Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ar lauriem un asarām

Savstarpēji apsveikumi ar veiksmīgiem startiem vienā sēdes daļā un kritisku repliku šautras nākamajā dienā — tik atšķirīgos noskaņojumos Latvijas Basketbola savienības Treneru komisija vasaras beigās vētīja sešu jaunatnes izlašu startus 2012. gada Eiropas čempionātos. Pozitīvās ziņas — trīs puišu komandas kopā sasniegušas labāko rezultātu (mazāko vietu sumu) kopš 2005. gada, kad Eiropā sāka izmantot pašreizējo sacensību sistēmu, un U-16 meiteņu izlase izcīnījusi 3. vietu Eiropas čempionāta B līgā, iegūstot tiesības pēc četru gadu pārtraukuma atgriezties labākajā sabiedrībā. Sliktās ziņas — U-18 meiteņu komanda B līgā palika devītajā vietā, bet U-20 izlase izkrita no A līgas.

Jaunatnes sacensību statuss un iepriekšējā pieredze ar tajos plūkto lauru un saņemto pērienu patieso vērtību mudina izvairīties no krasiem vērtējumiem. Par uzvarām nav sajūsmā jāplaukšķina, par zaudējumiem nav izmisumā jālauza rokas, jo patiesībā — veiksmīga vai neveiksmīga — šī vasara bijusi tikai viena lappuse jauno censoņu sportiskajā biogrāfijā. Tiesa, gūtās mācības jāliek aiz auss un aiz konkrētām uzvarām vai zaudējumiem konkrētajās spēlēs jāspēj saskatīt tendences, kas ir gana raibas. Kā visa Latvijas basketbola dzīve pēckrīzes liesajos laikos.

U-20 IZLASE: LĪDERU VIETAS TUKŠAS NEPALIEK

No Eiropas U-20 čempionāta Slovēnijā Latvijas komanda atbrauca mājās ar labāko sasniegumu šo turnīru vēsturē — sesto vietu. „Profesionāla attieksme, motivācija, cīņasspars — ar šīm lietām viss bija kārtībā. Trūka garu centra spēlētāju, bet spēļu laikā mēs to padarījām par plusu, liekot pretiniekiem pielāgoties mūsu stilam. Cik bija spēka, tik izdarījām,” galvenais treneris Roberts Štelmahers bija apmierināts ar savu debiju jaunatnes čempionātā.

Patiesībā gāja labāk, nekā izskatījās. Deviņdesmit otrie — 1992. gadā dzimušie puiši pirms diviem gadiem izcīnīja bronzu U-18 čempionātā un pērn rūdījās pasaules U-19 meistarsacīkstēs, bet šogad no līderu kvarteta bija izravēti trīs(!) spēlētāji. Dāvis Bertāns nevarēja ignorēt savu maizes devēju — Belgradas Partizan vadītāju — vēlmi, lai jaunais talants vasarā spēlētu tikai vienā izlasē, bet pirmās izvēles tiesības, protams, piederēja valstsvienības vadītājam Ainaram Bagatskim. Edmunds Dukulis jau laikus paziņoja, ka dodas studēt uz Ameriku. Visbeidzot divas(!) dienas pirms U-20 čempionāta uz lielo izlasi tika izsaukts Kaspars Vecvagars. Pats Štelmahers pie komandas stūres jūnija vidū aizstāja darbā uz Ukrainu pēkšņi aizbraukušo Agri Galvanovski un spēlētājus iepazina tikai trīs nedēļas ilgajā treniņprocesā. Dažas dienas pirms došanās uz Slovēniju latvieši divās pārbaudes spēlēs sacentās ar Lietuvas izlasi un saņēma sāpīgus pērienus. Uz šā fona piebilde, ka U-20 čempionātā šogad no A līgas ārā neviena komanda nekrīt, pirms čempionāta skanēja īsti vietā.

