Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ultralapsas kleitas un kedas

Pēc februārī jau otro reizi pieveiktā pašpietiekamības izaicinājuma Transgrancanaria 360°, kas nozīmē noskrietus un nosoļotus 265 kilometrus nemarķētā trasē apkārt visai Grankanārijas salai, pieveicot 13 250 augstummetrus, aicināta uz sarunu, Dace Veipa vēlas precizēt: “Tiešām viss būs atkal par skriešanu? Es nudien esmu sasodīti laba apģērbu konstruktore!” Vienojamies, ka mēģināsim tikt skaidrībā, kas bija pirmais — kleitas vai kedas, un kā abas nodarbes sadzīvo Daces, sauktas arī par Ultralapsu, ikdienā.

Bērnībā Dace bijusi klases mīkstmiesis, tas, kuru pēdējo izsauc komandā tautas bumbā. Ir tādi bērni, kuri var visu, bet viņa nekad neko nav varējusi noskriet, vienmēr mocījusies ar dūrējiem sānos un palikusi pēdējā. Kas gan var būt ļaunāks par 1500 m garu krosu! Tas Dacei šķitis vēl ļaunāks par zobārsta apmeklējumu, no kura viņa baidās vēl līdz šai baltai dienai. Agrīnā pusaudža vecumā sākusi nodarboties ar taekvondo, trenējusies trīs gadus, līdz apnicis, un tad arī skriet palicis vieglāk. Tas gan nenozīmē, ka šī pretīgā aktivitāte sākusi likties par kripatu patīkamāka.

AIZRAUJOŠĀ ĶERMEŅA MATEMĀTIKA

Brīvā laika bērnībā Dacei praktiski nav bijis — viņa labi mācījusies un apmeklējusi mūzikas skolas vokālo nodaļu. Dziedāt ļoti paticis, bet klavierspēle gan nākusi caur asarām un ar lielu piespiešanos. Pēc pamatskolas beigšanas pilnīgi spontāni iestājusies Ziemeļrīgas mākslu un amatu skolā, kas neglābjami sabojājusi Daces attiecības ar matemātiku un citām eksaktajām zinātnēm, bet pavērusi durvis uz lupatu pasauli. Zīmēšana, gleznošana, kompozīcija ir tik aizraujošas, turklāt viņa aizvien vēl pieprotot visdažādāko veidu rokdarbus.

Četrus gadus mācījusies modes dizainu, kamēr skola likvidēta. Tas bijis pamatīgs trieciens pašapziņai, jo vidējo izglītību galu galā nācies iegūt vakarskolā, kas likusies tāda kā neveiksminieku padarīšana. Lai no tā atgūtos, 19 gadu vecumā Dace ņēma un apprecējās. Tad sākās citas aktivitātes, kas izglītošanos un karjeru nostūma pavisam aizmugurējā plānā — bērns, ģimene, māja.

Pagājuši vairāki gadi, līdz sapratusi, ka bez izglītības nu nekā. Gribējusi turpināt mācīties modes dizainu, bet nesaprotamas apstākļu sakritības dēļ aizgājusi uz RTU studēt apģērbu un tekstila tehnoloģiju. Nācies no jauna iemīlēt matemātiku, bet tas ir sīkums, jo universitātē Dace atklājusi, ka viņu interesē tieši apģērbu konstruēšana. Tā esot no tiesas aizraujoša lieta, esot labi jāpārzina cilvēka ķermeņa uzbūve, jāizprot, kā veidojas apģērba forma, un tad jau iespējams esot it viss. Četri gadi augstskolā likušies pietiekami, un bijusi vēlme beidzot sākt kaut ko arī darīt. “Ar bakalauriem es runāju kā ar parastām šuvējām,” šie pasniedzējas un konstruēšanas guru Skaidras Deksnes vārdi pamudinājuši Daci tomēr iegūt arī maģistra grādu.

IEDVESMA UN LIEKAIS SVARS

Jau studiju gados Dace sapratusi, ka mazkustīgs dzīvesveids nav domāts viņai. Skriešana aizvien bija kaut kas neiespējams — noskriet RTU pavasara krosu, kas ir ne vairāk un ne mazāk kā 500 m, bijušas tīrās mokas. Liekais svars sācis uzglūnēt jau no 25 gadu vecuma, tādēļ paralēli mācībām nodarbojusies ar aerobiku un dejošanu.

