Soļošana — mans tusiņš
Rīts kalnos uzausa mierīgs. Vīteroja putni, caur koku galotnēm lauzās pirmie rīta saules stari, katrs solis sparīgi atbalsojās dzidrajā kalnu gaisā. Soļojot gar autostāvietu, Agnese pamanīja, ka automašīnai izsists logs, visapkārt izmētāti visādi gruži – tātad atkal ciemojušies lāči… Tas nav fragments no Es zinu, ko jūs darījāt pagājušajā pavasarī, vienkārši Latvijas labākie soļotāji Slovākijas kalnos gatavojas kārtējai soļošanas sezonai, un lāči no soļu dipoņas tur mostas agrāk.
Agnesei Pastarei, šosezon ātrākajai mūsu soļotājai, šī ir jau sestā sezona mūsu dienām visai ekstrēmajā vieglatlētikas disciplīnā – soļošanā. Kaut arī dzimusi Rīgā, bērnību un skolas gaitas Agnese aizvadījusi Latvijas pierobežā pie pašas Lietuvas – Mazzalvē.
– Vai prātā ir kāds ieteikums, kā mazas lauku skoliņas bērnam kļūt par soļotāju?
– Biju visai sportiska meitene, bet par soļošanu nezināju neko, taču mums bija lielisks sporta skolotājs un reizē arī treneris Zigurds Karols. Kaut arī vieglatlētikā nopietni netrenējos, skolotājs man piedāvāja Aizkraukles rajona sacensībās pārstāvēt skolas godu soļotāju sacensībās. Pēc dabas, liekas, esmu apzinīga, tāpēc neatteicos. Dažos treniņos apguvu pamatiemaņas (sapratu, ka soļot pirmkārt nozīmē neskriet) un startēju. Sākumā gāju visiem aizmugurē un skatījos, kā to dara pārējās soļotājas. Tuvojoties finišam, apdzinu citu pēc citas un mērķi sasniedzu trešā. Iepatikās.
– Vai tobrīd iedomājies, ka trenēsies tā, lai startētu Eiropas mēroga sacensībās un lai kļūtu par Latvijas čempioni?
– Sākumā man nebija nekādu lielu mērķu, vienkārši domāju, ka nav slikti, ja bez mācībām vari darīt vēl kaut ko. Biju aktīva, darbojos visādos pulciņos. Man, lauku meitenei, bija interesanti, pateicoties sportam, aizbraukt uz Rīgu, uz citām pilsētām.
Vēlāk pārcēlāmies dzīvot uz Ogri. Sākumā pilsētā likās garlaicīgi, nevienu nepazīsti, īsti nav ko darīt. Pajautāju sporta skolotājai, vai Ogrē nevar trenēties soļošanā. Liktenīga sagadīšanās, ka skolotāja Sandra Hanzena savulaik bija trenējusies pie slavenā soļotāja Georgs Gutpelca, arī ogrēnieša. Tiesa, ne soļošanā, bet daudzcīņā.
Treneris tolaik uzņēma daudzus jaunos, jo viņa audzēkne, Latvijas izlases soļotāja Svetlana Žuravļova, tikko atsāka treniņus pēc bērniņa piedzimšanas, un bija vajadzīgi treniņbiedri. No Svetas daudz ko iemācījos (viņa ir gadus desmit par mani vecāka) un sāku soļot jau ar citu izpratni.
Sāku trenēties septembrī, bet mēneša beigās 3 km soļojumā par pusotru minūti laboju savu personisko rekordu. Tik īsā distancē tas ir daudz.
– Droši vien daudzi tev jautā, kas liek slaidai, izskatīgai meitenei nodarboties ar tik smagu sporta disciplīnu kā soļošana?
– Mani tuvākie jau pieraduši, kaut arī tētis reizēm novelk – tādā laikā atkal iesi soļot… Soļošana ir tāds sporta veids, kur visa pamatā ir ieguldītais darbs. Kāda būs tava bāze, tādus rezultātus arī varēsi sasniegt. Sporta spēlēs kaut kas veiksmīgi var sagadīties, palaimēties, bet soļošanā viss ir daudz vienkāršāk un noteiktāk. Vari būt gatavs tikai tam, ko esi sagatavojis.
Mums soļošanā konkurence jau tā ir tik maza, ka samērā ātri guvu pirmos panākumus, iekļuvu Latvijas jauniešu izlasē un sapratu, ka varu (varbūt man ir arī dotumi) soļot jau daudz nopietnāk. Trenējos arvien vairāk, izvirzīju augstākus mērķus.
