Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Krustcelēs. Pie finālturnīra durvīm

Otro reizi kopš 2016. gada jūnija Latvijas vīriešu handbola izlase ir pie finālturnīra durvīm. Pirms trim gadiem mums Valmierā pietrūka apmēram 40 sekunžu, lai noturētu triju vārtu pārsvaru izšķirošajā spēlē ar Baltkrieviju un tiktu uz 2017. gada pasaules čempionāta finālturnīru, bet tagad mums 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā atlikušajās divās spēlēs ar Slovēniju un Nīderlandi ir vajadzīgs viens punkts, lai bez papildu aprēķiniem iekļūtu finālturnīrā. Roka jau ir uz durvju kliņķa, un atliek tikai pašiem durvis atvērt.

2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā divas spēļu kārtas pirms finiša Latvijas izlase ar 6 punktiem savā grupā ieņem otro vietu aiz Slovēnijas, kurai ir 8 punkti un kura jau nodrošinājusi sev vietu finālturnīrā. Nīderlandei ir 2 punkti, bet Igaunijai punktu nav un nav vairs arī pat teorētisku izredžu tikt finālturnīrā. Latvijas izlases situācija izskatās ļoti cerīga, taču tā vēl ir jāpārvērš realitātē.

REALITĀTE, KAS GAIDA

Mums nākamā spēle ir 12. jūnijā Valmierā ar slovēņiem, bet pēdējais mačs — 16. jūnijā viesos ar holandiešiem. Tulpju zemes dēli pirms mūsu izlases uzņemšanas spēlēs viesos ar Igauniju. Varam, protams, cerēt uz savu ziemeļu kaimiņu palīdzību, taču drošāk ir paļauties pašiem uz sevi.

Vai no 2017. gada pasaules čempionāta bronzas medaļu ieguvējiem — slovēņiem — ir iespējams paņemt kaut punktu, nospēlējot ar viņiem neizšķirti? Neiespējami nav viņus arī uzvarēt, un tas šoreiz pat nav izskaidrojams ar to, ka slovēņi jau iekļuvuši finālturnīrā. Mēs cienīgi spēlējām ar viņiem pirmajā riņķī viesos (21:27, turklāt slovēņi tikai pašās spēles beigās varēja būt droši par uzvaru), kas noteikti dos tik ļoti nepieciešamo papildu pārliecību pirms mača savā laukumā. Galvenais, lai ierindā būtu visi labākie Latvijas izlases spēlētāji. Slovēņi nebrauks uz Latviju kaut ko dāvināt, taču, ja viņi spēlēs tā, kā aprīlī to darīja viesos ar Nīderlandi (27:26), tad Valmierā viņi neuzvarēs…

Nav iespējams pateikt, kā rīkosies Slovēnijas izlases galvenais treneris, savulaik slavenais Dienvidslāvijas izlases spēlētājs, 1988. gada labākais handbolists pasaulē Veselins Vujovičs, taču Slovēnijas izlase arī bez dažiem saviem līderiem būs spēcīga (kvalifikācijas turnīrā, piemēram, nepiedalās viens no labākajiem saspēles vadītājiem Vācijas 1. bundeslīgā Marko Bezjaks no SC Magdeburg, taču tas būtiski neietekmē slovēņu sniegumu). Vispirms spēcīgiem fiziski un mentāli (tas šoreiz ir pat svarīgāk!) jābūt mums pašiem. Atlikt visu uz pēdējo maču Nīderlandē ir riskanti — ja pirms pēdējā mača mums un holandiešiem būs vienāds punktu skaits, tad nedrīkstēsim zaudēt ar vairāk kā četru vārtu starpību. Protams, vēl var cerēt tikt kā vienai no četrām labākajām trešo vietu ieguvējām, taču drošākais variants ir visu atrisināt jau pirms došanās uz Nīderlandi.

