Vieglatlētika, kas nemirst

Kad pavasarī izraisījās nepatikšanas ar Latvija Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidentes Inetas Radēvičas pozitīvo dopinga provi Londonas olimpiskajās spēlēs un Ineta godprātīgi atkāpās no sava amata, vieglatlētikas saime uzrunāja vienīgo LVS Goda prezidentu (kopš 2001. gada) Arni Lagzdiņu. Pēc nelielām pārdomām pieredzējušais finansists, bijušais desmitcīņnieks un sporta skolotājs, atjaunotā LOK otrais izpilddirektors, kurš deviņdesmitajos gados divus sasaukumus jau bija vadījis LVS, šo priekšlikumu pieņēma. Ar piebildi — uz diviem gadiem, līdz nākamajām kārtējām vēlēšanām. 27. martā LVS kongresā Arnis Lagzdiņš guva pārliecinošu atbalstu (60 delegāti balsoja par, divi — atturējās).

Ar Arni Lagzdiņu tikos neilgi pēc pasaules čempionāta Dohā, kur mūsējie startēja ne pārāk veiksmīgi.

— Vai viegli bija atgriezties kādreizējā amatā, par kuru nemaksā algu un kurš prasa daudz darba, kas veicams savā brīvajā laikā?

— Vispirms vaicāju, vai nav iespējams atrast alternatīvu. Tā kā tādas nebija, tad pakonsultējos ar ģimeni, apsvēru visus par un pret un pēc neilgām pārdomām piekritu uz laiku uzņemties šo atbildīgo uzdevumu.

Vispirms sāku ar darbinieku iepazīšanu, vieglatlētikas attīstības šā brīža situācijas novērtēšanu. Ātri kļuva skaidrs, ka problēmu netrūkst — sporta bāzes, pieaugušo komandas sastāvs, finanšu trūkums. Manā uztverē sporta veida prezidentam ir divas funkcijas. Viena — reprezentatīvā (un daži ar to arī apmierinās), otra — aktīvi iesaistīties procesa pārraudzībā un pielikt visas pūles sporta veida sāpīgo jautājumu risināšanā. Tur vajadzīga pieredze un zināšanas par sporta veida problēmām. Vieglatlētikā tā vispirms ir finansējuma piesaiste sportistu un treneru atbalstam, treniņu bāzes Rīgā un stadions lielu un respektablu sacensību rīkošanai.

Pēdējās augstākās raudzes sacensības Rīgā bija Eiropas junioru meistarsacīkstes 1999. gadā. Šīm sacensībām gatavojāmies sešus gadus, kas vispirms nozīmēja Daugavas stadiona sakārtošanu atbilstoši starptautiskajiem noteikumiem, tāpat finanšu piesaistīšanu, kur lieti noderēja mana finansista pieredze. Diemžēl šobrīd Latvijā tāda mēroga sacensības rīkot mēs nevaram, jo nav atbilstošu sporta bāzu, arī daudzās nodokļu reformas neļauj piesaistīt trūkstošo naudu, jo iespējamajiem sponsoriem noteikumi vairs nav tik motivējoši kā agrāk. Turklāt mums šobrīd ir tik daudz sporta veidu, ka visiem naudas nekādi nepietiks.

Sports mūsdienās ir tirgus, ja tam neko nozīmīgu nevaram piedāvāt, lasi — pārdot reklāmas iespējas, tad mēs no aprites kā sacensību organizatori esam izkrituši. Paliek vien labāko sportistu un viņu menedžeru pūliņi, lai mēs skanētu starptautiskā nozīmē.

— Vai tici Daugavas stadiona izbūves plāniem?

— Nevar nebūt! Šobrīd pie vieglatlētikas manēžas un iesildīšanās stadiona projektēšanas (tur pirmkārt jārada labi apstākļi mešanas disciplīnām) strādā arhitekti un plānotāji. Stadiona galvenās arēnas specifikācija vēl tiek saskaņota un tur jāizlemj par kvalitatīva seguma uzklāšanas iespējām. Tas nav tik vienkāršs jautājums, kā no malas liekas. Vieglatlēti zina, ka treniņiem vajag mīkstāku celiņu, sacensībām — cietāku, tāpēc jāatrod iespējami piemērotākais abām vajadzībām, kas nebūt nav lētākais. Līdz šim Latvijā celtajos stadionos viss noticis tieši pēc šāda principa, vizuāli izskatās pieņemami, bet sportistu muskuļiem segums rada problēmas. Viena no iespējām ir devītajam celiņam un brīvajiem laukumiem, kurus sacensībās neizmanto, uzlikt mīkstāku segumu (biezāku), kas varētu labāk noderēt treniņu vajadzībām.