Diemžēl muguras trauma pielikusi punktu sevis uzturēšanai formā uz veselu pusotru gadu. Nav īsti bijis laika par to domāt, jo Dace bija sākusi strādāt jaunā darbavietā — tolaik vēl pilnīgi jaunajā, bet šobrīd jau diezgan populārajā apģērbu zīmolā Nolo. Dace bijusi tik ļoti aizrāvusies ar jauno darba vidi, ka nemaz nav pamanījusi, kā piezagušies 10 lieki kilogrami. Nav jau brīnums, apģērbu konstruēšana, kaut bezgala aizraujoša lieta, tomēr ir praktiski nekustīga sēdēšana un blenšana datora ekrānā. Tā nu nācies saņemt sevi rokās un sākt kaut ko darīt. Dace tikko bija izlasījusi slaveno Kristofera Makdugala grāmatu Dzimuši, lai skrietu, ko māsīca nesaprotamu iemeslu dēļ bija viņai uzdāvinājusi uz Ziemassvētkiem. Jaungada laikā visi kaut ko apņemas, nu kāpēc ne — Dace apņēmusies sākt skriet ar 2013. gada 1. janvāri. Aplauziens — 1. janvārī sporta klubi ir slēgti, bet jau 2. janvārī Dace kāpusi uz trenažiera lentes, lai noskrietu savus pirmos 8 kilometrus. Pati bijusi šokā, ka kaut ko tādu vispār spēj izdarīt. Turpinājusi to darīt regulāri un jau 3 mēnešos visi liekie kilogrami pazuduši kā nebijuši. It kā mērķis sasniegts, bet skriešana iepatikusies un bijis jāatrod kāds pamatots iemesls, lai turpinātu.

Kāds vīrs sporta klubā pajautājis, kam gatavojoties, varbūt vajagot pusmaratonu pamēģināt noskriet. Lai gan uz to brīdi Daces garākā distance bijusi vien 13 kilometri, bet kāpēc gan ne? Plāna nav bijis, sākusi pielikt kilometrāžu, vienkārši skrējusi katru dienu un reizi nedēļā skrējusi mazliet vairāk. Dace labi atceras pirmo dienu, kad sadūšojusies paskriet ārā — bijis 1. aprīlis, trotuāri apledojuši, sniegs, sals, bet viņa neapmulsusi: apņemšanās ir apņemšanās — uzvilkusi ziemas zābakus, slēpošanas kombinezonu un drosmīgi notipinājusi 6 kilometrus. Līdz tam viņa bijusi pārliecināta, ka ārā skrien tikai tie, kuriem nepietiek naudiņas sporta klubam, bet pēc šī sapratusi, ka uz melnās lentes viņai vairs nav ko darīt.

PUSMARATONS

2013. gada maijā noskrējusi savu pirmo pusmaratonu Nordea maratona ietvaros, kā pašai tobrīd šķitis, galvu reibinošā ātrumā 2 stundās un 15 minūtēs, un jutusies kā varone. Licies, ja reiz noskrējusi, tad nu var mēģināt ātrāk. Domāts — darīts, un jūnijā Ventspils pusmaratonā rezultāts uzlabots par 15 minūtēm. Licies, ka var vēl ātrāk, tā nu katru mēnesi no tā rezultāta kaut ko nodrupinājusi, un rudenī Ozolnieku pusmaratons ticis pieveikts ar 1.48:53.

Tādi mazi attālumi, kas jāskrien uz ātrumu gan Dacei pie sirds vairs īpaši neejot, tādēļ viņa tos praktiski neskrien. Izņēmums bija pērn pieveiktais Lattelecom Rīgas pusmaratons, kuram gatavojusies ar mērķi noskaidrot, cik tad ātri var paskriet, ja ļoti cenšas. Rezultātā izrādījies, ka tas ir vien 1.41:20. Nu nav tā mocīšanās priekš viņas. Tās vīnogas tak tāpat ir skābas. Lai tie ātrie skrien!

MARATONS

Maratons esot tāda savāda distance. Dacei šķiet, ka tā ir pārāk īsa baudīšanai, bet pārāk gara ātrai skriešanai. Savu pirmo oficiālo maratonu Dace noskrējusi pēc pirmās oficiālās ultra garās distances. Un rezultāts bijis briesmīgs — lielāks par 4 stundām.

