Basketbola toreadori Arēnā Rīga

Piektdien, 22. februārī, Latvijas vīriešu valstsvienība Arēnā Rīga aizvadīs Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīra priekšpēdējo spēli ar Spānijas izlasi, un tā būs pirmā reize, kad FIBA rangu tabulas otrās vietas īpašnieki viesosies Latvijā. Sagaidot viesus, atskatīsimies pagātnē — līdz pat 1935. gadam, kad tieši ugunīgie spāņi kļuva par latviešu pretiniekiem pirmā Eiropas čempionāta finālspēlē. Toreiz latvieši bija pārāki ar 24:18, pēc tam saule spožāk spīdējusi spāņiem.

GARIE LATVIEŠI PRET UGUNĪGAJIEM SPĀŅIEM

Toreiz, pirms 84 gadiem, Latvijas valstsvienība uz Ženēvu devās ar regulārās cīņās pret Igaunijas un Lietuvas komandām iegūto rūdījumu un vairākās Latvijas Universitātes komandas turnejās pa Centrāleiropu iekrāto pieredzi. Tā liecināja, ka latvieši groza bumbu jau apguvuši pieklājīgā līmenī un uz citu Eiropas valstu komandu fona noteikti nebūs peramie zēni.

Spānijas izlases statuss bija nenoteiktāks. Pireneju pussalā, tāpat kā Baltijas valstīs, amerikāņu spēle iepazīta divdesmito gadu sākumā, Spānijas Basketbola federācija nodibināta 1923. gadā, taču attīstība nav bijusi ļoti strauja. Basketbols spēlēts tikai brīvdabas laukumos, rīkojot reģionālus turnīrus. 1934. gadā Spānijas federācija iestājās FIBA un pieteicās piedalīties pirmajā Eiropas čempionātā, kaut arī valstsvienība vēl nemaz nebija izveidota.

Tieši Spānijai piekrita gods būt Eiropā pirmās oficiālās spēles dalībniecei — lai taupītu līdzekļus, divas kaimiņvalstis vienojās izspēlēt Eiropas čempionāta kvalifikācijas maču, nebraucot uz Ženēvu. 1935. gada 15. aprīlī Madridē Spānijas izlase savā pirmajā spēlē ar 33:12 pārspēja Portugāles vienību un divas nedēļas vēlāk devās uz Šveici.

Ženēvā spāņu basketbolisti izcēlušies ar temperamentīgo uzvedību laukumā, pēc futbolistu modes apskaujoties pēc katra groza guvuma. Nacionālais kolorīts izpaudies arī ātrajā spēles stilā, kas latviešiem nav šķitis ļoti pārliecinošs. Pārāk daudz kļūdu un sasteigtu, neprecīzu metienu…

Spānijas izlases uzvara Eiropas čempionāta pirmajā kārtā pār Beļģijas komandu (25:17) bijusi pelnīta, taču to varēja izskaidrot arī ar pretinieku vājumu. Toties panākums pusfināla mačā ar Čehoslovākiju (21:17) jau bijis pārsteigums. No latviešu viedokļa — patīkams pārsteigums, jo fiziski spēcīgie un garie Čehoslovākijas basketbolisti šķituši bīstamāki pretinieki.

Iekļūšanu finālā spāņi nosvinējuši ar paskaļu banketu. Tuvumā dzīvojošajiem rimtajiem ženēviešiem nakts troksnis nav gājis pie sirds, izsaukti kārtības sargi un vairāki Spānijas izlases basketbolisti dažas stundas esot pavadījuši policijas iecirknī.

