Vairāk nekā mājās
Tas nav gluži raksturīgi Latvijas vieglatlētikai, kurā valda pieredze un gadu desmitiem pārbaudītas vērtības. Jauna trenera audzēkņi sekmīgi startē Eiropas jauniešu un junioru sacensībās, Baltijas valstu sacīkstēs, nemaz nerunājot par medaļu izcīnīšanu Latvijas čempionātos visdažādākajās vecuma grupās. Viņa vārds ir Artūrs Priževoits.
Pats bijis šķēpa metējs un daudzcīņnieks, izmēģinājis spēkus arī bobslejā, bet trauma šajā sporta veidā karjeru turpināt liegusi. “Ap gadiem divdesmit septiņiem pamazām satinu savu aktīvā sportista karjeru,” stāsta Ogres Sporta centra vieglatlētikas treneris Artūrs Priževoits. “Varēju sākt likt lietā LSPA iegūto izglītību un paša pieredzi. Vispirms pamēģināju Ķekavā, kur tobrīd vieglatlētikai gan nebija piemērotu apstākļu, tad nāca ļoti labs piedāvājums no tradīcijām bagātās Ogres vieglatlētikas saimes. Tur trenēju jauniešus jau astoto gadu.”
— Vai sāki ar visjaunākajiem?
— Vispirms darbojos ar paša atrastajiem audzēkņiem, septiņus astoņus gadus veciem. Tad viens mūsu treneris pārgāja skolotāja darbā un manā aprūpē tika viņa nedaudz vecākie bērni. Savā ziņā ir priekšrocība, ja esi kopā ar saviem audzēkņiem no pirmās dienas. Augam kopā.
Nevaru teikt, ka trenera darbā man uzreiz viss bija skaidrs, jo akadēmijā mums galvenokārt mācīja teoriju un psiholoģiju, bet dzīvē viss ir savādāk. Trenerim nākas nodarboties ne tikai ar sportisko iemaņu un īpašību attīstīšanu, jārisina arī sadzīviskas problēmas, ar disciplīnu sākot. Sevišķi svarīgi tas ir vismazākajās grupiņās. Brīžiem mans pirmais uzdevums ir nodrošināt kārtību, apklusināt čalas un tikai tad trenēt. Joprojām mācos kopā ar saviem audzēkņiem, lai pie mums valdītu kārtība un nekas netraucētu treniņiem.
— Ko tu audzēknī ieraugi un novērtē vispirms?
— Pirmkārt, tas ir augums un kustības, kā viņš skrien, kā strādā pēdiņa, kāda ir kustību koordinācija. Ļoti labi var redzēt, kāda ir bijusi bērna iepriekšējā kustību pieredze. Ieguvēji ir tie, ar kuriem daudz nodarbojušies vecāki, kādas sportiskas nodarbības bijušas bērnudārzā, pagalmā. Nebūšu izņēmums, ja teikšu, ka šobrīd skolas sporta programmas nav sportam pašas labvēlīgākās un bērnus nesagatavo nopietnākiem treniņiem. Zinu, ko runāju, jo uz puslodzi strādāju par sporta skolotāju Ikšķilē. Esmu novērojis, ka sporta stundas interesē apmēram divdesmit procentiem skolēnu, pārējie nāk gluži vai piespiedu kārtā.
Tā kā skolās vairs nav normatīvās vērtēšanas, tad pietiek bērnam būt daudzmaz aktīvam, ar pieklājīgu attieksmi, lai gūtu sekmīgu atzīmi. Tas neaudzina vēlmi sacensties, pārspēt sevi un citus, kas ir sporta pamatā. Nefiksējam rezultātu distancēs, neko nemērām un arī neskaitām. Vērtējums ir diezgan subjektīvs, jo konkrēta rezultāta nav, tāpēc sporta stundas var arī mierīgi nobumbulēt.
— Talants un darbs. Kādas izaugsmē ir tavas proporcijas?
