Amerikas sapnis. Par dzīvi, mormoņiem, dušām un citām lietām
Nezinu, vai Latvijā ir precīza statistika, cik mūsu sportistu mācās un sporto ārpus Latvijas. Iespējams, ka organizējot kārtējo jauniešu vai junioru izlasi basketbolā un hokejā, treneri nemaz nezinu, kur meklēt papildspēkus, pasaule taču ir plaša. Ja runājam par mūsu meiteņu basketbola izlasi U-20, kuras gatavojas Eiropas čempionātam (spēles notiks no 15.līdz 25.jūlijam Liepājā), tad no ASV ieradušās 12 mūsu basketbolistes, no kurām desmit ir iekļautas izlases kandidātu pulkā. Šoreiz mazāk par čempionātu, vairāk par meiteņu mācībām, sporta gaitām un ikdienu Amerikā.
Ieva JANSONE
Basketboliste
Dzimusi: 1990. gada 2. februārī
Augums: 179 cm
Basketbolā: no 8 gadu vecuma, spēlēja komandā
Rīdzene, spēlē un mācās Miles Community koledžā (Montanas štats)
– Par Ameriku sāku domāt kādā devītajā klasē, taču par kaut ko konkrētu ilgi nevarēju izšķirties. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātē, taču nevarēju atrast sev piemērotu programmu, lai varētu mācīties un saņemt stipendiju. Pie stipendijas gan tiku, taču mācības nebija pārāk saistošas.
Tādēļ pēc pirmā kursa izšķīros par mācībām ASV. Vienu gadu gan zaudēju, taču neko nenožēloju.
– Vai pirmais iespaids pēc ierašanās Amerikā atbilda cerētājam?
– Būtībā neko daudz necerēju, jo man galvenais bija mācības un basketbols, tāpēc pieņēmu visu kā ir. Jā, likās, ka Amerikā viss ir liels, taču mana pilsētiņa ir ļoti maza un mierīga.
Uzņēma mani draudzīgi, istabiņā dzīvoja kopā ar amerikānieti, jo mūsu komandā bez manis ir tikai divas eiropietes.
– Tu trenējies pie trenera Aināra Čukstes. Vai viņa mācītais atšķīrās no Amerikas prasībām?
– Katram trenerim jau ir savs redzējums, tāpat arī Amerikā. Galvenais, kas vienoja, bija tas, ka arī mans jaunais treneris, tāpat kā treneris Čukste, bija par ātru basketbolu. Sākumā nevarēju pierast, ka šeit es varu mest jebkurā piemērotā brīdī, Latvijā parasti bija jāizspēlē līdz galam.
Arī tas, ka basketbola noteikumi Amerikā tomēr atšķiras no mūsējiem. Pirmkārt, ātrāk var dabūt piezīmes, otrkārt, visu laiku man svilpa nostaigātu. Bet treneris bija saprotošs un teica, ka es ātri pieradīšot pie nedaudz citas basketbola izpratnes.
– Vai viegli iejuties komandā?
– Jā, man ļoti ātri uzticējās, pat vairāk nekā Latvijā, tas iedvesmoja. Centos arī treniņos, kas pirms sezonas notika pat trīsreiz dienā. Interesanti, ka ļoti liela nozīmē pievērsta atlētiskumam, pēc svaru zāles reizēm tikko varu kājas pavilkt.
Pašai varbūt grūti spriest, bet jūtu, ka esmu progresējusi un spēlēju labāk nekā Latvijā. Ir gan dzirdēts, ka citām meitenēm nav izdevies kļūt spēcīgākām, bet tas droši vien atkarīgs no trenera, komandas, varbūt arī pašas meitenes attieksmes, bet es ļoti centos.
– Vai domā par tālāko ceļu basketbolā?
– Protams, ka spēlēšu un mācīšos. Mana koledža ir divgadīga, pēc tam domāju iestāties četrgadīgā. Dažreiz jau ir skumīgi, ka tik tālu prom no mājām, bet reizē arī protu tās novērtēt. Nesūkstos.
Anete KLINTSONE
Basketboliste
Dzimusi: 1990. gada 25. janvārī
Augums: 171 cm
Basketbolā: no 5 gadu vecuma, spēlēja komandā Kolibri, spēlē un mācās Džefersona koledžā (Misūri štats)
– To, ka spēlēšu Amerikā, zināju jau 14 gadu vecumā. Runāju ar vecākiem, bet konkrētu atbalstu tā arī neguvu. Visu 12. klasi runāju, ka braukšu prom, vienbrīd domāju, ka varbūt spēlēšu Eiropā, bet beigās paliku pie basketbola dzimtenes.
