju klubā VSK Noskrien)vidū popularitāti guvušās ņergu kustības izcelsmi, Laimonis stāsta: „Matīss pērn apņēmās februāra mēnesī noskriet 777,77 km. Viņš to neizdarīja, un tad viņš sevi nosauca par ņergu. Labs ņerga — viņam ir 97. vieta 2012. gada Monblāna CCC distancē! Teicu, ka man ir tāda pati vieta, tikai TDS distancē, tātad es arī esmu ņerga. Pasmējāmies, un tā radās jēdziena ņerga jauns skaidrojums, kurš jau folklorizējies. Mēs kā ņergu ciltstēvi esam ieguvuši pat jaunus vārdus un tagad esam pazīstami arī kā Miervaldis un Druvvaldis. Pēc tam sākām garos gabalus skriet tieši ziemā, kad arī jāsaskrien tā lielākā bāze, tāpat kā riteņbraucējiem un citiem izturības sporta veidu pārstāvjiem.”
GLADIATORU PASTAIGA, JĀŅU TRĪSDIENNIEKS…
Laimonis atcerasņerdzīgākos 2013. gada skrējienus: „Pērn 16. februārī kopā ar Mārtiņu Puriņu devāmies Gladiatoru pastaigā jeb 107 km garā skrējienā no Svētā Sīmaņa baznīcas Valmierā līdz Brīvības piemineklim Rīgā, ko pieveicām kādās 12 stundās, vakarā Rīgā vēl paspējot noskriet sprintiņu jeb 2 km pēc Valmiermuižas alus.
Aprīļa vidū noskrēju 73 km pa Rīgas apvedceļu visā garumā: Babīte — Salaspils — Berģi — Alfa — ņergu strūdeļveikals Krustabaznīcas ielā.
19. maijā pieveicu Nordea Rīga maratona trīs distances pēc kārtas — iesildījos ap 5 km, tad noskrēju maratonu ar rezultātu 3.26, tad vēl 10 km un arī 5 km ar finiša plunkšķi Buļļupē. Zinu arī vēl vienu skrējēju — Valdi Ņilovu, kurš noskrēja tās pašas trīs distances pēc kārtas.
Vēl jāpiemin vasaras pastaiga pie dabas nedēļu pirms Jāņiem Igaunijā dabas parkā netālu no Tallinas 168,8 km garā distancē Laulasmaa ultra, kuru noskrēju 18 stundās, izcīnot otro vietu kopvērtējumā aiz igauņu skrējēja Rīnno Rūls, kurš košā matu krāsojuma dēļ latviešu skrējēju vidū tiek dēvēts par igauņu papagaili. Pats pēc finiša vēl turpināju bonusa apļus, lai sakrātu nepieciešamos 180 km Spartatlona (250 km garš skrējiens no Atēnām līdz Spartai) kvalifikācijai.
Tad sekoja Jāņu trīsdiennieks,kopā ar citiem ņergām pārvietojoties pa neceļiem no Ventspils līdz Kolkai.
Jūlija beigās kopā ar Matīsu, ņergu princesi Martu un Artūru Jermolovu apskrējām 60 km apkārt Liepājas ezeram, vasaras karstumā vispirms grilējoties no vieniem, bet pēcpusdienā no otriem sāniem.
17. novembrī piedalījos patriotiskā noskrieniešukoptreniņā par godu Latvijas 95. dzimšanas dienai, izskrienot Latvijas kontūru, kurā kopā ar atsildīšanos pieveicu ap 60 km.”
DISTANČU IZVĒLE
Laimonis stāsta: „Mans vasaras lielais pasākums bija Monblāna TDS skrējiens, uz to arī koncentrējos. No maratoniem es skrienu pavasarī Nordea Rīga un rudenī Siguldas kalnu maratonu, kas nav klasiskais, bet salīdzināms drusku ir, ja to skrien pietiekami ātri. Biju pieteicies arī Baltijas čempionātam 100 km skrējienā Viļņā, bet to nomainīju uz stafetes posmu 5 x 20 km stafetē, jo čempionāts bija tikai mēnesi pirms Monblāna. Skriet visus garos pēc kārtas varbūt var 20 gadu vecumā, un tas nav gluži tas pats, kas maratonu treniņrežīmā reizi vai divas mēnesī noskriet.”
SASNIEGUMI, PAR KURIEM VISLIELĀKAIS GANDARĪJUMS
2012. gadā Laimonis Matīsam un dažiem draugiem no piedzīvojumu mačiem palīdzēja mācīties kalnu skriešanu, kā labāk skriet kalnā, kā lejā — gan kāpās pie Lielupes vai Beberbeķos, gan pa Biķernieku kalniņiem. Lielākais gandarījums bijis, kad viņi visi Monblānā sasniedza finišu. Parasti Monblāna skrējienos finišu sasniedz kādi 65—70 procenti dalībnieku, bet 2012. gadā TDS distancē finišu sasniedza tikai 40 procenti startējušo dalībnieku, no sievietēm vispār tikai 5 procenti.
