Kalendāra nemieri jaunatnes basketbolā
“Kas svarīgāks — nauda vai bērni?” sirdsšķīsti skanošais jautājums Covid-19 krīzes pieklusinātajā Latvijas basketbola dzīvē šopavasar uzjundīja emociju vētru, lieku reizi atgādinot, ka mūsdienu karā populistiskās PR uguņošanas zalves ir iedarbīgākas par argumentu artilēriju.
Trača formālajai daļai punkts tika pielikts līdz ar Latvijas Basketbola savienības valdes lēmumu Latvijas Jaunatnes basketbola līgas čempionātā atgriezties pie striktas sportiskā principa ievērošanas Superlīgas komplektēšanā jeb sistēmas labākais pret labāko. Bet var citēt treneri Raivo Otersonu, kas jaunatnes basketbolā apēdis vairākus pudus sāls: “Jauniešu izaugsmes procesā LJBL izspēles sistēmai nav ne pirmais, ne otrais un pat ne trešais svarīgākais faktors.” Ir taču vēl, par ko padomāt un padiskutēt, vai ne?
PROBLĒMU SAKNI MEKLĒJOT
Tieši tāpēc ne šis valdes lēmums, ne to rosinājušie sporta skolu treneru neoficiālie un oficiālie referendumi nav piemetuši ne gramu klāt ticībai, ka jaunatnes basketbolā beidzot ir uzieta problēmu galvenā sakne un turpmāk, tā teikt, lietas ies uz augšu.
*Tas, ka talantīgākie jaunieši vairs netiks nodarbināti 80—100 spēlēs sezonā, atņemot laiku treniņiem un mācībām.
*Tas, ka sporta skolu treniņu saturā tiks kvalitatīvi sabalansētas basketbola un vispārējās fiziskās sagatavotības nodarbības.
*Tas, ka jaunākajās grupās treniņos pietiekams laiks un enerģija tiks veltīti piņķerīgajai stabilu basketbola tehnikas pamatu ielikšanai, neļaujoties tikai spēlēšanas azartam.
*Tas, ka tiks atrastas aizvien jaunas metodes jauno basketbolistu atraušanai no viedierīču ekrāniem, lai papildus dažām oficiālajām treniņu stundām sporta zālē klāt nāktu vēl garākas neoficiālās kustību stundas brīvā dabā, kas iepriekšējo paaudžu talantiem nodrošināja sportošanai tik nepieciešamo papildu rūdījumu.
*Tas, ka visaklākā sportiskā azarta pārņemtie jauno talantu vecāki ieklausīsies loģikas un pieredzes argumentos, kas nepārprotami vēsta, ka 10—14 gadu vecumā bērna spēlētprieks un vispusīga attīstība ir daudz svarīgāki par izcīnīto kausu, uzvaru un gūto punktu skaitu. Savukārt rezultāta nozīmes pārspīlēšana faktiski garantē, ka iecerētās profesionāļa superkarjeras vietā sagaida fizisko resursu un motivācijas izsīkums vēl līdz 18 gadu vecumam.
No iepriekš nosaukto samezglojumu uzskaitījuma gan nevajadzētu izdarīt kategorisku secinājumu, ka Latvijas jaunatnes basketbolā viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Kā nesen intervijā Basketstudijā 2+1 atgādināja jau ievadā citētais Raivo Otersons — par krīzi runāts gan pirms 35, gan 15, gan 5 gadiem, līdz skeptiķus pieklusinājis kārtējais kādas talantu komandas veiksmīgs starts starptautiskā turnīrā. Latvijā basketbola talanti dzimuši, dzimst un, jādomā, dzims arī turpmāk, tomēr, ņemot vērā demogrāfisko situāciju, nav pamata cerēt, ka starp ražīgajiem gadiem negadīsies tukšie.
Tiesa, uz aicinājumu nedramatizēt situāciju var reaģēt arī citādi. Proti, atzīt, ka minēto problēmu mūžīgais raksturs liecina par Latvijas basketbola sistēmas pilnībā neizmantoto potenciālu, un pasapņot, cik stipri varētu būt, ja vismaz daļu defektu un defektiņu izdotos novērst.
Tikai, ja patiesi to grib izdarīt, problēmu saknes jārok ne jau sacensību izspēles sistēmā. Krietni dziļāk.
TRAČA ANATOMIJA
Pie LJBL izspēles sistēmas konflikta ir vērts pakavēties ne tik daudz tāpēc, lai vēlreiz pārcilātu argumentus, cik tāpēc, ka daži aspekti līdz komismam precīzi uzrāda valdošās tendences šāda veida domstarpību scenārijos, režijā un atrisinājumos.
