Atkal pieprasīts
Maija pirmās nedēļas sanākušas ļoti karstas. „Divi treniņi dienā vajadzīgi gan meitenēm, gan puišiem. Vajadzēs sakombinēties tā, lai neviena komanda neciestu,” Ainars Zvirgzdiņš negrasās laist vaļā kādu no diviem sportiskajiem zaķiem, kas sākuši cilpot dažādos virzienos. Viņa vadītā vīriešu komanda Jūrmala/Fēnikss, daudziem (zināmā mērā arī pašiem!) par brīnumu, aizcīnījusies līdz Aldaris Latvijas Basketbola līgas pusfinālam, pagarinot sezonu un pirmo reizi reāli pretendējot uz valsts čempionāta medaļām. Savukārt sieviešu valstsvienība, kuras galvenā trenera postenī 55 gadus vecais jūrmalnieks atgriezies pēc piecu gadu pārtraukuma, sāk gatavoties jūnijā paredzētajam Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīram. „Šo to izlasei noderīgu jau esmu pārbaudījis Jūrmalas vīru komandā,” Zvirgzdiņš norāda, ka modernajā basketbolā robeža starp sieviešu un vīriešu spēli kļūst aizvien nosacītāka un tēlaini ieskicē kādu no savas taktiskās koncepcijas epizodēm. Izklausās pārliecinoši — kā vienmēr.
TRĪS LABIE GADI
Ar trenera Zvirzgdiņa vārdu saistās Latvijas sieviešu valstsvienības augstākie sasniegumi atjaunotās neatkarības gados. Ceturtā vieta Eiropas čempionātā 2007. gadā, devītā vieta Pekinas olimpiskajā turnīrā, desmit uzvaru sērija 2009. gada vasaras sākumā, ko pārtrauca dramatiskā neveiksme Eiropas čempionāta ceturtdaļfināla spēlē ar Krievijas izlasi pārpildītajā Arēnā Rīga… Kopš Rīgas TTT ziedu laikiem latvietes Eiropas hierarhijā tik augstu nebija tikušas. Tomēr paši skaistākie sapņi — par medaļām — palika nepiepildīti, un Zvirgzdiņa ēra sieviešu valstsvienībā spēji aprāvās ar paziņojumu par atkāpšanos no amata pēc pagarinājumā piedzīvotā zaudējuma Itālijas izlasei, kas latvietēm aizšķērsoja ceļu uz pasaules čempionātu.
„Kaut kas laikam manī bija salūzis,” tagad par piecus gadus senajiem notikumiem Zvirzgdiņš runā analītiski mierīgi, neslēpjot, ka pats savu tābrīža rīcību neuzskata par labāko izvēli. „Gribēju sasniegt ļoti daudz un, ja reiz nebiju izdarījis, uzskatīju, ka jāiet prom. Bija liela spriedze, emocijas, sabiedrības cerību spiediens… Iespējams, bija vajadzīgs taimauts — kā spēles laikā. Nesteigties ar lēmumu, ieturēt pauzi. Varbūt mēneša laikā viss būtu sakārtojies. Bet sanāca, kā sanāca.”
Interesanti, ka toreiz uz ziņu par Zvirgzdiņa demisiju reakcija bija ļoti dažāda. Dažāda līmeņa eksperti ar TTT zelta laiku veterānēm priekšgalā ņēmās uzskaitīt trūkumus komandas spēlē. Dažas spēlētājas publiski klusēja, acīs ļaujot izlasīt atvieglojuma sajūtu par šķiršanos no prasīgā un emocionālā trenera. Savukārt valstsvienības līdere Anete Jēkabsone—Žogota, kura allaž uzsvērusi jūrmalnieka ieguldījumu viņas karjeras veiksmīgajā attīstībā, kategoriski paziņoja, ka vismaz kādu laiku valstsvienībā nespēlēs un viņas pauze ilgusi līdz pat šim brīdim.
