Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Basketbols paaudžu laikmeta griežos

Basketbola starptautisko čempionātu vasaras seriāla izskaņa Latvijā iznāca klusāka, nekā pēdējos gados bija ierasts. Gan tāpēc, ka nevienai jauniešu izlasei neizdevās izcīnīt Eiropas čempionāta medaļas, gan jo īpaši tāpēc, ka iztrūka tradicionālās noslēguma odziņas — vīriešu valstsvienības, kas, tradicionāli spēlējot pati pēdējā, šoreiz savas sezonas darīšanas bija noslēgusi jau jūlija sākumā, olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā paliekot divu soļu attālumā no brauciena uz Riodežaneiro. Kā plāksteris uz neveiksmes cirstajām rētām gan noder ceļazīme uz 2017. gada Eiropas čempionāta finālturnīru, kas latviešiem pirmo reizi tikusi par iepriekš sasniegtajiem nopelniem, bez papildu svīšanas atlases mačos. Basketbolistiem šāda pauze noder veselības sakārtošanai un mērķtiecīgai nobriešanai jaunajai sezonai. Bet mums, vērotājiem, ir brīdis, lai pārlaistu acis notikušajam un raudzītu ieskatīties nākotnē.

ASV DOMINANCE UN EIROPAS ZVAIGŽŅU ATVADAS

Riodežaneiro olimpiskais basketbola turnīrs savā ziņā sašķobīja basketbola pozīcijas starptautiskajā sporta veidu popularitātes hierarhijā, jo grūti pretendēt uz pozīciju Nr. 2 pēc futbola, ja nevari piedāvāt pašu gardāko odziņu — intrigu cīņā par čempionu titulu. Lai gan ASV izlase jau sen vairs neatbilst Dream team ekskluzīvajam statusam, basketbola pamatlicēju pārsvars pār konkurentiem bija pietiekami liels, lai neitrāls skatītājs noticētu amerikāņu zaudējuma iespējai kādā no izšķirošajām spēlēm.

Priekšsacīkstēs gan favorīti Toms & Džerijs stila rotaļās varēja aizspēlēties mazliet par tālu un, piemēram, serbu līderim Bogdanam Bogdanovičam bija gluži reāla iespēja pēdējās sekundēs panākt vismaz pagarinājumu (91:94). Taču izslēgšanas mačos, kas katrā amerikāņu sportistā ieslēdz papildu motivāciju un aizsargmehānismus pret jebkādiem riskiem, tādas vaļības netika pieļautas. Pat pusfināla spēles — ASV—Spānija — galaiznākums (82:76) var maldināt tikai spēli neredzējušos, jo patiesībā spāņiem netika ļauts piekļūt tuvāk par šo šķietami slideno punktu starpību. Spānijas basketbola zelta paaudzei — Pau Gasolam, Huanam Karlosam Navarro, Hosē Kalderonam un Felipem Reijesam (trīs tituli Eiropā, viens — pasaulē) — zvaigžņu gulbja dziesma nacionālās komandas sastāvā iznāca tikai bronzas toņos.

Spānija nav vienīgā komanda, kam Rio beidzās vesels laikmets. Par atvadām no valstsvienības jau paziņojušas starptautiskā basketbola superzvaigznes Tonijs Pārkers (Francija) un Emanuils Žinobili (Argentīna), bijušas un būs arī klusākas demisijas. Sportā neizbēgamais paaudžu maiņas process iezvana pārkārtojumus pasaules rangu tabulā. Protams, Spānijas un Francijas basketbola rezerves ir bagātas, tomēr arī šo valstu jaunajai spēlētāju paaudzei nepavisam nav garantēta veterānu iekaroto pozīciju mantošana bez vairākiem pārejas gadiem, kuru laikā savas pretenzijas uz augstākajām vietām var pieteikt arī citas komandas. Tās, kuru galvenajiem spēlētājiem labākie gadi basketbolā tik tikko sākas.