Tātad 2019. gada vasarā Bērnu un jauniešu basketbola skolas Rīga (kādam patīk teikt “vienas skolas”, cits lieto apzīmējumu “Latvijā lielākās skolas, kurai ir sešas jaudīgas apakšnodaļas”) direktors Guntis Šēnhofs Basketbola savienības gaiteņos sāka skandēt trauksmes zvanus. Proti, kopš 2013. gada sezonas, kad LJBL piecās vecākajās puišu grupās (U-14—U-19) Superlīgā pārgāja uz izspēles sistēmu labākā komanda pret labāko, rīdziniekiem krietni palielinājies izbraukumu skaits, ar katru atsevišķu komandu ciemojoties pie pretiniekiem dažādās Latvijas malās. Tas radījis nopietnu izmaksu pieaugumu, un sporta naudas pārzinātāji Rīgas domē sākuši interesēties par tēriņu pamatotību — sak’, neesot prāta darbs bērnu sportošanai atvēlēto eiro lielāko daļu notērēt degvielā un autotransporta uzņēmumu noslogošanā.
Kā izeja tika piedāvāta atgriešanās pie sistēmas, kas LJBL darbojās no 1998. līdz 2012. gadam. Proti, Superlīgā iekļaut sporta skolas, kuras sasniegušas labākos rezultātus, vērtējot visas piecas grupas kopā (komplektā). Praksē tas nozīmētu, ka, piemēram, četras labas komandas Superlīgā ievelk arī kādu nevarīgāku radinieku, toties ir iespēja uz spēlēm ar, piemēram, Valmieras komplektu doties vienā dienā vienā autobusā. Savukārt kalendāra veidotājiem nebūtu jālauza galvas, kā sakombinēt spēles tā, lai kādas Rīgas komandas trenerim nebūtu vienlaikus jāvada spēles Rēzeknē un Liepājā.
Bez Rīgas cerētajiem finansiālajiem plusiem (sportiski galvaspilsētas ieguvumi būtu simboliski, jo lielākā daļa Rīgas komandu Superlīgā spēlē arī pēc sportiskā principa) pārejai uz komplektiem bija arī izteikts mīnuss — šāda sistēma nopietni ierobežo mazo sporta skolu iespējas izsisties saulītē. Nav noslēpums, ka patālāk no Rīgas kļūst aizvien grūtāk sapulcēt un noturēt pilnas mācību treniņu grupas visos vecumos, tātad spēcīgu komplektu izveidot ir teju vai neiespējami. Toties joprojām ir iespēja atrast un basketbolā ieinteresēt talantīgus puišus vienai vai divām komandām — 2019. gada sezonā Superlīgā piecās vecuma grupās bija pārstāvētas 23 sporta skolas.
Lai mazinātu mazo skolu sāpi, pērnvasar LBS Jaunatnes komisija vairākos piegājienos lēma gan par dažādiem pārejas laika modeļiem, gan par iespēju vietu Superlīgā saglabāt patiešām spēcīgām komandām. Galu galā kompromiss izskatījās atrasts un 2019. gada augustā LBS valde akceptēja LJBL nolikumu, kurā skaidri un gaiši bija ierakstīts — 2020. gada sezonā Superlīgā spēlē 8 sporta skolu komplekti un 4—6 komandas, kuras to nopelnījušas ar rezultātiem, bet 2021. gada sezonā formula mainās — 10 komplekti un 2 labākās atsevišķās komandas, kurām var pievienoties vēl kāda, ja 2020. gada čempionātā iekļūst labāko četriniekā.
Tobrīd tāda nolikuma redakcija nesacēla nekādu protestu vētru, tāpēc šopavasar saceltais troksnis skaudri atgādināja, ka retais jaunatnes basketbolā iesaistītais apgrūtina sevi ar daudzlapu dokumenta lasīšanu, kur nu vēl nopietnu izstudēšanu un situācijas prognozēšanu vismaz sezonas griezumā. Savukārt dažs lēmējs mēdz celt roku, neiedziļinoties lemtajā. Un tad notiek tā, kā notika 2020. gada aprīlī, kad jaunievēlētā LBS prezidenta Raimonda Vējoņa aicinātā valde, nevēlēdamās uz karstām pēdām pārskatīt priekšteču apstiprināto nolikumu, dažu stundu laikā kļuva par “bērnu nīdējiem”, “Rīgas pakalpiņiem” un “demokrātijas grāvējiem” (sak’, jaunizveidotā Jaunatnes komisija taču pārliecinoši noraidīja komplektu ideju, tad par ko vēl diskutēt?). Vairāki Jaunatnes komisijas dalībnieki pēkšņi neatcerējās, ka pirms gada paši taču akceptēja saprātīgu kompromisa variantu. Savukārt bijušais LBS valdes loceklis, kurš 2019. gada augustā pats bija lēmis par labu komplektiem, metās pēctečiem publiski aizrādīt par antidemokrātisku rīcību, neieklausoties tautas balsī….