– Kāda ir tava vidēji aritmētiskā diena?
– Tā kā mācos Rīgā, tad jāceļas agri – sešos septiņos. Tad rīta treniņš Ogrē, pēc tam uz Rīgu un vakarā otrs treniņš. Soļoju pa Ogres apkārtnes šosejām, reizēm fiziskie treniņi arī Ogres Zilajos kalnos, ziemā darbojamies arī zālē.
– Cik reizes nedēļā tu trenējies?
– Gatavošanās posmos sanāk reizes 12-13. Kad ir sacensības, tad mazāk, jo pirms un pēc nedaudz jāatpūšas. Ārā trenējos gan ziemā, gan vasarā.
– Arī sestdienās un brīvdienās?
– Protams, tie ir garie treniņi, jo skolā tad nav jāiet. Tāpat vislabākie treniņi ir svētkos, brīvlaikā, jo tad visu varu veltīt treniņprogrammai. Brīvais laiks – mans vislabākais treneris.
– Vai treneris Gutpelcs vienmēr ir klāt?
– Noteikti, jo darām taču kopīgu darbu. Reizēm, kad viņam ir kādas darīšanas (treneris ir arī Ogres domes deputāts), soļoju vai skrienu arī viena.
– Tādās reizēs distanci nesaīsini, sevi nepažēlo?
– Kāpēc? Sasniegt arvien augstākus mērķus jau nav tikai trenera uzdevums, bet visvairāk mans pašas – ja reiz trenējos, tad daru visu, lai to īstenotu. Ko es apmuļķotu – tikai sevi.
– Vai garāmbraucēji nesola tevi pavest kādu gabaliņu?
– Reizēm gadās, kad kāds kaut ko uzsauc, bet vairāk tā pa jokam – redz jau, ka meitene trenējas. Ikdienas braucēji pieraduši un reizēm pasveicina. Turklāt neesmu jau vienīgā – Ogrē un tās apkārtnē skrien un soļo arī viens otrs veterāns.
– Cik kilometru tu esi veikusi, piemēram, aprīlī?
– Aptuveni 700. Tas ir daudz. Kad būšu pieredzējušāka, tad slodze būs jāsamazina un treniņiem jākļūst intensīvākiem, pārdomātākiem. Pagaidām man vēl jākrāj bāze.
– Sievietēm galvenā distance ir 20 kilometri. Ko tu domā, vismaz pusotru stundu soļojot?
– Pie sevis dziedu vai kaut ko dungoju, par sadzīves lietām prātoju tikai treniņos. Distancē gan domāju tikai par soļošanu. Soļojam mēs pa apli, zinu, kad satikšu treneri, domāju – kādu dzērienu paprasīt, ko treneris teiks.
– Ko treneris saka?
– Kā nu kuro reizi – reizēm koriģē tempu, citreiz kaut ko saka par tehniku, dažreiz vienkārši uzmundrina.
– Tev ir stingri noteikts grafiks vai arī vairāk orientējies pēc apstākļiem?
– Vēl neesmu tik pieredzējusi, lai soļotu tikai pēc stingri sastādīta grafika un neko apkārt neredzētu. Zinu, ka pieredzējušie sportisti tā dara – iet savā dzelžainajā tempā un citi viņus neinteresē. Protams, nekādās avantūrās neielaižos, jo, ja sākumā sasteigsi, tad finišā visu vari zaudēt vairākkārt. Tāpēc es tik daudz runāju par to kilometrāžas bāzi – ko esi padarījis, ar to arī rēķinies. Reizēm gan jādomā – iet līdzi tai grupiņai vai citai. Pieredze jau nāk ar gadiem, jo soļošana tomēr ir nobriedušu cilvēku sporta veids, zinu daudzas soļotājas, kurām jau pāri trīsdesmit.
– Kādi šobrīd ir tavi galvenie uzdevumi, pie kā visvairāk jāstrādā?
– Laikam jau tehnika. Ja ir kādas neprecizitātes, tad zini, ka ar tādām kļūdiņām tavs progress ir ierobežots. Soļoju jau es it kā labi, arī tiesneši daudz nepiekasās, bet kaut ko uzlabot var vienmēr. Viss atkarīgs no tā, kādus mērķus tu gribi sasniegt.
