Sprintera mierā
Krāslavietis Juris Silovs pirms gadiem četrdesmit apliecināja, ka ātrākie pasaules sprinteri ne vienmēr ir ar tumšu ādas krāsu. Olimpiskajās spēlēs Minhenē (1972. g.) viņš PSRS izlases sastāvā 4×100 m stafetē ieguva sudraba medaļu, bet pēc četriem gadiem Monreālā — olimpisko bronzu. 1973. gadā Maskavā Juris kļuva par Vispasaules Studentu universiādes čempionu, uzvarot daudzus pasaules klases sprinterus.
Juris Silovs 13 reizes kļuvis par Latvijas čempionu, 11 reizes labojis Latvijas rekordu. Viņa labākais rezultāts — 10,33 sekundes — rekorda godā noturējās 24 gadus — līdz 1997. gadam, gandrīz vai sagaidot šo tūkstošgadi. Tas joprojām ir visu laiku trešais labākais rezultāts Latvijas vieglatlētikas vēsturē.
Traumu dēļ 1978. gadā Juris Silovs beidza savas sportista gaitas, neaizsniedzoties līdz trešajām olimpiskajām spēlēm. Vieglatlētikā viņš vairs neatgriezās, bet sāka strādāt sabiedriskās ēdināšanas jomā. Ar šo biznesu nodarbojas vēl šobaltdien.
Juris SILOVS
Dzimis:1950. gada 30. augustā Krāslavā
STATUSS
Toreiz: Agri kļuvu par Latvijas izlases un drīz arī par PSRS izlases dalībnieku. Nesaukšu sevi par profesionāli, taču pēc tā laika kritērijiem par sportošanu saņēmu nesliktu algu.
Tagad: Nodarbojos ar kafejnīcu un restorānu biznesu, ko daru jau gadus trīsdesmit. Šobrīd man pieder Slāvu restorāns Jūrmalā un divas nelielas ieskrietuves Slāvu mēriņš Rīgā. Ar šo nodarbi, kas nepavisam nav tā vieglākā un jautrākā, par miljonāru nekļūsi, bet savai iztikšanai pietiek.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: 1,76 m un 78 kg
Tagad: Kāds centimetrs nost no auguma, kādi piecpadsmit kilogrami svaram klāt. Jaunāki nekļūstam…
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Sportojot man nekam citam īpaši laika neatlika. Parasti trenējos divas reizes dienā, treniņu nometnēs — trīs reizes. Padomju laikos, kad biju PSRS izlasē, visa mūsu dzīve tā arī pagāja treniņu nometnēs — dienvidos vai Piemaskavas bāzē Podoļskā — un sacensībās. Reizēm aprīlī aizbraucu un tikai septembrī atgriezos. Man, mazpilsētas puikam, tas bija liels notikums un pārdzīvojums.
Īpaši palikušas atmiņā pirmās olimpiskās spēles Minhenē, kuras atceros burtiski pa stundai. Liels bija prieks, kad stafetes trešajā posmā es atdevu kociņu divkārtējam olimpiskajam čempionam Valērijam Borzovam, kas finišēja sudraba pozīcijā.
Pēc četriem gadiem Monreālā jau biju apradis ar lielajām sacensībām un emocijas tik spilgtas vairs nebija. Bronza toreiz bija mūsu spēju maksimums. Esmu daudz pateicības parādā savam trenerim Imantam Liepiņam, pēc kura plāniem vienmēr esmu trenējies, arī atrazdamies PSRS treniņnometnēs. Viņš lieliski izprata katra sportista vajadzības, spēja sagatavot augstas klases rezultātiem.
Tagad: Pēdējā laikā ceļos ļoti agri. Kārtoju administratīvās lietas, tad dodos uz saviem objektiem. Kaut arī man visur strādā krietni speciālisti, ik pa brīdim visā jāielūkojas, jāpārbauda jaunas idejas, jo arī restorānu bizness nemitīgi attīstās un pilnveidojas. Arī konkurence nav maza.
Nekad neesmu skaitījis darba stundas, jo pats saprotu, ka šis bizness saistīts ne tikai ar ēšanu, bet arī ar izklaidi, kas bieži ievelkas līdz rīta gaismai. Paldies Dievam, ka nu jau labu laiku nekas krimināls restorānos vairs nenotiek. Atliek vienīgi censties, lai apmeklētāji justos labi un pie tevis nāktu vēlreiz. Prieks, ka ciemiņi, kas atnāk baudīt viesmīlību, nogaršot labu ēdienu, kurš ne vienmēr ir ļoti dārgs, nereti ir arī no mūsu valdības gala. Reizēm cilvēku pateicība ir svarīgāka par restorānā atstāto summu.