POTENCIĀLS IR. JĀLIEK LIETĀ

Pie tādām gluži pamatoti varam pieskaitīt arī Latvijas valstsvienību. Pēdējos gados par stabiliem līderiem kļuvušajiem Jānim Strēlniekam un Dairim Bertānam septembra sākumā apritēs tikai 27 — pieredze jau uzkrāta, bet spēka (jācer — arī veselības) vēl gana. Riska zonā ir tikai Jānis Blūms (34) un Kaspars Bērziņš (31), toties šovasar valstsvienības līderu lokā iekļāvās Jānis Timma (24), droši pierakstījās Ojārs Siliņš (23) un Anžejs Pasečņiks (20), bet stratēģiskajā rezervē ir Latvijas pārstāvji NBA Kristaps Porziņģis (21) un Dāvis Bertāns (23), kā arī pēc smagiem savainojumiem pamazām sportisko formu atgūstošie Eiropas U-20 vicečempioni Kaspars Vecvagars (23) un Jānis Bērziņš (23). Piedevām vēl virkne valstsvienībā jau spēlējušu basketbolistu, kuriem, iespējams, jau par vēlu paredzēt pasaules līmeņa zvaigžņu nākotni, taču ir pa spēkam atbalstīt līderus. Nepiekritīšu sociālajos tīklos izskanējušajam pārmērīgajam optimismam, ka “tik talantīgas jauno basketbolistu plejādes nav nevienā citā Eiropas valstī”, tomēr nav arī pamata mazvērtības kompleksiem — tik plašu kvalitatīvu resursu valstsvienībai nudien sen nav bijis. Bet kvantitātei ir potenciāls pāraugt kvalitātē. Ja to prātīgi izmanto. (Starp citu, plašais līdzvērtīgo spēlētāju loks tuvākajā nākotnē ap komandas sastāva izvēli garantē vēl krietni lielākus trokšņus, nekā skanēja šogad — bet tas jau ir cits aspekts).

Tiesa, rožainais skats uz valstsvienības nākotni zināmā mērā disonē ar šāsvasaras bilanci, kas nu jau otro gadu pēc kārtas radīja ne tik daudz prieku par kārtējo kāpumu pasaules rangu tabulā (16.—18. vieta; izdevās revanšs pret pērn mums pāri nodarījušajiem čehiem), cik sajūtu, ka visas iespējas netika izmantotas. Sak, uz Belgradu braucām sabojāt svētkus serbiem, bet paši pusfinālā paklupām pret kaut kādu Puertoriko. Jo svarīgā brīdī mūsu izslavētie metēji nekādi nespēja trāpīt (trīspunktnieki 3/26), savukārt pretinieku pieredzējušie līderi galotni nospēlēja kā pēc notīm. Runas, ka tajā mačā puertorikāņu kvēlākie atbalstītāji bija serbi, nevēloties laukumā satikties ar neērtajiem latviešiem, varbūt arī glaimo pašcieņai, taču ar to vairs nepietiek nedz atbalstītājiem, nedz arī pašiem spēlētājiem? Apetīte ir augusi, ar skaistiem zaudējumiem vairs nepietiek.

Tostarp Rio spēļu laikā, samērojot pasaules labāko nacionālo izlašu demonstrēto sniegumu ar Latvijas valstsvienības varējumu, piezagās ķecerīga doma: sak, labi vien ir, ka jūlijā kvalifikācijas turnīrā Belgradā mūsējie nekādus brīnumus nepaveica un vienīgā ceļazīme uz Rio tika mājiniekiem. Neba nu latvieši olimpiskajā arēnā būtu bijuši izteikti peramie zēni, bet jāatzīst, ka šovasar pieejamā sastāvā un kondīcijā ar olimpiskā turnīra ceturtdaļfinālistiem skrieties pietrūktu jaudas. Savukārt līdzdalība vien atstātu mieles. Labi vien ir, ka sapnis par Olimpu palika nepiepildīts, jo tagad būs lielākas izredzes koncentrēt visus resursus tā sasniegšanai. Attiecīgi solījumi no spožākajām zvaigznēm jau izskanējuši, būs jātur pie vārda.

CEĻŠ UZ TOKIJU ’20 VEDĪS CAUR PEKINU ’19

Ir gan vēl kāds aspekts, kas tuvākajā laikā ietekmēs starptautiskā basketbola norises un tā vai citādi, bet atsauksies arī uz Latvijas valstsvienības izredzēm. Proti, sākot ar 2017. gada rudeni, FIBA ievieš jauno sacensību sistēmu, izjaucot ilgus gadus darbojošos turnīru hierarhiju.