Varianti bija dažādi, beidzot atradu koledžu un tā arī aizbraucu. Mans raksturs ir tāds, ka visu laiku nepieciešamas pārmaiņas, arī dzīvesvietas maiņa, jauni iespaidi.
Interesanti, ka Amerikā jau biju kādu piecu gadu vecumā, bet neko daudz neatceros.
Būtībā braucu bez jebkādām ilūzijām un visu uztvēru ar prieku, jāviļas nebija.
Manā skolā jau savulaik spēlēja un mācījās viena latviete, tā ka Latvijas vārds tur nebija svešs. Mani uzņēma ļoti draudzīgi, jo no Latvijas mēs esam trīs. Pat vairāk – treneris man prasīja, vai nezinu vēl kādu latvieti, kura gribētu spēlēt komandā. Pēc viņa teiktā sapratu, ka ar mums ir patīkami strādāt.
– Kā tavi priekšstati atšķīrās no iecerētā?
– Pirmām kārtām jau treniņi bija daudz intensīvāki, jāteic – arī smagāki, jo Latvijā tā nekad nebiju trenējusies. Fiziskie treniņi ir trīsreiz nedēļā, pat pirms spēles darbojamies svaru zālē.
Neteikšu, ka visas meitenes ir vienlīdz centīgas, dažas arī šo to nošmauc, bet tas nav mans mērķis, tāpēc es ļoti cenšos, kaut arī negribu strādāt ar maksimālajiem svariem. Jo vairāk tāpēc, ka manā komandā gandrīz visas ir melnās meitenes, kurām jau no dabas ir dotas pavisam citas fiziskās īpašības, un man ļoti daudz jāstrādā, lai spētu viņām līdzināties.
– Kā jūties melnādaino meiteņu sabiedrībā?
– Man nav nekādu aizspriedumu, bet pārsteidza, ka Amerikā, vismaz manā apkārtnē, tomēr var just tādu nedaudz rasistisku attieksmi. Veicām pat eksperimentu – uzdevām policistam vienu un to pašu jautājumu, un melnādainajām viņš atbildēja daudz skopāk, bet mums visu izskaidroja, parādīja.
Nezinu, cik pamatoti, bet melnādainās meitenes, kaut arī dzimušas un augušas ASV, tomēr pārstāv citu kultūru, arī viņu uzvedība ir atšķirīga. Ievēroju, ka viņas ļoti daudz runā trenerim aiz muguras, bet klātienē pavisam ko citu. Nevar nepamanīt, ka viņu uztvere par kosmētikas lietošanu ir pavisam atšķirīga, viņas lieto specifiskas smaržas (ne vienmēr eiropietēm saprotamas).
Es varu tikai to pastāstīt, bet ne man par to apspriest, jo galvenais man ir basketbols un mācības. Tāpat ceru pēc gada iestāties četrgadīgā universitātē, bet nedomāju, ka Amerikā palikšu uz mūžu. Jau teicu, ka man patīk pārmaiņas.
– Vai sportistiem ir kādas priekšrocības mācībās?
– Nē, nekādas. Arī treneri ļoti stingri skatās, lai mums būtu tikai A un B līmeņa sekmes (A kā mūsu desmitnieks), ar C atzīmi vari palikt arī ārpus komandas, atgriezties atļauj tikai tad, kad būsi izlabojis.
– Vai tavs spēles stils ir mainījies?
– Sākumā man bija ļoti daudz aizrādījumu, vispirms jau par piespēlēm ar vienu roku (tas ir viens no maniem mīļākajiem paņēmieniem). Kad nejauši aizmirstos, treneris draud ar soda apļa skrējieniem ne tikai man, bet visai komandai. Mūsu treneris vispār ļoti lielu uzmanību pievērš klasiskām vērtībām, visam jābūt nevainojami. Par to saku paldies, jo Latvijā tā nekad nebiju trenējusies.
Laura VĒTRA
Basketboliste
Dzimusi: 1990. gada 13. aprīlī
Augums: 186 cm
Basketbolā: no 8 gadu vecuma,
spēlēja komandā Rīdzene, spēlē un mācās Fērfīldas universitātē (Kentuki štats)
– Es Amerikā esmu jau otro gadu. Vispirms beidzu 12. klasi vidusskolā, tad iestājos universitātē.
Par Ameriku domāju jau sen, tāpēc ar nepacietību gaidīju iespēju braukt mācīties.