Pats Zvirgzdiņš gan noliedz, ka toreiz, 2009. gada jūnijā, gaisotne komandā būtu bijusi saspīlēta. „Man bija izveidojies vai varbūt mērķtiecīgi izveidots slikts publiskais tēls, ko, manuprāt, nebiju pelnījis. Protams, dažas spēlētājas bija aizvainotas, ka netika sastāvā. Dažām likās, ka spēles laiks pārāk mazs. Bet kopumā mums bija korektas darba attiecības, normāls darbs un arī labi rezultāti. Bijām tuvu Eiropas TOP komandām. Jā, mums, treneriem, bija arī kļūdas un nepareizi lēmumi, bet tādi gadās jebkuram speciālistam. Taču bija arī daudz uzvaru, un zaudējumus piedzīvojām līdzvērtīgās spēlēs, ieskaitot maču ar Krieviju.”
ATJAUNINĀTA VERSIJA
Uz jautājumu, kas piecu gadu laikā mainījies trenera dzīves uztverē un darba stilā, Zvirgzdiņš vispirms nosauc pieredzi, kas uzkrāta gan Latvijā, gan Krievijā. Arī ezoteriskās gudrības, kas mudina pievērst uzmanību iepriekš ignorētiem aspektiem. Piemēram, valstsvienības treniņu sākšana tieši 2. maijā nav nejaušība, bet gan vairāku apstākļu sakritības diktēts termiņš.
„Labāk zinu, ko drīkstu un ko nedrīkstu atļauties, lai komandā būtu pārliecība, ka darām pareizi. Trenera misija ir palīdzēt spēlētājām atvērties. Jā, esmu stingrs un prasīgs, bet, ja basketboliste maksimāli koncentrējas darbam, nekādas pretenzijas netiek izteiktas. Nedomāju, ka šai ziņā esmu unikāls — tā strādā visi.”
Interesanti, ka Zvirgzdiņš kategoriski noraida popularitāti ieguvušo versiju, ka viņš efektīvāk var darboties otrā trenera postenī, nodarbojoties ar pretinieku izlūkošanu un taktisko risinājumu meklēšanu, savukārt ne vienmēr tiek galā ar galvenajam trenerim uzliktās atbildības nastu un tās izraisīto spriedzi.
„Patiesībā visu laiku ļoti labi sevi kontrolēju un asāk reaģēju tikai gadījumos, kad to prasa situācija. Emocijas lieku lietā, lai laukumā nebūtu vienaldzības un komanda nospēlētu par visiem simts procentiem vai pat vairāk. Arī komunikācija ar tiesnešiem ir normāla prakse visiem treneriem visā pasaulē. Protams, jāzina robeža, kurā brīdī apstāties, kad paklusēt. Bet reizēm trenera nopelnītā tehniskā piezīme palīdz komandai atgūties. Un otrādi: kad jau bijām nodrošinājuši tiesības piedalīties LBL izslēgšanas turnīrā un vairākas spēles izmantoju, lai pārinstalētu sastāvu un iespēlētu jaunos, mierīgi noskatījos, kā komanda zaudē. Bet pēc otrās spēles gan kluba vadība, gan spēlētāji man sāka brukt virsū, ka es esot padevies. Trenera miers ir runga ar diviem galiem.
Labi pazīstu savas komandas un zinu, ko kurā brīdī varu atļauties un kas jāizdara obligāti. Basketbolā svarīgs ir rezultāts, nevis tas, cik skaisti treneris izskatās. Cita lieta tā, ka mierīgi sēdošs Zvirgzdiņš fotogrāfiem vai filmētājiem nav interesants, bet, tiklīdz situācija nokaitējas, kameras ir klāt. Tādus klipus un bildes var sataisīt daudziem treneriem, bet darba kvalitāti parāda rezultāts. Par savējiem man nav jākaunas.”
