Tablešu vietā… maratons!
Lai gan veselīga dzīvesveida cienītāju aprindās uzņēmēji Raimonds un Ieva Biedrīši ir visnotaļ pazīstami, vēl pirms gada viņi ar sportu nenodarbojās un bija tuvu tam, lai kļūtu par pastāvīgiem aptieku klientiem, taču kļuva par… skrējējiem. Par… skrējēju ģimeni!
Mēdz teikt, ja darbā ieliec visu sirdi, tavā dzīvē notiek skaisti un pat neticami pavērsieni. Raimonds un Ieva ir saimnieki veikaliņam Grauda spēks, kurā var iegādāties viņu pašu ražoto pilngraudu pārtiku. Raimonds pirms sešiem gadiem pievērsās mājražošanai. Un tas notika tikai ar vienu nolūku — lai varētu sievu un savus četrus bērnus nodrošināt ar tīru un veselīgu pilngraudu uzturu. Mīlestība pret darbu prasa lielāku uzmanību pievērst arī miesai un garam, kas bieži vien, aizrautīgi strādājot, paliek novārtā (Ievas pārziņā ir arī dabīgās kosmētikas uzņēmums, kas izauga no ģimenes vajadzībām, lai bērnu varētu pasargāt no alerģijām). Izņēmums nebija arī entuziasma pilnais pāris — abus piemeklēja dažādas veselības problēmas.
KAM JĀNOTIEK, LAI PILNĪGS NESPORTISTS SĀKTU SKRIET?
Ieva pirms gada pievērsusies skriešanai, jo nav vēlējusies lietot medikamentus, ko ārsts izrakstījis muguras sāpju remdēšanai. „Kā? Jauns cilvēks ies uz vingrošanu un dzers zāles? Tad zāles būs jādzer visu mūžu..” nodomājusi Ieva. „Skriešana man šķita kā interesanta alternatīva, jo mums ir suns un tikko bijām pārcēlušies dzīvot uz Jelgavas laukiem, Līvbērzi, kur ir piemērota vide skriešanai dabā. Domāju — paprovēšu skriet kopā ar četrkājaino draugu un tad jau redzēs, kā būs.”
Pirmajā skriešanas mēģinājumā Ievu vilcis suns. Mājās no meža atskrējusi aizelsusies, sarkaniem vaigiem un pārelpojusies marta auksto gaisu. Toties pieveikusi 3 kilometrus! Pēc nākamajiem skrējieniem parādījušās iesācējiem raksturīgās sāpes potītēs un nācies uz divām nedēļām aizmirst par jaunatklāto hobiju…
32 KM MEŽĀ — TAS NAV IESPĒJAMS!
Feisbukā Ieva pamanījusi informāciju par ainaviskajām Stirnu buka taku skriešanas sacensībām. „Redzēju, ka cilvēki pirms sezonas fotografējas pie Stirnu buka reklāmas stendiem, kurā redzams iecerētās distances garums. Kāds bija nofotografējies ar 32 km Lūša trasi fonā. Man likās, ka tas ir joks, ka tas nav izdarāms un cilvēki bildējas fotografēšanās pēc..” Ieva ar skepsi skatījusies uz notiekošo internetā.
Tad viņa sastapusies ar garo distanču skrējēju Ingu Zālīti, kura ieteikusi sacensību pieredzi sākt krāt jūlijā ar Jelgavas nakts pusmaratonu. Spītējot mikrotraumām, Ieva turpinājusi audzēt treniņmaršrutu garumu. „Pieci, septiņi, tad jau 10 kilometri. Man tie lēcieni bija lieli,” Ieva norāda teju uz visu iesācēju pieļauto kļūdu — pārāk strauji palielināt treniņos veicamo distanci. „Kādā treniņā veicu pat 20 kilometrus, jo apmaldījos,” Ieva atceras.
PĒC PIRMĀ STIRNU BUKA… APRAUDAS. NO LAIMES!
GludoJelgavas nakts pusmaratonu, kas bija pirmās sacensības, kurās Ieva startēja, viņa tomēr pieveica bez problēmām. Pēc debijas naksnīgajās sacensībās skriešanas veterāns Didzis Gasiņš Ievai ieteicis pamēģināt Stirnu buku. „Tas esot foršs!” sacījis Didzis.