— Talantam ir liela nozīme, bet galvenais tomēr ir darbs. Teiktu, ka darbam ir 70, bet talantam 30 procentu nozīme. Ir tikai gluži dabiski, ka talantīgi bērni ir slinkāki, viņi mazāk cenšas, jo viņiem tāpat, vismaz sākumā, viss sanāk daudz ātrāk un labāk. Bet pienāk brīdis, kad tas izlīdzinās un ar iepriekšējo attieksmi tu vairs neesi pārāks par to, kas trenējies daudz nopietnāk. Uzskatu, ka talants tikai ar milzu darbaspējām un pareizu attieksmi var kļūt par pasaules vai Eiropas čempionu.
Man bija talantīga šķēpmetēja Nikola Ozola, kas, vēl jauniete būdama, 500 gramu šķēpu meta tālāk par 51 metru (sieviešu rīku — 48 metrus), piedalījās pasaules junioru čempionātā Kenijā, Eiropas junioru čempionātā. Viņai piemita tas, ko nemaz tik bieži neesmu redzējis, — dabisks spēks. Svaru zālē viņai problēmu nebija, arī rokas rāviens bija pietiekami labs. Septiņpadsmit gados pienāca brīdis, kad Nikola pateica, ka profesionālā līmenī vairs trenēties negribot, kaut arī vieglatlētika patīkot. Joprojām žēl, bet neko darīt, kaut arī ilgi mēģināju viņu pierunāt nepamest šķēpmešanu. Arī treneris Gints Palameiks viņu bija pamanījis un teicis, ka tur varot kaut kas labs sanākt.
— Vai bijuši arī pretēji piemēri, kad no neglīta pīlēna izaug gulbis?
— Ir. Man ir daudzcīņnieks Artūrs Rūtiņš, kas tagad dien armijā, bet joprojām nopietni trenējas un braukā no Ādažiem uz Ogri. Tikko viņš kļuva par Latvijas čempionu tāllēkšanā.
Sākumā viņš bija mazs un visai nevarīgs, bet pēc piecu gadu cītīga darba iekļuva Latvijas jauniešu izlasē desmitcīņā, kaut arī sākumā kā daudzcīņnieku viņu noteikti neredzēju. Šo gadījumu bieži pieminu sarunās ar vecākiem. Lielisks piemērs, ko dod treniņi ar sirdi un dvēseli. Tā man bija laba mācība arī kā trenerim, jo priekšlaikus nekad nedrīkst izdarīt galīgus spriedumus.
— Kurā brīdī tu izšķiries par bērna nopietnu pievēršanu kādai konkrētai disciplīnai?
— Tas nav ātrs un vienkāršs process. Uzreiz neko nevaru pateikt, jo pēc pusgada viss var mainīties. Bērni aug, strauji attīstās, un viņi vienā mirklī kļūst gandrīz par pavisam citiem cilvēkiem.
Es strādāju pēc daudzcīņas principa ne tikai tāpēc, lai pamanītu kādu noteiktu fizisko vai kādu citu īpašību, jo uzskatu, ka daudzcīņa dod ne tikai labu fizisko sagatavotību, bet arī norūda raksturu. Īstā vieglatlētikas disciplīna nekur nepazudīs. Žēl, ka daudzcīņa treneriem nav pārāk populāra, jo tā tomēr prasa lielāku darbu, pamatīgāku iedziļināšanos katrā no disciplīnām.
Lai cik dīvaini tas arī būtu, es trenēju arī gargabalniekus. Par labu skrējēju veidojas Bruno Spūlis, kas, starp citu, pie mums atnāca pēc treniņiem basketbolā. Neuzskatu sevi par speciālistu garās skriešanas disciplīnās, bet pamatprincipi jau ir līdzīgi.
— Vai esi kādu bērnu atskaitījis kā neperspektīvu?
— Nē, tādu greznību nevaru atļauties, jo savākt treniņu grupu Ogrē nav viegli, it sevišķi puišiem. Lauvastiesu nosmeļ hokejs un basketbols, arī futbols, meitenēm konkurence ir mazāka. Ja kādu atskaitu, tad tikai par disciplīnas pārkāpumiem un arī tad pēc ilgām pārrunām ar pašu, vecākiem. Tie ir reti gadījumi.
Saprotu, ka trenēties nav viegli. Mazajiem treniņi ir trīs reizes nedēļā, vēlāk jau piecas reizes, brīvdienās bieži ir sacensības. Skola, mājas darbi, daudzie vilinājumi ārpus mājas prasa lielu pašdisciplīnu, vēlmi kaut ko sasniegt sportā. Ne visi to iztur.
