Vieglatlēti skulptūrās

Visā pasaulē tiek godinātas patiesas vērtības, ideāli un izcilas personības, iemūžinot tās skulptūrās vai citos mākslas darbos par spilgtu atgādinājumu, ka daudz kas ir iespējams, sasniedzams un tāpēc cildināms. Varoņi, sports, izcilības — tas nāk prātā tad, kad runājam par ko īpašu, ko tādu, ko atpazīst visā pasaulē. Kas gan būtu Spānija bez futbola, Lietuva bez basketbola un Norvēģija bez slēpošanas! Arī Latvija ir atpazīstama ar saviem sportistiem un viņu sasniegumiem. Varam lepoties, ka tik mazā valstī tik daudzos sporta veidos ir apdāvināti, mērķtiecīgi sportisti, kuri ar savu darbu spēj iedvesmot jaunatni un pierādīt, ka ar gribu var sasniegt dažkārt pat prātam neaptveramo. Arī vieglatlētikā ir savi varoņi.

Vieglatlētika ir sporta karaliene. Par to liecina arī vēstures ziņas — gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu — 776. gadā pirms mūsu ēras — Apolona vārdā nosauktajā mēnesī (jūlijā) Altejas un Kladejas upju satecē Krona kalna pakājē pie Olimpijas notikušas plašas skriešanas sacensības. Tajās uzvarējis jauneklis Korebs no Elīdas. Pēc uzvaras skrējiena viņa galva tika rotāta ar olīvzaru vainagu (tajā pašā laikā ir ziņas, ka šī bijusi jau 27. olimpiāde). Sākot ar 61. spēlēm, Olimpijā atļāva uzvarētāju godināšanai celt statujas. Taču, pirms tika veidota kāda sportista statuja, bija jākļūst par čempionu vairākas reizes.

Daudzas pasaules valstis turpina tradīciju cildināt savus čempionus — nosauc ielas slavenu sportistu vārdos, sevišķi viņu dzimtajās pilsētās, tāpat tiek atvērti muzeji, veidotas piemiņas plāksnes stadionos, kā arī skulptūras. Visbiežāk skulptūras tiek izvietotas sportistu dzimtajās pilsētās, pie stadioniem, kur sportisti trenējušies, vai arī pie skolām. Tie ir saistoši vides un tūrisma objekti, kā arī valsts vai pilsētas, privātpersonu vai organizāciju pateicība par augstajiem sasniegumiem un valsts vārda nešanu pasaulē. Daudzas valstis ievēro jau minēto grieķu tradīciju — pirms sportistam celt skulptūru, tam vispirms sevi jāpierāda — jābūt vairākkārtējam čempionam.

Uzskatāms, ka ASV ir vadošā valsts šādu piemiņas objektu veidošanā — tajā ir vairāki desmiti statuju, kas veidotas par godu izciliem sportistiem. Piemēram, Džeimss Konolijs 1896. gadā Atēnu olimpiskajās spēlēs bija pirmais trīssoļlēkšanā (13,71 m), otrais augstlēkšanā (1,65 m) un trešais tāllēkšanā (5,84 m), savukārt 1900. gadā Parīzē viņš izcīnīja sudraba medaļu trīssoļlēkšanā (13,97 m). Džese Ouenss 1936. gadā Berlīnes olimpiskajās spēlēs kļuva par četrkārtēju čempionu, uzvarot 100 m skrējienā (10,3), 200 m skrējienā (20,7), 4×100 m stafetes skrējienā (39,8) un tāllēkšanā (8,6 m). Herisons Dilards 1948. gadā Londonā ieguva divas zelta medaļas — 100 m skrējienā (10,3) un 4×100 m stafetes skrējienā (40,6), savukārt 1952. gadā Helsinkos — divas zelta medaļas 110m/b (13,91) un 4x100m stafetes skrējienā (40,1). Vilma Rūdolfa 1956. gadā Melburnā izcīnīja bronzas medaļu 4×100 m stafetes skrējienā, bet četrus gadus vēlāk 1960. gada Romas olimpiskajās spēlēs kļuva par trīskārtēju olimpisko čempioni 100 m (11,18), 200 m (24,13) un 4x100m stafetes skrējienā (44,72). Billijs Mailss 1964. gadā uzvarēja Tokijas olimpisko spēļu 10000 m skrējienā (28:24,4).

