Viņas ir fiksētas

Nu jau dažus gadus ielās manāmi askētiski velosipēdi, kuru pedāļi griežas pat tad, kad braucējs tos nemin. Šos riteņus tautā sauc par fiksīšiem. Tas nav nekas jauns, protams. Velosipēdus ar fiksētu rumbu trekā izmantoja jau pagājušā gadsimta sākumā. Vēl runā, ka fiksītim nav bremžu. Tā ir taisnība. Kaut gan, braucot pa ielu, likums tās pieprasa uzlikt. Nu vismaz skata pēc, sak’, nav jau jālieto — galvenais, ka ir, ko zēniem zaļajās vestēs atrādīt.

Kā jau tas nereti gadās, jaunās vēsmas vēji dzimst Rīgā, tad tie pūš un pūš, līdz appūsts ir bariņš līdzīgi domājošo un rodas jauna subkultūra. Latvijā viss sācies ar vecajiem sportiniekiemun pārdesmit gadu veciem šosejas velosipēdiem. Tiem sekojuši pirmie fiksīši. Kustības pirmsākumi Latvijā meklējami ap 2010. gadu, bet lielāku popularitāti tā ieguvusi pēc filmas Premium Rush parādīšanās uz ekrāniem 2012. gadā.

„Tā tiešām ir, ka, braucot pa ielu, tu jau galvā redzi dažādus scenārijus, kuri varētu izspēlēties, un sāc zīmēt trajektorijas. Gluži kā tajā filmā,” stāsta viena no apvienības SHE FIX kodola pārstāvēm Marika Arro. Viņai pievienojas arī pārējās meitenes. Linda Jakubone, kura ir viena no apvienības karstasinīgākajām aktīvistēm, un Hristina Šatalova. Kopā viņas ir deviņas. Un pasaulē viņas raksturo šādi — izskatās kā laumiņas, bet brauc kā monstri.

SPĒKU APVIENOŠANA

Par kopā sanākšanu stāsta Linda: „Iesākumā bija dažas meitenes, kuras brauca ar fiksīšiem. Tad Piens VELO kopā ar Mind Work Ramps uzbūvēja Latvijā pirmo minidromu (25 metrus garš miniatūrs treks). Mēs bijām konkurentes un cita citai ne īpaši patikām. Bieži tikāmies sacensībās minidromā, līdz izdomājām nofilmēt kopīgu video, jo valstij, kurā ir tik niecīgs iedzīvotāju skaits, četras aktīvas meitenes uz fiksīšiem jau ir daudz.”

Pēc video publicēšanas interneta vidē pasaule reaģējusi, apberot riteņbraucējas ar jautājumu jūru — kas jūs tādas esat, ko darāt, kāds plāns, kādi mērķi? „Tobrīd mums vēl nebija atbilžu uz šiem jautājumiem, tāpēc sākām ar to, ka iepazināmies tuvāk. Pēc tam nāca arī SHE FIX,” turpina Linda.

2013. gada sākumā dzimis skanīgais nosaukums, bet gada otrajā pusē apvienība legalizējusies. Pēc pirmā pastāvēšanas gada Linda Jakubone, Hristina Šatalova un Marika Arro savās biedru rindās uzņēmušas pārējās sešas oficiālās dalībnieces — Emīliju Mikalausku, Viktoriju Mežnieci, Beāti Skvorcovu, Paulu Nainišu, Elzu Ozoliņu un Elīnu Terešinu. Es, protams, nevēlos būt nekorekts, tomēr pajautāju — kā jūs sadzīvojat? Šī apvienība ir balstīta uz entuziasmu, nevis uz kaut kādiem komandas kanoniem. „Komunikācija dažkārt ir pat ļoti grūta. Viena ir jūtīgāka, cita — emocionālāka. Bet mēs kopīgi mācāmies saprasties. Mēs cenšamies,” skaidro Linda Jakubone.

PIRMĀ REIZE FIKSĪŠDROMĀ

„Pirms fiksīša man bija kalnu velosipēds — Flanders. Aizbraucot uz Spāniju, atstāju velosipēdu māsai, kura to savukārt atstāja pie draudzenes, bet tur to nozaga. Dzīvojot Spānijā, sāku interesēties par velokultūras attīstības vēsturi un uzzināju, ka eksistē tādi velosipēdi kā fiksīši. Atgriezusies Latvijā, nopirku savu pirmo fiksīti, tolaik vēl aktīvajā interneta vietnē — fiksīšforums. Jāatzīst, ka ne reizi nebiju pat braukusi, bet biju droša, ka tas ir tieši tas, ko vēlos,” stāsta Hristina.

„Savukārt es pārvietojos ar pilsētas velosipēdu, līdz iegādājos Gazeli, kura tobrīd vēl nebija fiksēta. Atceros, ka riteni nopirku ziemā un, braucot mājup pār Vanšu tiltu, dubļi un sniegs šķīda, bet es smaidīju. Biju laimīga. Diemžēl riteni man izzaga no mašīnas. Kādu laiku pārdzīvoju notikušo, līdz saņēmos, nopirku rāmi un nokomplektēju sev tīkamu fiksīti, ar kuru braucu vēl šobaltdien. Patiesībā mani ļoti iedvesmoja Hristina,” turpina Marika. „Starp citu, atceros, kā mēs ar Hristinu aizbraucām uz Tallinu, kur pirmo reizi ieraudzījām minidromu: „Ei, kas tā par brokastu bļodu? To vajag pamēģināt! Mēs pat piedalījāmies sacensībās un tikām pusfinālā,” sarunai pievienojas Hristina. „Es nokritu,” viņa iestarpina. „Jā, Kiki nokrita. Tur viss notika. Bet tā bija mūsu pirmā pieredze, pēc kuras sapratām, ka gribam to darīt vēl, vairāk un trakāk.”