Prieks par Luīzi Opolu, kas pamazām un ar neatlaidību, rakstura slīpēšanu jau tuvojas nopietnākam slieksnim sportā. Viņa nesen Latvijas meistarsacīkstēs U-20 lielajā septiņcīņā sasniedza 5005 punktus un izcīnīja sudraba medaļu. Luīze jau bijusi trīspadsmitā pasaules čempionātā un septītā Eiropā. Prieks tāpēc, ka jauniete, kurai nemitīgi labāka kļūst fiziskā un tehniskā sagatavotība, arvien vairāk notic savām spējām, kļūst apņēmīgāka. Lai nu kam, bet pārliecībai, kas reizēm robežojas pat ar pašpārliecinātību, sportā ir liela nozīme. Novēlu ticēt arī tam, kas šobrīd liekas neiespējami!
Prieks arī par mūsu tumšādaino daudzcīņnieku, bet pēc pārliecības latvieti Karimu Ali, kas arī sākumā nekādas lielas cerības neraisīja, taču, regulāri un cītīgi trenējoties, jau kļuvis par Latvijas čempionu jauniešiem. Ar viņu esmu kopā visus astoņus gadus. Šogad gan traumu dēļ viņam starts desmitcīņā nav paredzēts, tātad viss vēl priekšā.
— Ko dari ar jauniešiem, kuri beidz skolu Ogrē un sāk mācīties augstskolā? Atdod citiem treneriem?
— Man tā vēl nav sanācis, jo mums ir pateicīgs ģeogrāfiskais stāvoklis — no Rīgas neesam nemaz tik tālu. Tie nedaudzie manējie, kas tagad mācās Rīgā, turpina treniņus pie manis. Bet būtībā sporta un augstskolas attiecības mums joprojām nav sakārtotas — katrs dzīvo savu dzīvi un atbalsts studentiem sportistiem ir minimāls vai pat nekāds. Savdabīgi, ka pēdējos gados pat nenotiek studentu vieglatlētikas ziemas sacensības, jo trūkst dalībnieku.
Tāpēc arī mums ir tik maz pieaugušo sportistu, jo pēc skolas vairāk jādomā par mācībām, dzīves praktisko pusi, jāpelna nauda un nopietniem treniņiem laika un iespēju vairs nav. Ir divi varianti turpināt sportista karjeru: ja esi pietiekami augstas klases sportists un tevi atbalsta Latvijas Olimpiskā vienība vai arī — ja izvēlies studēt ASV, kur labam sportistam par sadzīvi nav īpaši jādomā. Bet ne katrs grib braukt uz svešu zemi…
Žēl, jo vieglatlētika nav ātraudžu sporta veids, labākos rezultātus daudzās disciplīnās var sasniegt vien 25—30 gadu vecumā, bet līdz tam nopietni jātrenējas. Ja nav bagātu vecāku, brīnumainu sponsoru un milzu vēlmes, tad sportam zūd daudzi, iespējams, nākamie čempioni. Skumji, jo daudziem tā arī beidzas sportista karjera, kas patiesībā nemaz īsti nav sākusies.
— Ilgi būdams vieglatlētikā, uzņemies novērtēt tās šābrīža stāvokli Latvijā un nākotnes ceļu?
— Esmu pozitīvi noskaņots un uzskatu, ka vieglatlētika tomēr attīstās. Protams, brīžiem ir uzplūdi un atplūdi, ne katru desmitgadi parādās supertalanti, bet viss tomēr virzās uz labo pusi. Pat manēžas nāk klāt, tikko atvēra Liepājā, tūlīt būs Valmierā, cerams, ka beidzot taps arī Rīgā. Arī Ogrē plānots uzbūvēt ko līdzīgu Liepājas hallei. Tagad lēkt ziemā mēs divreiz nedēļā braucam uz Rīgas manēžu, kas nav sevišķi ērti. Būs iespējas ziemā pilnvērtīgi trenēties — tas noteikti dos lielu ieguldījumu vieglatlētikas attīstībā Latvijā.