MĒRĶI
Toreiz: Atceros, ka, sportojot vēl Krāslavā, kādu sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā cieši nolēmu, ka darīšu visu, lai reiz startētu olimpiskajās spēlēs. Trenējos, lai būtu ne tikai fiziski attīstīts, bet arī ātrākais. Tikt tālaika PSRS izlasē nebija viegli, mēs tomēr bijām no Latvijas. Ja tu nebiji krietni ātrāks, tad vienmēr priekšroka tika dota kādam maskavietim, krievu sportistam. Bija jāskrien visiem pa priekšu.
Reiz gan, kad jau mācījos Politehniskajā institūtā, gandrīz gribēju lielo sportu beigt. Atceros, sēdējām kopmītnēs, 5. stāvā, svinējām kārtējo nokārtoto eksāmenu un kādam bija jāizskrien turpat lejā uz veikalu Vaļņu ielā. Skrēju, protams, es. Kad pēc mirkļa biju atpakaļ, visi nobrīnījās par manu ātrumu. Nē, pie sevis noteicu, jāturpina trenēties, un nākamajā rītā gāju uz treniņu.
Tagad: Man patīk darbs, ko es daru. Neesmu varbūt pienācīgi godkārīgs, lai veidotu Slāvu restorānu līniju visā Latvijā. Tas varbūt strādātu. Man pietiek ar tām trim vietām, kas pašreiz ir.
Ar restorāniem, bāriem, kafejnīcām sāku drīz vien pēc sporta gaitu beigšanas. Trenera darbs mani nevilināja, jo nedaudz jau biju to izbaudījis. Balstoties uz savu pieredzi, man īsti nebija skaidrs, kā, apejot to maldīšanos, arī kļūmju mirkļus, kas gadījās pašam, var izaudzināt ne tikai ātru, spēcīgu sprinteri, bet arī puisi, kas apveltīts ar milzu gribu un cīņassparu. Neveiksmes mani rūdīja, bet šodienas jauniešus, liekas, atbaida. Domas par trenera karjeru atmetu, nav ko slēpt, arī niecīgās samaksas dēļ.
Deviņdesmitajos gados darbojos Maskavā, kur kopā ar draugiem un domubiedriem īsā laikā atvērām astoņus bārus. Es nebiju īpašnieks, tikai labi apmaksāts algots darbinieks. Pieredze bija milzīga, taču Maskavā nekad nejutos kā mājās, savā vietā, tāpēc atgriezos dzimtenē. Arī dzīvot šķirti no ģimenes nebija viegli.
Lai gan pats esmu latvietes un poļa dēls, pieķēros pie ne tik latviska nosaukuma — Slāvu restorāns —, kas man likās ejošs zīmols.
Sākumā piepalīdzēju sievai un partneriem Rīgā, Blaumaņa ielā, taču tagad galvenā uzmanība pievērsta Jūrmalai, kur vasaras mēnešos apgrozām gandrīz visa gada budžetu. Nekomentēšu viļņošanos ap Jauno vilni, taču jūrmalniekiem tas pāris nedēļās dod pusi no gada apgrozījuma. Vārds slāvu nenozīmē, ka pie mums viss notiek krievu valodā. Pie mums strādā latvieši, arī citu tautību cilvēki. Esam taču Latvijas restorāns. Daudzi mani darbinieki, latvieši, man pateicību parādā, ka, strādājot ar Jūrmalas viesiem, iemācījušies krievu valodu, jo katra valoda jebkurā gadījumā ir bagātība.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Nedomāju, ka biju kāds brīnumbērns, kādu sprintā nekad nav trūcis. Tagad pat — Useins Bolts, kas, manuprāt, pieder pie atsevišķas cilvēku kategorijas. Skatos un brīnos, kā tik garam un atlētiskam sprinterim tik ātri spēj darboties muskuļi. Tas ir pārcilvēciski.
Nedomāju, ka Latvijā aug kāds līdzīgs brīnumbērns, taču to pateikt var tikai tad, kad pēc iespējas vairāk bērnu nodarbojas ar sportu. Piekrītu, ka mūsdienās nopietnam sportam pievēršas arvien mazāk jauniešu, taču, pareizi attīstītot sportu, bērniem, ar vispusīgām sporta nodarbībām skolā potenciālo čempionu pulks būtu krietni lielāks. Sports joprojām ir piramīda, kur no plašas pamatnes vieglāk tikt līdz augstu sasniegumu smailēm. Uzskatu, ka tā pirmām kārtām ir valstiska problēma.
Man viss nāca pamazām un ar lielu darbu. Iespējams, ka mēs būtu sasnieguši ko vairāk, bet tajos gados vēl nebija tik attīstītas sporta farmācijas kā tagad. Es nerunāju par dopingu, kas man liekas pamatīgs lāsts sportam, bet par dažādiem atjaunināšanas līdzekļiem, kas tagad pieejami. Manā laikā maksimums bija vitamīni. Protams, ka organismam pēc lielām slodzēm nebija tik viegli atkal darboties ar maksimālu spēku.