OTRREIZ KĀPJ UPĒ
2011. gada Eiropas čempionātu Latvijas valstsvienība, kuras kodolu joprojām veidoja Zvirgzdiņa laika spēlētājas, atkal sparīgi sāka, ceturto reizi pēc kārtas iekļuva ceturtdaļfinālā, tomēr izšķirošās spēles aizvadīja neveiksmīgi, finišējot astotajā vietā. 2013. gadā sastāvs jau bija krietni atjaunināts, un jaunais modelis EuroBasket turnīrā Francijā palika bez uzvarām. Grieķu speciālista Džordža Dikeoulaka veikumu Zvirgzdiņš nekomentē un arī par savu kādreizējo palīgu Aigaru Neripu neko nesaka, bet atzīst, ka atgriezties pie sieviešu valstsvienības stūres neesot plānojis. Bet…
„Ar (Basketbola savienības ģenerālsekretāru Edgaru) Šnepu un (LBS nacionālo izlašu direktoru Māri) Jučmani runājām par situāciju Latvijas un Eiropas basketbolā. Jau biju piekritis Ainara Bagatska piedāvājumam palīdzēt vīriešu izlasē un par sieviešu komandu nemaz nedomāju. Bet kad sarunā tika aizskarta šī stīga…
Nevaru to īsti loģiski izskaidrot, bet savulaik man bija apmēram tāda doma — Latvijas komandai jātiek uz olimpiskajām spēlēm eksotiskās vietās. Kā Pekina, Riodežaneiro, kur spēles risināsies 2016. gadā. Londonas šajā sarakstā nebija. Tiesa, dzīve iegriezās tā, ka pats tur nokļuvu kā Krievijas izlases galvenā trenera palīgs. Jau toreiz, 2012. gadā, bija piedāvājums atgriezties Latvijas izlasē, bet, tā kā jau biju solījis palīdzēt Borisam Sokolovskim, nācās atteikties. Tagad, kad piedāvāja vēlreiz, atteikties nevarēju.”
2007. gadā Zvirgzdiņš no priekštečiem mantojumā saņēma jau iespēlētu valstsvienības kodolu ar Eiropas labākajos klubos rūdītām spēlētājām, kuras bija izcīnījušas 6. vietu iepriekšējā Eiropas čempionātā. 2014. gadā valstsvienībā turpinās sarežģītais paaudžu maiņas process, un latviešu koloniju Eirolīgā lielākoties veido izlasei jau atteikušās pieredzējušās basketbolistes. Vai olimpiskā mērķa izvirzīšanai ir reāls pamats?
„Paaudžu maiņa notiek ne tikai Latvijas valstsvienībā — arī visā Eiropas sieviešu basketbolā. Spēku samēri izlīdzinās, augstāk tiek tās komandas, kuras labāk sagatavojušās konkrētajam turnīram. Protams, patlaban runāt par Rio nav lielas jēgas. Vispirms veiksmīgi jānospēlē kvalifikācijas turnīrā, kas parādīs mūsu reālo līmeni. Ja netiksim uz finālturnīru, tas nozīmēs, ka kaut kas nav kārtībā visā sistēmā un viena vai divas spilgta līdere neko neglābs. Bet, ja izcīnīsim ceļazīmi uz finālturnīru, neizslēdzu, ka palīgā var nākt arī kāda pieredzējusī basketboliste — Anete (Jēkabsone—Žogota), Zane (Tamane). Iepriekš neko zīlēt gan nav vērts. Pēc gada būs citas darba vietas, citas emocijas, cits veselības stāvoklis…”
Pirms pieciem gadiem valstsvienības kodolu veidoja ārzemju klubos spēlējušās basketbolistes, tagad kandidātu sarakstā lielākoties ir Latvijas labāko klubu pārstāves ar ierobežotu starptautisko cīņu pieredzi.
„Toreiz gandrīz visos posteņos bija izteiktas līderes, un spēlētājas, kuras bija tuvu līderēm. Tagad situācija nešķiet tik laba. Kopīgs ar 2007. gadu ir tas, ka atkal ir pietiekami daudz spēlētāju, kuras beigušas ASV augstskolas. Viņas ir pārliecinātākas, motivētākas, mērķtiecīgākas par meitenēm, kuras spēlējušas tikai Latvijā.
