Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Jaunākais tiesnesis FIBA apritē

Latvijas Basketbola balva nominācijā Gada tiesnesis 2015. gadā tikusi nevis šīs trofejas neoficiālā abonementa īpašniekam tiesnešu cunftes pārliecinošajam līderim Oļegam Latiševam (viņa sezonas bilanci rotā darbs EuroBasket2015 turnīrā, ieskaitot pusfināla spēli Lietuva — Serbija un NBA Eiropas tūres mača tiesāšana), bet gan 29 gadus vecajam Mārtiņam Kozlovskim no Grobiņas. Februāra sākumā Turcijā Kozlovskis kļuvis par septīto FIBA tiesnesi Latvijā, vasarā startēja divos Eiropas jaunatnes čempionātos, bet rudenī pilntiesīgi iekļāvies FIBA kausa izcīņu turnīrus apkalpojošo tiesnešu lokā. Pārliecinošs progress un plašas perspektīvas nākotnē — LBS Tiesnešu komisijas vadītājs Oļegs Latiševs uzteic kolēģi, kuram 2015. gads bijis īpašs.

Mārtiņš Kozlovskis: „Esmu dzimis Grobiņā, bet basketbolu sāku spēlēt klubā Liepājas vanagi pie trenera Edvīna Sprūdes. Nekāds dižais basketbolists nebiju, arī komanda nekādus laurus neplūca. Tradicionālais stāsts — treneris piedāvāja tiesāt spēles. Acīmredzot saskatīja īpašības, kas varētu noderēt kā tiesnesim.”

— Kādas?

— Grūti atbildēt, nav iznācis pavaicāt. Biju saspēles vadītājs — varbūt bija kādas iemaņas uzņemties iniciatīvu, organizēt procesu. Pašam nebija nekas pretī patiesāt, jo basketbols ļoti patika, bet jau biju sapratis, ka liels spēlētājs no manis neiznāks. 18 gadu vecumā kļuvu par Liepājas vanagu štata tiesnesi, kas tiesāja kluba komandu spēles Jaunatnes līgā.

— Vai nebija mazliet par vēlu tādai debijai?

— Savā ziņā bija gan. Arnis Ozols un Oļegs Latiševs, nedaudz pārkāpuši 20 gadu slieksnim, jau kļuva par FIBA kategorijas tiesnešiem. Es tajā vecumā vēl tiesāju Jaunatnes līgu un tik tikko mēģināju spēkus LBL3 un Sieviešu līgā. Bet tolaik nebija sajūtas, ka būtu kaut ko dzīvē palaidis garām. Biju basketbola vidē, bija interesantāka dzīve un kā Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studentam arī vērtīgi papildu ienākumi.

— Atceries pirmo notiesāto spēli?

— Pašu pirmo neatceros. Protams, tā bija Latvijas Jaunatnes basketbola līgas spēle ar Liepājas vanagu piedalīšanos. Bet pretinieki… Nebūs viegli atsaukt atmiņā, jo spēļu jau bija ļoti daudz. Rekords bija desmit vienā dienā — Talsos, kur mazajām grupiņām bija sabraukums.

— Vai tolaik Liepājas vanagos nespēlēja arī tāds pagarš puika, vārdā Kristaps, ar sarežģītu uzvārdu — Porziņģis?

— Spēlēja! Ja pareizi atceros, sākām gandrīz vienlaikus. Viņš — spēlēt, es — tiesāt. Tiesa, vairāk viņu atceros pēc drediem matos, nevis auguma vai meistarības, jo tolaik laukumā viņš ne ar ko īpaši neizcēlās.

— Tiesneša meistarības knifus nācās apgūt pašmācības ceļā?

— Paveicās, ka pieredzējušais tiesnesis — tagad komisārs Aigars Rutkovskis — tieši tajā laikā Liepājā iedibināja jauno tiesnešu skolu un mums, debitantiem, tā bija ļoti vērtīga. Regulāri — divreiz vai pat trīsreiz nedēļā — Aigars, Mariss Bernāts, Dainis Grīnbergs un citi pieredzējušie tiesneši analizēja mūsu darbību, kritizēja, deva padomus. Kopā studējām noteikumus, mācījāmies žestus. Pirmajā sasaukumā bija arī Ritvars Helmšteins, Kārlis Rutkovskis, Kristaps Bergs. Tā bija lieliska pieredze.

