Stasis. Slavēts un pelts
Vieglatlētikā viņš ir izcilība. Visu cieņu
šķēpmetējiem, bet, sasniegumus kopumā vērtējot, barjeristam Staņislavam
Olijaram atjaunotajā Latvijā to ir visvairāk. Panākumu reizēs gan slavēts,
Stasis neveiksmju brīžos bieži nonāk pāmetumu krustugunīs vairāk nekā citi.
Iespējams, ka sava loma ir viņa visai noslēgtajam raksturam, tiešajiem
izteikumiem, noteiktajiem mērķiem, kuriem tiek pakļauts viss, kas, viņaprāt,
tiem traucē. Dažkārt tas nesakrīt ar vieglatlētikas vadības mērķiem. Arī intervijai Stasis uzreiz negribēja
piekrist – kuru tas interesēs? Varbūt tieši šādā nesteidzīgā pirmssvētku sarunā
kaut ko vairāk uzzināsim par Eiropas čempiona domām un uzskatiem. – Gadu mijā visi parasti apcer paveikto un
domā par nākotni. Tu arī tā rīkojies? – Neko īpašu
nedomāju. Pēc olimpiādes divus mēnešus vispār neko nedarīju. Aizbraucu uz
Krieviju pie vecāsmātes, pie kāda fenomenāla tautas dziednieka Stavropolē saārstēju
muguru, Ahilleja cīpslas. Tikai nesen sāku trenēties. Vai ziemā startēšu, vēl
nezinu – katrā ziņā īpaši negatavošos. Kaut gan ziemā man parasti veicas – šogad
pasaulē ieguvu bronzas medaļ, un tā man bija jau trešā medaļa telpās. Nezinu,
kāpēc, bet Latvijā ziemas rezultātus nevērtē un vieglatlētiem pat lāgā prēmijas
nepiešķir. Savādi, jo tās ir pavisam oficiālas sacensības, kur startē pasaules
labākie vieglatlēti un sasniedz augstus rezultātus. Tas nav biatlons ar
skrituļslēpēm. Man vienmēr gribas
skriet – ziema vai vasara. Arī uzvarēt un sasniegt labus rezultātus. Tas sportā
ir tikai normāli. Kad traumu vai citu iemeslu dēļ neizdodas, tad ir sāpīgi. Bet
tas pāriet, jo jādomā par nākotni, nevis jāapcerē pagātne. – Kas tagad ir tavā dienaskārtībā? – Vispirms gribu atgūt
fizisko kondīciju, normālas darba spējas. Trenējos tikai nepilnus divus mēnešus,
un liekas, ka viss pamazām stabilizējas. Protams, ka domāju
par nākamā gada pasaules čempionātu Berlīnē. Daudz esmu prātojis, kāpēc man
līdz šim nav veicies tieši pasaules čempionātos – nekad neesmu ticis finālā.
Nedomāju, ka tās ir psiholoģiskas problēmas, jo olimpiskajās spēlēs slodze
nerviem noteikti ir lielāka, un 2004. gadā Atēnās man tikai tāds nieks vien pietrūka
līdz medaļai (Stasis palika piektais, tikai simtdaļu zaudējot bronzas medaļas
ieguvējam. – red.). Varbūt
sakritība…
– Pērn pasaules čempionātā Osakā tu labi sāki,
bet pusfinālā pēc pusdistances vairs neskrēji. Daudzi tev pārmeta cīņasgribas
trūkumu…
– Barjeristi pārmeta?
Redzi, kas nav skrējis barjeras, tam grūti to objektīvi novērtēt. Kaut arī izvairos,
tomēr reizēm palasu komentārus internetā, kur katrs anonīmi var gvelzt visu,
kas ienāk prātā. Osakā līdz piektajai barjerai gāja labi, bet tad muskuļus sarāva
spazmas un es sapratu, ka finālā man netikt. Ko man vajadzēja – ar sāpēm sejā
imitēt cīņu? Tad varbūt nezinātājam rastos iespaids, ka es varonīgi cīnos līdz
galam, kaut arī izredzes nekādas. Kādā sporta spēlē komandas interesēs,
iespējams, ar traumu var vēl kaut ko darīt, cīnīties, kaut vai stāties
pretiniekam ceļā, bet barjeras ir nežēlīgas, tur katrs solis, katrs lēciens
prasa maksimālu sasprindzinājumu. Varbūt pārāk tieši, bet es šiem sporta
draugiem ieteicu pamēģināt skriet ar dakšiņu dibenā (atvainojos, ja parupji).