Ņemot vērā, ka skaistās Stirnu buka takas ir gana izaicinošas, jo trases šķērso paugurus un kalnus, Ieva sākotnēji pieteicās Talsu Stirnu buka Zaķa distancei. Bet, kā zināms, Talsos ir viena no piedzīvojumiem bagātākajām trasēm tieši reljefa ziņā…
Gasiņš gan vēlāk iedrošinājis, ka Ievai būšot pa zobam arī garākā Stirnu buka — 20 km — trase. „Pavērojot laimīgos skrējējusStirnu buka videosižetos, piezagās pārliecība, ka distance būs viegla. Līvbērze, kur trenējos, ir Zemgales līdzenums,” Ieva domās uzbūrusi savu prototipu par taku skriešanu.
Talsos uzreiz pēc starta distance veda Sauleskalnā. „Pēc pirmā kilometra es tikai sāku apjaust, kur esmu iepērusies,” Ieva smejas, atceroties šo izaicinājumu. „Sapratu — nē, es neesmu tas cilvēks, kurš izstāsies! Iešu līdz galam!” uzmundrinājusi sevi.
Pēc vairāk nekā pusotras stundas, kas bija pavadīta mežā, paugurainā apvidū, ieskrienot pilsētā, Ievai šķitis, ka tūdaļ būs finišs. „Taču vēl bija jāveic krietna distance pa ielām. Un beigās vēl tās garās kāpnes… Tas bija tāds pārbaudījums!” uzņēmējai pēc finiša no gandarījuma birušas prieka asaras.
ĀĶIS LŪPĀ ARĪ RAIMONDAM
Uz Talsu Stirnu buku atbalstīt Ievu bija devies arī vīrs ar bērniem. „Raimonds apgalvoja, ka viņš nekad neskries, jo viņam ir simt un viena lietderīgāka nodarbe, ko darīt,” atceras Stirnu buka debitante. Kamēr Ieva plosījusies trasē, Raimonds izklaidējies ar bērniem radošajā darbnīcā, apgleznojot mazajiem sejas. Tomēr īpašā Stirnu buka ciltī valdošā gaisotne un sievas emocijas pēc finiša atstājušas dziļdomīgu iespaidu arī uz Raimondu.
Pēc sacensībām nākamajā dienā Ievai bija jāveic lēns 5 km atjaunošanās skrējiens, un Raimonds nolēmis pamēģināt. „Pārraku visu skapi. Atradu pirms 15 gadiem iegādātas īsbikses un nodilušus sporta apavus,” stāsta Raimonds. „Es iešu skriet!” saimnieks paziņojis Ievai.
Līdzīgi kā Ievai skriešanas pirmsākumos Raimondam pēc pirmā kilometra seja kļuvusi sarkana kā biete. „Man likās — es garu izlaidīšu,” atminas Raimonds, bet iecerēto distanci izturējis līdz galam. Noskrējis vēl trīs četrus krosus, bet atšķirībā no Ievas klikšķis izpalicis: „Ieva uzreiz pateica: skriešana — tas ir man. Savukārt es pēc pirmajām reizēm domāju, vai man to vajag. Nedēļu nesportoju un sapratu, ka skriešanas man pietrūkst.” Raimonda ceļš bijis citādāks, bet kopsaucējs — tāds pats. Skriešana un prieks!
EU, BAIGĀ DUKA!
Raimonds ceļas pirms pulksten četriem un jau piecos no rīta sāk darbu maizes ceptuvē. Darba diena beidzas tikai ap pieciem vakarā. „Kad es sāku skriet, drīz vien ievēroju, ka vēl trijos pēcpusdienā ir baigā duka.Pēc tam man pielēca, ka tas ir, pateicoties skriešanai,” saimnieks atceras. Uzlabojusies arī pašsajūta un asinsspiediens — pirms tam arī Raimondu mocījušas muguras sāpes. Kā tagad pāris secina, abu veselības likstu pamatā bijis mazkustīgums un stress. Cilvēkam kustoties, asinis tiek labāk apgādātas ar skābekli, muskuļi labāk apasiņojas, izdalās laimes hormons.