Taču realitāte apgāza reālistu prognozes. Nespēlējot vieniem līderiem, pieteicās citi. Gan atlētiskais divmetrinieks Jānis Timma, kurš Liepājas Lauvās Agra Galvanovska vadībā nospēlētā gada laikā no bezatbildīga trīnīšu mētātāja izaudzis par vispusīgu spēlētāju. Gan Itālijā jau divas sezonas rūdītais spēka uzbrucējs Ojārs Siliņš. Gan vieglprātīgi talantīgais snaiperis Artūrs Bricis. Gan prātīgais saspēles vadītājs Mārcis Vītols, kurš bez kompleksiem pārņēma Vecvagaram rezervēto saspēles vadītāja vietu. Gan enerģiskais uzbrucējs Arnolds Helmanis. Galu galā latvieši uzvarēja četrās spēlēs no deviņām, tajā skaitā pārspējot nākamos čempionus lietuviešus (78:75).

Trīs no nosauktajiem sezonu bija pavadījuši Liepājas Lauvās, kuru ieguldījums jauno talantu rūdīšanā pēdējā laikā bijis nepārvērtējams (gadu iepriekš Galvanovska vadībā iezaigojās Mareka Mejera un Mārtiņa Meiera talants). Taču labu vārdu pelnījuši arī citi LBL klubi, jo Mārcis Vītols nebūtu palicis lielajā basketbolā, ja nebūtu Latvijas Universitātes piedāvāto iespēju, bet Dāvim Čoderam noderēja spēlēšana Jūrmalas komandā. Katrā ziņā LBL dalībnieku loka paplašināšanās sagādā augsni cerībām, ka vismaz motivētie talanti bez iespējas spēlēt un attīstīt savus talantus nepaliks. Jācer, patīkamā tendence turpināsies arī nākamajā sezonā, vairākiem spēlētājiem atsaucoties jauniem izaicinājumiem augstākos plauktos (Timma — Ventspilī, Vecvagars — Panevēžā).

U-18 IZLASE: SVEICIENS SKEPTIĶIEM

Īsā bilance: pirms diviem gadiem deviņdesmit ceturtie U-16 čempionātā knapi izglābās no izkrišanas uz B līgu, bet šovasar ne galvenais treneris Guntis Endzels, ne spēlētāji neslēpa sarūgtinājumu par zaudējumu ceturtdaļfinālā un netikšanu uz pasaules čempionātu. Sestā vieta šoreiz tika komentēta ar piebildi — tikai sestā

Basketbolā, protams, gadās visādi brīnumi, taču šis ir stāsts nevis par veiksmīgām sakritībām, bet par laikus pieņemtiem pareiziem lēmumiem, ieguldīto darbu un likumsakarīgu rezultātu.

Pērnvasar, kad parādījās iespēja Eiropas U-18 čempionātu sarīkot Latvijā un Lietuvā, Latvijas Basketbola savienības diagnoze mūsu komandas izredzēm nebija necik optimistiska, un bija skaidrs, ka uz situācijas uzlabošanos pašplūsmā nav ko cerēt. Tā pamazām nobrieda ideja par U-18 izlases darbošanos visā sezonas garumā OKartes Basketbola akadēmijas paspārnē, nedēļu nogalēs pulcējoties uz koptreniņiem Rīgā un piedaloties LBL pirmās divīzijas čempionātos. Skeptiķu un kritiķu netrūka (puišiem draud pārslodze, cietīs mācības, tiek izjauktas sporta skolu komandas, augstākās līgas līmenis ir pārāk augsts un smagie zaudējumi radīs smagas psiholoģiskās sekas), projekta aizstāvji bija mazākumā.

Par laimi, demokrātiskās procedūras — vairākums uzvar, jo tas ir vairākums — sportā nav spēkā. Racionālākie argumenti tika atspēkoti, limitējot izlases dalībnieku spēlēšanu Jaunatnes līgā un uzturot dialogus ar puišu treneriem. Citus izkliedēja darba procesā. LBL čempionātā U-18 izlase patiešām nekādus kalnus negāza, taču, izspēlējušies ar pieaugušajiem, meistari juniori Eiropas čempionātā vairs neraustījās no fizisko briedumu agrāk sasniegušajiem frančiem, turkiem un slovēņiem. Koptreniņos un arī individuālajās nodarbības no rītiem pirms skolas slīpējās spēlētāju individuālā meistarība. Turklāt iespēja sezonas garumā izvētīt gandrīz 30 kandidātus trenerim Guntim Endzelam palīdzēja izraudzīties ne tikai sportiski labākos, bet arī cilvēcīgi savietojamos spēlētājus, nodrošinot lielisku mikroklimatu.