Sagaidījusi savu kārtu, apli noslēdz Linda. „Pirms kāda laika mācījos Rīgas 1. medicīnas koledžā un relatīvi daudz laika — gan dienā, gan nakts stundās —pavadīju klubā Piens, kur arī sapazinos ar fiksīšu subkultūras aktīvākajiem pārstāvjiem. Taisnību sakot, kādā jaukā dienā man ļoti, ļoti, ļoti apnika braukāt ar sabiedrisko transportu. Mans ričuks ir aizlienēts no Piena, un tā tas turpinās jau dažus gadus.”

ASFALTSLIMĪBA

Meitenes stāsta, ka Rīgā braukšanai visnepiemērotākā esot Čaka iela. Daudz bedru, savukārt braukšana pa ietvēm ir gatavā pašnāvība. „Es vienreiz uzbraucu uz ietves, aizskatījos un ieskrēju veikala durvīs, kuras tobrīd vērās vaļā,” atceras Marika Arro.

„Es esmu leģendāra kritēja,” smejas Linda. „Pērn kritu Red Bull Tru Fix sacensībās Dzelzceļa muzejā ar dažādiem šķēršļiem. Mākslinieks bija uzzīmējis karti ar dažādiem šķēršļiem. Kartē uz sliedēm sēdēja uzzīmēta meitenīte. Finālā kā vienmēr cīnījāmies viena pret otru, un es kritu. Tas notika, neapdomīgi un pārgalvīgi lietojot bremzes ātrumā. Zīmīgi, bet es kritu vietā, kur atradās uzzīmētā meitenīte. Man kājā trīs centimetru dziļumā iedūrās sliežu stiprinājuma skrūve. Iedzīvojos zemādas asinsizplūdumā un ilgu laiku nogulēju slimnīcā. Pagāja gandrīz gads, līdz atkal saņēmos un piedalījos sacensībās. Psiholoģiski bija grūti atgriezties.”

Tomēr, par spīti kritieniem un traumām, meitenes atbild, ka fiksīšos viņām vislabāk tīk ātrums un vieglā spēja kontrolēt riteni, kas neesot tik parocīgi ar brīvrumbu.

Ātrumu dāmas piesauc ne velti, jo sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs uzrāda labus rezultātus sprinta distancē un minidromā. „Šogad SHE FIX marta beigās aizstāvēja savu godu Berlīnē. Hristina 250 metru sprintā ieguva trešo vietu, bet minidromā — trešā vieta Viktorijai, otrā Marikai, pirmā Emīlijai.”

Latvijā meitenēm konkurentu nav, tāpēc mačos vienmēr sanāk cīnīties savā starpā. Tomēr, pateicoties SHE FIX radīšanai, sacensības tagad notiek atsevišķi gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē. Lai gan bieži vien arī ārzemēs visi brauc vienā katlā. Tā, piemēram, pērn Milānā minidromā Hristina bija ātrākā abu dzimumu konkurencē.

Plānu un darbu ir daudz. Pats galvenais dāmu uzdevums ir popularizēt šo subkultūru, organizējot sacensības, filmu vakarus, nakts braucienus. „Apkārt tomēr ir vairāk čaļu. Ja mēs meklējam meiteni, kura varētu ar mums kopā pabraukāt un pafilmēt, izrādās, ka šādu meiteni atrast nav iespējams,” stāsta Linda. „Pavisam nesen velonedēļā mums bija treniņbraucieni ar BMX velosipēdiem Monsterparkā. Tas bija ļoti forši, jo tur iepazināmies ar vienu meiteni, kura arī brauc ar BMX frīstailā. Viņa bija ļoti sajūsmināta, ka varēja pabraukāt kopā ar meitenēm.” Sagaidījusi, līdz Linda izstāstīs par BMX, sarunai pievienojas arī Marika. „Atgriežoties pie SHE FIX misijas, gribu piebilst, ka viens no mūsu galvenajiem mērķiem ir iedrošināt meitenes piedalīties šajā it kā dominantajā džeku pasaulē.” Tomēr bez džekiem arī nevar iztikt, jo riteņu skrūvēšanu uzticam tieši viņiem. „Vai mēs mākam nomainīt kameru? Izfunktierētu, ja vajadzētu, bet ratus noņemt un uzlikt mēs visas protam,” sarunu noslēdz Linda.

Nodibinājums SHE FIX

Dibināts 2013. gada augustā

Dibinātājas:

Linda Jakubone,

Hristina Šatalova,

Marika Arro

Dalībnieces:

Emīlija Mikalauska,

Viktorija Mežniece,

Beate Skvorcova,

Paula Nainiša,

Elza Ozoliņa,

Elīna Terešina

Nodarbošanās: 

Fixed gearun citāda riteņbraukšana, sporta un kultūras pasākumu organizēšana, dažādu apģērbu dizainu radīšana, aktīva un veselīga dzīvesveida veicināšana, ekstrēmās riteņbraukšanas popularizēšana meitenēm

Sauklis:

No brakes!

Looks like fairies ride like monsters!*
Sasniegumi:

2014. gada Fixed Days Berlīnē

1. vietā — Emīlija Mikalauska

2. vietā — Marika Arro

3. vietā — Viktorija Mežniece

Fixed Days250 m sprintā

3. vietā — Hristina Šatalova

Fixed Days RadRace

7. vietā — Emīlija Mikalauska

Autori: Ralfs Dravnieks