Komandu sporta spēles
Laimes luteklis
Man dzīvē ļoti laimējies. Visās jomās —ar vecākiem un treneriem, ar skolu un klases biedriem, ar iespēju spēlēt basketbolu un komandas biedriem, ar ģimeni, ar sastaptajiem ārstiem un kolēģiem,” 80. dzimšanas dienas noskaņās Eiropas 1963. gada čempions Oļģerts Jurgensons ir ierasti enerģisks un izteikumos precīzs, izbrīvējoties sarunai starp darba pienākumiem un brīvā laika nodarbēm. Tagad viņš ir strādājošs pensionārs ar aktīvu dzīvesveidu, savulaik pusotra gadu desmita garumā — viens no labākajiem Latvijas basketbolistiem un viens no ļoti retajiem, kurš visā spēlētāja karjerā bija uzticīgs tikai vienai komandai — savam Vefiņam.
Pagājušā gadsimta 30.—40. gados sportistu daudzpusība bija diezgan ierasta lieta: vasarā — futbols, ziemā — hokejs. Tomēr Jānis Bebris bija īpašs, jo prata sasniegt augstu meistarību abās spēlēs. Vienā sporta veidā viņš prasmīgi meta vārtos, bet otrā — tos tikpat meistarīgi sargāja. Sporta speciālisti jau 30. gadu beigās Bebri diezgan vienprātīgi atzina par izcilāko latviešu futbola vārtsargu un par Eiropas līmeņa futbolistu, bet hokejā Bebris kļuva par vienu no rezultatīvākajiem uzbrucējiem valstī un pārstāvēja Latvijas krāsas ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē (1936). Tobrīd Jānim Bebrim bija tikai 18 gadi.