— Ar Liepājas basketbola tiesnešiem ir gluži kā ar rokmūziķiem — īpatsvars Latvijā ir ļoti liels. Jūras vējos esat iemācījušies nelocīties?

— Grūti pateikt, kā ir ar vēju ietekmi, bet no Liepājas tiešām nākuši daudzi labi soģi. Marisu Bernātu laukumā neatceros redzējis — tikai dzirdējis nostāstus. Un mācījies no viņa žestu valodu. Bet daudzi liepājnieki pēc studijām apmetas citur, kādam jāstājas viņu vietā, un arī man, nesenajam iesācējam, itin drīz pavērās iespēja tiesāt LBL zemāko divīziju un sieviešu virslīgas spēles.

— Taisnā ceļā no LJBL zāles?

— Nē, protams, vispirms bija tiesnešu seminārs un testi. Līdz tam Jaunatnes līgā tiesāju sarkanās biksēs, jo citu nebija. Gribot negribot bija jāiegādājas melnas.

— Cik viegli bija pielāgoties sieviešu basketbola specifikai?

— Basketbols ir basketbols, un noteikumi vienādi gan vīriešiem, gan sievietēm. Te gan atceros pašu pirmo spēli — Liepājas metalurgs pret Avantis komandu, ko trenēja Pēteris Višņēvičs. Pirms tam daudz dzirdēju par trenera komunikācijas stilu, bet, kad spēle bija beigusies, Višņēvičs tikai paspieda roku un teica, ka labi esot notiesājis. Droši vien sava nozīme bija arī faktam, ka viņa komanda uzvarēja ar punkta pārsvaru.

— Liepājnieks tiesā Liepājas komandas spēli Liepājas zālē. Komfortabla sajūta?

— Laukumā esmu tiesnesis, nevis liepājnieks. Protams, var meklēt dažādus zemtekstus katrai svilpei, bet tie ir aizspriedumi, kam nav sakara ar realitāti. Lai tiesnesis, kurš sevi ciena un uzskata par profesionāli, demonstrētu lokālpatriotismu, palīdzot savai komandai?!

— Varbūt tieši otrādi — pret savējiem esi stingrāks?

— Nē, noteikumi visiem ir vienādi.

— Cik ātri izdevās tikt nākamajā tiesnešu līgā?

— Vēl divi trīs gadi bija vajadzīgi. Sieviešu čempionātā nebija daudz spēļu, bet pakāpeniski klāt nāca Amatieru līgas, tad LBL 2. divīzijas spēles. Līdz 2010. gada rudenī debitēju LBL virslīgā — spēlē Liepājas LauvasVEF Rīga. Sapratu, ka acīmredzot esmu kaut ko pierādījis un parādījis. Izpelnījies uzticību.

— Regulārās un plašās prakses efekts?

— Ne tikai. Jau pieminēju tiesnešu skolu, kas turpināja darboties. Ļoti daudz deva spēļu videoierakstu pētīšana. Paskaties uz sevi no malas, un uzreiz ir skaidrs — pie kura žesta vēl jāpiestrādā, cik pareizi izvēlējies pozīciju laukumā, kā komunicē ar spēlētājiem, treneriem. Vērtīga skola ne tikai basketbolistiem, bet arī tiesnešiem.

— Pats sev esi bargāks kritiķis nekā citi?

— Jā. Paša sajūtas mēdz atšķirties no citu vērtējuma, bet tām uzticos visvairāk. Nākamajā dienā, kad emocijas norimušas, skatos spēles ierakstu un analizēju savu rīcību.

— Vai tā, redzot savas kļūdas, nevar iedzīvoties kompleksos?

— Nevajag ļauties ilūzijām, ka izdosies notiesāt pilnīgi perfekti. Kamēr spēles tiesās dzīvi cilvēki, kļūdas ir un būs. Taču to skaitu var samazināt. No katras ir jāmācās, lai nākamajā reizē pieņemtu labāku lēmumu. Tāpēc joprojām skatos katru savu spēli un joprojām šajos seansos atrodu daudz interesanta.

— Kā vēl tiesneši pilnveido profesionālo meistarību. Semināros?

