Ātrums, kas kutina sirdi
2010. gadā Vistlerā Roberts Rode kļuva par otro latvieti, kas pēckara olimpiskajās spēlēs startējis par karalisko disciplīnu dēvētajā kalnu slēpošanas nobraucienā. Pirmais bija Renārs Doršs — 46. vieta Turīnā. Roberts savu olimpisko karjeru sāka ar 58. rezultātu un beidza ar 47. vietu Soču Krasnaja Poļanā. Šajā olimpiskajā ciklā Roberta Rodes vārds arvien pamanāmāks kļuva… autosportā. Šo sezonu divkārtējais ziemas olimpietis noslēdza kā Baltijas čempions BGT AM klasē autošosejā.
Nobraucienā lejup pa trīs kilometrus garu trasi Robertam Rodem uz slēpēm gadījies lidot arī ar 140 kilometriem stundā. Tagad viņa auto taisnēs spēj nesties par 100 kilometriem ātrāk, bet Biķernieku trases lielajā aplī, kura asā Elkoņa līkuma veikšanai auto jāsabremzē līdz skumjam lēnumam, Roberta vidējais ātrums ir tuvs 160 km/h.
“Ar mašīnām un močiem vienmēr esmu aizrāvies,” atklāj Roberts, piebilstot, ka kalnu slēpotāja karjeras laikā, to varējis darīt tikai vasarās. Kā palikuši astoņpadsmit gadi un kļuvis par legālu autovadītāju, tā ticis pie Nissan 200SX — formāli tādas pašas mašīnas, ar kādu šosezon kļuva par Baltijas čempionu. Tas bija drifta dzimšanas laiks, un Latvijas izlases kalnu slēpotājs Roberts Rode bija starp pirmajiem un prasmīgākajiem riepu svilinātajiem šajā savdabīgajā autoslalomā.
Neglābjami radās vēlme mašīnu uzlabot, un, kad šī modeļa iespējas bija izsmeltas, tika iegādāts nākamais, nu jau sporta Nissan 200SX. Sākās tā nemitīga uzlabošana (lasi — pārbūve). Vispirms ar trīs litru dzinēju, kurš kalpo joprojām, un PRO klasei atbilstošu drošības karkasu. Pēc divām drifta vasarām mašīnai bija vajadzīgs nopietnāks remonts, kuram neatlika laika. Bija jāgatavojas Soču olimpiskajām spēlēm, kurās Rode bija stingri apņēmies uzlabot Vistleras nobraucienā Vankūveras spēlēs sasniegto rezultātu. Turklāt viņš gatavojās kvalificēties arī startam supergigantā, kombinācijā un slalomā. Bija pat vienošanās ar federāciju, ka vasarās viņš nekāps uz krosa motocikla, lai tikai negūtu kādu traumu. Bet… novembrī divus mēnešus pirms spēlēm treniņā Austrijas Alpos Roberts lauza potīti. Aktuāls kļuva jautājums, vai viņš vispār varēs piedalīties Soču cīņās?
Dziedējot traumu, domas vaļojās brīvgaitā, apcerot iespējas arī autosportā un nostiprinot viedokli, ka drifts sniedz pārāk īsu baudas brīdi. Ja nekvalificējies nākamajai kārtai, sacensības ir beigušās pēc diviem 20 sekunžu īsiem braucieniem! Bet… to pašu mašīnu pārbūvējot, var startēt arī autošosejas sacensībās, kur brauciens var ilgt pat pusstundu, kuras laikā pieļautās kļūdas iespējams labot. “Driftā viss jādara ārkārtīgi precīzi, laikam neesmu tāds cilvēks, kas spēj tik ļoti koncentrēties,” atzīst Roberts, pamatojot disciplīnas maiņu autosportā.
“Ātrums ir relatīvs. Kad tu jau brauc ātri, vairs neliekas, ka ir ātri, liekas, ka ir par lēnu,” spriež Roberts. “Iespējams, bez adrenalīna vairs nespēju dzīvot. Man vajag kaut ko, kas kutina sirdi.” Atgādinu, ka sarežģītajā Vistleras nobrauciena trasē Roberts brīžiem apzināti mazliet piebremzēja ātrumu. “Tikai tāpēc, ka tādā ātrumā es nespēju izbraukt griezienu, mana tehniskā meistarība nebija pietiekama, lai, maksimālā ātrumā veicot šo līkumu, es neizlidotu no trases,” skaidro kalnu slēpotājs Rode. “Kuram šis ātruma limits ir lielāks, tas arī uzvar nobraucienā. Tāpat ir autosportā. Tu vari ieskrieties līdz 150 km/h, bet zini, ka līkumu spēj izbraukt ar 130 km/h. Ja nesīsies tajā iekšā ar 140 km/h, labi tas nebeigsies. Bet tu vari padomāt, kaut ko paskrūvēt, lai mašīna tev ļautu to līkumu ņemt ar 140 km/h, tikai, iespējams, tad tā taisnē vairs nebūs tik laba.”