Otrs sasniegums esot šāds: „2009. gada beigās man bija muguras trauma, pusotra gada pagāja, kamēr atkal varēju skriet. 2011. gada maijā bez īpašiem treniņiem noskrēju Ušakova pusmaratonu (Nordea Rīga) ar rezultātu 1.45. Tā medaļa man arī liekas vērtīgākā, jo pēc tik ilgas pauzes sajutu, ka atkal varu brīvi skriet. Muguru saārstēju ar Fadejeva palīdzību. Aigars pateica: „Visu, kas kustas, var izlabot!” Tas man iesēdies atmiņā. Faktiski tu jau pats sevi ārstē. Dakteris var iespricēt zāles, bet vingrinājumi tāpat jāpilda pašam. Man ir sastādīts speciāls komplekss dziļajiem muguras muskuļiem. Pats esmu pielicis klāt kaut ko no jogas elementiem, tas viss kopā dod rezultātu.”
LĪDZJUTĒJU MARŠRUTS
Nākamais izaicinājums bija 31. decembra 12 stundu skrējienā Dream of The final Night ņemt dalību citā formā — uz pasākumu doties… skriešus kopā ar Matīsu.Starts jau 29. decembrī pa dienu Salacgrīvā, finišs tika paredzēts 30. decembra vēlā pēcpusdienā Tallinā. Katrā ziņā mērķis bija tur nokļūt ātrāk par klases ekskursijas autobusu, kurā uz skrējienu dodas krietns pulciņš noskrieniešu.
Taču reālā situācija ieviesa savas korekcijas. Ne pārāk piemērotie laikapstākļi un ekipējums (mugursoma ar pārtiku un visu nepieciešamo šādam ceļam) radīja papildu slodzi, lēkāšana pa apmalēm, izvairoties no fūrēm, Laimonim nobeidza jau iepriekš traumēto potīti un pēdējie 30 kilometri prasīja 8 stundas. Taču kopumā 38 stundās pieveikti 200 kilometri, ceļā iztērējot aptuveni 12 000 kilokaloriju, izdzerot trīs 1,25 l kokakolas pudeles ar tajās iejauktu Isostar pulveri, apēdot desmit Isostar želejas, divas šokolādes, dažus banānus, kefīru (ņergu kulta dzērienu). Labas brokastis tika ieturētas pēc pirmās nakts un paveiktiem 116 kilometriem mājīgā ceļmalas degvielas uzpildes stacijā, kuras darbiniece kafejnīcas telpā laipni atļāva abiem mūsu varoņiem uz brīdi laisties miegā.
Pēc finiša Tallinā dažas stundas miega un abi ņergas devās atbalstīt pārējos noskrieniešus 12 stundu cīņā — Laimonis jau tradicionāli ar pankūkām, Matīss ar uzmundrinošu vārdu un informatīvo atbalstu, regulāri ziņojot par situāciju distancē līdzjutējiem Latvijā. Latvieši šajās sacensībās atkal uzvarēja igauņus — gan dalībnieku skaita ziņā 41:39, gan ar rezultātu — noskrienieši ieguva astoņas no deviņām godalgotajām vietām, atstājot igauņiem tikai bronzu vīriešu konkurencē.
PLĀNI ŠIM GADAM
Laimonim nepaveicās izlozē, lai varētu startēt Monblāna UTMB distancē (skrējiens kļūst populārs un kvalifikācijas punktus savākušo skrējēju ir tik daudz, ka tiek organizēta izloze, jo dalībnieku skaits, kuru panes Monblāna takas, ir ierobežots).
Taču Ņerga nepaliks neskrējis — Laimonim ir vairāki plāni. Viens no tiem ir īstu vīru skrējiens Grieķijā no Atēnām līdz Spartai, kuru šajā gadu simtenī vēl nav pieveicis neviens skrējējs no Latvijas. Deviņdesmito gadu vidū Spartu sasniedza divi Latvijas pārstāvji — Anatolijs Zibikovs (divas reizes) un Aleksandrs Orlovs.
Laimonis SKADIŅŠ
Loģistikas un eksporta menedžeris telekomunikāciju sfērā
Dzimis: 1968. gada 6. maijā Rīgā
Izglītība: Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, nepabeigta augstākā (LU):
Sportā: kopš 12 gadu vecuma
Lielākie sasniegumi sportā: 1. vieta kopvērtējumā 2012. gada 31. decembrī Igaunijā 12 stundu skrējienā Dream of the Final Night; 2. vieta kopvērtējumā 2013. gada Igaunijā Laulasmaa Ultra 168,8 km (4 maratoni) distancē;42. vieta kopvērtējumā un 5. vieta V45 vecuma grupā 2013. gada TDS distancē apkārt Monblānam;1. vieta V40 vecuma grupā 2012. gada Siguldas kalnu maratona 55 km distancē
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Hobiji: atkarība no svaiga gaisa
