Rolanda punktiņš debesīs

Būtu dīvaini, ja būtu citādi. Mūsu šobrīd labākais šķēpmetējs — vienīgais no vīriem, kas izpildījis Riodežaneiro olimpisko spēļu kvalifikācijas normu, — Rolands Štrobinders piedzima šķēpmetēja ģimenē. Viņa tēvs Mārcis Štrobinders startēja 1992. gada olimpiskajās spēlēs Barselonā, divas reizes laboja Latvijas rekordu, bija astoņkārtējs Latvijas čempions, pirmais no latviešiem, kas jaunās konstrukcijas šķēpu raidīja tālāk par 80 metriem (81,78 m).

Pirmais jautājums Štrobinderam II pasprūk gluži vai automātiski:

— Pats izvēlējies mest šķēpu vai tēvs lika?

— Neteikšu, ka lika, bet pienāca brīdis, kad tēvs ieteica izvēlēties — florbols vai šķēps. Kad biju pavisam maziņš, gadus trīs četrus vecs, tēvs man no ārzemēm atveda tādu mazu šķēpu ar propellerīšiem galā, un to es mētāju augu dienu. Gājām skatīties arī sacensības. Atceros, reiz sēdējām Daugavas stadionā un gaidījām, kad tētis pārsniegs 80 metrus. Biju dikti bēdīgs, ka nedaudz pietrūka…

Šķēps man nebija svešs.

— Cik gadu vecumā tu nopietni sāki nodarboties ar šo latviešu nacionālo sporta rīku?

— Sākumā darīju visu — galvenokārt spēlēju gandrīz visas sporta spēles. Visnopietnāk nodarbojos ar florbolu. Daudz braukājām pa Latviju, bieži arī uzvarējām. Tas man ļoti patika.

Par šķēpu daudz nedomāju. Zināju, ka daudzi met tik tālu, ko es diez vai spēšu, tāpēc uz treniņiem nerāvos.

Pienāca laiks (tas bija aptuveni sešpadsmit gadu vecumā), kad florbols bija stipri sabeidzis ceļgalus, jo tā nemitīgā bremzēšana ceļiem uzliek lielu slodzi. Pat nezinu, vai tēvs nebija mazliet apvainojies, bet mums bija nopietna saruna par manu tālāko ceļu sportā. Īpaši viņš mani nepierunāja, tomēr nolēmu pievērsties šķēpam, jo biju slaida auguma, ar labu svaru, spēcīgs. Tētis teica — jātrenējas un viss izdosies.

Sāku pie tēva (vispār es viņu ikdienā saucu par Mārci). Viņam tolaik bija ar sportu nesaistīts bizness un mani viņš trenēja vakaros pēc darba. Kad tā lieta sāka nedaudz iet, Mārcis mani nodeva Gintam Palameikam, kas savulaik bija arī viņa treneris.

Gints toreiz jau trenēja savu meitu Madaru, un es viņiem piebiedrojos. Neteikšu, ka biju pabērna lomā, taču man vienmēr bija jāpiemērojas Madaras treniņu grafikiem. Arī sacensībās lielāka vērība tika trenera meitai. Reizēm uzmetu lūpu, jo pēc rakstura esmu diezgan šerps (interesanti, ne tēvs, ne māte tādi nav) un gribēju būt galvenais. Saprotu Gintu, jo Madara jau laboja Latvijas rekordu, bet es vēl nebiju ticis līdz 70 metriem. Starp citu, mans vienaudzis Zigismunds Sirmais jau meta 82 metrus, kad man personīgais rekords bija vēl 68 metri… Tiesa, tēvs mani vienmēr konsultēja, arī tad, kad trenējos pie Ginta.

Tā sagadījās, ka tēvam pajuka bizness, un tagad jau otro gadu viņš strādā par šķēpmešanas treneri, un arī es pie viņa trenējos. Kvalifikācijas normu (Rīgas kausos — 83,37 m) es sasniedzu jau pie Mārča, kaut gan pamatus noteikti bija ielicis arī Palameiks. Paldies par to. No viņa aizgāju ar 83,10 metriem.

Šobrīd mums nekādu nesaskaņu nav, viņš tāpat vēro manus metienus, pēc tam apspriežas ar Mārci. Man personīgi gan viņš neko nesaka. Kopumā attiecības mums ir labākas nekā agrāk. Priecājos, ka viņam veicas ar Madaru, tagad arī ar Sintu Ozoliņu, kura arī trenējas pie Ginta.

— Kurā brīdī tu sāki domāt par tālākiem metieniem?