Negribas burt drāmu un sazvērestības teorijas. Varbūt kāds patiesi neatceras, varbūt kādam laika gaitā viedokli licis mainīt kāds jauns arguments, bet varbūt kritiska izturēšanās pret LBS vadības lēmumu vienkārši ērti iekļaujas modīgajā tendencē apšaubīt visu, ko dara tie tur augšā, kam uzlikts pienākums un atbildība pieņemt lēmumus. Jo skaļāk un kategoriskāk, jo labāk. Tik žēl, ka sportiskā loģika (nu, protams, jāspēlē labākajam ar labāko — kurš tad to var apstrīdēt?!) vienkārši ar skaļumu pārbļāva LBS Treneru komisijā pārliecinoši izskanējušos argumentus par labu komplektiem, kas nepārprotami parādīja — runa nav tikai par līdzekļu ekonomiju.
Piemēram, labākajiem spēlējot pret labākajiem, pavisam klusi no LJBL elites pazuduši trīs lieli basketbola centri — Ventspils, Liepāja un Jelgava (2020. gada sezonā katrai tikai pa vienai komandai superlīgā), kuru neveiksmes komplektu sistēmas gadījumā būtu radījušas krietni skaļāku rezonansi un, kas zina, iespējams, apņēmīgāku rīcību pašvaldību svarīgākajos kabinetos. Tāpat kolēģu savstarpējā atkarība sekmē sadarbību sporta skolu ietvaros un motivē strādāt plašā frontē, nevis tikai ekspluatēt dažus talantus. Arī slavenajā Latvijas valstsvienības 2017 kartē redzams, ka 11 spēlētāji nākuši no provinces, bet neparādās tas, ka deviņi no viņiem jau padsmitnieku vecumā rūdījušies tieši lielajos basketbola centros un vēl divi agrā vecumā aizbraukuši uz Spāniju, turklāt basketbola migrantu vecuma apakšējā robeža laižas aizvien zemāk. Spilgtu talantu nelielā sporta skolā var noturēt labi ja līdz 16 gadiem, un visā Latvijā vienlīdz kvalitatīvus apstākļus attīstībai nodrošināt nav iespējams.
PIRMAIS NE VIENMĒR IR LABĀKAIS
Lai objektīvi izvērtētu visu ainu, pirmais priekšnoteikums būtu nolikt malā emocijas un pārliecību, ka sportiskais princips jauniešu turnīros ir svēts un neaizskarams augstākās patiesības etalons.
Jo Latvijas jaunatnes čempiona noskaidrošana ir tikai viens no LJBL nolikumā minētiem astoņiem LJBL uzdevumiem. Pārējie septiņi orientēti uz attīstību (gan spēlētāju, gan treneru) veicinošu apstākļu nodrošināšanu.
Ja nolikuma sausā valoda kādam šķiet pārāk neskaidra, iespējams, noderēs nu jau bijušā LBS ģenerālsekretāra Edgara Šnepa vairākkārt atkārtotais jaunatnes basketbola sistēmas misijas formulējums: LJBL būtu jāstrādā tā, lai 16—17 gados, kad jaunietim jāizšķiras par dzīves prioritātēm, viņš būtu fiziski vesels, tehniski labi sagatavots un sportiski izsalcis trenēties un spēlēt. Uz šo trīs priekšnoteikumu bāzes būs labas iespējas attīstīt profesionāļa karjeru, kuras straujums un sasniegumu līmenis būs atkarīgs no mērķtiecības, ieguldītā darba, talanta un veiksmes.