Domāju, ka nekad nebūsim pasaules līderi sprintā, citās skriešanas disciplīnās, kaut gan Jeļena Prokopčuka daļēji apgāza šo manu spriedumu, taču tehniskās disciplīnās mēs spējam konkurēt — kaut vai šķēpmešanā, savulaik barjerskriešanā, soļošanā, tagad Ikauniece septiņcīņā. Tas nozīmē, ka mēs varam, pat neskatoties uz mūsu mazajiem resursiem.
— Par treneru sastāvu Latvijā. Gados jauno nemaz tik daudz nav…
— Nav gan, bet tas vairāk ir dažādu organizatorisko iemeslu dēļ. Vispirms tas ir darba apmaksas jautājums. Šobrīd strādāt ar mazajiem, ja nav kāda cita darba, ir ļoti neizdevīgi. Un nevienu neinteresē, cik labi tu to proti un vēlies. Skaidrs, ka iedīdīt fizisko sagatavotību futbolistiem vai basketbolistiem ir daudz ienesīgāk nekā sagatavot labu desmitcīņnieku vai šķēpmetēju. Par to ir jādomā, ja mēs gribam saglabāt un veidot jaunas mūsu vieglatlētikas tradīcijas. Runājot par pieredzējušajiem treneriem — nevajag kautrēties izmantot viņu labākās metodes. Man mešanas disciplīnās ļoti daudz ir palīdzējis Murjāņu treneris Guntars Gailītis. Domāju, ka arī Māris Urtāns, kas sekmīgi sācis savu mešanas disciplīnu trenera karjeru Cēsīs, daudz izmanto labāko no tā, ko devis viņa vienīgais treneris.
Taču neko nevajag tikai kopēt vai atdarināt. Tāpēc man vienmēr liels prieks, ka vieglatlētikas savienība ik pa brīdim piedāvā mācību stundas pie pasaulē pazīstamiem vieglatlētikas speciālistiem. Cita lieta, ka šādās meistarklasēs viņi ne visu līdz galam atklāj, daudz runā un rāda vispārīgus vingrinājumus, bet nedalās ar saviem knifiem, tāpēc daudz jālauza galva pašam. Domāju, ka tas pieredzējušajiem treneriem varētu būt klupšanas akmens, jo viņiem jau viss it kā ir skaidrs un neko jaunu apgūt viņi nevēlas. Man gan katra sezona nes kādu jaunatklājumu, jo es joprojām mācos, nereti arī kļūdos un no tā cenšos mācīties. To daudz pārrunāju ar savu vienaudzi un draugu Raivi Maķevicu, kas sekmīgi strādā Bauskā, arī ar citiem. Tas daudz dod mums visiem.
— Uz ilgu laiku redzi sevi trenera darbā?
— Jā, noteikti. Esmu ļoti ambiciozs, un mani mērķi ir nesalīdzināmi augstāki par tiem, kurus esmu paspējis sasniegt, jo esmu tikai trenera karjeras sākumā. Ceru, ka viss pamazām sakārtosies. Esmu pateicīgs Ogres domei, kas iespēju robežās cenšas sportu atbalstīt, Sporta centra vadībai, arī ģimenei, kas saprot manu brīvdienu sacensības.
Joprojām, kad no rīta vai pēcpusdienā ienāku Ogres stadionā, jūtos kā mājās, reizēm pat vairāk…
Artūrs PRIŽEVOITS
Vieglatlētikas treneris Ogres Sporta centrā
Dzimis: 1987. gada 29. martā
Izglītība: Talsu ģimnāzija, Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, bakalaura grāds trenera specialitātē
Sporta gaitas: vieglatlētikā kopš deviņu gadu vecuma, pamatdisciplīnas — desmitcīņa un šķēpa mešana, trenējies arī bobslejā, spēlējis volejbolu
Sasniegumi sportā: dalība Eiropas U-20 meistarsacīkstēs, Latvijas čempionātu medaļnieks dažādās disciplīnās un vecumu grupās
Personīgie rekordi: šķēpmešanā — 68,07 m, desmitcīņā (junioru klasē) — 6511 punkti
Darba gaitas: treneris Ogres sporta centrā, sporta skolotājs Ikšķiles vidusskolā
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir dēls