— Semināri notiek dažas reizes sezonā. Tajos akcentē tipiskākās problēmas, nianses noteikumu traktējumos, bet tā ir tikai neliela mūsu darba daļiņa. Lielākais darbs notiek ikdienā, kopā gatavojoties spēlēm, pārrunājot konkrētu spēlētāju darbības nianses un treneru komunikācijas stilu. Pēdējos gados man ļoti daudz palīdzējuši FIBA tiesneši — Oskars Lucis, Oļegs Latiševs, arī citi. Jo vairāk informācijas, jo labāk — tas tagad ir standarts gan komandām, gan arī mums, tiesnešiem. Ļoti palīdz komunikācijā, kuras nozīme aizvien pieaug. Un, protams, jāuztur sevi fiziskajā formā. Nopietni darbojos četras piecas reizes nedēļā — skriešana, peldēšana, trenažieru zāle…

— Laukumā jāspēj izskriet līdzi spēlētājiem!

— Jāspēj izskriet un, galvenais, jāsaglabā svaiga galva līdz spēles beigām, lai samazinātu risku pieņemt nepareizu lēmumu. Nogurušam tiesnesim situācija laukumā var izskatīties citādāka, nekā tā ir patiesībā. Savulaik, absolvējot Sporta pedagoģijas akadēmiju, maģistra darbu izstrādāju par basketbola tiesnešu fizisko sagatavotību. Izmantoju paša pieredzi, pētīju kolēģus. Ar īpašu aparātu mērīju sirdsdarbības frekvences — gan fiziskās slodzes ietekmē, gan brīdī, kad tiesnesis komunicē ar neapmierinātu treneri. Interesantas pārmaiņas…

— Kāda īsti ir mūsu tiesnešu sagatavotība?

— Nebija iespēju pētījumā aptvert visus, bet pieejamie rezultāti bija labi.

— Jāgatavojas kā profesionālim, taču Latvijā basketbola tiesnesis nav profesija. Kā izdodas savienot tiesneša pienākumus ar dzīvi ārpus laukuma?

— Tas nav viegli. Īpaši šosezon, kad esmu nokļuvis FIBA apritē un gandrīz katru nedēļu saņemu norīkojumus uz spēlēm ārzemēs. Strādāju Liepājas Olimpiskajā centrā par sporta projektu vadītāju, un mana atbildība ir nodrošināt, lai visās LOC vienpadsmit zālēs paredzētie pasākumi ritētu bez aizķeršanās. Jāprot saplānot darbus. Par laimi, man ir saprotošs priekšnieks un varu strādāt arī ceļojumu laikā, ja vien ir dators un internets.

— Kādi bija pēdējie soļi ceļā pēc FIBA kategorijas tiesneša licences?

— Pagājušās sezonas sākumā zinājām, ka februārī būs FIBA klīnika, kurā vērtēs jaunos tiesnešus. Mūsu tiesnešu komisija iekšējai konkurencei bija izvirzījusi četrus kandidātus. Kārtojām testus — fiziskā sagatavotība, noteikumu pārzināšana, angļu valoda… Droši vien vērā ņēma arī novērtējumu mūsu darbībai spēlēs. Decembrī uzzināju, ka no Latvijas uz šo klīniku došos es.

— Kāds bija gatavošanās pēdējais posms?

— Lasīju un pārlasīju noteikumus — vairāk nekā jebkad iepriekš.

— Ko jaunu izlasīji?

— Patiesībā noteikumos ir milzum daudz nianšu. Arī tādas, kas spēlēs nāk priekšā reizi desmit gados. Bet testos jau parasti tiek iekļauts kaut kas īpašs, nevis ikdienas situācijas, ar kādām tiesneši saskaras katrā spēlē. Jābūt gatavam atbildēt uz visneparastākajiem jautājumiem. Piestrādāju arī pie žestiem.

— Kā baletskolā — pie spoguļa?

— Ne gluži tik bieži un daudz kā baletdejotājiem, bet arī mums, tiesnešiem, spogulis noder.

— Pārbaudījums FIBA kategorijas kandidātiem bija pieskaņots Turcijā notiekošajam tradicionālajam U-16 izlašu turnīram. Kāda bija gaisotne tiesnešu korpusā?

— Koleģiāli draudzīga. Lai gan bijām konkurenti, basketbola tiesāšanā ir svarīga komandas izjūta — ja centīsies izcelties uz kolēģa fona, nekas labs nebūs. Jāprot sadarboties, uzticēties, arī vajadzības brīdī palīdzēt kolēģim.

— Konkurējāt cits ar citu vai tikai ar FIBA prasību standartu?

— Bijām 18, un pēc iepriekšējo klīniku pieredzes zināju, ka pēc pārbaužu beigām smaidīs apmēram puse. Tā arī notika — deviņi saņēma FIBA licences.