Eiropas čempionātā Liepājā Latvijas komanda parādīja labu komandas basketbolu, taču iespīdējās arī pa potenciālai zvaigznei — 211 cm garais centrs Iļja Gromovs, uzbrucējs Ivars Žvīgurs, aizsargs Dāvis Geks… Ja ceturtdaļfināls ar Lietuvas komandu nenotiktu Viļņā, ļoti iespējams, rezultāts būtu krietni labāks par 53:65 un nākamgad komanda varētu posties uz pasaules U-19 čempionātu. Taču nekāda traģēdija nav notikusi arī zaudējot.

„Padsmitnieka vecumā nedrīkst spēlētājus dalīt perspektīvajos un neperspektīvajos. Katram ir izredzes labi spēlēt, vajag tikai strādāt,” Endzels uzsver, ka ieguldījumiem dividenžu sadales laiks vēl priekšā. Gandrīz visi U-18 izlases dalībnieki ir pie vietas LBL komandās — raudzīsim, kāds būs turpinājums. Bet pirmo panākumu iespaidā OKartes akadēmija turpinās darboties arī 2013. gada sezonā, pārņemot rūpi par 1995. gadā dzimušo puišu komandu.

U-16 IZLASE: PIRMĀ PIEREDZE CAUR PUNIEM

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šoreiz arī visjaunākā komanda Eiropā startēja ar pērn iegūtu pieredzi pūrā — Eiropas Jaunatnes olimpiādē Trabzonā latvieši izcīnīja piekto vietu. Toties 2012. gada janvārī prestižā 12 komandu turnīrā Turcijā mūsējie palika priekšpēdējie, noskandinot trauksmes zvanu.

Patiesībā bažas U-16 izlašu sakarā Latvijas basketbolā ir ierasta lieta. Pirmkārt, ziemeļnieku gēni paredz pakāpenisku organisma nobriešanu, tāpēc basketbola laukumā mūsējie uz stalto dienvidnieku fona bieži izskatās pēc puišeļiem un atlētiskā cīņā uzvarēt izredžu ir maz. Otrkārt, paknapā rocība nedod iespēju regulāri rūdīties mačos ar vienaudžiem citās Eiropas malās un puišiem elementāri trūkst augsta līmeņa spēļu pieredzes (šai ziņā 2012. gada komanda bija patīkams izņēmums). Visbeidzot izlasnieku lielākā daļa Jaunatnes līgā savās komandās jūtas kā līderi, un, kopā sanākot, vajadzīgs laiks un pacietība, līdz tiek sadalītas lomas un izveidojas vienota komanda.

U-16 izlasē spēlēja septiņu sporta skolu pārstāvji, apliecinot, ka produktīvi strādājošu puišu basketbola centru Latvijā ir gana daudz. Zīmīgi arī, ka komandas līderi gandrīz katrā mačā mainījās, norādot, ka talanti mums ir, taču neviens no viņiem nav tik spilgts kā, piemēram, horvātu zvaigzne Saričs, kurš 18 gados jau izspēlējies visās izlasēs, nacionālo valstsvienību ieskaitot. Pat ar nepacietību no Spānijas mājās gaidītais Rinalds Mālmanis (puisis gadu nospēlējis lielkluba Caja Laboral jaunatnes komandā) izcēlās ar atsevišķām efektīvām darbībām dažās spēlēs, bet kopumā iespaids bija raksturojams īsi — potenciāls ir, bet darba priekšā ļoti daudz.

Grupas turnīru Ventspilī latvieši aizvadīja, vairāk cīnoties, nekā spēlējot, bet pēdējā kārtā ar 66:59 pārspēja iepriekš pie favorītiem pieskaitīto Krievijas kadetu izlasi un iekļuva pirmajā divpadsmitniekā. Turpinājumā tika pieveikti nākamie čempioni turki (77:68), tomēr augstāk par 10. vietu tikt neizdevās. „Veiksme šajā turnīrā nebija mūsu pusē. Vairākās spēlēs zaudējām ar minimālu starpību, tāpēc par desmito vietu Eiropā nav jāsarkst. Ir visi priekšnoteikumi, lai pēc diviem gadiem U-18 čempionātā spēlētu labāk. Taču paši no sevis tie nepiepildīsies — būs jāstrādā,” uzsver galvenais treneris Gints Fogels.