Lai kaut nedaudz iejustos traumēta barjerista vietā.
– Mazliet sāpīga tēma – Pekinas olimpiskās
spēles. Uz tablo tavs uzvārds parādījās, bet uz starta tu neizgāji…
– Tas jau ir izrunāts
un arī pārdzīvots. Pekina šogad bija mans galvenais uzdevums, tāpēc arī visi
sezonas starti bija pakļauti šim mērķim – atteicos no komercmačiem, maz startēju
visādās līgās, neforsēju rezultātus.
Kāpēc viss tā
beidzās? Nedomāju, ka maz esmu piedzīvojis savā sportista mūžā, bet nonācu pie
secinājuma, ka lielā karstumā un mitrumā man ir grūti startēt. Pirmais brīdinājums
bija, kad Pekinā es zaudēju četrus kilogramus svara. Notika organisma
atūdeņošanās, varbūt par maz lietoju speciālos šķidrumus. Ja tā, tad tā ir arī
mana vaina. Iespējams, bet pēc visa tā sākās muskuļu spazmas (vēlāk izrādījās,
ka ne tikai – man divās vietās bija plīsis muskulis). Turklāt pēdējā brīdī –
iesildīšanās laikā. Vēl dienu iepriekš skrēju, veicu dažādus vingrinājumus un
nekas. Iesildoties pirms starta, sapratu, ka barjeras skriet nevarēšu. To arī
pateicu tiesnešiem, un olimpiskās spēles man bija beigušās.
Saprotu līdzjutējus,
iespējams, ja blakus nebūtu mūsu vieglatlētikas vadība, kas to visu redzēja,
būtu grūti pierādīt, ka neesmu olimpiskais tūrists – paskatīties uz Līelo Ķīnas
mūri, apmeklēt Mao mauzoleju – kāda vaina, bet es nekur negāju. Trenējos
un dzīvojos pa ciematu.
Bet es nebraucu braukšanas
pēc, man vispār nepatīk lidot un bez mērķa blandīties pa pasauli. Šīm spēlēm
biju labi gatavojies un varēju cīnīties vismaz par pirmo sešnieku. Žēl, protams,
kā tā iznāca.
– Pēc tam masu medijos izskanēja, ka tu
atteicies runāt ar žurnālistiem…
– Zinu, tāpēc arī
savā blogā internetā vēlāk par to visu runāju. Iespējams, ka asi, bet tāds ir
mans viedoklis. Ja kaut kas tiek izrauts no konteksta, tad nezinātājam arī var
rasties iespaids, ka es vairos no kontaktiem. Pēc starta uz tā saukto mikszonu
(tur pēc finiša notiek sportistu un žurnālistu ekspressarunas) es nemaz
nevarēju aiziet, jo neskrēju, un tāpat pa stadionu staigāt nedrīkst. Pēc tam
biju ciematā līdz olimpiādes beigām, un katrs, kas gribētu, mani varēja satikt
un parunāt.
Pēc rakstura varbūt
neesmu ļoti komunikabls un pats nekad uz intervijām neuzprasos. It sevišķi pēc
neveiksmes. Ja tiek rakstītas dažādas muļķības, tad tas ir sāpīgi. Izskatījās,
ka esmu gandrīz vai valsts nodevējs. Dažkārt attiecības saasina tas, ka tieši
izsaku savas domas, un tas daudziem nepatīk.
– Atceros, ka 2006. gadā, kad tu uzvarēji
Eiropas čempionātā Gēteborgā, gandrīz visu goda apli veici bez karoga – skatītāji
televīzijā to īsti nesaprata…
– Atkal
jāattaisnojas? Finišēju, pie mūsējiem mazliet paminstinājos, karogu neviens
nepasniedza, un skrēju tālāk. Televīzija to visu rādīja – citi skrien ar
karogiem, bet es ne. Pēc 300 metriem, kad bijušais desmitcīņnieks Rojs Piziks
man karogu iedevu, jau rādīja ko citu. Gada vieglatlētikas grāmatu gan
greznoja, liekas, tava fotogrāfija ar Latvijas karogu ap pleciem. Ko man vajadzēja
darīt – skriet ar Latvijas karogu padusē?…
– Dažkārt piemin to, ka tu izvaries no
startiem Latvijas meistarsacīkstēs. Kādi tam ir iemesli?