„Skrienot es izvēdinu galvu. Pēc tam jūtos kā restartējusies,” stāsta Ieva. „Kad Raimonds sāka skriet, bērni pavilkās tēvam līdzi. Puikam ir trīspadsmit, meitai — astoņi gadi, un arī viņi sāka skriet. Un viņiem patīk!” Visi četri kļuvuši par stirnu bukiem.
KAD LŪŠA DISTANCE IZRĀDĀS PAR ĪSU
Raimonds kopā ar bērniem debitējis pēc Talsu Stirnu buka jau nākamajā posmā Milzkalnē, kas risinājās augustā. „Visi finišējām sārtiem vaigiem un laimīgi,” distances pēdējos metrus Šlokenbekas muižas pagalmā acu priekšā uzbur Raimonds. Pēc 5 km garās Vāveres trases pieveikšanas Raimonds iesākto turpinājis Latgalē, Mākoņkalna Stirnu bukā. Kā saka — laimīgie taktiku nemaina, bet otrajā reizē pēc finiša Rāznas ezera krastā Vāveres distance saimniekam šķitusi jau par īsu. „Tad es aizskrēju atpakaļ līdz Mākoņkalnam pretī Ievai,” kura savukārt pieturējusies pie iemītās Stirnu buka takas, „un finišējām kopā!”
Beverīnas pilskalna apvidū Valmieras pusē Ieva bija nolēmusi sezonu noslēgt ar visgrūtāko Lūša pārbaudījumu. „Beverīnā es gribēju pirmo reizi dzīvē noskriet 30 kilometrus!” uzsver Ieva. „Biju vīlusies, ka trase auksto laikapstākļu dēļ saīsināta,” zinot Ievas skeptiskās pirmssezonas pārdomas, sērfojot feisbukā, daudziem pirmajā mirklī droši vien paradoksāla izklausās četru bērnu mammas atskārsme.
TĒMĒ AUGSTĀK UN SPORTO VISA ĢIMENE
2017. gada sezonu Raimonds plāno sākt nākamajā līmenī — Stirnu buka taku skrējiena Zaķa distancē. Tad sezonas gaitā pāriet uz vēl garāko Stirnu buka līmeni, kas ieteicams pieredzējušiem skrējējiem. „Ja izdosies savākt kilometrus, sezonu gribētu pabeigt ar Lūsi,” kas ir visgrūtākā Stirnu buka sacensību distance.
Tāpat iesākto Stirnu bukā grib turpināt arī bērni. Trīspadsmitgadīgais Rūdis no Vāveres distances tēmē uz Zaķi, bet piecus gadus jaunākajai Katrīnai vēl jāapbružājas vecāko Susuru vidē. Mazos motivē gan vecāku piemērs, gan iespētais treniņos un sacensībās, kas arī viņus izaicina piedalīties aizvien garākās un interesantākās trasēs. Kuplajai ģimenes komandai pievienojusies viena draugu atvase, jo arī bērni cits citu pavelk uz saviem sporta veidiem un automobilī, dodoties uz Stirnu buku, allaž palikusi viena brīva vieta. Kādēļ gan neiepriecināt mazo un brīvajā vietā nepaņemt līdzi viņa draugu?!
IESAISTĀS ARĪ JESKO
Tā kā Grauda spēks sponsorē vairākus elites skrējējus — Andreju Jesko, Jolantu Liepiņu un pieminēto Ingu Zālīti — ar sportistiem attīstās ciešāka komunikācija. „Pajautāju viedokli Zālītei, un viņa ieteica Jesko, — ieteikums ieteikuma galā,” smaida Ieva. Raimonds piebilst: „Cits citu pazīstam, bet tajā pašā laikā viens otru papildinām!”
Interesanti, ka sadarbība ar sportistiem veidota nevis reklāmas nolūkā, bet domājot par uzņēmuma tālāku attīstību. „Iepazīstoties ar sportisku uzturu, varam lasīt daudzus ieteikumus, kā rekomendējams lietot pilngraudu produktus. Taču nekur nav rakstīts, kā, cik daudz un kad lietot!” stāsta Raimonds. „Man tas bija eksperiments, kā sportisti novērtēs Grauda spēka produkciju — ko lietot vai nelietot pirms sacensībām, ko ēst pirms vai pēc spēka treniņa un kas man no tā palīdz,” atceras Raimonds.