Tagad: Bieži pieķeru sevi pie domas, ka galvā viss liekas joprojām iespējams — pārlēkt pār kādu peļķi, reaktīvi noskriet kādu gabalu, bet tad atceries, cik tev gadu, un konstatē, ka tavs fiziskais ķermenis un muskuļi jau dzīvo citu dzīvi.
Pirms vairākiem gadiem regulāri spēlēju tenisu, kas nenoliedzami bija labs treniņš bijušā sportista ķermenim, taču pēdējos gados vairs to nevaru darīt veselības dēļ — streiko mana kādreiz lielākā bagātība — kājas. Pat dakteri īsti nezina, ko teikt, — operēt, bet ko?
Citādi nesūdzos — gara možums bieži vien atsver fiziskās formas trūkumu.
INVENTĀRS
Toreiz: Kad sāku, tad ar inventāru bija kā bija. Čehu naglenes likās sapņu kalngals, kurām tāpat vajadzēja stundām ilgi ar vīli novīlēt naglas, kas bija stipri par garu. Atceros, ka savas pirmās Adidas naglenes pirku par savu naudu. Tad jau jutos kā karalis.
Vēlāk — PSRS izlasē — labs inventārs jau tika arī man, taču ar to vajadzēja apieties ļoti saudzīgi, jo naglenes un krosenes deva vienu reizi gadā. Nebiju tik liela zvaigzne kā Valērijs Borzovs, kuram Adidas gatavoja speciālas naglenes, tieši pēc kājas anatomijas. Turklāt vairākos eksemplāros.
Tagad: Zinu, ka daudzi varbūt teiks, ka labi apavi vien neko nedod, tie jāvelk arī ātrās kājās. Taisnība, taču esmu pārliecināts, ka ar mūsdienu sporta apaviem uz moderna skrejceļa mans rezultāts būtu krietni labāks. Domāju, ka pēc manas toreizējās gatavības un šodienas apstākļiem, es varbūt izskrietu arī no tām manā laikā mistiskajām 10 sekundēm.
To gan pārbaudīt nav iespējams, vienīgi esmu pārliecināts, ka mēs savos rezultātos toreiz bijām krietni stabilāki un labākie rezultāti nesvārstījās tik plašā amplitūdā kā tagadējiem Latvijas sprinteriem. Uzstādi rekordu un tad skrien pāris desmitdaļas lēnāk.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Pēc dabas esmu mierīgs, jo sprintā tieši miers, nevis lieka nervozēšana ļauj koncentrēties un sasniegt labākos rezultātus tieši izšķirošajos mačos. Liekas problēmas nekad neesmu meklējis. Tajās, kuras bijušas, esmu centies meklēt cēloni sevī, nevis citos.
Tagad: Parasti neiekaistu, jo problēmas vispirms vajag apjaust, tad izrunāt un rast risinājumu. Darbinieki man ir pārbaudīti, un reti kad meklēju vainu viņos. Vairāk problēmu sagādā mūsu likumdošana, banku attieksme. Reizēm liekas, ka mazais bizness mums īsti nav vajadzīgs, vismaz palīdzīgu roku es saņemu reti. Ja kaut ko izcīnu, tad vairāk tā ir paša neatlaidība, reizēm arī atjautība. Likumdevēji mainās, bet mēs taču paliekam un gribam strādāt arī turpmāk.
Paldies arī sportam, kas mācījis paļauties uz paša spēkiem, attīstījis domāšanu.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Agri apprecējos — 1971. gadā — un ar savu sievu Tatjanu esmu kopā joprojām. Cik tad līdz zelta kāzām… Esmu pateicīgs sievai, ka viņa, nebūdama sportiste, labi izprata sportista ikdienu, spēja paciest manu ilgo prombūtni.
Īpaši neesam strīdējušies, lai gan Tatjanai iemeslu netrūka. It sevišķi tas brīdis, kad darba stresu centos remdēt ar pacilājošiem, bet reizē tik gremdējošiem dzērieniem. Tā pagāja gads; tad vienā dienā es sev pateicu — viss, pietiek! Tagad man alkohols liekas vien simbolisks dzēriens, kuru lietoju piņģerota devās.
Tagad: Laimīgi precējies 43 gadus. Ir meita Jūlija, arī mazmeita Paula.
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Sportam atdevu visu, nekam citam īpaši laika neatlika. Vakaros skatījāmies televīziju, lasīju. Informācijas bija krietni mazāk nekā tagad, kad internets atvēris visu pasauli. Varbūt tas nebija slikti, jo reizēm iegrimšana datorā neļauj uzzināt ko citu.
Tagad: Daudz lasu. Agrāk galvenokārt interesēja fantastika, piedzīvojumi, bet tagad lasu visdažādākās grāmatas, arī par filozofiju, jo man meita šo nozari ir studējusi. Daudz sekoju arī notikumiem sportā.
Dzīve ir gan vienkārša, gan reizē tik sarežģīta. Nekad neesmu nožēlojis, ka sports manā dzīvē spēlējis tik lielu lomu.