Īrija vienā piemineklī iemūžinājusi pat trīs dažādu disciplīnu vieglatlētus — Džoniju Heisu (dzimis ASV; 1908. gadā Londonas olimpiskajās spēlēs zelta medaļa maratonā), Metu Makgretu (1908. gadā sudraba medaļa, 1912. gadā Stokholmas olimpiskajās spēlēs zelta medaļa un 1924. gadā Parīzes olimpiskajās spēlēs sudraba medaļa vesera mešanā) un Bobu Tisdeilu (1932. gadā Losandželosas olimpiskajās spēlēs zelta medaļa 400 m barjerskrējienā).

Patriks RaiensAmsterdamas olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta un sudraba medaļu vesera un smaguma mešanā. Sonja O'Salivana 2000. gadā Sidnejā 5000 m skrējienā izcīnīja sudraba medaļu (14:41,02).

Labi zināma ir Rodžera Banistera un Džona Lendi skulptūra Maģiskā jūdze — 1954. gadā abi sportisti kopā noskrēja jūdzi ātrāk par četrām minūtēm, bet 1956. gadā Melburnas olimpiskajās spēlēs Džons Lendi uzvarēja 1500 m skrējienā (3:42,0). Stīvs Ovets 1980. gadā Maskavā bija pirmais 800 m skrējienā (1:45,0) un trešais 1500 m skrējienā (3:38,89).

Mo Farahs 2012. gadā Londonas olimpiskajās spēlēs uzvarēja 10000 m skrējienā (27:30,42) un 5000 m skrējienā (13:41,66), turpretim Gregs Raterfords izcīnīja zelta medaļu tāllēkšanā (8,31 m).

Austrālijā 1996. gadā tika atklāta Edvina Fleka skulptūra 100 gadus pēc sportista uzvaras 1896. gada olimpiskajās spēlēs 800 m skrējienā (2:11,0) un 1500 m skrējienā (4:33,2). E. Fleks iemūžināts divreiz — pie olimpiskā stadiona un ģimnāzijas.

Nīderlandes vieglatlēte Fanija Blankersa-Kūna 1948. gadā Londonas olimpiskajās spēlēs kļuva par četrkārtēju čempioni 100 m, 200 m, 4×100 m stafetes skrējienā un 80 m barjerskrējienā.

Jaunzēlandietis Pīters Snells izcīnījis trīs zelta medaļas — 1960. gadā Romā viņš uzvarēja 800 m skrējienā (1:46,48), bet četrus gadus vēlāk Tokijā 800 m skrējienā (1:45,1) un 1500 m skrējienā (3:38,1).

Kanādas sportists Harijs Džeroms 1964. gadā Tokio olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu 100 m skrējienā (10,2).

Ekvadoras soļotājs Džefersons Peress 1996. gadā Atlantā izcīnīja zelta medaļu 20 km soļojumā, turpretim 2000. gadā Pekinā — sudraba medaļu.Japāniete Naoko Takahaši kļuva par 2000. gada Sidnejas olimpisko spēļu čempioni maratonā.Turpretim jamaikiešu vieglatlēts Useins Bolts izcīnījis sešas olimpiskās zelta medaļas 100 m, 200 m un 4×100 m stafetes skrējienā Pekinā un Londonā. Viņš ir pasaules rekordists šajās vieglatlētikas disciplīnās.

Somijā pie Helsinku stadiona ir statuja skrējējam Pāvo Nurmi, kas 1920., 1924. un 1928. gada olimpiskajās spēlēs izcīnījis 9 zelta un 3 sudraba medaļas, un tornis šķēpmetējam Mati Jarvinenam, kas 1932. gada Losandželosas olimpiskajās spēlēs izcīnījis zelta medaļu šķēpmešanā (72,71 m — tāds ir arī torņa augstums).