Graudaspēks skrējējiem sponsorē sporta uzturu: pilngraudu makaronus, spēka putru, maizi un citus graudu maisījumus. Uzņēmējiem sportistu paustās atziņas ir vērtīga zināšanu bagāža.
SAULE UN PALMAS. PIRMAIS MARATONS MAROKĀ!
Ieva, nepārslogojot sevi, janvārī — tikai pēc pirmajiem 10 mēnešiem sportā! — Marokā noskrēja savu pirmo maratonu, distanci veicot trijās stundas un 52 minūtēs. „Ārkārtīgi skaistas emocijas!” atceroties priecājas Ieva. „Pēc finiša Raimonds mani nevarēja nobildēt — no manis nāca gaisma!”
Gatavošanās maratonam sākusies jau augusta vidū pēc Kuldīgas pusmaratona. Zālīte Ievai ieminējusies: ja jau tu vari noskriet pusmaratonu, tad noskriesi arī maratonu. „Sagrabināju internetā treniņplānu un sāku gatavoties,” stāsta Ieva. Sākotnējā iecere bijusi skriet maratonu decembrī Igaunijā, taču, uzkrītot pirmajam sniegam, Ieva treniņā piedzīvojusi kritienu un sadauzījusi asteskaulu. „Asteskauls ilgi sāp,” spītējot sāpēm, Ieva centusies pieturēties pie treniņplāna, tomēr tas nav bijis fiziski iespējams.
Jā. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Marrākešas maratons janvāra izskaņā bija tuvākā alternatīva, lai ieguldītais treniņdarbs neaizietu vējā. Un, tā kā Ieva ar Raimondu reiz jau bijusi šajā valstī un viņiem tur paticis, tad izaicinājumam Āfrikā dota zaļā gaisma.
„Plus 21 grāds. Bezvējš. Saule un palmas. Tu skrien un saproti, cik esi laimīgs. Trase ved cauri pilsētas tirgum, gar olīvkoku dārziem. Apkārt kamieļi. Episks brīdis!” Ievas emocijas vislabāk raksturo viņas sajūsmas pilnie vaibsti.
JO STINGRĀKS ĶERMENIS, JO LABĀK DISTANCĒ
Apbrīnojamākais ir fakts, ka tikai pirms apaļa gada — 2016. gada martā — Ieva spēra pirmos soļus skriešanā, bet 25. janvārī Āfrikā viņa ātrāk par četrām stundām noskrēja Marrākešas maratonu. Lai ar prieku sejā pieveiktu garo distanci, nepietiek vien ar pacietīgu skriešanu.
Ieva arī apmeklē crossfit un TRX nodarbības, lai dažādotu slodzi un nodarbinātu tās muskuļu grupas, kuras netiek trenētas skrienot. „Mugura, vēders, pleci, rokas,” uzskaita Ieva. „To es arī skrienot ļoti labi izjūtu — jo stingrāks ķermeņa pamats, jo labāk jūties distancē — nesāp mugura un var skriet ilgāk, sasniedzot augstākus rezultātus. Es mēģinu to visu kombinēt,” Ievai vienā dienā dažkārt ir pat divi treniņi — skriešana un nodarbība zālē. „Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt! Man tas nerada noguruma vai pārslodzes sajūtu,” Ieva dalās savā pieredzē.
BROKASTIS: GRAUDAUGI UN AUGĻU MIKSLIS
Skrējēja uzturam ir jābūt daudzveidīgam. Katram sportistam atkarībā no fizioloģiskajām īpatnībām vai gaumes uzturs atšķiras. „Brokastīs vajadzētu ēst graudaugu pārtiku: auzu pārslas, Četru graudu putru vai Spēka putru — es nereklamēju, bet tiešām iesaku,” pieredzē dalās Ieva. „Mannas vai balto rīsu putra — lai paliek dienā pirms starta.” Ieva dalās savā redzējumā. Viņa iesaka ikdienā ar abām šīm putrām neaizrauties un pietaupīt enerģijas lādiņus mačiem.
Ja negaršo putra, tad laba alternatīva ir sablenderēts mikslis: augļi, ogas, rozīnes, ar karstu ūdeni aplietas auzu pārslas vai Spēka putras maisījums, var pievienot arī pienu. „Ja negribas saldu, izmanto biezpienu, dilles, garšvielas, un būs sāļais variants. Dažkārt klāt lieku arī proteīna pulveri, bet tas nav obligāti — tas ir vērtīgi, ja pēc brokastīm esi nolēmis skriet un vēlies izvairīties no muskuļu nodegšanas.”