Ātrāko maratonu viņa noskrējusi 2015. gada decembrī Vāndri, Igaunijā — 3.36:51 un vairāk uz ātrumu šo distanci nav veikusi. Viņai labāk patīk skriet sev patīkamā tempā, tādēļ bieži piesakās par maratona tempa turētāju — tie ir tie jocīgie, kuri skrien ar baloniem, kā pati saka. Tomēr rēķini ar maratonu vēl neesot nokārtoti, kādu dienu Dace to vēl plānojot noskriet. Varbūt.

ULTRAS

Pirmajā skriešanas gadā Dace noskrējusi arī savu pirmo ultru (par ultra garu distanci pieņemts uzskatīt distanci, kura garāka par klasiskā maratona 42,195 km). Tas izdevies skrējienā Pēdējās nakts sapnis Igaunijā, 12 stundās noskrienot 90 kilometrus. Kopš tā laika Dace pieveikusi 28 ultras. Otrajā skriešanas gadā uzdrošinājusies noskriet Rīga—Valmiera 107 km un Laulasmaa ultra 211 km, abos finišējot kā ātrākā no sievietēm. Tas mulsinājis, jo pati labi apzinājusies, ka nav ne ātra, ne stipra, pat skriešanas apavu vēl neesot bijis — skrējusi ar vecām aerobikas kedām. Tomēr tieši šie garie skrējieni izrādījušies tie, kas uztur interesi par skriešanu. Parādījusies vēlme izmēģināt aizvien ko jaunu un nepieredzētu — kalnu skrējieni Kanārijās un Monblānā, 24 stundu asfalta skrējieni, 100 km skrējieni, 53 km ultra basām kājām no Mazirbes uz Roju, ceļš no Rīgas uz Valmieru mērots vēl divas reizes, ar labāko rezultātu 2016. gadā — 11.12:24,0.

TRENIŅI UN MOTIVĀCIJA

Daci dzen tikai piedzīvojums, ne rezultāts. Viņu praktiski vispār neinteresē sacensība kā tāda. Tas tāpēc, ka viņa sevi neuzskata par ātru. Dacei nepatīk sevi mocīt un izdzīt, lai ko arī lasītājs nepadomātu, lasot par viņas piedzīvojumiem Grankanārijā, kas publicēti VSK Noskrien lapā un viņas blogā.

Dacei ir treneris, bet ne tāpēc, lai sasniegtu kādu rezultātu, bet gan lai būtu kaut kādā formā un lai, piedzīvojumos ejot, sev galīgi nesadarītu pāri. Vidēji viņa treniņos noskrien vien 60—70 km nedēļā un regulāri vingro. Ja padomā ir kādas lielas sacensības, kas viņai ir svarīgas, piemēram, šī gada Kanārijas, tad tādām gatavojas mērķtiecīgi. Ja tas ir kaut kas, kur piedalās tīri ķeksīša pēc, tad tas vienkārši iekrīt treniņplānā.

Tā nopietni viņa gatavojoties uz diviem trim pasākumiem gadā. Treniņmaršruti brīvdienās ved uz Siguldas pauguriem vai pa Baltezeru, bet darba dienās skrienot rajonā ap darbu, lai nebūtu jāsēž sastrēgumos pa ceļam uz mājām. Agrāk skrējusi līdz mājām, bet tagad treneris darba dienās neliekot veikt tik daudz kilometrus. Gan jau viņš zina labāk.

ROGAININGI

Dace esot bijusi no tiem, kuri var apmaldīties pat trīs priedēs. “Topogrāfiskā kļūda,” smejoties teicis vīrs. Reiz Teikas koptreniņā, skrienot pa Biķernieku mežu, tā dalībnieks Edgars pajautājis, vai Dace nevēlas ar viņu startēt Lapsu rogainingā 12 stundu distancē, esot interesanti. To izdzirdējusi aiz muguras skrienošā Inga Kāpiņa un ar sajūsmu piekritusi, pirms vēl Dace bija paguvusi atvērt muti, jo esot taču tik grūti atrast komandas biedrus.