Ceru, ka 2022. gadā šā brīža plāni būs izpildīti un mums būs starptautiskiem vieglatlētikas noteikumiem atbilstoša sporta bāze. Stadionam un iesildīšanās laukumam segums gan būtu jāuzliek gadu agrāk.

Tāpat ceru, ka teicams un mūsdienīgs būs rekonstruētais Valmieras stadions, tāpat sporta manēža, kas arī tur strauji top. Tad Latvijā vieglatlētikā varētu būt divas starptautiskas nozīmes sporta bāzes. Ceru, ka 2021. gadā Valmierā atkal notiks Prezidenta kausu izcīņa. Grūti runāt par sekmīgu sporta veida attīstību, ja nav piemērotas sporta bāzes.

— Ne mazāk svarīgi ir citi jautājumi — treneru sastāva atjaunināšana, jaunu audzēkņu piesaiste…

— Protams. Piemēram, kas reiz nomainīs Valentīnu Eiduku šķēpmešanā? Ir daudz treneru, kas jau manā pirmajā valdīšanas laikā bija pirmspensijas vecumā. Tiesa, nāk arī jauni treneri. Mani iepriecina Mārcis Štrobinders Talsos. Tur trenējas viņa dēls Rolands Štrobinders, kurš bija labākais no Latvijas vieglatlētiem Dohā un kurš jau izpildījis Tokijas olimpisko spēļu normatīvu, Eiropas junioru medaļnieks Krišjānis Suntažs, kā arī vairāki citi perspektīvi jaunie šķēpmetēji. Ja runājam par šķēpu, tad rosīgs Smiltenē ir Arnolds Markss, jaunie treneri sekmīgi darbojas arī citās Latvijas pilsētās.

Audzēkņu skaits, protams, nebūs tāds, kāds bija manā jaunībā. Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, palielinājies sporta veidu skaits, taču uz vieglatlētiku jaunie joprojām nāk. Šobrīd mums ir aptuveni 280 treneri un 6500 jauno vieglatlētu. Ja būs labas sporta bāzes un labi treneri, tad vieglatlētika pastāvēs.

— Kā jūs kopumā vērtējat šā brīža situāciju savā sporta veidā?

— Ja runājam par jaunatnes, junioru vecumu, tad kopumā to vērtēju kā labu. Ar medaļām Eiropas un pasaules mērogā, ar augstām izcīnītām vietām vai visās nozīmīgākajās sacensībās. Ar šiem sasniegumiem mēs esam augstajā 16.—18. vietā Eiropā.

Problemātiskāks stāvoklis ir pieaugušo sportā. Jaunietim, junioram nonākot pieaugušo kārtā, rodas tīri materiālas problēmas. Ja neesi LOV sastāvā, ja tev nav brīnumaini personīgie atbalstītāji, tad lielajam sportam negribot jāsaka ardievas. Tā pazūd daudzi sportisti, kas, iespējams, nobriestot spētu sasniegt augstvērtīgus rezultātus. Tas pats igauņu šķēpmetējs, pasaules vicečempions Magnuss Kirts (29 gadi). Kas viņu zināja pirms gadiem trim četriem? Lēca augstumu ap 2,10 metriem… Taču igauņiem atradās līdzekļi, vispirms gan ticība, kas viņš varētu kļūt par pasaules klases šķēpmetēju, un šobrīd viņš met pāri 90 metriem.

Mani pārsteidz, ka mēs nespējam sekot piemēriem pasaulē un mums nav atbalsta sportistiem nedz armijā, nedz policijā, nedz arī augstskolās. Par to runā gadiem, bet pagaidām nekas nemainās.

Domāju, ka pareizi dara tie, kas izlemj studijas turpināt ASV, kur radīts viss, lai students spētu ne tikai mācīties, bet arī profesionāli trenēties visaugstākajā līmenī. Gandrīz visi pēc mācībām atgriežas Latvijā un ir jau Latvijas izlases dalībnieki ar attiecīgu valsts atbalstu. Protams, ne visi vēlas pamest mājas, ģimeni, tāpēc viņu tālākā izaugsme kļūst problemātiska. Tāda šobrīd ir realitāte un ne LVS spēkos ir to mainīt. Ceru, ka jaunais plāns par prioritāriem sporta veidiem valstī kaut ko mainīs, jo vieglatlētika ir viens no populārākajiem sporta veidiem valstī. Kā rāda statistika par pēdējām piecām vasaras olimpiskajām spēlēm, vieglatlēti veido pusi no Latvijas olimpiskās komandas, un domāju, ka līdzīgi būs arī Tokijā.