Pērn gūto Baltijas vicečempiona titulu Roberts Rode šogad nomainīja pret uzvarētāja lauriem BGT AM klasē autošosejā, kurā startē ar pārbūvētām salonmašīnām. Pērn tā bija viena grupa, kurā nācās cīnīties arī ar rūpnīcās būvētiem sporta Porsche vai Lamborhgini. Šogad šādiem un cauruļu rāmju autiņiem izveidoja savu — BGT PRO klasi. Toties AM klases mašīnām noteica jaudas griestus. “Manam auto turbīnas gaisa ieplūdei aizlika priekšā restriktoru — palika tikai 50 mm caurums, caur kuru elpot tai mašīnai. Jauda no 800 zirgspēkiem samazinājās līdz 600,” ar nelielu nožēlu balsī skaidro Rode.
Roberts RODE
Dzimis
1987. gada 29. maijā Rīgā.
STATUSS
Toreiz: Latvijas izlases kalnu slēpotājs, RISEBA students (uzņēmējdarbība un vadība).
Tagad: Tēva antīko automobiļu restaurācijas uzņēmuma RODE direktors, uzņēmuma ABC- Cluich, kas izstrādā sporta auto sajūgus, vadītājs, autosportists — amatieris.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: 183 cm, 90 kg.
Tagad: 183 cm, 93 kg.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Divi piesēdieni ar 200 kg svaru stieni. Bija divi treniņi dienā.
Tagad: Sporta zālē brīnos, ka nevaru tik daudz kā agrāk. Kondīciju uzturēt palīdz motokross. Braukt ar moci ir daudz aizraujošāk nekā iet skriet, ko gan arī šad tad daru, vai cilāt svarus, bet trasē tu izpumpējies līdz pēdējam. Motokrosā sanāk emocionāli aizraujošs, bet fiziski smags treniņš. Turklāt es braucu visu gadu, ziemā — skijoringā, ledus celiņos.
Kad trenējos kalnu slēpošanā, mani draugi bija motosportisti. Ja man ziemā dīvainā kārtā gadījās brīvdiena, es viņiem biju uz izķeršanu skijoringa mačiem. Pēc kāda laika sapratu, ka man tomēr pašam labāk patiktu braukt ar moci. Tagad šad tad man slēpo vecie cīņubiedri — Dainis Krauja, Kaspars Daugulis —, pērnziem esmu vilcis gan Kristapu Zvejnieku, gan Dāvi Zvejnieku. Mums te Mārupē Briedis noorganizējis savu skijoringa skolu, tiklīdz labs laiks, mači notiek vai katru nedēļu. Šogad mazo meistaru klasē kopvērtējumā pat uzvarēju.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Brīvs puisis.
Tagad: Jau gandrīz piecus gadus precēts vīrs Kitijai, kura pērn ieguva Stradiņa slimnīcas Sirdsmāsiņas titulu, un tēvs četrgadīgajam Markusam, kurš jau aizvadījis pirmo motosportista sezonu Rūķu klasē.
SPORTA VEIDS
Toreiz: Kalnu slēpošana. Slēpot ir skaisti, ne velti ar to nodarbojas miljoni un lielākā daļa — visu mūžu. Tā ir nemitīga sevis pilnveidošana, zinot, ka ideāls nekad nav sasniedzams, lai gan tu trasi centies veikt arvien ātrāk un tātad arī pareizāk.
Tagad: Mašīnas mājās un tēva restaurācijas darbnīcā vienmēr bijušas un braukšana ar tām likusies interesanta. Man tas arī itin labi sanāk. Turklāt man apkārt ir ļoti patīkama, kolorīta kompānija — draugi, cilvēki, kas palīdz, konkurenti. Lai kļūtu par Baltijas čempionu, piemēram, peldēšanā vai vieglatlētikā, gadu gadiem jātrenējas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Amatieru autosportā ir citādi. Es, protams, nerunāju par kartingu, kurā bērni trenējas tāpat kā jebkurā citā sporta veidā, rūpējoties gan par savu fizisko un tehnisko sagatavotību, gan ēšanas paradumiem. Manā autošosejas klasē tas ir džentlmeņu sports, kuram nepieciešams diezgan daudz naudas vai arī čaklas rokas un ass inženiera prāts. Prieks, ka braucēji ar daudz dārgākām mašīnām mani uzņem kā savējo. Gluži uz dzīvību vai nāvi jau mēs trasē necīnāmies, cits citam speciāli sānos nebraucam un avārijas netaisām. Man patīk gan mašīnu būvēt un visiem pēc kārtas prasīt padomus, kā to padarīt ātrāku, gan arī braukt. Autošosejā man patīk arī cīņa barā. Iepriekš bija jācīnās vienatnē ar laiku.