U-16 meitenes: caur asarām uz virslīgu

U-16 meiteņu izlase uz Eiropas čempionāta B līgas turnīru Tallinā devās kā favorīte. Sešām spēlētājām jau bija pērn iegūtās trešās vietas pieredze, visas šogad bija spēlējušas Latvijas Sieviešu līgā. Divas līderes — Kate Krēsliņa un Kitija Laksa — bija pat iesaistītas pieaugušo valstsvienības treniņos, un galvenais treneris Aigars Nerips neslēpa patīkamo pārsteigumu par to, ka jaunkundzes spēles situācijās ne par mata tiesu neatpalika no pieredzējušākām partnerēm.

Tā kā Eiropas čempionāta reglaments šogad bija mainīts un ceļazīmes uz A līgu pienācās trim labākajām komandām, Latvijas izlases izredzes sasniegt mērķi izskatījās nesatricināmas. Diemžēl varenība izrādījās trausla. Jau ceturtajā spēlē smagā savainojumā — ceļgala krustenisko saišu plīsums — iedzīvojās Krēsliņa, turnīra gaitā vecu vainu atsvaidzināja Laksa, un izšķirošajos mačos galvenajai trenerei Mudītei Zanderei nācās iztikt bez līderēm, priekšplānā izvirzot kolektīva spēku un iepriekš otrā plāna lomās palikušo spēlētāju meistarību un raksturus.

Izslēgšanas turnīrs tika slacīts gan prieka, gan bēdu asarām, sagādājot lielus pārdzīvojumus kā komandai, tā arī līdzi atbraukušajam līdzjutēju pulciņam. Ceturtdaļfinālā ar Ukrainu minimālu pārsvaru (54:52) nodrošināja Beātes Markānes precīzs tālmetiens no astoņu metu distances dažas sekundes pirms beigām. Pusfinālā ar Bulgāriju uzvaras gaviles pēdējā sekundē aprāva kļūda aizsardzībā (52:53). Mačā par trešo vietu ar Portugāli basketbola kvalitāti raksturo pamatlaikā sasniegtais rezultāts 32:32. Par laimi, pagarinājumā aukstasinīgākas bija latvietes — 42:35. Mērķis sasniegts, un labi, ka tā. Trīs no Tallinā spēlējušajām meitenēm nākamgad varēs baudīt savu panākumu augļus, pašas spēlējot A līgas turnīrā.

U-18 UN U-20 IZLASES: PROGNOZĒTI NEGAIDĪTAS NEVEIKSMES

Kadetu izlases atgriešanās Eiropas čempionāta A līgā izglāba meiteņu „frakcijas” reputāciju un statusu, jo Latvija vismaz vienā vecumu grupā Eiropas čempionāta A līgā būs pārstāvēta arī nākamgad. Diemžēl citās grupās klājas sliktāk — U-18 izlasei neizdevās izpildīt uzdevumu iekļūt B līgas pirmajā trijniekā, bet U-20 grupā, kurā latvietes pēdējos astoņos gados trīs reizes izcīnījušas Eiropas bronzas medaļas, pirmo reizi nācās šķirties no augstākās sabiedrības.

Par to, ka pie sieviešu valstsvienības panākumu rožainos toņos iekrāsotās debess briest melni mākoņi, pazīmju netrūka arī iepriekš. 1992./1993. gadā dzimušās meitenes pēc kārtas izkrita no A līgas gan U-16, gan U-18 konkurencē, turklāt, gadiem ritot, jau tā šaurais talantu pulciņš kļuva vēl šaurāks. Šo procesu var skaidrot ar demogrāfisko krīzi, kas Latviju piemeklēja neatkarības rītausmas gados (mazāk dzimušu bērnu — potenciāli mazāk talantu). Varēja meklēt vainu konkrēto spēlētāju raksturu īpatnībās vai konkrēto treneru neizdarībās. Varēja vainot ekonomisko krīzi, kas jau tā trūcīgos apstākļos strādājošās LSBL komandas padarīja vēl trūcīgākas, atņemot jaunajām basketbolistēm iespējas un stimulus ar nopietnu darbu veiksmīgi pievārēt grūto pāreju no juniorēm uz pieaugušo basketbolu. Taču objektīvo iemeslu uzskaitīšana talantu skaitu nevairo. Galu galā LBS Treneru komisija ziemā pieņēma lēmumu ierobežotos resursus koncentrēt vienās — galvenā trenera Ainara Čukstes — rokās, tikpat kā ar vienu sastāvu startējot abos turnīros.