— Ar mūsējo sniegumu pasaules čempionātā Dohā droši vien neesat apmierināts?

— Protams, ka ne, bet tā nebija traģēdija, kā dažs labs grib to pasniegt. Interesants bija vieglatlētikas statistiķa Andra Staģa bezkaislīgais skaitļu vērtējums. Pēc jaunajiem atlases principiem vairs nevērtē tikai atsevišķās sacensībās sasniegtos rezultātus, bet ir vispārēja pasaules vieglatlētu rangu tabula, kurā iekļauti nozīmīgāko sacensību rezultāti, Latvijas čempionātu ieskaitot. Tad pēc šīs tabulas gandrīz visi mūsu izlases dalībnieki izcīnīja atbilstošas, daudzos gadījumos pat labākas vietas nekā rangā pirms pasaules čempionāta. Ja tās nav izcilas, tad tā ir viela pārdomām gan treneriem, gan pašiem sportistiem, bet tādā meistarības līmenī mēs šobrīd esam. Protams, katram ir savi skaidrojumi — savainojumu sekas, nepietiekama koncentrēšanās sezonas atbildīgākajam startam, vienkārši veiksmes trūkums. Sāpīga bija Lauras Ikaunieces atjaunotā trauma, kas neļāva viņai iziet uz starta un pacīnīties par kādu no medaļām.

Nedrīkst aizmirst, ka vieglatlētikā ar katru gadu pieaug konkurence un medaļas izcīna tādu valstu sportisti, par kuriem agrāk pat dzirdēts nebija. Kas būtu domājis, ka šķēpmešanā uzvarēs Grenādas sportists Andersons Pīterss!

Domāju, ka pareizie secinājumi tiks izdarīti un Dohas sastāvs ar lielāku degsmi un profesionālu pieeju turpinās gatavošanos Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Tāpat ceru, ka olimpiskos normatīvus vai atbilstošu vietu rangu tabulā spēs sasniegt vairāki jaunie sportisti, kas ir tuvu nepieciešamajai robežai. Vismaz šķēpmešanā es ceru redzēt trīs mūsu meičas un trīs puišus.

— Vieglatlētika Latvijā neiznīks?

— Tas nav iespējams. Cits jautājums, cik augstā līmenī spēs pacelties mūsu labākie. Bāzes, finanses, talanti, gudrs un mērķtiecīgs treneru darbs — tas viss veido to apstākļu kopumus, kas ļautu mums izcelties pasaulē. Ja šobrīd ir nelieli atplūdi, tas nenozīmē, ka nākotnē nekas nemainīsies.

Darīšu visu, kas man atvēlētajā laikā ir iespējams, bet ceru, ka nākamais prezidents būs jaunāks, enerģisks, mūsdienu vieglatlētiku saprotošs un es kā Goda prezidents varēšu nodot viņam uzkrātās zināšanas un pieredzi.

Arnis LAGZDIŅŠ

Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents

Dzimis: 1955. gada 23. janvārī Ventspilī

Izglītība: Ventspils 1. vidusskola, RPI (tagad — RTU) Automatizācijas fakultāte, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāte — maģistrs, Banku augstskola/Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola — doktors

Sporta gaitas: no sešu gadu vecuma trenējies vieglatlētikā

Treneris: Maigonis Pūliņš

Lielākie sasniegumi sportā: Latvijas vicečempions, PSRS jaunatnes un junioru izlases dalībnieks desmitcīņā

Labākais rezultāts: desmitcīņā — 7165 punkti

Darba gaitas: 14 gadus bijis speciālo priekšmetu un fizkultūras pasniedzējs RIP (Valsts tehnikums), sporta kluba vadītājs, LOK izpilddirektors, 10 gadus strādājis Pasaules bankā, ieskaitot 4 gadus Vašingtonā, ASV. Šobrīd Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas (FKTK) nozares padomnieks

Vaļasprieki: teniss, distanču slēpošana, peldēšana, riteņbraukšana un ceļošana, kurā cenšas iesaistīt pārējos ģimenes locekļus; agrāk — kokapstrāde (ieguvis tautas daiļamata meistara kvalifikāciju), kurai šobrīd neatliek laika

Ģimenes stāvoklis: precējies, meita un dēls, četras mazmeitas