Taču kopumā situācija ir pietiekami cerīga. Latvijas čempionāta finālspēlēs labi izskatās Baiba Eglīte, Kristīne Silarāja, Liene Priede, arī Zane Jākobsone. Plus ārzemēs spēlējušās Ieva Krastiņa un Dita Liepkalne. Žēl, ka savainojuma dēļ izlasei atteica Kristīne Kārkliņa, toties beidzot pilnībā sevi varēs parādīt Elīna Babkina. Kopā ar pieredzējušo Zani Eglīti viņas saspēles vadītājas postenī var būt ļoti labs tandēms, kas cita citu papildina,” Zvirgzdiņš ieskicē valstsvienības jaunā modeļa ārējās līnijas kodolu. Un ņemas aizstāvēt centra spēlētāju Aiju Brumermani, kurai Latvijas finālsērijas laikā līdzjutēji pārmeta nepārliecinošu statistiku. „Aija vienmēr bijusi labāka melnā darba darītāja nekā uzbrukumu noslēdzēja. Man svarīgāk šķiet tas, cik labi viņa strādā aizsardzībā, un redzu, ka savu darbu viņa padara.”
TAPS JAUNS MODELIS
Kandidātu sarakstā iekļautas 20 spēlētājas, tomēr treniņos iesaistīto spēlētāju loks drīz sarukšot.
„Lai darbs būtu efektīvāks, pēc iespējas vairāk laika jāvelta tieši pamatsastāvam. Lai būtu labs komandas gars, nevis izmisīga cīņa par vietu sastāvā. Lai nav intrigu, nevajadzīgu asumu. Mierīgā gaisotnē gatavosimies, lai vislabākajā formā būtu 8. jūnijā, kad paredzēta pirmā oficiālā spēle ar Portugāles izlasi.”
No 2009. gada sastāva valstsvienībā šogad spēlēs tikai trīs basketbolistes — Elīna Babkina, Zane Eglīte un Aija Putniņa. Iepriekšējā sadarbība būs pluss vai mīnuss?
„Pluss tādā ziņā, ka Elīna un Aija uzkrājušas pieredzi, spēlējušas labos klubos. Tagad viņām jābūt līderēm, ap kurām veidošu komandas spēles sistēmas. Bet pieci gadi ietekmējuši ne tikai viņas. Basketbols attīstās, mainās arī mans redzējums, taktiskā koncepcija, darba metodes. Arī sastāvs ir savādāks, un spēles stils jāpieskaņo konkrēto spēlētāju meistarības īpatnībām. Jāizmanto tas, kas labāk strādā. Treniņprocess būs savādāks, un meitenes pēc tam varēs vērtēt — kas patika un kas nepatika.”
Eiropas basketbolā vērojamā aizsardzības dominēšana pār uzbrukumu sieviešu spēlēs izpaužas pat spilgtāk nekā vīru sacensībās, izvirzot savas prasības komandu komplektēšanai un sagatavošanai. Treneris Zvirgzdiņš piekrīt, ka skatāmībai un, iespējams, arī basketbola popularitātei par labu tas nenāk. Taču mode var nepatikt, bet tās tendencēm jāseko — lai neatpaliktu no dzīves un konkurentēm.
„Basketbols kļūst aizvien garāks, atlētiskāks, agresīvāks. Tā spēlē daudzas komandas, arī mūsu pretinieces — Itālijas, Portugāles un Igaunijas vienības. Gan spēlētāju atlētisms, gan pretinieku izlūkošana jeb skautings ļoti palīdz aizsardzībai. Garās kombinācijas vairs neiet cauri, jo pretinieces labi zina, kas tiks darīts, un laikus veic pretpasākumus. Efektīvākas ir īsās sadarbības un improvizācijas. Tāpēc ļoti augstu tiek vērtētas individuāli meistarīgas spēlētājas ar gudrām galvām, gribasspēku, pārliecību, drošsirdību, kuras māk rast nestandarta risinājumus un gūt punktus dažādās situācijās. Iepriekšējā komandas modelī tādas bija gan Anete, kurai kā kreilei bija savas priekšrocības, gan Gunta (Baško), kurai bija ļoti interesanti gājieni. Savi līderi piesakās katrā komandā, un tādus atradīsim arī tagad.”
Latvijā basketbols izsenis dēvēts par prāta spēli, taču praksē ne vienmēr atbilst augstajiem kritērijiem. Cik gudras ir jaunās paaudzes talantu galvas? Pēc šī jautājuma treneris izvairīgi pasmaida, norādīdams, ka priekšstats par meiteņu spēles individuālajām īpatnībām viņam ir, taču daudzas atziņas vēl jāpārbauda praksē.