Tagad, kad U-18 izlase B līgā finišējusi tikai devītajā vietā, bet U-20 izlase A līgā palikusi priekšpēdējā, ir liels kārdinājums atzīt, ka lēmums bijis neveiksmīgs. Un advokātiem nav ko iebilst, jo sportā rezultātam joprojām ir primāra nozīme. Taču cits skats paveras, ja lūko patīt filmu atpakaļ un saskatīt kādu sakarīgu alternatīvu, kam pavasarī tika paiets garām. Nekas nesanāk, jo nav iespējams nosaukt labas spēlētājas, kuras izlašu apvienošanas dēļ tika ignorētas (izņemot divas ASV augstskolu studentes, kuru līdzdalību Eiropas čempionātā padarīja neiespējamu FIBA Europe lēmums šajā vecuma grupā turnīru rīkot vasaras beigās, nevis sākumā, kā noticis līdz šim). Savukārt abu komandu liktenis turnīros varēja sagriezties arī pilnīgi citādi, ja, piemēram, centra spēlētāja Rūta Veidere pirms U-18 izlases izšķirošā mača nesavainotu potīti, izšķirošos brīžos grozā iekristu daži soda metieni, bet U-20 turnīrā konkurenti lietuvieši un baltkrievi savstarpējo maču nesarunātu tā, lai mūsējās atstātu aiz apmales pat ar visu uzvaru.

Attaisnojumu meklēšana sportā gan ir nepateicīga lieta. Kādreizējās sieviešu valstsvienības galvenais treneris Aivars Vīnbergs, analizēdams kolēģa veikumu, norādīja, ka katrā neveiksmīgā situācijā treneris tomēr varot atrast kādu knifiņu, kas maina spēles gaitu, liekot noprast, ka ne visai bagātos resursus varēja izmantot arī lietderīgāk. Tāpat Vīnbergs neslēpj skepsi par pēdējos gados ieviesto basketbola talantu koncentrēšanu TTT Rīga sistēmā strādājošo treneru rokās. Pēdējā argumentā visticamāk slēpjas arī kāds racionāls grauds. Tik nelaime tā, ka no runām vien situācija nemainīsies, bet citas LSBL komandas labākajā gadījumā var piedāvāt iespēju uzspēlēt, kamēr treniņu procesa intensitāte ir tālu no tās, kas būtu ne tikai vēlama, bet pat obligāta, ja spēlētāja vēlas attīstīt profesionāles karjeru. TTT Rīga sistēma nestrādā ideāli, bet vismaz strādā.

„Talantu pārbagātības nav, bet dažas spēlētājas valstsvienības treniņos nākamgad tiks iesaistītas,” Aigars Nerips, par spīti komandu neveiksmēm, saskata potenciāli labas spēlētājas, kuras var noderēt Latvijas galvenās komandas atjaunināšanās procesā. Turklāt laime nelaimē — deviņām U-20 čempionāta neveiksminiecēm ir iespēja ne tikai nākamgad atgriezties A līgā, bet vēl pēc gada arī pašām tajā uzspēlēt.

Tāda nu reiz ir Latvijas sieviešu basketbola saimniecības realitāte — spēlējošo meiteņu kopskaits it kā nav mazs, taču tikai neliela daļa sapņo par nopietnu profesionālo karjeru un vēl mazāka daļiņa tai apzināti gatavojas. Taču basketbolā starp talantu kvantitāti un kvalitāti saikne ir pastarpināta. Dažas nākotnes zvaigznītes ir saskatāmas pat trūcīgajos gadagājumos — tas arī galvenais.