Tā trijatā piedalījušies tajā Lapsu rogainingā. Dace gan toreiz tikai skrējusi komandas biedriem pakaļ, klausoties viņu strīdos par virzieniem, neko no tā nesaprotot, bet viņai viss šķitis ārkārtīgi interesanti. Kopš tā laika Dace un Inga ir bieži kāpušas uz rogaininga sacensību pjedestāliem, nomainot komandas nosaukumu no Kur ir ziemeļi uz Sciurus vulgaris un visbeidzot uz Kažokzvēri. Un trijās priedēs viņa vairs nekad neapmaldīsies. Izrādās, ka orientēties var iemācīties, nav tā, ka obligāti jāpiedzimst ar kompasu rokā. Patiesībā rogainingi viņai liekas pat aizraujošāki par pliku skriešanu — tur taču ir tik daudz kā interesanta — plānošana, apvidus, lieliski skati un, protams, piedzīvojumi.

KOMANDA UN ATBALSTS

Daces vecāki ar sportu esot uz jūs, tomēr sākumā, kamēr distances bijušas pieklājīgas, vienmēr braukuši līdzi uz sacensībām. Ar tām garajām distancēm sākumā gājis visādi, esot mēģinājuši atrunāt un vest pie prāta, bet, kad tas nav izdevies, samierinājušies un kļuvuši par kaislīgiem atbalstītājiem, virtuāli sekojot līdzi visām sacensībām, kurās Dace piedalās. Vīrs nesaprotot Daces vēlmi skriet visādus mazos skrējienus, bet Kanārijās vai pasaules čempionātos, tur gan esot pirmais atbalstītājs, fans un līdzi braucējs. Viņš jau tā tieši sejā neko nesakot, bet Dace zinot, ka aiz muguras, saviem draugiem un kolēģiem viņš ļoti lepojoties ar savas sievas dīvaino hobiju un izdarībām.

Tieši mamma savulaik Dacei ieteikusi reģistrēties noskrien.lv, bet pēc tam laikam gan nedaudz nožēlojusi, redzot, par ko tas viss izvērties… Pamanījusi, ka notiek koptreniņi, Dace izvēlējusies aiziet uz Teikas koptreniņu, kur iepazinusies ar interesantiem, jaukiem cilvēkiem. Fascinējis, ka var tā vienkārši komunicēt ar tik dažādiem cilvēkiem, arī tādiem, ar kuriem dzīvē citādi varbūt nekad nebūtu iespējas parunāties vai pat tikties, piemēram, ar armijnieku, operas mākslinieku, zinātnieci. Tas licies tik interesanti, ka, uzvelkot sporta tērpu, visi pēkšņi kļūst līdzīgi. Sporta tērpam piemīt vēl kāda superspēja — to uzvelkot, cilvēks pēkšņi esot spējīgs iziet ārā paskriet jebkuros laikapstākļos.

Dace sevi nekad nav uzskatījusi par komandas cilvēku, tāpēc, kad noskrien.lv portālā pamanījusi aicinājumu pievienoties meiteņu skriešanas komandai VSK Noskrien Vāveres, sākumā tikai pasmīkņājusi. Tomēr gadu vēlāk, kad visas skrienošās Vāveres bija iepazinusi un Inga, kura arī bija viena no viņām, piedāvājusi pievienoties, atbildējusi apstiprinoši. Pati gan nebūtu uzprasījusies.

Tā izrādījusies neticami forša komanda. Pamatā komanda piedalās taku skriešanas seriāla Stirnu Buks komandu kausa sacensībā, bet Vāveres ir daudz vairāk par skriešanas komandu. Viņas ir draudzenes. Kopā pasākts tik daudz kas — ne tikai skriešana un koptreniņi, bet arī kopīga koncertu, operu, kino un muzeju apmeklēšana, kāzu jubilejas, jaungada svinības, Līgo. Vairākus gadus pat organizējušas Skrējēju balles un… viss nav uzskaitāms. Nevar nepieminēt arī draudzīgo puišu komandu Rieksti, kuru atbalstīšana sacensībās Vāverēm ir tikpat svarīga kā pašu rezultāti.