ŠĪ LĪDERU PAAUDZE UN NĀKAMĀ

Latvijas vīriešu handbola izlase nekad vēl nav piedalījusies ne Eiropas, ne pasaules čempionāta finālturnīros, un iekļūšana starp 24 labākajām Eiropas izlasēm būtu vēsturisks panākums. Panākums, kas vainagotu vienas handbola paaudzes un tās treneru darbu, kā arī varētu būtiski ietekmēt jaunās paaudzes karjeru. Pēc sāpīgās uzvaras 2016. gada jūnijā pār Baltkrieviju (26:24 deva neizšķirtu divu spēļu summā, taču baltkrievi guva vairāk vārtu viesos) jau dzirdēja runas, ka “šai līderu paaudzei tā bija pēdējā iespēja tikt finālturnīrā”. Tā nenotika.

Šī līderu paaudze sanāca kopā uz vēl vienu mēģinājumu, kas šoreiz gan vairākiem tās pārstāvjiem varētu būt arī pēdējais — ne tikai izlases triju pieredzējušāko spēlētāju Evara Klešnika, Ģirta Lilienfelda un Aivja Jurdža, bet arī Ingara Dudes, Jāņa Pavloviča un Māra Veršakova karjera jau tuvojas beigām. Trim pēdējiem gan vēl vajadzētu spēlēt, kā arī spēlēt un spēlēt vēl vajadzētu tiem, kas ietilpst vecuma grupā ap trīsdesmit (Dainis Krištopāns, Oskars Arājs, Austris Tuminskis, Egils Politers, Edgars Kukša u. c.), kā arī vēl nedaudz jaunākajiem Artūram Kuģim, Rihardam Lejam un vēl dažiem, taču skaidrs, ka pēc šā kvalifikācijas turnīra — lai kā tas arī beigsies — izlasē notiks pārmaiņas.

Ienāk jaunais vilnis, un iekļūšana vai neiekļūšana finālturnīrā var būtiski ietekmēt vairāku jauno un talantīgo spēlētāju turpmāko ceļu, kas vistiešākajā veidā saistīts ar izlases sniegumu. Proti, jo vairāk spēlētāju labos (lasi — profesionālos) ārzemju klubos mums būs, jo spēcīgāka būs izlase. Tāda ir handbola realitāte Latvijā. Savukārt izaugt tik tālu, lai izrautos no šīs realitātes, ir iespējams arī pašu virslīgā. Arī starp pašreizējiem handbolistiem vecumā no 18 līdz 23 gadiem ir virkne potenciālo izlases līderu, ir talantīgi puiši starp vēl jaunākiem spēlētājiem, un viņi jau arvien drošāk apliecina sevi virslīgā, piemēram, 8. vietā starp vārtu guvējiem ir tikai sešpadsmitgadīgais ludzānietis Endijs Kušners, taču pilnīgi skaidrs, ka būs nepieciešams laiks izlases jaunā modeļa veidošanai ap palikušajiem līderiem ar Krištopānu priekšgalā (nav izslēgts, ka izlasē karjeru turpinās arī kāds no pieredzējušākajiem, taču tas nemaina lietas būtību). Daudz vieglāk veidot jauno izlases modeli, ja lielākā daļa jauno spēlētāju ir spēcīgu līgu profesionālos klubos, un piedalīšanās Eiropas čempionāta finālturnīrā noteikti pievērsīs jaunajiem vēl lielāku uzmanību.

LAI NESTĀVĒTU MALIŅĀ

Pilnībā attaisnojusies junioru izlases iekļaušana Latvijas virslīgas čempionātā. Pirmajā sezonā, nomainoties kārtējai spēlētāju paaudzei, jaunajiem klājas grūti, bet jau otrajā un trešajā sezonā juniori atņem punktus pat līderiem, un šosezon, piemēram, viņi iekļuva pamatturnīra pirmajā četriniekā. Krājot pieredzi Murjāņu sporta ģimnāzijas komandā, jaunie arvien lielākā skaitā iekaro vietu arī savu klubu sastāvos un viņu pienesums kļūst arvien ievērojamāks.