Čehijā ir statuja Emilam Zātopekam, kurš 1948. gadā Londonā bija pirmais 10000 m skrējienā (29:59,6), otrais 5000 m skrējienā (14:17,8), savukārt 1952. gadā Helsinkos uzvarēja 5000 m skrējienā (14:06,6), 10000 m skrējienā (29:17,0) un maratonā (2.23:03,2).

Arī Latvija ir bagāta ar olimpisko spēļu dalībniekiem un laureātiemvieglatlētikā (hronoloģiskā secībā).

1932. gadā Losandželosā sudraba medaļu 50 km soļojumā (4.57:20) izcīnīja Jānis Daliņš (dzimis Valmierā). Viņa vārdā nosaukts stadions Valmierā un pie tā uzstādīta piemiņas zīme. 1992. gadā pie Valmieras stadiona atklāts arī tēlnieka O. Breģa piemineklis Jānim Daliņam. Turklāt Rīgā ir Jāņa Daliņa iela (pie Arēnas Rīga).

1936. gadā Berlīnē AdalbertsBubenko (dzimis Meizakilā, Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā)bija trešais 50 km distancē (4.32:42,2). Startējot Padomju Savienības izlasē 1956. gadā Melburnā Inese Jaunzeme (dzimusi Pļaviņās) kļuva par čempioni šķēpmešanā (53,86 m).

Elvīra Ozoliņa1960. gadā kļuva par šķēpmešanas čempioni Romas olimpiskajās spēlēs, tomēr tobrīd viņa pārstāvēja Ļeņingradu (tagad — Sanktpēterburgu). Par Jāņa Lūša dzīvesbiedri viņa kļuva tikai 1969. gadā.

Jānis Lūsis(dzimis Jelgavā) trīskārtējs olimpisko spēļu medaļnieks — 1964. gadā Tokijas olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu (80,57 m), 1968. gadā Mehiko olimpiskajās spēlēs — zelta medaļu (90,10 m) un 1972. gadā Minhenes olimpiskajās spēlēs — sudraba medaļu (90,46 m). 2014. gadā uzņemts IIAFSlavas zālē. Mūsdienās tiek rīkots Jāņa Lūša kauss šķēpmešanā. 2009. gadā Latvijas Sporta muzejā notika šķēpmetēja Jāņa Lūša 70 gadu jubilejai veltīta izstāde Gadsimta leģenda. Šķēpmetējs Jānis Lūsis.

Juris Silovs(dzimis Krāslavā)Padomju Savienības izlases sastāvā prestižajā 4×100 m stafetes skrējienā 1972. gadā Minhenē ieguva sudraba medaļu (38,50), bet 1976. gadā Monreālā — bronzas medaļu (38,78).

Inta Kļimoviča-Drēviņa(dzimusi Vārves pagastā Ventspilī) 1976. gadā Monreālā 4×400 m stafetē izcīnīja bronzas medaļu (3:24,24).

Dainis Kūla(dzimis Tukumā, dzīvo Ventspilī) 1980. gadā Maskavas olimpiskajās spēlēs uzvarēja šķēpmešanā (91,20 m).

Atjaunotās Latvijas godalgotie vieglatlēti

Aigars Fadejevs (dzimis Valkā) 2000. gadā Sidnejā 50 km soļojumā izcīnīja sudraba medaļu (3.43:40). Savulaik bija populārs Aigara Fadejeva soļošanas festivāls Valmierā.

Vadims Vasiļevskis (dzimis Rīgā) 2004. gadā Atēnu olimpiskajās spēlēs ieguva sudraba medaļu (84,95 m).

Ainārs Kovals (dzimis Rīgā) 2008. gadā Pekinā izcīnīja sudraba medaļu (86,64 m).

Protams, varētu vēl rakstīt par skulptūru autoriem, kad un kurās pilsētās tās ir izveidotas, to dažādību, bet galvenais jautājums tomēr ir: kad kaut kam tādam varēs saņemties arī Latvija? Mums ir daudz skaistu sporta būvju, skolu un pasākumu. Varbūt sporta celtnes varētu godāt sportistu vārdos, cildinot viņu veikumu, varbūt varētu veidot skulptūras sportistiem vai sporta veidam daudz vairāk? Tas būtu kaut neliels ieguldījums vērtību pārmantojamībā.

Autori: Ilze Avotiņa