KANĀRIJAS

Tā Dacei ir īpaši mīļa vieta. Tur 2014. gadā pieveikts pirmais maratons, gadu vēlāk pirmā kalnu ultra Transgrancanaria 125 km ar 7500 augstuma metriem. Tad vēl Dacei nebija īpašas pieredzes taku skrējienos, kalnus viņa bija redzējusi tikai vienu reizi — slēpojot Francijā. Pa takām bija noskrietas vien 35 km un 53 km distances Siguldas kalnu maratonā, kā arī Cēsu ekotraila 80 kilometri. Necik nopietni kalnu izaicinājumam trenējusies, kā arī kalnos kāpusi nebija, bet kontrollaikā izdevies iekļauties. 2018. gadā Dace šo distanci pieveikusi vēlreiz, jo ļoti gribējies uzzināt, vai pa šiem gadiem sportiskā forma ir uzlabojusies. Sev par prieku finišējusi piecas stundas ātrāk nekā pirmajā gadā.

2017. gadā Dace kopā ar Laumu Čerņavsku pieteicās uz pilnīgi jaunu Transgrancanaria distanci — 360° (par šo piedzīvojumu žurnāls Sports rakstīja 2017. gada aprīļa numurā). Tas bija milzīgs izaicinājums un neviena no viņām nav zinājusi, vai ir uz ko tādu spējīgas. Bijusi interesanta un veiksmīga sadarbība divatā, tomēr Dace ļoti vēlējusies pamēģināt, kā ir šo distanci pieveikt vienai pašai. Tādēļ šogad uzdrošinājusies piedalīties šajās sacensībās vēl vienu reizi.

Izrādījies, ka abiem variantiem ir gan plusi, gan mīnusi. Ja ejat divatā, jums lielākoties nebūs vienlaicīga plīsiena, tas, kurš dzīvāks un pie samaņas, pieturēs un pavilks to otru, vēlāk jūs būsiet mainītās lomās. Divas galvas gudrākas par vienu — šeit arī strādā ļoti labi, īpaši, kad iestājusies topogrāfiskā apokalipse un ne tikai navigators rāda pilnīgas blēņas, bet tu pats vairs nezini ne kā tevi sauc, ne cik tev gadu. Tomēr mīnuss ir tas, ka no tā otra cilvēka nav iespējams aizmukt.

“Man apnīk cilvēki. Iedomājies, 89 stundas nonstopa komunikācija ar kādu! Es nevienu tik ilgi nespēju izturēt”, saka Dace. Tādēļ, lai cik lieliska arī būtu viņas pāriniece, variantā, kad skrējusi viena, Dace novērtējusi iespēju pamainīt skriešanas kompanjonus un laiku pa laikam paņemt kādu 12 stundu vientulības pauzi. Lai nu kā arī būtu, šī gada rezultāts ir par 11 stundām labāks, taču cena arī nav bijusi maza. Episki apziņas traucējumi pēdējā dienā, spāniski runājoša soma, pazaudētas kedas un ceļgala trauma, no kuras sekām Dace vēl nav paspējusi atveseļoties.

VAĻASPRIEKI

Dace sevi raksturo kā impulsīvu cilvēku, ja kaut ko ieņem galvā, tad vajag tūlīt un tagad un vajag, lai visu laiku ir interesanti, jo dzīvojam vienreiz. Savā laikā ir gan dejojusi, gan dziedājusi, gan tēlojusi, veidojusi tērpus mazām ludziņām un aizrāvusies ar kāzu dekorēšanu. Šobrīd vairāk interesē gaismu un skatuves dizains, bet bez skriešanas un rogaininga aktuāla ir kļuvusi arī dalība bezceļu auto sacīkstēs, kuru nosaukumu tā īsti nemaz nezinot. Tas gan pamatā ir viņas vīra jaunais vaļasprieks, kurš sacensībās uzņēmies pilota lomu, kamēr Dacei un dēlam Rihardam uz maiņām tiek tas prieks būt sauktiem par stūrmaņiem. Realitātē tas nozīmējot brišanu pa purviem un čūkšļiem cerībā kaut kur aizāķēt vinču, lai neglābjami iestigušais auto varētu tikt izvilkts ārā.