Bet autosportā es nevaru atļauties braukt ātrāk, jo tas maksā dārgāk. Piemēram, man nākas braukt ar lietotām riepām, kas maksā vienu astoto daļu no pilnas cenas. Tām iekšā vēl ir 40—60 procenti dzīvības, bet trasē tās tomēr ir nedaudz lēnākas. Jaunām man līdzekļu nepietiek. Ir vēl daudz citu pozīciju, kas par naudu mašīnu padara ātrāku. Šī budžeta neierobežotība autosportā man mazliet nepatīk. Kalnu slēpošanā uzvar tas, kurš patiešām arī prot labāk slēpot. Tiesa, arī viņam, iespējams, ir mazliet labākas slēpes, bet pie tām viņš ticis tikai tāpēc, ka māk labāk braukt.
Motokrosā visas manas intereses sakrīt. Tu brauc ar moci, ko jebkurš var nopirkt veikalā un kas salīdzinoši nemaz nav tik dārgs, turklāt motocikls ir par tevi spēcīgāks, tā iespējas līdz galam tu nespēj izmantot. Pat pamainot nianses, kā tu uz motocikla sēdi, kā to vadi līkumos, tu jau vari kļūt ātrāks. Un vēl — šogad manā amatieru iesācēju klasē bija vairāk nekā 80 braucēji. Pamatīgs bars stāv pie viena bomja un tad rauj vaļā! Motokrosā vienmēr ir cīņa par pozīciju un vienmēr atrodas kāds, ar kuru visu trasi nākas kosties. Un beigās tu vairs nespēj gāzes rokturi pagriezt līdz galam, jo zini, ka nespēkā no moča nokritīsi. Es vienmēr sāku ļoti ātri, tas nāk no kalnu slēpošanas, kur uzreiz jādod virsū, cik tik spēj, nav citu variantu. Tā es arī motokrosā vai autosportā nobraucu ļoti ātri pirmos divus apļus, un man sāk likties, ka nu jau visam vajadzētu iet uz galu, bet, izrādās, — vēl divas trešdaļas no gonkas palikušas!
Un vēl — motokrosā tāpat kā kalnu slēpošanā katrs brauciens ir citādāks, katru reizi trase ir atšķirīga. Lai gan autosports man tagad ir pirmajā vietā, sacensību un treniņu iespēju tajā nemaz nav tik daudz. Bet ar moci var braukt katru dienu un mači notiek katrā vīkendā.
INVENTĀRS
Toreiz: Sporta slēpju kvalitāte visām firmām ir tik līdzīga, ka nav kā autosportā — tu brauc ar Ferrari vai žiguli. Vankūveras spēlēs startēju ar Atomic, Soču — ar Salomon slēpēm. Nobraucienam to garums — 2,15 m, svars kopā ar dzelžiem ap 20 kg, grieziena rādiuss (R) — 50 m, supergigantam — 2,10 m, R — 40, milzu slalomam — 1,95 m, R — 35, slalomam — 1,65 m, R — 12. Zābaki — Salomon.
Tagad: Pārbūvēts 1992. gada Nissan 200SX. No oriģināla daļēji palikusi tikai virsbūve un rāmis. Nosacīti leģendārs un izturīgs, spēcīgs 3 l Toyota Supra motors, bez restriktora jauda — 800 ZS, griezes moments — 1000 ņūtonmetri, ar restriktoru — attiecīgi 600 un 900. Riepas lielas — 310 mm platas. Izveidota sacensību apstākļiem atbilstoša piekare, paškonstruēti aerodinamikas spliteri un spoileri, antispārnam atrasts oriģināls novietojuma risinājums, gludā grīda un difuzors aizmugurē, kas zem mašīnas, paātrinot gaisa plūsmu, samazina spiedienu un auto labāk notur pie asfalta. Mašīnas svars kopā ar pilotu — 1300 kg.
Motokrosā un skijoringā braucu ar 250 kubikcentimetru KTM SX-F.
