Ne tikai pliks basketbols
Savas domas precīzāk varu formulēt rakstiski,” U-16 puišu izlases vadītājs Artūrs Visockis-Rubenis kļuva par pirmo treneri manā basket.lv redaktora praksē, kurš pēcspēles komentārus bez īpaša vaicājuma atsūtīja e-pastā. Neatkarīgi no spēles rezultāta vienlīdz strukturētus, analītiskus un konstruktīvi paškritiskus, šķiet, atbilstošus autora raksturam. Līdzīgi tapa arī šī intervija, kurai par moto var noderēt Artūra lūgums: “Man ļoti gribētos, lai būtu nedaudz vairāk nekā tikai par pliku basketbolu.”
BASKETBOLISTS AR CĪKSTOŅA UN CĪNĪTĀJA PIEREDZI
— Nekad neesi spēlējis Latvijas Basketbola līgā, toties nesen kļuvi par pirmo latvieti, kurš Aldara LBL Zvaigžņu spēlē izgāja laukumā Leģionāru komandas sastāvā. Interesants karjeras pavērsiens…
— Tā bija improvizācija. Savainojumu dēļ leģionāru komandai trūka spēlētāju, un es, kā viens no treneriem, gribēju puišiem palīdzēt. Pat guvu divus punktus ar soda metieniem (smaida). Bet, runājot par manu basketbolista karjeru, patiesībā neesmu spēlējis ne tikai LBL, bet pat ne Jaunatnes basketbola līgā.
— Kāda tad bijusi pieredze sportā un basketbolā?
— Jau no mazotnes biju ļoti aktīvs un, sākot iet skolā, meklēju iespējas sportot. Daugmalē, kur tolaik dzīvoju un mācījos, bija tikai viena iespēja — brīvā cīņa. Jau no pirmās klases sāku trenēties. Nodarbības bija trīs reizes nedēļā, tās vadīja izcils pedagogs Itars Bramanis. Man viņš joprojām ir viens no etaloniem trenera darbā.
Biju kalsns, bet diezgan spēcīgs un guvu labus panākumus. Domāju, ka ļoti palīdzēja raksturs, jo neieredzēju zaudējumus un nemācēju zaudēt (dažkārt tas izpaudās arī negatīvā nozīmē — ar pārlieku lielām emocijām utt.). Vēl tagad mājās ir paprāvs sainītis ar medaļām, kas izcīnītas dažādos, arī starptautiskos turnīros.
Septītajā klasē pārcēlos mācīties uz Rīgu — 3. vidusskolu (tagad — ģimnāzija) un trāpījos vienā klasē ar Ediju Šleseru. Tieši Edijs mani ievilka basketbolā un viņu saucu par savu pirmo treneri (smaida).
Vidusskolas laikā es, Edijs Šlesers, Andrejs Siliņš (tagad — sporta žurnālists) un Elmārs Kairišs — mēs visi bijām fanātiski nodevušies basketbolam. Edijs spēlēja LJBL, jaunatnes izlasēs, vēlāk Baronā. Kopā ar viņu pavadījām daudzas stundas trenažieru zālē, 3. vidusskolas basketbola zālē un Latvijas Universitātes stadionā. Skolā mācījās arī Armands Šķēle un Gatis Jahovičs, kuri tolaik jau bija pazīstami basketbolisti un mums, puikām, etaloni. Neviens garais starpbrīdis nepagāja bez kāda mača skolas sporta zālē. Botas bija līdzi vienmēr. Atceros (jaunatnes izlašu dalībnieks) Kristaps Brencāns reiz atnāca ar mums patrenēties un pēc nodarbības neizpratnē sprieda — ok, es saprotu, ka Edijs trenējas, lai iekļūtu Latvijas izlasē, bet kāpēc to darāt jūs pārējie? Darīju, jo man patika trenēties. Patika sajūta, kad, atnācis mājās, esi tik noguris, ka nevari vairs ne pamācīties, ne īsti parunāt…
Ziemā piektdienas vakaros braucām pie manis uz Daugmali. Skatījāmies filmu 6. spēlētājs, AND1 Mix Tape, NBA video… Sestdienā no rīta cēlāmies jau ap astoņiem un gājām uz skolas zāli. Kad ārā temperatūra bija ap mīnus20, zālē labi, ja plus 5. Rokas nosalušas zilas, bet tas netraucēja stundām trenēt metienus, veikt dažādus dribla vingrinājumus, spēlēt 1:1, 2:2… Atnācām mājās, lai paēstu un devāmies atpakaļ. Jāsaka milzīgs paldies skolas mācību pārzinei Matisonei, jo viņa vienmēr mūs laida zālē. Tagad dažkārt uz to pašu zāli eju kopā ar dēlu.