— Stress bija liels?

— Vislielākais bija pirms pašas pirmās spēles. Tiesāju septiņas spēles — katru dienu pa vienai. Arī pusfināla maču starp Itālijas un Lietuvas izlasēm. Jutos kā zem palielināmā stikla, jo vērtēja visu — lēmumus, stāju… Lielākoties bija sajūta, ka viss būs kārtībā. Tikai pēc vienas spēles nebiju apmierināts ar savu lēmumu, fiksējot pārkāpumu galotnē. Instruktori gan mūs mierināja: sak’, viena kļūda nebūšot izšķirošā, mēs vērtējam darbību visa turnīra garumā.

— Kas mainījies tiesneša Kozlovska dzīvē pēc FIBA licences iegūšanas?

— Uzzinot, ka esmu izturējis pārbaudi, bija liels gandarījums, bet pieredzējušie kolēģi atvēsināja, ka tagad tikai viss sākas… Protams, ir lielāka pārliecība par visu, ko daru. Arī motivācija darboties. Bet lielākās pārmaiņas ir tās, ka ierastajai slodzei darbā un Latvijas spēlēs klāt nākuši arī izbraukumi uz Eiropas kausa izcīņas spēlēm. Kopš oktobra vidus jau esmu tiesājis 11 spēles.

— Tik daudz kārtu FIBA kausa izcīņā nemaz nav bijis!

— Ir tā dēvētie dubultizbraukumi, kad, piemēram, trešdienā tiesā vīriešu kausa izcīņas, bet ceturtdienā — sieviešu turnīra spēli.

— Kura spēle īpaši palikusi atmiņā?

Eiropas vīriešu kausa izcīņas spēle Ungārijā, uz kuru bija atbraucis FIBAEurope tiesnešu virsuzraugs Davomirs Nakičs. Pieļauju, ka viens no viņa vizītes iemesliem bija vēlme redzēt debitantu darbībā.

— Un ko viņš redzēja?

— Jāprasa viņam, jo mūs, tiesnešus, neviens novērotājs ar secinājumiem neiepazīstina. Par vērtējumu varam spriest, tikai saņemot nākamo norīkojumu. Vai nesaņemot. Pašam kopumā likās, ka bija O.K.

— Spriedze bija lielāka nekā spēlē, kurā nav tādu skatītāju?

— Adrenalīns asinīs ir vienmēr, bet tas ir normāli un pat vajadzīgi. Patiesībā man ir tā — jo grūtāka spēle priekšā, jo labāk. Ja nespētu tikt galā ar spriedzi, droši vien sen jau vairs netiesātu.

— Kuras spēles pašam bijušas visinteresantākās?

— Nebūšu ļoti oriģināls: Latvijā, protams, cīņas starp VEF Rīgu un BK Ventspils. Tas ir kas īpašs. Divus gadus pēc kārtas esmu tiesājis Vācijas Basketbola federācijas Superkausa spēles nacionālo izlašu komandām.

— Un kuras gribētos tiesāt?

— Sapnis, protams, ir pats augstākais līmenis — olimpiskās spēles, Pasaules kausa izcīņa, Eirolīga. Tepat acu priekšā piemērs — Oļegs Latiševs —, ka tas ir pilnīgi iespējams. Tikai vajadzīgs laiks, darbs, pacietība. Februārī FIBA klīnikā biju jaunākais tiesnesis, kurš tika pie FIBA licences, un joprojām esmu, šķiet, viens no jaunākajiem FIBA tiesnešiem. Viss vēl priekšā.

 

Mārtiņš KOZLOVSKIS

Basketbola tiesnesis, projektu menedžeris Liepājas Olimpiskajā centrā

Dzimis: 1986. gada 9. septembrī Grobiņā

Pieredze basketbolā: Liepājas Melno vanagu audzēknis

Izglītība: Grobiņas vidusskola, LSPA bakalaura grāds — sporta skolotājs un sporta darba menedžeris, maģistra grāds — fiziskās sagatavotības treneris

Pieredze basketbola tiesāšanā: kopš 2005. gada; FIBA tiesnesis kopš 2015. gada februāra. Tiesājis spēles Eiropas Jaunatnes olimpiskā festivāla turnīrā, Eiropas U-20 čempionāta B līgā, Eiropas U-16 čempionāta A līgā, Vācijas Basketbola federācijas Superkausa izcīņā

Ģimenes stāvoklis: neprecējies