PUSDIENAS: DAUDZVEIDĪGI ĒDIENI, UZSVARS UZ ZIVĪM UN GAĻU
Pusdienās skrējējiem ir ieteicams daudzveidīgs uzturs. „Sautējumi, makaroni, rīsi, griķi ar gaļu vai zivi. Veģetārieši gaļu var aizstāt ar turku zirņiem vai pupiņām,” rekomendē Ieva.
Pat ja traucē liekais svars, bet gribas skriet, minētie produkti ir vitāli svarīgi tavam uzturam. Iespējams, der padomāt par porciju apjomiem, izvairoties no pārēšanās.
VAKARIŅĀS — NEPĀRĒSTIES MAIZI
Ieva piekrīt pārliecībai, ka cilvēkam vajag ēst, kad gribas (ja vien tas nepārvēršas par nekontrolētu procesu). „Ja regulāri ēd, tad organismam iestrādājas režīms, kad gribas ēst.”
Visupirms Ieva iesaka vakariņās nepielocīt kuņģi ar maizi. „Taču, ja vakarā ir treniņš un esi noskrējies, tad nedomāju, ka makaroni ar gaļu nodarīs ko sliktu,” skrējēja norāda, ka pēc treniņa vakariņas var būt līdzīgas pusdienām. Tiesa, trenējoties dienā reizi, gaļu divreiz dienā — vismaz Ievai — negribas. Ieklausies organismā!
Tāpat Ieva iesaka pēc slodzes vakariņās nespiest uz pilnībā veģetāruuzturu, ja organisms pats prasa gaļu: „Neēdot pietiekami daudz gaļas, pazudīs jauda, jo asinīs kritīsies dzelzs līmenis. Kad organismam ir tukšas rezerves, tas ēd pats sevi — muskuļus,” Ieva aicina saglabāt balansu un ieklausīties ķermenī.
„Vakariņās vēl nav izdomāts nekas labāks par dārzeņu sautējumu vai kādu sacepumu. Variāciju pastāv simtiem — ar vai bez gaļas, ar vai bez pākšaugiem, ar vai bez graudaugiem,” teic Ieva.
KATRAM SAVU FIZIOTERAPEITU
„Ikdienā es skrienu ar pulsu 130—140 sitieni, nenodarot pāri sirdij,”Ieva pirms maratona pārbaudījusi motoriņu Sporta laboratorijā un to iesaka darīt arī citiem, jau uzsākot skriešanu. Iespējams, pietiek arī ar konsultāciju pie ģimenes ārsta.
Savukārt Raimonds mazāko bažu gadījumā iesaka sākt skrējēja karjeru ar fizioterapeita apmeklējumu. „Pirmoreiz, kad pāršāvu pāri kilometrāžas normai, man sāka sāpēt mugura. Aizgāju pie fizioterapeita, un viņš uzreiz pēc vizuālas apskates pateica, ka man ir šķībs iegurnis. Krietni mani pastaipot — sāpes bija gruntīgas —, viņš iztaisnoja man muguru, sateipoja deformēto ķermeņa daļu un izrakstīja vingrinājumus. Tagad man nekas vairs nesāp.” Raimonda piemērs liek aizdomāties, jo viņa veselības problēmu pamatā bija pavisam ikdienišķs cēlonis — auto vadīšana šķietami ērtā, taču greizā pozā. „Fizioterapeits novērtēs, vai tu vari droši skriet,” papildina Ieva.