– Vai tavu lēmumu ietekmēja arī tēvs (Gundars Vētra, mūsu slavenais basketbolists, tagad izcils treneris)?
– Jā, par to runājām, tētis arī sarunāja mācīšanos vidusskolā, bet augstskolā gan stājos bez jebkādas palīdzības. Mūsu komanda ir viena no spēcīgākajām.
Kaut arī tas bija pavisam citā štatā, tomēr iejutos ātri.
– Vai latviešu meitenēm ir viegli tik ātri iejusties amerikāņu vidē, apgūt valodu, sekmīgi mācīties?
– Tas atkarīgs no pašas vēlēšanās. Cik zinu, valodu neviena mūsējā speciālos kursos nemācās, acīmredzot ar mūsu skolu svešvalodas apmācības programmu pietiek, lai ātri iemanītos saprasties. Akcentiņš gan ir (bet cik daudziem Amerikā tā nav?), trakāk, ka latviski jau šad tad ielaužas kāds svešvārds.
– Tu esi spēlējusi divās komandās? Ir atšķirības?
– Protams, katrs treneris savas komandas spēli veido atšķirīgi. Galvenais, ko uzreiz ievēroju, bija tas, ka spēlētāji laukumā daudz vairāk runā. Nemēģini dot piespēli, nenosaucot spēlētāja vārdu! Uzreiz saņemsi trenera aizrādījumu vai pat veiksi soda skrējienu. Domāju, ka tas viss paceļ komandas garu un ka šāda runāšana traucē arī pretiniekiem.
– Tavā komandā ir daudz ārzemnieču?
– Bez manis komandā spēlē viena kanādiete, pārējās ir vietējās. Sākumā par mani ļoti interesējās, prasīja par Latviju, gribēja zināt, vai automobiļi mums ir? Daudzi bija pārsteigti, ka mēs tik labi runājam angļu valodā, viņiem svešvaloda ir spāņu valoda, kuru viņas diez ko neiemācās.
– Vai pati vari vērtēt savu progresu?
– Tagad universitātē man grūti spriest, jo treneris ir diezgan konservatīvs un vairāk uzticas vecākajām un pieredzējušākajām, mans spēles laiks ir visai mazs, skatīsimies, kā būs vēlāk. Mans augums ir 1,86 m, un es esmu otrā, trešā garākā komandā. Vispār reizēm šķiet, ka Latvijā ir vairāk garu meiteņu, bet mums ir grūti sacensties ar melnādainajām atsperīgumā vai ātrumā, toties man ir labāks metiens, iespējams, ka labāka spēle zem groza.
Daudz strādājam ar svariem, bet mums tas iet platumā un masā, bet mulatēm muskuļi kļūst tikai spēcīgāki, tā daba iekārtojusi. Tas liek man strādāt ar lielāku atdevi.
– Atšķirībā no pārējām meitenēm tu nekandidēsi uz Latvijas U-20 izlasi, kāpēc?
– Gribētu spēlēt, bet mūsu treneris jūlijā iecerējis lielu fizisko nodarbību posmu, kuru es nedrīkstu izlaist, diemžēl…
– Tēvs un māte par tevi priecājas?
– Priecājas, tāpat kā māsa, kurai ir 15 gadi, viņa arī spēlē basketbolu. Galvenais, lai man patīk.
– Kas tur ko baidīties? Bet man vēl trīs gadi jāmācās, tad arī domāšu. Es mācos par biznesa lietām un mārketingu, ja būs labs piedāvājums, kāpēc ne?… Katrā ziņā nedomāju, ka ļoti ilgi spēlēšu basketbolu.
Laura PURIŅA
Basketboliste
Dzimusi: 1990. gada 27. maijā
Basketbolā: kopš 12 gadu vecuma, spēlējusi komandā Kolibri, spēlē un mācās Northwest koledžā (Vaijomingas štats)
– Es savu lēmumu pieņēmu diezgan pēkšņi. Vairāk vainīgs bija treneris Mārtiņš Zībarts, kurš man sameklēja komandu un mācību iestādi. Tur spēlē vēl viena mūsu meitene, un viņa ļoti pozitīvi izteicās par koledžu un sadzīvi.
Kad aizbraucu, tad izrādījās, ka šis tas ir mainījies, jo komandai bija cita trenere, tikai 26 gadus veca un šī ir viņas pirmā komanda.
Pirmos divus mēnešus ar visu tikai iepazinos, un izrādījās, ka komanda ir visai reliģioza, trenere un sešas meitenes ir mormones. Protams, ka tas nav nekas slikts, viņas ir ļoti laipnas, pieklājīgas, nelieto piedauzīgus vārdus, tāpat kā kafiju un tēju, katru svētdienu iet baznīcā.