— Ja tu kaut ko nopietni dari, tad gribas, lai viss izdodas arvien labāk. Šķēpa mešanā labāk nozīmē tālāk. Tagad saprotu, ka mani komandu sporta veids neapmierināja, jo tur ļoti daudz kas bija atkarīgs no citiem. Tu vari spēlēt kā Dievs, bet kāda cita kļūdas visu novelk zemē. Tagad par veiksmēm un neveiksmēm esmu atbildīgs es pats. Nekur citur vainīgos nemeklēju.

— Laika apstākļi, stadions, vējš, lietus…

— Nekad nesaprotu tos, kuri cenšas meklēt risinājumus ārpusē, kaut kādos blakus apstākļos. Pirmkārt, laiks ir tāds, kāds ir (un visiem tas ir vienāds), otrkārt, jācenšas ir vienmēr, lai kādi apstākļi būtu.

Rezultāti pamazām kāpa uz augšu. Īsts stimuls man radās tad, kad pirmo reizi sasniedzu 75 metrus. Sapratu, ka līdz 80 metriem atlicis pavisam maz.

Kad visi jau posās uz Londonas olimpiskajām spēlēm, es mierīgi uzmetu 81,20 metrus. Olimpiskā norma toreiz bija — liekas — 83 metri, skaidri sapratu, ka nākošās spēles būs manējās.

Ceru, ka veselība turēsies un — jādomā — nebūs vēl trīs vīri, kas aizmetīs tālāk, jo uz Rio no vienas valsts var braukt tikai trīs dalībnieki. Ja arī netiktu konkurences dēļ, vienalga būtu priecīgs, ka mūsējie var, kaut gan sevi krietni šaustītu, ja nevarētu tālāk.

— Ko tu redzi kā konkurentus?

— Vai tad mums šķēpmetēju trūkst?… Domāju, ka beidzot savos tālumos atgriezīsies Zigismunds, kas sakarā ar trenera maiņu — man liekas — ar tehniku ir galīgi aizgājis šķērsām. Viņam ir lieliska roku darbība, mēs sakām — notur roku, bet ar kājām viņš vairs neko nedara. Domāju, ka Valentīna Eiduka viņu varēja noturēt kaut kādos grožos, bet tagad izbraukāt uz treniņiem Somijā (viņš un Līna Mūze trenējas pie somu trenera)… Tad kādas pāris nedēļas trenēties divatā, tas ir sarežģīti, man liekas, ka neiespējami.

Noslēpumains ir Ainārs Kovals, kas tagad trenējas Igaunijā. Ja viņam viss sanāks, tad viņš var mest tālu, noteikti pāri normatīvam. Domāju, ka Ainārs savos ziedu laikos varēja mest vismaz 90 metrus, bet kaut kā neizdevās. Ļoti spēcīgs, kaut gan met gandrīz vai no vietas.

Vēl jau ir Ansis Brūns, kas atlabst pēc operācijas. Fiziski ļoti spēcīgs ir Gatis Čakšs. Viņam no dabas ir dots tāds rāviens! Gatis — liekas — no vietas akmeni met 120 metrus, man ar ieskrējiena diez vai sanāktu.

Pamazām progresē novadnieks Svens Jānis Grīva, kas jau tuvojas 80 metriem.

Žēl, ka tik agri beidza Vadims Vasiļevskis, kas bija ļoti spēcīgs šķēpmetējs. Būtu citādi izveidojusies viņa sadzīve, viņš vēl noteikti varēja mest Rio. No viņa esmu mācījies, ka nevar nemitīgi startēt komercmačos, visu laiku domāt par iespējamajām prēmijām. Dari, cik vari, un tad nopelnītais atnāks. Bet katram jau savas domas, es izsaku tikai savu versiju. Vispār ar visiem esmu draudzīgs, jo mums nekas nav dalāms. Uzvarēs stiprākais.

— Lai trenētos tik augstā līmenī, vajag ne mazums līdzekļu. Kas tevi atbalsta?

— Vispirms Latvijas Olimpiskā vienība, ar telpām palīdz Talsi, atbalstu sniedz Ventspils, jo sacensībās pārstāvu ventspilniekus. Kā nekā esmu dzimis Ventspilī, jo tolaik Talsos dzemdību namā bija remonts… Dažkārt domāju, ka uz Rīgu nekad nerautos, bet Ventspilī gan varētu dzīvot.

— Kur tev visvairāk jāpieliek, lai šķēps lidotu krietni tālāk?

— Vispirms tehniskajā izpildījumā. Tēvs saka — spēka man esot pietiekami. Vienmēr jābūt skaidrai galvai. Jāzina, kas kurā brīdī jādara, lai tu no sevis dabūtu ārā visu, kam esi gatavs.