Tikmēr Latvijas komanda kalusi cīņas plānu, lai maksimāli izmantotu galveno trumpi — augumu pārsvaru. Tālaika noteikumi paredzēja, ka pēc katra gūtā groza bumba spēlē tiek ievadīta ar strīda bumbas izspēli, un šajā elementā Latvijas komandas centra spēlētājs Rūdolfs Jurciņš bijis izcils meistars. “Pārmaiņus no centra Jurciņš pasūtīja bumbu Lidmanim vai man, un tai brīdī viens no mums jau atradās pie pretinieku groza. Pāris minūšu laikā rezultāts jau vēstīja 9:0. Tad gan enerģiskie spāņi attapās, bet izrādījās jau par vēlu. Mēs bijām nodrošinājuši pietiekamu pārsvaru, lai turpinātu mierīgi spēlēt, cenšoties galvenokārt savu pārākumu paturēt,” izšķirošo spēli komentēja Latvijas vienības uzbrucējs Aleksejs Anufrijevs.

Spāņi pirmo grozu guva tikai spēles 11. minūtē un tuvāk par 9:6 vairs netika pielaisti — 24:18! Izšķirošajā spēlē Rūdolfs Jurciņš guvis 11 punktus, Mārtiņš Grundmanis 4, Jānis Lidmanis 3, Aleksejs Anufrijevs 2, Eduards Andersons 2, Džems Raudziņš 2. Spānijas komandai izcēlušies Emilio Alonso (9), Rafaels Martins (6), Armando Monjē (1), Fernando Muskats (1) un Rafaels Ruano (1). Tāda ir oficiālā statistika, kamēr latviešu avoti vēsta, ka Raudziņa vietā finālspēlē piedalījies Visvaldis Melderis, kurš pirmajos divos mačos palicis rezervē. Lai galīgi saputrotu prātus, vēsturiskā vienīgajā pirmo Eiropas čempionu fotogrāfijā redzami astoņi spēlētāji, to skaitā gan Raudziņš, gan Melderis…

MADRIDES REAL AR AMERIKĀŅU AKCENTU

Turpmākajos gados Latvijas vīriešu valstsvienība apstiprināja piederību Eiropas basketbola elitei. Starts Berlīnes olimpiskajās spēlēs gan nebija tik veiksmīgs, cik tika cerēts (viena uzvara trijās spēlēs un dalīta 15. vieta), arī otrajās Eiropas meistarsacīkstēs Rīgā 1937. gada maijā neizdevās parādīt labāko sniegumu (trīs uzvaras piecās spēlēs, bet tikai 6. vieta). Tomēr tā paša 1937. gada rudenī tika izcīnīta 2. vieta Nāciju kausa izcīņā Parīzē, 1938. gadā — uzvara prestižā turnīrā Berlīnē, bet 1939. gadā Kauņā iegūts Eiropas vicečempionu tituls.

Spānijas basketbolistiem turpinājums nebija tik spožs. 1936. gada vasarā valstī sākās asiņains pilsoņu karš, kura dēļ basketbolisti atsauca līdzdalību Berlīnes olimpiskajās spēlēs. Tā paša iemesla dēļ Spānija nebija pārstāvēta Eiropas meistarsacīkstēs Rīgā un Kauņā. Nākamo reizi valstsvienība tika sasaukta tikai 1943. gada martā uz maču ar Francijas izlasi. Pirmajos pēckara gados spāņu starptautiskie kontakti aprobežojās ar dažām spēlēm gadā, sacenšoties ar kaimiņiem — Portugāli vai Franciju. 1950. gadā Spānijas izlase bija viena no trim Eiropas komandām, kas mēroja tālo ceļu pāri okeānam uz pirmo pasaules čempionātu Buenosairesā. Šoreiz debija ne tuvu nebija tik veiksmīga kā Eiropas čempionātā Ženēvā — četri zaudējumi un vienīgā uzvara pār Dienvidslāviju, kas tika piešķirta bez cīņas (sociālistisko valstu nometnei piederīgie dienvidslāvi atteicās iziet laukumā pret fašista Franko zemes pārstāvjiem). 9. vieta 10 komandu konkurencē…

Otro reizi Eiropas čempionātā Spānijas izlase startēja tikai 24 gadus pēc debijas Ženēvā — 1959. gadā Stambulā, kur ierindojās necilajā 15. vietā. Taču valsts basketbola saimniecības dzīlēs jau bija manāma nopietna rosība. 1957. gadā, apvienojot sešu klubu spēkus, tika nodibināta Spānijas līga, un sportā jau slaveno zīmolu Real Madrid un Barcelona līdzdalība liecināja, ka basketbols Spānijā — tas kļūst nopietni. Dinamiskā spēle labi piedienēja spāņu raksturam un temperamentam, skolēnu un studentu vidū basketbols izkonkurēja gandrīz visas sportiskās izklaides, izņemot, protams, futbolu.