Interesanti, ka es uzreiz saņēmu grāmatu par mormoņiem… latviešu valodā, kā arī aicinājumu pievienoties viņu ticībai. Reiz aizgāju uz baznīcu, bet sapratu, ka man tas nav piemērots.
– Vai šī ticības mācība izpaudās arī laukumā?
– Jā, jo spēles rit daudz miermīlīgāk, trūkst asas cīņas, katrā ziņā Latvijā spēlē daudz nekaunīgāk un uzņēmīgāk.
Reizēm šķiet, ka izšķirošajos brīžos meitenes pat padodas, katrā ziņā līdz galam necīnās. Tas man nepatīk, domāju, ka mūsu stiprākās komandas spēlē labāk.
Kaut arī meitenes spēlē labu un tehnisku basketbolu, liekas, ka pēc koledžas beigšanas viņas basketbolu vairs nespēlēs, jo viņām galvenais ir apprecēties, ātri laist pasaulē bērnus, dzīvot tuvu vecākiem. Vispār jau ļoti ģimenisks modelis.
– Kāpēc tad viņas trenējas?
– Izglītības dēļ, jo arī viņām kā sportistēm viss ir par velti, bet mācības Amerikā izmaksā ļoti dārgi.
– Tad jau īpaši neesi progresējusi?
– Grūti teikt, šo to jau esmu ieguvusi. Liekas, ka metiens kļuvis labāks, tīrāk spēlēju aizsardzībā.
Pēdējos mēnešus daudz domāju un esmu izšķīrusies, ka palikšu Latvijā. Jebkurā gadījumā esmu ieguvēja, jo mācījos dzīvot patstāvīgi, uzlaboju savu angļu valodu, ieguvu nedaudz citu mācību pieredzi.
Iespējams, ka manas domas būtu savādākas, ja spēlētu citā komandā, bet tagad domāju turpināt spēlēt un mācīties tepat Latvijā.
Nobeiguma vietā
Basketbola speciālisti droši vien karstos strīdos un diskusijās noskaidrotu šādas basketbolistu migrācijas plusus un mīnusus. Sarunās ar meitenēm nonācām pie secinājuma, ka pēdējos gados sportistu aizceļošana (vismaz uz laiku) pieņemas spēkā. Spriediet paši – mūsu valsts izlases U-20 kandidātu pulkā ir desmit meitenes, kas spēlē ASV, un tikai sešas vietējās.
Manas sarunas biedrenes atzīst, ka arī tagad viņām nāk klāt daudz citas jaunās basketbolistes, kuras interesējas par iespējām mācīties un spēlēt ASV. Iespējams, ka viņu pieredze kādām noderēs.
No tīri sadzīviskām lietām visas meitenes uzsvēra, ka viena no galvenajām problēmām ir veselīgas un sportistēm piemērotas pārtikas trūkums. Ja tādu var atrast, tad tā maksā krietni dārgāk. Par ēšanu ir dažādi stāsti, dažās mācību iestādēs ēšana ir uz vietas, citur tev dod karti – ēd, kur gribi. Ja gribi ēst daudzpusīgi, tad vecākiem ir jāpalīdz. Meitenes gan teic, ka augstskolās atļauts arī nedaudz piestrādāt un nopelnīt sev kabatas naudu, bet tas nedrīkst traucēt ne mācībām, ne treniņiem un sacensībām. Dažas meitenes strādā kafejnīcā, veic citus darbiņus. Piemēram, Anete pati nopelnījusi apdrošināšanas naudu – aptuveni 1000 dolāru (570 lati)
-, kuru augstskola nesedz.
Par lielāko plusu meitenes atzīst, ka Latvijā nav iespējams tik vienkārši apvienot mācības un sportu, jo ASV koledžās un universitātēs viss – dzīvošana, studijas, sporta bāzes – atrodas vienkopus. Rīgā citreiz stundām ilgi jābrauc no vienas vietas uz otru un miegam paliek pavisam maz laika. Tāpat problemātiski junioru gados ir atrast labu komandu, ja gribi progresēt un ar vēlāk pievienoties kādai spēcīgai pieaugušo komandai.
Ja Latvijas augstskolu sporta dzīvē nekas būtiski nemainīsies, šāda sportistu migrācija visdažādākajos sporta veidos tikai pieņemsies spēkā.
Sekmes mācībās un sportā!
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