„Katrai spēlētājai tiks atrasts spēcīgā puse, kas jārealizē. Man patīk universālas spēlētājas, kuras spēj rīkoties atbilstoši situācijai. Savukārt komandā jābūt iestrādātām sistēmām — atkarībā no tā, kā veidojas spēles situācija, katrai jāzina, kas darāms. Viens no treniņos veicamajiem uzdevumiem būs lomu sadale komandā — kuras būs potenciālās uzbrukumu līderes, bet kuras, piemēram, cementēs aizsardzību. Sava vieta noteikti būs melnā darba darītājām — agresīvām, bezbailīgām cīnītājām. Ja kādā brīdī neiet uzbrukums, jābūt iespējai ieķerties aizsardzībā, lai nepalaistu pretinieces tālu prom, dotu līderēm atelpu. Tā esmu centies veidot visas savas komandas. Spēlētājiem tas jāsaprot. Piemēram, sezonas sākumā Jūrmalā visi gribēja uzbrukt un gūt punktus, bet sezonas laikā panācām, ka katrs saprot savas funkcijas laukumā, un komandas rezultāti parādīja, kam bijusi taisnība.”
JŪRMALA UZLĀDĒJUSI BATERIJAS
Jūrmala/Fēnikssiekļūšana Latvijas labāko komandu četriniekā, Aldaris LBL pamatturnīrā uzvarot čempionvienību VEF Rīga un ceturtdaļfināla sērijā pārspējot pieredzējušo Valmieru, ir viens no 2014. gada basketbola sazonas intriģējošākajiem notikumiem, kas, ko tur slēpt, pamatīgi uzspodrinājis arī trenera Zvirzgdiņa reputāciju, novēršot uzmanību no pēdējos gados piedzīvotajiem dramatiskajiem pavērsieniem.
2010. gada pavasarī LSBL finālsērijas laikā viņš tika atbrīvots no SK „Cēsis” galvenā trenera pienākumiem pēc visai ekstravaganta apvainojuma — pirms spēles esot slepus saticies ar pretinieču komandas galveno treneri… 2011. gada sezonas vidū Zvirgzdiņš tika uzaicināts vadīt Basketbola klubu Valmiera, ar kuru veiksmīgi cīnījās pret galvenajiem favorītiem, tomēr finišā augstāk par piekto vietu netika. Nākamās sezonas pirmo pusi Valmiera aizvadīja veiksmīgi, bet snieguma pasliktināšanās izprovocēja vadību uz radikālu rīcību — zaudējums studentu komandai „Turība” Zvirgzdiņam kļuva par pēdējo… Sekoja konsultanta funkcijas komandā Barons Kvartāls un otrā trenera amats Krievijas olimpiskajā izlasē, kuras 4. vietu Londonas spēlēs priekšniecība traktēja kā neveiksmi, uzsakot darbu visam treneru kolektīvam. 2013. gada sezonu Zvirgzdiņš sāka kā Krievijas sieviešu premjerlīgas komandas Rostov galvenais treneris, kas tabulā ieņēma finansiālajām iespējām atbilstošo priekšpēdējo vietu, un pavasari treneris sagaidīja Latvijā…
„Katrai situācijai ir savi iemesli un cēloņi. Cēsis pat negribas atcerēties — tas bija absurds! Valmierā ar ierobežotu sastāvu samērā labi spēlējām, bet sezonas vidū līderis Ernests Kalve aizbrauca uz ārzemēm, gadījās daži zaudējumi un kluba vadībai uzreiz recepte bija rokā — treneris vainīgs. Krievijas izlases ceturtā vieta Londonā, ņemot vērā apstākļus, bija augstākais, ko varējām sasniegt. Varēja būt vēl sliktāk, ja ceturtdaļfinālā pret turcietēm beigās nebūtu nostrādājusi manis ieteiktā aizsardzības sistēma. Rostovas komanda ne finansiāli, ne organizatoriski nebija gatava premjerlīgas līmenim. Kas bijis — bijis, bet pēc tik ilgas prombūtnes labprāt paliku mājās. Darbs ar pusprofesionālu komandu šķita labs izaicinājums.”