Tiesa, lielu panākumu gūšanu starptautiskajā arēnā labu brīdi kavēja gara auguma spēlētāju deficīts, ko vismaz klubu līmenī varēja novērst, piesaistot leģionārus. Toni šajā procesā uzdeva Madrides Real. Karaliskā kluba basketbola sekcijas enerģiskais vadītājs Raimundo Saporta (20. gadsimta 90. gadu beigās viens no FIBA kausiem tika nosaukts viņa vārdā) jau piecdesmito gadu beigās panāca, ka Madrides Real kļuva par pirmo basketbola komandu Rietumeiropā, kas diezgan klaji ignorēja FIBA diktētos amatieru sporta standartus. Jau 1958. gadā Real tika uzskatīts par vienu no pirmā Eiropas valstu čempionvienību kausa izcīņas galvenajiem favorītiem — līdzās Padomju Savienības čempioniem Rīgas ASK.

Gluži loģiska būtu bijusi latviešu un spāņu tikšanās arī šī Eiropas nozīmes turnīra pirmajā finālspēlē, taču iejaucās aklā izloze un politika. Nejaušība Rīgas ASK un Real saveda kopā jau pusfinālā. Savukārt divu antagonistisko režīmu pārstāvju cīņu basketbola laukumā šajā gadījumā izjauca nevis uz sporta politizēšanu parasti naskie padomju funkcionāri, bet gan diktators Franko, kas aizliedza Madrides komandai doties uz Padomju Savienību. FIBA funkcionāri rīkojās saskaņā ar noteikumu burtu, madridiešiem piešķirot zaudējumu, un Rīgas ASK bez cīņas iekļuva finālā, kur divreiz uzvarēja Eiropas vicečempionu zemes Bulgārijas labāko komandu Sofijas Academic. Ar Real tomēr iznāca uzspēlēt 1961. gada pavasarī, kad izloze vēlreiz komandas saveda kopā pusfinālā. Šoreiz izeja atrasta, satiekoties neitrālos laukumos. 17. jūnijā Parīzē rīdzinieki zaudēja ar 75:78, bet 21. jūnijā Prāgā pārliecinoši revanšējās ar 66:45, gūstot virsroku divu spēļu summā.

Par īstu Eiropas līmeņa superklubu Real kļuva pēc tam, kad 1962. gadā sastāvā iesaistījās New York Knicks draftētais, tiesa, NBA neuzspēlējušais centra spēlētājs Klifords Luiks. No 1964. līdz 1968. gadam Real četras reizes izcīnīja Eiropas čempionu kausu, trofeju skaita ziņā apsteidzot ne tikai Rīgas ASK, bet arī Maskavas CSKA. Līdzās Luikam Eiropas basketbola zvaigžņu plejādē pieteicās vēl viens amerikānis — snaiperis Veins Brabenders. Tieši šis duets, ticis pie Spānijas pasēm, kļuva par galvenajiem varoņiem 1973. gada Eiropas čempionātā Barselonā, kur pusfinālā Spānijas komanda, daudziem par pārsteigumu pieveica olimpiskos čempionus PSRS basketbolistus (80:76). Finālspēlē gan nācās atzīt Dienvidslāvijas izlases pārākumu (67:78), bet sudrabs tika novērtēts kā izcils sasniegums.

SUDRABU PĀRKALA ZELTĀ

Sudraba tradīcija izrādījās noturīga, jo Spānijas vienībai Eiropas čempionāta finālspēlē iznāca paklupt vēl četras (!) reizes.