Diemžēl realitātē šo svarīgo dzīves posmu liela daļa LJBL audzēkņu sagaida ar grūti labojamiem robiem individuālajā sagatavotībā, nopietnām slodzēm īsti nesagatavotu ķermeni un milzīgu aizvadīto spēļu skaitu, kas radījis nopietnu emociju pārsātinājuma risku. Iespējams, arī sakrāto medaļu un diplomu krājumiem, kā arī agri gūto panākumu veicinātajām ilūzijām, ka aug ja ne gluži nākamais Lielais Kristaps, tad vismaz Dairis vai kāds no Jāņiem. Tādā gadījumā reālās dzīves skarbie pavērsieni juniora un agrīnā pieaugušā vecumā draud ar nopietnām psiholoģiskām paģirām.
Lielo cerību nepiepildīšanās piemēru netrūkst, tāpat kā netrūkst versiju par iemesliem. Tik nelaime tā, ka par tiem (iemesliem) izpratne mēdz atšķirties pat tuvāko domubiedru vidū, bet turnīra tabulā viss ir skaidrāks par skaidru — kurš pirmais un kurš pēdējais. Tā rēķināt ir vienkāršāk. Tuvredzīgāk? Bet kurš tad var zināt, kas būs rīt un parīt. Uzvarēt gribas jau šodien.
PĀRSPĪLĒTĀ JAUNATNES SPĒĻU NOZĪME
Par laimi, basketbola sabiedrībā pragmatiski konstruktīvas sarunas iespējas visumā ir lielākas nekā, piemēram, kašķīgajā politiskajā vidē. Latvijas Basketbola savienības jūlija sākumā sarīkotajā jaunatnes basketbola foruma debatēs pat iepriekš sociālajos tīklos viskareivīgāk noskaņotie sportiskā principa aizstāvji nevairījās atzīt, ka sistēma labākais pret labāko, protams, neatrisināšot visas jauniešu basketbola problēmas, jo lielākā nozīme tik un tā būs treneru darba kvalitātei. Un ne jau prezidents Vējonis paaugstinās Latvijas basketbolistu sagatavotības vidējo līmeni — pašiem treneriem vien tas būšot jādara.
Lai gandarījums par sarunas kvalitāti būtu vēl lielāks un cerības stars uz problēmu sastrēguma izkustēšanos kļūtu vēl gaišāks, būtu bijis labi piedzīvot arī enerģiskāku un vispusīgāku diskusiju tajos sanāksmes jautājumos, kas skāra jaunatnes basketbola norišu saturu. Pašas tēmas bija gana būtiskas. Nākamajā sezonā stāsies spēkā LBS Treneru komisijas vadītāja Agra Galvanovska izstrādātie jaunie tehniskās sagatavotības kontrolnormatīvi BJSS dažādu vecumu audzēkņiem, kas domāti kā orientieri treneru un audzēkņu, kā arī viņu tuvāko padomdevēju ikdienas darbam. Jaunatnes izlašu treneris Kaspars Mājenieks atgādināja nepieciešamību saprātīgi kontrolēt spēļu skaitu, izbrīvējot laiku treniņiem, mācībām un kvalitatīvai rehabilitācijai. LBS Reģionu komisijas pārstāvis Lauris Krēmers informēja par jauno reģionālo izlašu programmu, kuras pilotprojektā paredzētas treniņnometnes talantīgākajiem U-14 vecuma puišiem skolēnu brīvlaikā, iesaistot vairāk nekā 120 puišus un labāko attiecīgās vecuma grupas komandu trenerus — lieliska iespēja ideju apritei un skaidri iezīmēta izaugsmes perspektīva (BJSS—reģionu izlase—Latvijas izlase).
Konstruktīvi precizējošie jautājumi un dažs papildu ierosinājums, kā arī skaļas populistiskas skepses izpalikšana vedināja domāt, ka idejas visumā atzītas par noderīgām. Tiesa, LJBL izspēles sistēmas pārrunāšanas gaitā dzīvības zālē tik un tā bija vairāk, atgādinot, ka lielai daļai treneru no plašā pienākumu loka sirdij vistuvāk ir brīži, kad ar savu komandu var ievākt uz rezultātu tablo un turnīru tabulā redzamus darba augļus. Protams, katrs treneris vismaz sapņos to dara Eirolīgā vai vismaz LBL čempionātā, bet, ja līdz tādiem augstumiem tikt neizdodas, noder arī Jaunatnes līga. Kaut patiesībā LJBL nebija iecerēta un tai nevajadzētu būt vietai treneru un vecāku sportiskās godkāres apmierināšanai. Un, piemēram, iepriekš divreiz citētā trenera Otersona autoritāti nodrošina tepat Rīgā līdz NBA līmenim izaudzinātā Andra Biedriņa trenera statuss, nevis savulaik LJBL izcīnīto medaļu uzskaitījums.