Pāris iesaka apmeklēt kvalificētus speciālistus. Vizīte pie laba fizioterapeita caurmērā maksā aptuveni 30eiro. Ieva un Raimonds iesaka nepieciešamības gadījumā aprunāties ar citiem skrējējiem, lai rekomendē speciālistu. Tā arī paši nonākuši līdz savam fizioterapeitam — Rolandam Admidiņam, kurš ir arī Latvijas Gada sportistes Lauras Ikaunieces-Admidiņas fizioterapeits. Mēnesi pirms maratona Marokā Raimonds, piesardzības vadīts, pie fizioterapeita pierakstījis Ievu. „Kā jau man šķita, viss bija kārtībā, bet viņš man iedeva papildu pārliecību,” piebilst Ieva. Fizioterapeits brīdinājis, kas Ievai varētu sāpēt pēc maratona, un ieteicis vingrinājumus. „Es mēneša laikā paguvu satrenēties, un man faktiski vairs nekas nesāpēja. Labāk ir laikus aiziet pie fizioterapeita, nekā attapties tad, kad vairs nevari paiet.” Raimonds teic, ka viņš jau pēc pirmā treniņa būtu aizgājis pie fizioterapeita, ja vien nojaustu, cik tas ir efektīvi un pie kā vērsties…
SKRIET KATRU DIENU — LĪDZ TAM JĀNONĀK
Ieva tagad skrien jau sešas reizes nedēļā, bet Raimonds katru otro dienu vai trīs reizes nedēļā. „Iesācējiem silti iesaku nepieļaut klasisko kļūdu — nelec augstāk, kā tu vari! Nevajag sāk trenēties skriešanā, ja ārā ir mīnus 15 grādi, jo tā var apsaldēties — gan degunam, gan elpceļiem vajag laiku, lai skriešanas režīmā adaptētos pie aukstuma. Sagaidiet piemērotu laiku. Otrkārt, nevajag censties vicot ar maksimālu pulsu un garas distances. Tas atsitīs gribēšanu, un patiešām būs sajūta, ka noliksi karoti. Slodzi vajag kāpināt pamazām,” iesaka Ieva. Savukārt Raimonds aicina iesācējus gabaliņu paskriet un gabaliņu paiet. „Par to nav jākaunas!” iedrošina Raimonds.
Lai saprastu, vai skriešana ir tavs sporta veids, nav jāpērk dārgs ekipējums. „Iesācējam nevajag dārgus sporta apavus vai pulsometru par 500 eiro, lai saprastu, ka tev patīk skriet un ka to vari vai gribi vairāk!” iestarpina Ieva. Kā jau Raimonds minēja, viņš skriet sāka ar pagalam veciem sporta apaviem, taču tas nepavisam netraucēja iemīlēt taku skriešanu. „Pēc tam es sapratu, ka gribu nopietni trenēties skriešanā, un nopirku jaunus apavus.” Savukārt Ieva pirmo gada ceturksni noskrēja, kā pati ironizē, „lielveikalaPrisma kurpēs”.
Gatavojoties maratonam, Ieva nedēļā savāca 70 līdz 90 kilometrus, bet pēc aizvadītajām sacensībām Marrākešā viņa skrēja atjaunošanās režīmā, veicot aptuveni 50 km nedēļā. „Ja saproti, ka tev patīk, rezultāts apmierina un jūti potenciālu uzlabot sniegumu, atrodi treneri vai iestājies skrējēju klubā!” aicina Raimonds un Ieva. Skrējēju klubi ir visās Latvijas pilsētās un ar lielāko prieku gaida jaunus dalībniekus.
RAIMONDS BIEDRĪTIS
Uzņēmējs
Dzimis: 1982. gada 12. augustā
Izglītība: vidējā izglītība, LLU Sociālo zinātņu fakultāte, students
Augums, svars: 193 cm, 88 kg
Citi sporta veidi: vingrošana mājās
Ģimenes stāvoklis: precējies ar Ievu, četri bērni — Rūdis (13), Katrīna (8), Ieva (4), Pēteris (3)
Grāmata, ko iesaka izlasīt citiem: pēdējā lasītā — Arno Jundze Bergs un relikviju mednieki
Mūzika: Zemfira, Mariza, David Garrett
IEVA BIEDRĪTE
Uzņēmēja
Dzimusi: 1982. gada 8. augustā Jelgavā
Izglītība: LU, Sociālo zinātņu bakalaura grāds socioloģijā
Augums, svars: 171 cm, 59 kg
Citi sporta veidi: crossfit
Ģimenes stāvoklis: precējusies ar Raimondu,četri bērni — Rūdis (13), Katrīna (8), Ieva (4), Pēteris (3)
Grāmata, ko iesaka izlasīt citiem: Kurts Vonnegūts Kaķa šūpulis
Mūzika: Zemfira, Coldplay, David Garrett