1983. gadā pusfinālā atkal tika uzvarēta PSRS izlase (95:94; padomiešu galvenais treneris Aleksandrs Gomeļskis par galveno neveiksmes vaininieku padarīja Valdi Valteru), bet finālā iznāca 96:105 pret Itāliju.

1999. gadā ceturtdaļfinālā Spānija pielika punktu Arvīda Saboņa sapnim pēdējā turnīrā Lietuvas izlases sastāvā izcīnīt zelta medaļu, uzvarot lietuviešus ar 74:72, bet pusfinālā pieveica mājiniekus Francijas basketbolistus (70:63). Toties finālā vēlreiz piekāpās Itālijai (56:64).

2003. gadā pusfinālā beidzot izdevās pieveikt Itāliju (81:79), bet finālā ar Lietuvu iznāca 84:93.

2007. gadā Seviljā un Madridē spāņi bija absolūtie favorīti, bet finālmačs ar Krieviju beidzās 59:60… Likteņa ironija — amerikāņi savulaik palīdzēja Spānijai uzvarēt PSRS izlasi, bet šoreiz izšķirošo grozu krievu labā guva naturalizētais amerikānis Džons Roberts Holdens.

Tiesa, sudrabs sudrabam nelīdzinājās. 20. gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Spānijā bija izaugušas spilgtas zvaigznes — Huans Korbalans krāja balvas kā lielo turnīru labākais saspēles vadītājs, Fernando Martins 1986. gadā kļuva par pirmo spāni NBA, snaiperis Huans Sanepifanio rezultativitātē atpalika tikai no fenomenālā grieķa Nika Gaļļa — tomēr komandai parasti pietrūka līdzvērtīgu spēlētāju soliņa, lai līderi saglabātu spēkus līdz pašai izšķirošajai cīņai. Taču spāņu azartiskais spēles stils un emocionālās uzvaras uz basketbola zāli veda aizvien vairāk jauniešu un kvantitāte pārauga kvalitātē dažādās izpausmēs. 20. gadsimta beigās Spānijas līga ACB jau bija kļuvusi par pašu labāko Eiropā, turklāt šo statusu nodrošināja ne tik daudz līdervienības (starptautisko titulu spāņu klubiem nemaz nebija ļoti daudz), cik ļoti augstais vidējais līmenis un asā konkurence, kas veicināja spēlētāju izaugsmi. Līdz pat 21. gadsimta pirmās desmitgades beigām spāņi cītīgi sargāja iekšējo tirgu, leģionāru priekšā liekot ļoti augstu prasību slieksni, kam pāri tika vien nacionālo izlašu līderi. Līdzās zvaigznēm strauji rūdījās nacionālie kadri.

Spānijas basketbola sistēmas raža sāka ienākties ap gadsimtu miju, un jaunās ēras sākumu iezvanīja šīs valsts junioru izlases triumfs Eiropas U-18 un pasaules U-19 čempionātā. Pau Gazols, Huans Karloss Navarro, Hosē Kalderons, Rauls Lopess, Felipe Reijess, Karloss Kabezass — visiem pēcāk izdevās lieliskas karjeras pieaugušo basketbolā, pa izcilam talantam gadījās arī nākamajos gadugājumos, un 21. gadsimta pirmajā desmitgadē basketbola ekspertiem nebija šaubu, ka tieši Spānijas izlasei ir lielākais potenciāls vismaz šaipus Atlantijas okeāna.