Pirmkārt, 2017. gada septembrī Eiropas čempionātā, kura fināldaļa paredzēta Turcijā, pirmo reizi tiks izcīnīts tikai tituls un trīs medaļu komplekti, bet netiks dalītas ceļazīmes uz Pasaules kausa izcīņu vai olimpiskajām spēlēm.

Otrkārt, jau 2017. gada novembrī sāksies Pasaules kausa ’19 kvalifikācijas spēles, kuru norisei divu sezonu laikā izbrīvēti seši logi klubu sacensību kalendārā. Divpakāpju sacensībās Eiropas komandas sadalīs 12 ceļazīmes uz Ķīnu — vairāk, nekā Eiropai ticis jebkad iepriekš, turklāt bez kādām Wild card dalīšanām par lielu naudu.

Treškārt, ceļazīmes uz Tokijas olimpisko spēļu turnīru iegūs divas Eiropas komandas, kuras būs sasniegušas labākos rezultātus Pasaules kausa izcīņā, bet tās, kuras būs iekļuvušas starp 16 labākajām un vēl 2 FIBA izraudzītās Eiropas komandas, 2020. gada jūnijā varēs piedalīties olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Īsumā — lai lolotu sapņus spēlēt Tokijā, vispirms jātiek uz Pasaules kausa izcīņu.

Ceturtkārt, jau 2019. gada novembrī sāksies Eiropas 2021. gada čempionāta kvalifikācijas turnīrs, komandām atkal spēlējot klubu sezonas laikā izbrīvētajos logos.

Ieviešot reformu, FIBA sola, ka palielināsies līdzjutēju iespējas sezonas karstākajā laikā redzēt savas zvaigznes spēlējam nacionālo izlašu formas tērpos, taču praksē solījumu piepildīt nebūs viegli. Pirmkārt, pat lielākie optimisti nesola, ka izdosies starptautiskajiem noteikumiem pakļaut NBA, līdz ar to pasaulē varenākajā līgā spēlējošie basketbolisti kvalifikācijas mačos palīdzēt nevarēs. Otrkārt, līdz šim nav izdevies panākt vienprātību pat šaipus Atlantijas okeānam — Eirolīgas nevēlēšanās savu kalendāru saskaņot ar valstsvienību interesēm ir viens no galvenajiem iemesliem skaļajam konfliktam starp FIBA un ULEB.

Situācijas noregulēšanai ir laiks līdz 2017. gada rudenim, bet teorētiski jābūt gataviem, ka Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā nebūs pieejami divu pasaulē varenāko līgu spēlētāji. Piedevām vēl savainojumu riski un nepieciešamība spēlēt faktiski bez sagatavošanās posma. Tas viss nākotni padara līdzīgu loterijai, kurā var iekrist gan veiksmīgu, gan neveiksmīgu apstākļu kopums. Uz šā fona palielinās EuroBasket ’17 nozīme — tā varētu būt Latvijas valstsvienības lielā iespēja paveikt ko paliekošu. Dievs vien zina, kā dzīve iegrozīsies pēc tam.

JAUNIEŠU IZLASES: JAUNI PIETEIKUMI UN IZAICINĀJUMI

Valstsvienības agrais starts izjauca kādu iepriekšējos gados iesakņotu tradīciju — proti, valsts galvenajā komandā debitē kāds U-20 izlases pārstāvis. Iepriekš veiksmīgs starts Eiropas jauniešu čempionātā lielās izlases durvis atvēra Mārtiņam Meieram un Marekam Mejerim (2011. gadā), Jānim Bērziņam (2013. gadā) un Rolandam Šmitam (2014. gadā). Šogad U-20 izlase Eiropas čempionātā startēja jau pēc tam, kad lielie sezonu bija beiguši, tāpēc pirmrindniekiem debija jāatliek uz citu gadu.