– Es izvairos no startiem
sliktos stadionos, nevis no meistarsacīkstēm. Pirms četriem gadiem pateicu, ka
neskriešu Rīgas Daugavas stadionā, un kopš tā laika ar naglu kurpēm kājās uz stadiona
skrejceļa neesmu bijis. Sportistam, kas skrien vidējā līmenī, šis vecais un
cietais segums neko īpaši ļaunu nodarīt nevar, bet man tas ir ļoti traumējoši. Tā
kosmētiskā jaunās virskārtas uzlikšana neko būtisku nav mainījusi. Es varu
skriet Valmierā, Rīgas Sporta manēžā, bet ne stadionā. Turklāt neuzskatu, ka
man obligāti jāpiedalās visos mačos, jo es visu pakļauju galvenajām sezonas
sacensībām. Latvijai, man liekas, tas ir svarīgāk nekā obligāts starts sliktā
stadionā. Tā bija pirms Eiropas čempionāta, kad mani gandrīz neiekļāva komandā,
jo nebiju piedalījies valsts meistarsacīkstēs.
– Vai sevi uzskati par Latvijas patriotu,
neesi taču latvietis?
– Jā, mana mamma ir
krieviete, tēvs – Ukrainas vācietis, Latvijā neesmu dzimis. Bet, kad paskatos
atpakaļ, tad redzu tikai vienu zemi – Latviju -, kur es dzīvoju kopš agras
bērnības. Es runāju latviski (arī intervija notika latviešu valodā, kaut gan
Stasim piedāvāju runāt krieviski, lai vieglāk izteikties. – red.), Latvijas Universitātē mācos
latviešu valodā, neatbalstu domu par divkopienu valsti. Es varbūt sevi
neuzskatu gluži par latviešu patriotu, bet par Latvijas valsts patriotu gan.
Citādi to nevaru iedomāties, jo tad sen būtu izmantojis gan Krievijas
piedāvājumu mainīt pavalstniecību vai aizstāvētu Kataras krāsas ar Muhameda
vārdu (eh, tādu naudu solīja…). Esmu Latvijas pilsonis.
– Ja runājam par dažādām tautībām un rasēm,
barjerskriešanā dominē melnas (arī dzeltenas) ādas krāsas pārstāvji. Tu esi
visu laiku otrs ātrākais baltais barjerists pasaulē – tikai par 0,03 sekundēm
ātrāks bijis vācietis Švarthofs. Tam ir kāds izskaidrojums?
– Nedomāju, ka to
nosaka tikai ādas krāsa. Viņi pārsvarā dzīvo siltā klimata joslā, melnajiem ir
pavisam cita vielmaiņa, citādi darbojas muskuļu grupas. Kaut gan arī baltie
cilvēki, kas dzīvo Dienvidāfrikā, arī ir ļoti spēcīgi un attīstīti. Ja viņi
visi skrietu barjeras, arī būtu rekordi, bet viņi izvēlas citus sporta veidus –
piemēram, regbiju. Ja es cauru gadu dzīvotu siltumā, man būtu daudz mazāk
traumu, elastīgāki muskuļi, par to esmu pārliecināts.
Atsevišķas
treniņnometnes te maz var līdzēt. Ko tas dod, ka es mēnesi nodzīvoju siltās zemēs,
bet tad janvārī atkal atgriežos manēžā, kur ir plus 6 grādi?…
Citi teic, ka
nēģeriem ir cita muskuļu uzbūve, bet par to es neņemos spriest, domāju, ka visu
tomēr nosaka klimats.
– Vai baltajiem cilvēkiem tādā gadījumā vispār
ir vērts skriet barjeras?
– Barjeras vēl var,
jo tā tomēr ir tehniska disciplīna un sprints vien neko nedod. Svarīgi ir
lietpratīgi treneri. Piemēram, ASV, kur es savulaik nepilnus trīs mēnešus
patrenējos, barjeristu skola ir tā attīstīta, ka viņiem atliek tikai izvēlēties
pašus talantīgākos. Ar tādiem grūti sacensties. Ja viņus izdodas uzvarēt, tad
gandarījums ir liels.
– Tev nākamgad būs trīsdesmit. Esi domājis par
to, cik ilgi vēl skriesi?
– Neesmu domājis.