Protams, ka vari strādāt, cik gribi, bet, ja tev galvā nebūs stingra mērķa, pārliecības, tad viss darbs vējā. Reizēm distancē arī man ienāk prātā domas, nu ko es te mokos, varbūt jāizstājas… Tad arī jāatrod sevī spēks un motivācija tikt pāri vājuma brīžiem.
– Soļotāji ir dažāda auguma, vai tavs slaidums -1,79 m – ir priekšrocība?
– It kā jā – ir garāks solis, bet jānes arī lielāka masa. Vispār es pētīju labāko Eiropas soļotāju augumus, laikam esmu viena no garākajām. Katram augumam ir savas priekšrocības, kuras jāizmanto, tāpēc reizēm arī soļošanas tehnika tik ļoti atšķiras. Viena perfekta tehnika, pēc kuras jālīdzinās, jau nav.
– Pēdējos gados līdere mums ir bijusi valsts rekordiste Jolanta Dukure, šogad tu viņu uzvarēji. Nedomā padoties arī turpmāk?
– Tas jau nav atkarīgs tikai no manis. Dzirdēju, ka Jolanta šogad trenējoties tādā kā atslodzes režīmā, bet katrā ziņā bez cīņas nepadošos. Žēl, ka mums Latvijā konkurence tika maza – vēl ātri soļo Anita Kažemaka un tas ir gandrīz viss -, tāpēc galvenās cīņas notiek ārpus Latvijas. It sevišķi Lietuvā, kur soļošana ir ļoti populāra – tur pasaules čempionātam normas izpildījušas jau piecas soļotājas (trīs – A, divas – B normas), arī sacensībās parasti ir daudz skatītāju.
– Latvijā meitenes negrib soļot?
– Nedomāju, ka negrib, bet nav informācijas, trūkst treneru. Nebūtu es sastapusi skolotāju Karolu, tad tā arī neko neuzzinātu par soļošanu. Ja būtu iespējas un piedāvājums, tad droši vien daudzas meitenes pamēģinātu soļot. Domāju, ka šāda individuālā disciplīna kā soļošana ir ļoti piemērota mūsu mentalitātei. Ka varam ko sasniegt, pierāda mūsu kādreizējie Daliņa, Liepaskalna un citu soļotāju rekordi un medaļas, tagad arī Fadejeva sudraba soļojums Sidnejas olimpiskajās spēlēs. Vajag tikai strādāt un iet.
– Šogad tev galvenās sacensības ir Eiropas U-23, kas jūlija vidū notiks Kauņā? Ceri uz panākumiem, jo tu droši vien būsi viena no jaunākajām?
– Junioru čempionāts notiek reizi divos gados, tāpēc nākamajā vairs piedalīties nevarēšu. Protams, ka gribu labi nostartēt. Man liels prieks bija pirms diviem gadiem Eiropas U-20 čempionātā, kad izcīnīju 8. vietu. Toreiz man bija vēl maza lielu sacensību pieredze. Domāju, ka aizvadītās divas sezonas, kurās daudz guvu, šoreiz ļaus man pacīnīties par augstākām vietām.
Varbūt kādreiz soļošu tikai prieka pēc, bet tagad apzinos, ka ieguldu pamatīgu darbu, iespējams, no daudz kā atsakos, tādēļ gribas arī saņemt pelnītu atalgojumu, ko nemēra naudā vai citos materiālos labumos.
Ja es ko daru, tad no sirds. Soļošana – tas šobrīd arī ir mans tusiņš.
Agnese Pastare
soļotāja
Dzimusi 1988. gada 27. novembrī Rīgā
Izglītība Mazzalves pamatskola, Ogres ģimnāzija, beigusi Rīgas valsts 1. ģimnāziju, tagad mācās RTU medicīnas inženieriju un fiziku
Augums, svars 1,79 m, 68 kg
Pirmais treneris Zigurds Karols, tagad Georgs Gutpelcs
Lielākie panākumi 8. vieta Eiropas U-20 meistarsacīkstēs 2007. gadā, četrkārtēja valsts čempione soļošanā un skriešanā (5000 un 10 000 m)
Labākais rezultāts 10 km soļošanā – 46:36,0, 20 km – 1:40:09 (sacensībās Igaunijā, kas nebija iekļautas oficiālajā kalendārā, sasniegts 1:37,25, kas ir trešais labākais rezultāts Latvijas soļošanas vēsturē)
Vaļasprieks literatūra
Ģimenes stāvoklis neprecējusies
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