U-20 izlases galvenais treneris Arnis Vecvagars pēc cienījamās 6. vietas izcīnīšanas visaugstāk novērtēja aizsarga Riharda Lomaža devumu. Pērn BK Ventspils sastāvā Latvijas līgas un arī FIBA kausa izcīņas pieredzi ieguvušais aizsargs vienaudžu vidū prata gan organizēt komandas spēli (arī sadzīvi) un palīdzēt partneriem ar labām piespēlēm, gan pats regulāri apdraudēja pretinieku grozu. Cīnītājs, kurš nerespektē autoritātes ne savā, ne pretinieku komandā — dzirdot šo vērtējumu, valstsvienības galvenajam trenerim Ainaram Bagatskim acīs iedegās azarta uguntiņas. Nepieciešamība katru gadu komandā ieplūdināt svaigas asinis — sportiski motivētus ambiciozus spēlētājus — ir viens no priekšnoteikumiem, lai izlases progress neapstātos. Tas nenozīmē, ka nākamgad Lomažam būs garantēta vieta valstsvienības divpadsmitniekā, jo aizsargu pozīcijās kandidātu it kā netrūkst. Bet iespējas pacīnīties par vietu zem saules būs, jo dzelžaini aizņemtu vietu ir maz.

Otrs lielākais vilcējs U-20 izlasei bija centra spēlētājs Klāvs Čavars, kurš, ticis galā ar veselības likstām, kas viņu vajājušas ilgu laiku, aizvadījis labu sezonas otro pusi LBL komandā Liepāja/Triobet, un tagad sekojis Anžeja Pasečņika pēdās uz Spāniju. Liela nozīme būs tam, kā izdosies iekļauties Grankanārijas klubā un attīstīt individuālās prasmes, iespējams, sākotnēji nepretendējot uz milzīgu spēles laiku Liga Endesa. Ja izturēs jaunkareivja apmācības kursu — būs lietaskoks.

Interesanti, ka U-20 izlases sastāvā šogad lielākā daļa spēlētāju bija gadu jaunāki par maksimālo vecuma limitu un šajā konkurencē varēs spēlēt arī nākamgad. Tas ļauj optimistiski raudzīties uz 2017. gada Eiropas čempionātu, taču cerības uz individuālo progresu un labu komandas startu piepildīsies vien tad, ja veiksmīga izvērtīsies sezona kubos. “Pieaugušo basketbola — LBL spēļu — pieredze šajā vecumā ir neatsverama. Spēlētāji, kuriem tā bija, daudz ātrāk uztvēra visas prasības un adaptējās līmenī, kāds mūs sagaidīja Eiropas čempionātā,” Vecvagars uzsver, ka tieši augsta līmeņa spēļu prakses trūkums komandai liedzis pakāpties augstāk par sesto vietu. Daļēji to var kompensēt, paplašinot U-20 izlases sagatavošanās programmu un palielinot pārbaudes spēļu skaitu, atrodot iespējas uzspēlēt arī ārpus Baltijas reģiona. Tomēr pamatdarbs jāizdara klubos. Arī tāpēc, lai jaunajiem basketbolistiem skaidrāk iezīmētu attīstības perspektīvas tepat Latvijā, mazinot vēlmi agri doties laimes meklējumos uz ārzemēm, kur var iznākt sastapties gan ar pozitīviem, gan negatīviem piemēriem.

Latvijas jauniešu basketbolā valdošās modes tendences visspilgtāk bija vērojamas U-18 izlases praksē. Potenciālie izlases līderi uz treniņnometni sabrauca no malu malām: Artūrs Strautiņš — no Itālijas, Kristers Zoriks — no ASV, Roberts Blumbergs — no Vācijas. Savukārt Rodions Kurucs no Barcelona šovasar izlasei nepievienojās, kārtojot veselības lietas.

Diemžēl 2014. gada Eiropas kadetu čempionāta sudraba komandas un atsevišķu spēlētāju varējums junioru konkurencē palika nepārbaudīts, jo Turciju piemeklējušās politiskās krīzes un nestabilās situācijas dēļ Eiropas U-18 čempionāts pēdējā brīdī tika pārcelts uz vēlāku laiku. Pārbaudes spēles liecināja, ka meistarības attīstībā uz vietas neviens nav stāvējis, tomēr līdz pieaugušo izlasei pat labākajiem vēl kāds ceļa sprīdis ejams. Basketbolā laiks paiet ļoti ātri un nepavisam nav izslēgts, ka līdz Tokijas ’20 vasarai to būs jau veikuši ne tikai šāgada juniori, bet pat kadeti (2000. dzimšanas gads), starp kuriem talantīgu puišu netrūkst. Ja vien neapmaldīsies starp dažādiem karjeras attīstības vilinājumiem, kuru līkločos pareizo ceļu atrast kļūst aizvien grūtāk.