Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Paldies Latvijas Basketbola savienībai un Liepājai!

Piekto reizi pēc kārtas Latvijas rekordu 3000 m šķēršļu skrējienā Poļina Jeļizarova laboja Londonas olimpiskajā stadionā savā priekšskrējienā, kvalificējoties finālam ar ceturto rezultātu (9:27,21), kurš starp visām 44 dalībniecēm bija devītais labākais. Pēc divām dienām finālā skrēja pavisam nepazīstama Poļina, kura no sava rezultāta atpalika vairāk par vienpadsmit sekundēm, izcīnot trīspadsmito vietu.

Cita par šādu sasniegumu priecātos, Poļina raudāja. Neveiksmes diagnoze bija vienkārša un nepielūdzama — vīruss! Jau priekšsacīkstēs Poļina uz starta izgājusi ar paaugstinātu temperatūru. Pašsajūta pasliktinājusies pēc pēdējā Londonas treniņa, kurā liepājniece sajutusi, ka distanci varētu veikt arī deviņās minūtēs un padsmit sekundēs, kas ļautu cerēt uz vietu labāko sešniekā.

„Bija smagi,” pagāja krietns brīdis, iekams Poļina saņēmās sarunai ar žurnālistiem. „Cerēju, protams, uz rekordu, bet veselība neļāva. Kājas palika tik smagas… Pēc ceturtā apļa sapratu, ka nespēšu sekot līdzi līderēm. Par galveno uzdevumu kļuva noskriet līdz galam.”

Vēl vairāk atguvusies, Poļina mazliet sāka arī smaidīt. Galu galā sezona ir veiksmīga. Londonā mērķis bijis iekļūt finālā, un viņa to ir sasniegusi. Par kaut ko tādu vēl pirms trim vasarām Poļina varējusi tikai sapņot. Kaut gan vieglatlētikā jau trenējusies vairāk nekā desmit gadus. Bet tad viņa satika Sidnejas olimpieti un joprojām Latvijas rekordistu 400 m barjerskrējienā Viktoru Lāci.

SPOGUĻATTĒLA PIEVILCĪBA

„Trīs gadus strādājām, šosezon tas atmaksājas,” stāstīja Viktors. „Vēl pērn es nebiju nodefinējis, ka viņai jāskrien tieši 3000 m ar šķēršļiem. Vispirms gribēju saprast, kāda viņa ir, cik Poļinā daudz ātruma, cik izturības, cik spēka, ko viņa var? Otrkārt, Poļina, tiklīdz sasniedza pieņemamu formu, tā tūlīt saslima. Bija jāizpēta, kas tas par vīrusu viņā iekšā sēž? Būtībā iepriekš viņa bija izdzīta, pārtrenēta. Šogad pirmo reizi mēs veicām tāda apjoma darbu, kāds nepieciešams. Sezonai sākoties, vislabākajā formā viņa iegāja, minimāli trenējoties, braucot no vieniem mačiem uz nākamajiem. Mazliet vairāk pastrādājām tikai ar ātrumu.”

Izaugsmei ļoti palīdzot Poļinas spītība. „Viņai ir ļoti stiprs gribasspēks,” precizē treneris. „Nemitīga vēlme būt labākajai. Viņai ir augstas prasības pret sevi un apkārtējiem. Tas man patīk, jo šajā ziņā esam līdzīgi. Tāpēc priecājos, ka viņa izvēlējās mani, es — viņu.”

Atēnās un Pekinā startēja Viktora Lāča audzēknis Dmitrijs Miļkevičs. „Dīvaini, arī uz tām spēlēm varēju braukt kā treneris, bet to nedarīju,” atceras Viktors. „Nezinu, kāpēc, bet negribējās. Pirms Londonas bija gluži cita sajūta, kāds it kā mudināja — tev jābrauc! Poļina tagad pilnīgi nevajadzīgi bēdājas un uz sevi dusmojas, nevar vienā gadā visus kalnus apgāzt. Es esmu priecīgs — viņa ir mana pirmā audzēkne, kas tikusi olimpisko spēļu finālā. Tas ir fantastiski!”

Vaicāts par savām olimpieša gaitām, Lācis pārsteidz: „Jūs smietos, ja zinātu, kādos apstākļos es gatavojos Sidnejas spēlēm, kurās 800 m skrējienā pat tiku līdz pusfinālam. Es Amerikā divpadsmit stundas dienā strādāju un mācījos, bet pēc tam vēl trenējos. Šajā ziņā mēs ar Poļinu esam pilnīgi vienādi. Abi slimi ar sportu. Tagad jāatrod līdzekļi, lai šo mazo meiteni attīstītu tālāk.”

NE REIZI AUGSTKALNĒ…

Par atbalstu Poļinai iepriekšējos trijos gados Viktors saka paldies Liepājas Sporta pārvaldei. Tomēr knapināšanās bijusi pamatīga. Piemēram, Jeļizarova vēl nekad nav varējusi atļauties trenēties augstkalnē. Turklāt arī Viktors Lācis ar viņu strādā… sabiedriskā kārtā. „Mana darba devēja ir Latvijas Basketbola savienība,” precizē Lācis. „Paldies LBS, ka man atļāva atbraukt uz Londonu!”

Bet Latvijas rekordam mieru likt Poļina nedomā. „Man šosezon būs vēl četras sacensības,” pametot olimpisko stadionu, atgādināja mazā, bet apskaužami stiprā liepājniece. „Un Riodežaneiro es ceru uz medaļu,” šī piebilde bija gluži pašsaprotama.

 

VIEGLATLĒTIKA

Dāmas. 3000 m šķēršļu skrējiens

1. Jūlija Zaripova (Krievija) 9:06,72

2. Habiba Gribi (Tunisija) 9:08,37

3. Sofija Asefa (Etiopija) 9:09,84

4. Milka Čemosa Čejuva (Kenija) 9:09,88

5. Hivota Ajaleva (Etiopija) 9:12,98

6. Eteneša Diro (Etiopija) 9:19,89

13. Poļina Jeļizarova (Latvija) 9:38,56