2011. gada rudenī Aldaris LBL debitējusī komanda Jūrmala/Fēnikss pirmajās divās sezonās nekādus brīnumus nebija sastrādājusi — septītā un astotā vieta. Pirms šīs sezonas komandu atstāja vairāki iepriekšējo sezonu līderi, un runā, ka pirmajā treniņā, redzot ierindā nostājušos spēlētājus, jaunais galvenais treneris Zvirgzdiņš menedžerim esot apvaicājies, kad tad atnākšot arī centri… Sezonas pirmajā daļā jūrmalnieki spēlēja kā pēc grafika: divi zaudējumi — divas uzvaras — divi zaudējumi utt. Līdz treniņos drillēto vingrinājumu efekts ar spēles sistēmu saslēdzies vienotā spēles zīmējumā un Jūrmalas pusprofesionāļiem izdevusies deviņu uzvaru sērija, kas šosezon LBL bijusi pa spēkam vēl tikai Ventspilij.
Vai sezonas sākumā trenerim kas tāds rādījies plānos vai vismaz sapņos?
„Pirms sezonas bija runa par komandas progresu. Ka pakāpeniski jāuzlabo sniegums. Ka jāuzvar tie, kuri jāuzvar, bet stiprajiem nedrīkstam zaudēt ar skaļu blīkšķi. Bija vīzija — ja labi ies, pacīnīsimies par vietu izslēgšanas turnīrā. Izdevās un pat vēl vairāk. Pirms ceturtdaļfināla sērijas ar Valmieru izanalizējām pretiniekus, atradām pretlīdzekļus. Plus vēl zvaigznes sakrita — pretiniekiem sākās iekšējās problēmas. Pēc galvenā trenera Vara Krūmiņa atbrīvošanas Valmieras spēlē dienas laikā nekas nevarēja kardināli mainīties, bet spēlētāji kļuva stresaināki. Sāka spēlēt pa vienam, nevis kā komanda, un mums tas palīdzēja. Īpaši aizsardzībā.
Esmu pateicīgs saviem spēlētājiem par izturību. Treniņus cenšos maksimāli pietuvināt spēlēm, tāpēc gadās asumi, pat nesaskaņas. Saskāros ar iepriekš reti piedzīvotu situāciju — četri spēlētāji nāca tikai uz vakara treniņiem, pārējie — trīsreiz nedēļā darbojās pa divām reizēm. Kuri vairāk trenējās, strauji gāja uz augšu, bet vajadzēja samenedžēt tā, lai pārējie nekur tālu neatpaliktu. Izslēgšanas turnīra spēlēm ir sava specifika, un jaunie var neizturēt spriedzi, salūzt. Vajadzīgi vīri, kuri psiholoģiski nedreb — ar stabilu nervu sistēmu un pārliecību. Tā kā, piemēram, Atis Ozols, Jānis Dilevka.
Vēl viens pozitīvais faktors bija tas, ka kluba vadītājs Jānis Drulle ir ļoti pacietīgs cilvēks un palika labvēlīgi noskaņots arī brīžos, kad neveicās. Prata nomierināt spēlētāju pārdzīvojumus un pacietīgi gaidīja rezultātu, nevis pie pirmās neveiksmes meta kādu ārā. Tas viss kopā deva rezultātu. Izveidojās un saglabājās ļoti labs komandas gars, mikroklimats. Spēlētāji vajadzīgajā brīdī spēja savākties arī bez trenera iejaukšanās. Savukārt Aigars Šķēle, Ervīns Jonāts, Uģis Pinete ir atgādinājuši par sevi un, turpinot strādāt, var pretendēt uz spēlēšanu stiprākos klubos. Ja vien Jūrmala pati nekļūs stiprāka.”
Brīdī, kad risinājām sarunu Jūrmala/Fēnikss tuvākā nākotne bija Aldaris LBL bronzas sērija, ko treneris Zvirgzdiņš uzlūkoja reālistiski piesardzīgi: „Pret pieredzējušo Jēkabpili mums daudz argumentu nebūs — ja nu vienīgi paši būsim ļoti veiksmīgi uzbrukumā…” Kā būs ar tālāko?