Tā kā apģērbs ir liela daļa no Daces dzīves, tad arī skriešanā sākumā gribējies iesaistīt kaut ko no lupatu pasaules un viņu itin bieži sacensībās varēja redzēt pašas darinātajās skrienamkleitās. Sākumā likās, uz katrām sacensībām jātop pa jaunai skrienamkleitai, tomēr sacensību bijis pārāk daudz un iecere apnikusi. Šobrīd Dace iesaistās vien komandas atpūtas un brīvā laika tērpu plānošanā, palīdzot ar idejām. Vienu projektu priekš sevis tomēr vēl īstenojusi — sadarbībā ar Mintprint tapušas ziemas skriešanas bikses, kuras ir funkcionālas, ērtas, glītas un pasargā bulkas no nosalšanas pat visaukstākajā ziemas dienā.

Ja ar skriešanu, rogainingiem un autosacīkstēm nepietiek, tad vēl paliek pārgājieni, tajos labprāt dodas kopā ar sportiskajām darba kolēģēm.

Visbeidzot Dacei patīk aprakstīt savus piedzīvojumus, to darot, viņai rodas iespēja tos izdzīvot no jauna, tādēļ par katru garāku un nozīmīgāku skrējienu top apraksts, kas parasti tiek publicēts skrējēju portālā noskrien.lv. Rakstot Dace ir spējīga atcerēties vissmalkākās nianses, līdz smaržai un skaņai, un sajūtai. Tas esot, kā attīt filmu, kaut vai tā dēļ vien esot vērts skriet.

NĀKOTNES PLĀNI

Skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera Dace šogad nepiedalīsies. Cer, ka būs saārstējusi Kanārijās iegūtās traumas līdz pasaules čempionātam 24 stundu skriešanā, kas šogad notiks oktobra beigās Albī, Francijā. Tur jau reiz piedalījusies, pieveicot 170 kilometru, kas pašai šķiet visai nožēlojams rezultāts. Nu griboties sasniegt maģiskos 200 km. Skrējiens pa apmēram kilometru garu apli 24 stundu garumā gan esot bez jebkādiem piedzīvojumiem, tādēļ pati nesaprot, kāpēc šāds sacensību formāts viņai liekas saistošs, bet kaut kas tajā laikam ir. Cilvēki, vientulība, cerības, izmisums, sāpes, eiforija, īsāk sakot laikam jau tomēr piedzīvojums.

Vēl Dacei gribētos šajā sezonā izskriet kādu vietējo kalnu skrējienu. Varbūt Cēsu eko trailu vai Sigudas kalnu maratonu, jo iespējams, ka drusku pietrūkst punktu dalībai Monblāna UTMB (Ultra-Trail du Mont-Blanc 171 km, 10 040 augstummetri) distancei, kurā dalība garantēta, jo jau divus gadus pagalam neveicies loterijā.

Arī Stirnu buka seriālā skries, kolīdz būs uz kājām, jo jāpalīdz savai komandai. Bet, kamēr nevar skriet, var atbalstīt citus skrējējus — tā aprīļa nogalē Tērvetes Stirnu bukā Dace bija ļoti pamanāma Lapsas kostīmā, atbalstot skrējējus smagajā Sprinta posmā un citās trases vietās.

 

Dace VEIPA

Apģērbu konstruktore, skrējēja, piedzīvojumu meklētāja

Dzimusi: 1979. gada 22. jūnijā Rīgā

Izglītība: Rīgas 25. vidusskola, Ziemeļrīgas mākslu un amatu skola, Rīgas Tehniskā universitāte, maģistra grāds apģērbu un tekstila tehnoloģijā

Darba pieredze: apģērbu konstruktore zīmolam NOLO

Lielākie sasniegumi sportā:

2014. gadā — 1. v. sievietēm Laulasmaa ultra 211 km, 1. v. sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera

2015. gadā — 6. v. sievietēm Siguldas kalnu maratonā (70km)

2016. gadā — Latvijas čempione 100 km, 2. v. sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera, 2. v. Sievietēm Baltijas Baso pēdu ultramaratonā

2017. un 2018. gadā finišējusi 265 km skrējienā Transgrancanaria 360°

Personīgie rekordi: pusmaratonā — 1.41:20, maratonā — 3.36:51, 100 km — 10.24:54, 24 h — 170,76km

Komanda: VSK Noskrien Vāveres

Ģimenes stāvoklis: precējusies, ir dēls

Vaļasprieki: skatuves un gaismu dizains

Santa Roze
Santa Roze