RECEPTES MEKLĒJOT
Kā pareizi iemācīt spēlēt basketbolu — šis jautājums ir no nepārtraukti uzdodamo un ļoti daudzos veidos atbildamo sērijas, savu patiesību meklējot un atrodot diskusijās, bet īpaši treniņu zālēs. Mūžīgs process, ko nevar atrisināt reizi par visām reizēm. Zīmīgi, ka sporta skolu aptaujā pirms foruma kā galvenais jaunatnes basketbola sistēmas pilnveidošanas priekšnoteikums ar pārliecinošu balsu vairākumu tika minēti centralizēti sagatavoti metodiskie materiāli katrai vecuma grupai. Tas liecina, ka pieredzējušo treneru pārliecība par modernajos laikos brīvi pieejamās informācijas pašpietiekamību ir mazliet pārspīlēta — plašajā metodiku un ieteikumu klāstā mazāk pieredzējušiem treneriem viegli apmaldīties, tāpēc cilvēki alkst skaidru orientieru.
Par tādiem tiek un tiks gādāts. Jaunie tehnikas kontrolnormatīvi jau apstiprināti un darba kārtībā ir fiziskās sagatavotības kontrolnormatīvu un metodisko materiālu izstrāde. Jau ilgus gadus pieredzes apmaiņai un krāšanai ir atvērtas durvis visu Latvijas izlašu treniņnodarbībās. Papildu impulsu sola reģionālo izlašu programma, kuras ietvaros paredzēti arī regulāri semināri un meistarklases treneriem.
Tikai ir vērts atcerēties, ka ne jau dokumenti nosaka ikdienas darba kvalitāti un piedāvātās iespējas izčākstēs, ja netiks aktīvi izmantotas. Turklāt pieredze liecina, ka aicinājumiem pēc stingriem lēmumiem un skaidriem padomiem kā nākamā stadija seko ieteikumu apšaubīšana, kritizēšana un ignorēšana. Kā tas notiek, piemēram, ar mūžam aktuālo tēmu par spēļu skaita regulēšanu. Lielākā daļa treneru it kā neapšauba pārspēlēšanās risku nopietnību, taču kategoriski iestājas pret limitiem no augšas: sak’, mēs paši labāk pratīsim atrast veselīgu līdzsvaru. Diemžēl prakse liecina, ka ikdienas ritmā katra nākamā spēle mēdz būt svarīgāka par audzēkņa ilgtermiņa interesēm. Jau minētajā aptaujā treneri it kā augstu novērtējuši nepieciešamību izaugsmes vārdā vairāk laika veltīt treniņiem (2. vieta pēc svarīguma) un pārāk lielo spēļu skaitu nosaukuši kā galveno bremzējošo faktoru. Toties nepieciešamība kontrolēt spēļu skaitu nobīdīta tikai uz 6. pozīciju — zīmīga pretruna. Nudien gribētos sagaidīt, ka LBS Jaunatnes komisijas pie tās atšķetināšanas ķertos tikpat enerģiski, kā iestājās par sportisko principu izspēles sistēmā.
Un vēl interesanti, ka ļoti zemu — tikai 8. vietā — ierindota iespēja konstruktīvi sadarboties ar Latvijas vīriešu basketbola flagmaņiem — Latvijas līgas komandām. Uz ko tad īsti vērsti LJBL apvienoto daudzo organizāciju pūliņi?
LJBL APTAUJA
Kas nepieciešams, lai uzlabotu jauno basketbolistu individuālo sagatavotību?
Jo mazāks punktu skaits, jo vairāk aptaujāto attiecīgo atbildi likuši augstākā vietā
1. Centralizēti sagatavoti metodiskie materiāli katrai vecuma grupai 65
2. Vairāk laika treniņiem 106
3. Praktiskie treniņi un paraugsemināri Latvijas labāko treneru vadībā 112
4. Tehniskās un fiziskās sagatavotības kontrolnormatīvi un stingra to izpildes pārbaude 134
5. Spēļu rīkošana tikai nedēļas nogalēs, darba dienas izbrīvējot treniņiem 138
6. Spēļu skaita kontrole 145
7. Autoritatīvs ceļvedis brīvi pieejamas informācijas plūsmā 162
8. Ciešāka sadarbība ar LBL dažādu divīziju komandām, nodrošinot informācijas apmaiņu, skaidras izaugsmes perspektīvas utt. 175
9. Spēļu formāta maiņa jaunākajās grupās (3×3, 4×4) 178