Junioru izlase virslīgas čempionātā tika iekļauta 2013./2014. gada čempionātā, no tiem spēlētājiem mums jau ir izaudzis viens no izlases līderiem — Nils Kreicbergs. Viņš nepilnu 16 gadu vecumā debitēja virslīgā Dobeles Tenax sastāvā un savos sešpadsmit gados jau spēlēja finālā, šobrīd Nilam ir tikai 22 gadi (23. maijā būs 23) un viņš sācis jaunu ceļu savā karjerā, iekļaujoties Somijas čempiona Riihimaen Cocks sastāvā (ar savu jauno komandu jau kļuvis par Baltijas handbola līgas čempionu). Jācer, ka beidzot atkal atradīs savu īsto komandu un atgūs pārliecību cits šīs paaudzes spēlētājs — Toms Lielais (abi ar Kreicbergu bija starp Tenax līderiem). Izlasē ienāk arī 1998,. 1999. un 2000. gadā dzimušie spēlētāji — Emīls Kurzemnieks, Guntis Piļpuks, Uvis Strazdiņš, Ņikita Pančenko un Artūrs Meikšāns, kuri jau bija izlasē pēdējās divās spēlēs ar Igauniju. Pie izlases durvīm ir arī Antons Šuleiko, Normunds Seņkāns, jaunie vārtsargi Elvijs Kušners, Uldis Jansons un Rolands Ļebedevs, redzeslokā ir vēl vairāki puiši.

Kurzemnieks aizvada pirmo sezonu ārzemēs — Islandes handbola virslīgā Afturelding rindās. Pagaidām viņa spēles laiks nav liels, taču nākamsezon tas jāpalielina, jo cits kreisā insaida pozīcijas spēlētājs, pašreizējais komandas pirmais numurs tajā — Elvars Asgeirsons, vasarā dosies uz Štutgartes komandu Vācijas 1. bundeslīgā. Tepat kaimiņos Igaunijā Kehra komandas rindās spēlē Strazdiņš, savukārt Dānijas handbola akadēmijā HF Mors kluba U-18 komandā — Piļpuks. Žēl, ka smaga savainojuma dēļ jau pavasarī sezona beidzās Seņkānam. Tikai otro sezonu virslīgā Ludzas Latgols rindās aizvada 207 cm garais Meikšāns, kuru nejauši atrada Istrā (50 km aiz Ludzas) un kurš jau arvien biežāk tiek iekļauts izlasē. Visi šie un vēl vairāki nenosauktie jaunie sportisti pieaugušo handbola ābeci apguva un daudzi turpina iegūt pašmāju virslīgā.

Nākamgad Rīgā notiks U-20 Eiropas čempionāts B grupā, kas kļūs par vēl vienu labu iespēju sevi apliecināt. Šoreiz starp vienaudžiem to darīs 2000. gadā un vēlāk dzimušie spēlētāji. Vairākiem no viņiem tā būs arī laba iespēja skaļi pieklauvēt pie lielās izlases durvīm.

Tukšas vietas Latvijas handbola izlasē nepaliks, taču ir svarīgi, kas tās aizpildīs. Cerēsim, ka jaunajiem pietiks mērķtiecības un uzņēmības gan pašiem kaut ko sasniegt savā klubu karjerā, gan izlasē izaugt par pamatspēlētājiem. Izlases iekļūšanai finālturnīrā vajadzētu ietekmēt visu handbola saimniecību — sākot ar jaunākajiem spēlētājiem un beidzot ar virslīgas komandām, kurām tad varbūt kļūtu vieglāk sameklēt atbalstītājus un mainīt handbola realitāti Latvijā. Savukārt handbols kopumā tad varbūt vairs nestāvētu lielo sporta spēļu maliņā, jo potenciāls šajā sporta spēlē mums ir liels. Mums nav virslīgā profesionālu komandu, toties lielākajai daļai spēlētāju un treneru ir profesionāla attieksme. Arī tāpēc esam pie finālturnīra durvīm.

Anatolijs Kreipāns
Anatolijs Kreipāns