Bet — un šī basketbola patiesība jāielāgo arī tiem Latvijas faniem, kuriem patīk dalīt medaļas uz papīra, vadoties tikai no līgumu summām un neklātienes spekulācijām, — pat vistalantīgākajiem ceļš pēc čempionu kausa bija ļoti grumbuļains, pārbaudot ne tikai meistarību, bet arī raksturus. 2001. gadā spāņu talantus EuroBasket pusfinālā apturēja jaudīgā Dienvidslāvijas izlase. 2003. gadā finālā Lietuvai bija pieredzējušāki un stabilāki līderi (Šarūns Jasikēvičs, Ramūns Šiškausks un Sauļus Štombergs), 2004. gadā Atēnu olimpiskajās spēlēs spāņi spoži sāka, grupas turnīrā izcīnot 1. vietu, bet ceturtdaļfinālā uzskrēja virsū ASV izlasei, kas savā grupā negaidīti bija palikusi ceturtā… Pirmais zelta triumfa brīdis tika piedzīvots 2006. gada pasaules čempionātā, kur vairāki konkurenti dažādu iemeslu dēļ nebija labākajā sastāvā. Bet sen kārtoto Eiropas kroni Spānijas izlase pirmo reizi izcīnīja tikai 2009. gadā, čempionāta gaitā pieceļoties kājās pēc startā piedzīvotajiem diviem zaudējumiem.

Latvijas valstsvienības uzliktais sudraba lāsts bija noņemts. 2011. gadā — vēlreiz triumfs Eiropas čempionātā, 2012. gadā — vēlreiz sudrabs olimpiskajās spēlēs, piekāpjoties tikai ASV komandai. 2013. gadā, spēlējot bez dažiem līderiem, tikai bronza Eiropā, bet 2015. gadā tituls tika atgūts. Savukārt 2017. gadā spāņi pusfinālā tobrīd lieliskajai Slovēnijas izlasei sagādāja krietni mazāk problēmu, nekā dažas dienas iepriekš ceturtdaļfinālā bija izdarījuši latvieši, un vēlreiz finišēja trešajā vietā.

Izcilās komandas noriets? Iespējams, jo pat superzvaigznes nevar spīdēt mūžīgi. Taču 2019. gada Pasaules kvalifikācijas turnīrā spāņi, pat neiesaistot ierindā vēl esošās pieredzējušās superzvaigznes, jau divas kārtas pirms kvalifikācijas finiša atrisināja galveno problēmu — nodrošināja tiesības vasarā spēlēt finālturnīrā. Kopš 2000. gada Spānijas jauniešu komandas Eiropas čempionātos 8 reizes izcīnījušas zelta, 7 reizes — sudraba, 12 reizes — bronzas medaļas. Katrā gadugājumā, protams, nav superzvaigžņu, tomēr Liga Endesa joprojām ir kvalitatīvākais nacionālais čempionāts Eiropā un tajā izaugušie Spānijas basketbolisti joprojām ir starp favorītiem ikvienā starptautiskā turnīrā.

MUIŽNIEKA REKORDS, HELMAŅA UN VALTERA TĀLŠĀVIENI

Pēc jau minētajām Rīgas ASK un Madrides Real divcīņām Latvijas basketbolistu attiecības ar spāņiem atjaunojās tikai neatkarības gados. Klubu sacensībās spilgtākais notikums bija ASK/Brocēni-LMT satikšanās ar Madrides Real Eiropas kausa izcīņas astotdaļfinālā 1997. gada ziemā, kad zaudējumam Rīgā (83:98) sekoja sensacionāla uzvara Madridē (88:84).

Vīriešu valstsvienību līmenī kopš 1993. gada aizvadītas septiņas spēles, to skaitā piecas oficiālos turnīros. Visās virsroku guvusi Spānijas komanda, latvieši parasti bijuši ciets riekstiņš.

1993. gada 27. jūnijā Eiropas čempionātā Karlsrūē Latvijas un Spānijas ceļi krustojās otrā posma turnīra priekšpēdējā kārtā. Bija vilinājums pietaupīt līderu spēkus nākamās dienas cīņai ar Bosnijas izlasi, tomēr azarts un pašcieņa ņēma virsroku. Raimonds Miglinieks, Kārlis Muižnieks un Igors Meļņiks laukumā pavadīja vairāk nekā 37 minūtes, Andrejs Bondarenko 33 un spāņi izspruka tikai galotnē — 87:95. Kārļa Muižnieka gūtie 34 punkti joprojām ir valstsvienības rekords EČ finālturnīros, ko 2017. gadā Kristaps Porziņģis spēja tikai atkārtot (pret Slovēniju). Raksturu parādīšanai gan bija sekas — nākamajā dienā uzvarai pār Bosniju spēka pietrūka un ceturtdaļfināls palika nesasniegts.