Barjerskriešana, kā rāda prakse, var būt ilgstoša nodarbe, un, piemēram, Alens
Džonsons vēl 37 gados skrien ļoti ātri, arī Kolins Džeksons savu karjeru beidza
36 gadu vecumā. Tie ir izcili barjerskrējēji.
Ceru, ka skriešu
vismaz vēl līdz Londonas olimpiskajām spēlēm. Ja tas man sagādās prieku un es
jutīšu, ka varu. Gadiem nav nozīmes, visu izšķir rezultāti un motivācija, nevis
dzimšanas apliecība.
Galvenais, lai
veselība atļautu. Es daudz lasu grāmatas par fizioloģiju, nesen atradu kādu
vecu vācu sporta ārsta grāmatu, kur atklāju, ka muskuļu spazmas var izraisīt
arī kāds neliels hronisks iekaisums. Reizēm kaut vai tikai strutojošs zobs vai
kāds deguna dobuma iekaisums. Tagad rūpīgi pārbaudu visu organismu, jo nedrīkst
būt neviens neizārstēts sīkums.
Izmantoju mūsu
olimpiskās vienības medicīnas ārstu pakalpojumus, bet dažas lietas es ārstēju
arī pie citiem speciālistiem. Piemēram, Maskavā es ātri tieku galā ar Ahilleja
cīpslas iekaisumiem. Tur saņemu tāda maisījuma kokteiļus šprices veidā, ka mūsu
ārsts saķertu galvu. Bet tas darbojas.
Esmu dzirdējis runas,
ka Olijaram muskuļu traumas rodoties no neatļautu medikamentu lietošanas. Tas
nav iespējams, jo medicīniskā dopinga kontrole pie mums ir tik stingra, ka
gluži vienkārši neatmaksājas riskēt. Tagad pat – pēc olimpiskajām spēlēm es jau
divas reizes esmu izsaukts uz dopinga kontroli. Es lietoju tādus medicīniskos
līdzekļus, kurus akceptē mūsu medicīna.
Skaidrs, ka lielvalstīs
sportistiem ir daudz lielākas iespējas izmantot jaunākos medicīnas sasniegumus,
bet es nesūdzos – tādi esam.
Man liekas netaisni,
ka gandrīz katram izcilam sasniegumam uzreiz tiek pierakstīts kaut kas netīrs.
Pekinā sprintā trīsreiz uzvarēja Useins Bolts, un tikai galīgs nejēga varēja
nepamanīt viņa fenomenālās spējas – spēku, ātrumu, koordināciju. Tādi dabas
bērni rodas reti.
– Kā zināms, tu pērn neizpildīji noteiktos
kritērijus, un nākamsezon valsts materiālu palīdzību tev nesniegs, izņemot
medicīniskos pakalpojumus. Vai būs stimuls trenēties?
– Vai to daru tikai
naudas dēļ? Tad jau varētu spēlēt futbolu (Stasis jauniešu gados spēlēja valsts
jaunatnes izlasē. – red.) un viduvējā
komandā nopelnīt daudz vairāk nekā vieglatlētikā.
Dzīvošu no
ietaupījumiem (smejas), jo nekāda biznesa man nav. Neesmu uzstājīgs, kad redzu,
kā dzīvo pensionāri, dažādi dzīves grūtdieņi. Grēks būtu sūdzēties, un roka
neceļas iet kaut ko prasīt. Tādi laiki.
Gribu atgriezties
stiprāko vidū. Mums ar Santu (mana dzīvesbiedre ir Santa Tone, bijusī valsts
junioru izlases dalībniece tāllēkšanā) pirms deviņiem mēnešiem piedzima dēls
Jegors, un man ir jauna motivācija. Tagad uz daudz ko dzīvē skatos citādi.
Gribu pabeigt augstskolu – mācos Latvijas Universitātes Sporta un veselības
fakultātes pēdējā kursā. Ilgi tas vilkās – desmit gadus, bet tagad gatavojos
diplomdarbam. Domāju mācīties tālāk par sporta fizioterapeitu. Tāpēc tagad
daudz interesējos par šo tēmu.
Reizēm iedomājos par
400 metriem ar barjerām. Vienu apli esmu skrējis (46,6). Man ir viegli uztrenēt
ātruma izturību, barjertehnika ir, vienīgi tad nedaudz jāpārveido treniņprocess.
Vēl domāju, varbūt pamēģināšu. Katrā ziņā – nejūtos sevi izsmēlis.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