„Pagaidām man Jūrmala ir vienas sezonas projekts. Profesionālie mērķi ir augstāki, skatīšos, kāda būs situācija, piedāvājumi. Bet klubam noteikti vajadzīgi jauni izaicinājumi — Baltijas līga vai kāds cits starptautisks turnīrs. Lai varētu piesaistīt vismaz dažus vēl labākus spēlētājus, lai būtu vēl konkurētspējīgāki LBL. Tas vairs nav trenera jautājums.”
CERĪBAS ARĪ VĪRIEM
Iespējams, šovasar Zvirgzdiņš ieies Latvijas basketbola vēsturē, kļūdams par pirmo treneri, kurš sezonas laikā strādājis abās valstsvienībās. Vīriešu komandas galvenā trenera Ainara Bagatska piedāvājums nākt par asistentu joprojām ir spēkā, un Ainars uzsver, ka no savas puses neatkāpsies. Vīriem darbs sāksies dažas dienas pēc sieviešu kvalifikācijas turnīra finiša, tātad darbu savienošana ir iespējama.
Vīru izlasē Zvirgzdiņam šis būs otrais nopietnais piegājiens. 2004. un 2005. gadā viņš palīdzēja galvenajam trenerim Kārlim Muižniekam veidot tolaik jauno komandas modeli, kas, šķiet, savas labākās spēles tā arī nenospēlēja. Kāds trenerim šķiet tagadējās jaunās paaudzes potenciāls?
„Negribu salīdzināt dažādas paaudzes, bet redzu, ka ir ļoti talantīgi jaunie spēlētāji. Dāvis Bertāns, Kristaps Porziņģis, Ojārs Sliņš — ir augumi, ir atlētisms, jau ir arī pieredze ļoti labās līgās, kur attīstās cīnītāju mentalitāte. Kopā ar Latvijas pieredzējušajiem spēlētājiem var veidoties ļoti labs — agresīvs, atlētisks — sastāvs, un ticu, ka jābūt labam rezultātam. Neredzu iemesla, kāpēc lai tā nebūtu. Tas jāpanāk meitenēm — lai pēc iespējas vairāk spēlētu labos klubos stipros čempionātos un Eirolīgā vai vismaz Eiropas kausos. Lai pierastu būt līderes. Ja tādas spēlētājas būs, būs arī panākumi.”
Ainars Zvirgzdiņš
Basketbola treneris
Dzimis: 1959. gada 2. martā Sabilē
Dzīvo: Jūrmalā
Strādājis par treneri: sieviešu komandās — RASMS/TTT (1987—1989), BK Jūrmala (1989—1993), Stokholmas JB Knight (Zviedrija; 1995—1996), Stokholmas Alvick (Zviedrija; 1996—1997), TTT Rīga (2000—2001), Maskavas Dinamo (Krievija; 2006—2008), SK Cēsis (2009—2010), Rostov (Krievija; 2012—2013);
vīriešu komandās — LainERS (1993—1995, 1997—1998), Jūrmalas sports (1999—2000), BK Ventspils (2001—2006; otrais treneris), BK Valmiera (2011—2012), Jūrmala/Fēnikss (2013—2014).
Lielākie panākumi: izcīnīts Eiropas kauss (2007), Latvijas čempions (2001., 2009.)
Latvijas sieviešu valstsvienības galvenais treneris no 2007. līdz 2009. gadam. Vadījis komandu 56 spēlēs (31 uzvara, 25 zaudējumi), tai skaitā Eiropas čempionātos (2007. gadā 4. vieta), 2009. gadā 7. vieta) un olimpiskajā turnīrā (2008. gadā 9. vieta)
Vienā spēlē vadījis Latvijas vīriešu valstsvienību (1993)
Bijis otrais treneris Latvijas sieviešu valstsvienībā (2001), Latvijas vīriešu valstsvienībā (2004—2005) un Krievijas sieviešu izlasē (2012)
2008. gadā atzīts par Jūrmalas Gada cilvēku
Ģimenes stāvoklis: precējies, divas meitas