2001. gadā Ankarā Eiropas čempionātu latvieši bija sākuši ar labu spēli pret Turciju (82:85), taču otrajā dienā Spānijas izlases superagresīvā aizsardzība paralizēja Raimonda Miglinieka un Kaspara Kambalas saspēli. Kādu laiku latvieši turējās pretī ar precīziem tālmetieniem, bet otrajā puslaikā komanda sabruka — 77:106. Vēsturē palika Uvja Helmaņa ieraksts — 6 precīzi trīspunktnieki no 8 bija valstsvienības rekords EČ finālturnīros līdz 2017. gadam, kad ar 7 trāpījumiem to pārspēja Dāvis Bertāns.

2005. gadā Eiropas čempionātā Novisadā sižets noritējā otrādi — pirmajā mačā latvieši bija cietuši sāpīgu neveiksmi pret Izraēlu un cīņā ar Spāniju vairs nebija, ko zaudēt. Abpusēji superātrajā basketbolā latvieši pirmajā ceturtdaļā nonāca mīnusos (16:30), bet turpinājumā trīs reizes noķēra pretiniekus, tostarp pamatlaika pēdējās sekundēs ar Sanda Valtera sesto precīzo trīspunktnieku panākot 98:98. Pagarinājumā — 109:114.

2007. gadā Eiropas čempionātā Seviljā atkal tikšanās grupas turnīra otrajā kārtā. Latvieši ar startā izcīnīto uzvaru pār Horvātiju (85:77) bija noķēruši spēles garšu un, lai gan prāts ieteica pietaupīt spēkus trešajam mačam ar Portugāli, no sirds metās cīņā ar titulētajiem mājiniekiem, neļaujot pretinieku zvaigznēm atslābt līdz pēdējām minūtēm (77:93). Nākamajā dienā Latvija sensacionāli zaudēja Portugālei, šķiroties no čempionāta.

Visbeidzot — 2018. gada 17. septembrī Madridē Pasaules kausa kvalifikācijas pirmā apļa spēlē pirmajā puslaikā noteikumus diktēja mājinieki (42:60 — 25. minūtē), bet otrajā latvieši ar zonas aizsardzības palīdzību salauza spēles gaitu un 11 sekundes pirms spēles beigām Ronalds Zaķis ar soda metieniem panāca 82:81. Tomēr Hoakima Koloma atbildes gājienu apturēt neizdevās — 82:85.

Pirms 22. februāra spēles Rīgā Spānijas izlase jau nodrošinājusi tiesības spēlēt Pasaules kausa finālturnīrā, savukārt latviešiem pati svarīgākā cīņa būs trīs dienas vēlāk Podgoricā — ar Melnkalni. Taču mačā ar spāņiem būs iespēja ne tikai uzlabot izredzes (uzvaras gadījumā Podgoricā pietiks ar +1), bet arī veikt spilgtu ierakstu Latvijas basketbola vēsturē. No komandām, ar kurām valstsvienību līmenī aizvadīts vairāk par vienu spēli, līdz šim latviešiem nav izdevies uzvarēt tikai Spāniju un Serbiju. Vai vadzis lūzīs?

SPĀNIJAS BASKETBOLS

Lielākie sasniegumi vīriešu sacensībās

Olimpiskās spēles: 2. vieta (1984., 2008., 2012. g.)

Pasaules čempionāts: 1. vieta (2006. g.)

Eiropas čempionāts: 1. vieta (2009., 2011., 2015. g.)

Pasaules U-19 čempionāts: 1. vieta (1999. g.)

Eiropas U-20 čempionāts: 1. vieta (2011., 2016. g.)

Eiropas U-18 čempionāts: 1. vieta (1998., 2004., 2011. g.)

Eiropas U-16 čempionāts: 1. vieta (2006., 2009., 2013., 2016. g.)