Visu laiku jāseko veselībai, jo pie tādām slodzēm viegli var gūt savainojumus. Tagad pat — esmu sastiepis cirksni. Daudzos svarīgos mačos, kurus nevar izlaist, esmu startējis ar pretsāpju potēm.

Tagad pavasarī esmu palaidis garām vairākas sacensības, jo pusārstējies negribu piedalīties. Arī mačos, kur var nopelnīt naudu.

— Vai esi novērojis, kāda tipa šķēpmetēji šobrīd liekas perspektīvāki — īsi, gari, ātri?

— Mūsu disciplīnā tā nav. Met visdažādākie tipāži. Kenijietis Džuliuss Jego — liekas — ir aptuveni 1,80 m garš, bet met 92,72 metrus. Ir divmetrinieki, spēcīgi, stiegraini. Tāpat nav arī kaut kādas vienas, pareizas tehnikas. Vienkārši jāizmanto savas spēcīgākās īpašības. Interesanti, ka kenijietis un spēcīgais ēģiptietis el Sajeds, kā arī vairāki citi ārzemnieki trenējas pie somu speciālistiem.

Man visi auguma rādītāji ir optimāli, jāpanāk, lai būtu racionālāka tehnika. Ideālu metienu man vēl nav bijis. Arī metot personīgo rekordu, nedaudz ieļimu ceļos. Tas nozīmē, ka vismaz kādi divi trīs metri zaudēti.

Jātrenējas. Tagad, trenējoties pie tēta, es vairāk varu paļauties uz izjūtām. Ir reizes, kad trenējos vairāk, reizēm, kad pašsajūta nav īsti laba, — vieglāk.

— Vai tēvs tev dod atlaides?

— Domāju, ka ne. Vienkārši viņš mani labāk pazīst un zina, ko no manis kurā brīdī var prasīt. Kad jāskrien krosiņi, tad noteikti nav nekādas atlaides. Man trīs kilometri liekas tikpat briesmīgi kā citam maratons. Bet bez tā nevar. Sakožu zobus un kustinu savus 100 kilogramus…

— Kā tu pārdzīvo neveiksmes?

— Sākumā uzvelkos, bet vēlāk jau mierīgi cenšos visu pārdomāt, izsecināt katru soli, saprast, kas neizdevās.

Kad ar tēti mašīnā braucam no mačiem, kuros īpaši nav veicies, varam stundu klusēt, vērot dabu (ha!) un tikai tad sākt runāt. Tētis man ir mierīgs un lieki virsū nebrauc, drīzāk paskaidro, pajautā, kāpēc es darīju tā, nevis citādi. Tā, mierīgi apspriežoties, mēs nonākam līdz slēdzienam, no kā nākotnē vajadzētu izvairīties.

— Vai tev sacensībās ir kādi īpaši rituāli?

— Nē, neesmu māņticīgs. Mierīgi gatavojos, nekur lieki pirms mačiem apkārt nevandos. Par kreiso vai labo kāju, no gultas izkāpjot, nedomāju.

Man patīk startēt, kad ir pilnas tribīnes un cilvēki kliedz, sit plaukstas. Tas uzsit asinis. Kā Rīgas kausu izcīņā.

Kad izeju uz starta, domāju tikai par metienu (pie sevis reizēm uzbļauju — tu, Roli, metīsi vai ne!), ieskrienos, veicu krustsoli un tad visu ielieku metienā. Skatos uz šķēpu. Ja redzu to kā mazu punktiņu debesīs (nevis smaili vai asti, kas drebinās), tad šķēps lidos. Ceru, ka tālu. Laika man daudz, kaut desmit gadi vēl.

Rolands ŠTROBINDERS

Šķēpmetējs, RSU students

Dzimis: 1992. gada 14. aprīlī Ventspilī

Augums, svars: 189 cm, 104 kg

Izglītība: Talsu 2. vidusskola, Rīgas Stradiņa universitātē studē fizioterapiju

Sporta gaitas: florbols, volejbols, basketbols, kopš 17 gadu vecuma trenējas šķēpa mešanā

Treneri: pirmais treneris Gints Palameiks, kopš 2015. gada — Mārcis Štrobinders (tēvs)

Lielākie sasniegumi: izpildīta Riodežaneiro olimpisko spēļu norma — 83,37 m (2015. g.), 19. vieta pasaules čempionātā Pekinā (2015. g.), 16. vieta Eiropas čempionātā (2014. g.), 4. vieta Eiropas jaunatnes čempionātā (2011. g.), 4. vieta Eiropas U-23 čempionātā (2013. g.), divkārtējs Latvijas čempions (pieaugušajiem un junioriem), Rīgas kausu izcīņasuzvarētājs (2015. g.)

Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene

Vaļasprieks: sporta spēles, makšķerēšana