MĒRĶI
Toreiz: Pirms Vankūveras spēlēm — vispār kļūt par olimpieti. Pēc tam sagatavoties iespējami labākam rezultātam Soču spēlēs. Bet olimpiskās sezonas sākumā treniņā Austrijā lauzu potīti un līdz Ziemassvētkiem staigāju ģipsī. Pilnībā nojuka gatavošanās procesa pašas beigas. Tas bija visskarbāk — vēl trīs nedēļas pirms spēlēm es tā īsti nespēju uzvilkt slaloma zābakus. Mocījos un riju pretsāpju zāles. Tas arī izskaidro to, ka finišēju tikai nobraucienā, bet supergigantā un slalomā — gandrīz pēdējos vārtos nācās izstāties.
Tagad: Baudīt sportu. Braukt — tas jau ir daudz. Tas nav tik smags sporta veids kā, piemēram, skriešana.
VĒRTĪBAS
Toreiz un tagad: Esmu no tiem, kas uzskata, ka pasaulē visi cilvēki ir labi un nešmaucas. Turklāt — ko tur kalnu slēpošanā var nošmaukt?! Šis sporta veids nav ar dopinga skandāliem apvīts.
Autosportā ir otrādi. Visi studē noteikumus un prāto, kā tos apiet, lai brauktu vēl ātrāk. Man tas patīk līdz tai robežai, kad vēl ir legāli risinājumi. Tad tas parasti ir arī tehniski grūtāk risināms. Kāds varbūt iet vieglāko ceļu un nošmaucas… Kontrole pie mums ir pavāja. Bet bez godīgas cīņas zūd sporta jēga.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz un tagad: Cilvēcīgās attiecībās es problēmās parasti neiekuļos. Tehniskās un organizatoriskās problēmas man palīdz risināt spēja labi menedžēt iespējas, sadarbības partnerus un procesus. Šķiet, ka ienaidnieku man nav.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz un tagad: Veiksme vienmēr ir ar spēcīgākajiem. Veiksme?.. Es nezinu, īsti tādām lietām neticu. Esmu pārāk racionāls.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Trauma pirms pašām Soču spēlēm.
Tagad: Es gandrīz kļuvu par Baltijas čempionu jau pirms diviem gadiem. Pēdējais mačs bija Summer Race Biķerniekos. Biju pilnībā nobriedis uzvarai, vismaz man tā šķita. Bet no rīta iesildīšanās braucienā mašīnai nolūza ģenerators, ko līdz startam tā īsti saremontēt nepaguvām. Bija sāpīgi, bet varbūt tā uzvara būtu par ātru uzdāvināta.
LIELĀKAIS PANĀKUMS
Toreiz: Pirmā kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm. Teicami padevās nobrauciens Dienvidamerikas kausa izcīņā Čīlē pie Santjago. Tajā septembra dienā bija divas sacensības. Otrajā nobraucienā es nogāzos tā, ka mani aizveda uz slimnīcu, bet vienalga jutos laimīgs.
Tagad: Pērn Summer Race vienā braucienā uzvarēju, braucot visiem pa priekšu, arī dārgākām un nopietnākām mašīnām. Mans vecais nisans ir ātrāks taisnēs, jo jaudu dabūt es māku, bet lēnāks līkumos, jo dārgās bremzes un jaunas riepas, kas šo trūkumu novērstu, nevaru atļauties. Visu braucienu man nācās segties. Taisnēs es aizmuku, līkumos Somijas braucēja Lamborghini bija man klāt, bet es nosedzu iekšmalu un nākamajā taisnē atkal aizbraucu prom. Tas bija stress līdz pēdējam līkumam. Tas pagaidām bijis mans pats interesantākais brauciens.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Kalnos tas ir agro rītu sporta veids. Jāceļas pat pirms sešiem, lai līdz trasei augšā jau tiktu astoņos un pagūtu patrenēties pirms kalnu pārplūdina tūristi. Vakarā fiziskās sagatavotības treniņš, pēc tam taisi slēpes un ej gulēt.
Tagad: Ceļos kopā ar ģimeni, vedu dēlu uz bērnudārzu un dodos uz SIA RODE strādāt.
VAĻASPRIEKI
Toreiz un tagad: Autosports un motosports. Ja neskaita izņēmumu Austrijā, pagaidām uz slēpēm kopā ar ģimeni uzkāpju reizi ziemā Riekstu kalnā. Vienkārši slēpot vēl neesmu iemācījies, bet trasē vairs nevaru izdarīt to, ko kādreiz pratu.
Uz kalnu slēpošanu tēvs mani aizveda. Autosportu un motokrosu es izvēlējos pats. Tēvs man nelika šķēršļus.