Tolaik etalons basketbolā bija Alens Aiversons — ļoti ekstravagants gan kā spēlētājs, gan personība. Pusaudža vecumā jau gribas sekot nevis klasiskajiem, bet nedaudz provocējošiem personāžiem…
Basketbols aizņēma ļoti daudz laika, bet LJBL neesmu spēlējis. Mācījos mūzikas skolā — spēlēju klarneti un saksofonu.
Ar īsto — organizēto — basketbolu ar konkrētām trenera prasībām pirmo reizi saskāros, studējot RSU un sākot spēlēt Aivara Vīnberga vadībā. Tajā laikā biju atbildīgs par komandu Barons/Matejs, kas trenera Alda Brīdiņa vadībā spēlēja Amatieru līgā (tagad — LBL 3. divīzija).
— Lai kļūtu par labu treneri, nebūt nav jābūt izcilam spēlētājam. Saskatīji labas karjeras iespējas?
— Vēlme kļūt par treneri radās apmēram 16 gadu vecumā. Turklāt nevis pozitīvas, bet negatīvas pieredzes dēļ — gribēju būt labāks treneris, nekā redzēju sev apkārt.
Esmu Amerikas skolas — komandas veidošanas, motivēšanas un disciplinēšanas principu — piekritējs. Manuprāt, īsts treneris gatavo ne tikai basketbola laukumam, bet gan dzīvei. Treneris nedrīkst pazemot savus spēlētājus, viņu personību, lai sasniegtu rezultātu. Tu vari būt skarbs par disciplīnas pārkāpumiem, spēles plāna neizpildīšanu, vieglprātību, nekoncentrēšanos, bet nedrīksti aizskart spēlētāja personību! Trīs kļūdas spēles laikā nepadara par sliktu cilvēku. Taču spēlētājam arī jāsaprot, ka vidēji 30 punkti spēlē un prasme apspēlēt jebkuru pretinieku nedod tiesības būt augstprātīgam un nepadara viņu par labāku cilvēku nekā citi.
Pamazām gan esmu nācis pie atziņas, ka patiesība ir kaut kur pa vidu — starp ASV motivējošo skolu un, piemēram, serbu pieprasīto augsto disciplīnu.
IZGULĒSIES APRĪLĪ. JA NETIKS PLAY-OFF…
— Ceļā uz trenera amatu izmeti līkumu?
— Pēc vidusskolas izvēlējos studēt sabiedriskās attiecības — komunikāciju zinātni. 19 gadu vecumā apprecējos, piedzima dēls, un paralēli studijām sāku strādāt. Basketbolam palika aizvien mazāk laika, tomēr turpināju spēlēt amatieru līmenī, vadīju komandas Matejabasketbola līgā un Amatieru līgā. Treniņus un spēles gaidīju kā svētkus, jo tieši tur, basketbola vidē, jutos savā ādā.
Vairākus gadus nostrādāju par projektu vadītāju reklāmas aģentūrā — darbs bija interesants, bija diezgan laba alga, dienesta mašīna, bet basketbols neatlaida un sapratu, ka jāmācās par treneri — kas zina, varbūt noderēs. Beidzu spēlēt pat amatieros, lai būtu vairāk laika studijām. Sāku stažēties pie Latvijas Universitātes komandas trenera Mārtiņa Zībarta. Biju redzējis viņa treniņus, turklāt Mārtiņš bija ļoti atvērts sadarbībai. Iestājos LSPA, lai tiktu pie C kategorijas trenera sertifikāta. Tā kā organizētu basketbolu biju spēlējis maz, uzzināju ļoti daudz jauna. Atceros, Zībarts mācīja FLEX uzbrukumu, bet es nespēju izsekot jau otrajai darbībai — sēdēju malā ar kladīti un centos visu pierakstīt. Klades saglabājušās joprojām, ik pa brīdim ieskatos. Tieši Mārtiņu uzskatu par savu mentoru trenera darbā. Ar viņu konsultējos joprojām.
Tolaik pie Mārtiņa Zībarta stažējās arī treneris Kristaps Kozlovskis, kurš reiz ieminējās par vakanci BJBS Rīga/Pārdaugava — vai mani tas interesētu? Sapratu, ka tā ir iespēja. Sākumā domāju, ka būs jātrenē mazi bērni, bet beigās izrādījās, ka grupā ir jau 14—15 gadus veci puiši. Pirms uzsāku darbu, pusotru mēnesi nostrādāju basketbola nometnēs ASV. Izvēlējos trenera ceļu, aizgāju no projektu vadītāja amata, vēl nezinot, ka būs darba piedāvājums universitātē. Riskēju, bet sirdī jutu, ka lēmums ir pareizs. Jutu augstāku vadību, to pieņemot. Esmu ļoti pateicīgs gan Kristapam Kozlovskim par piedāvāto iespēju, gan Uģim Biseniekam, kurš ļoti riskēja, ņemdams mani par Latvijas Universitātes komandas treneri. Esmu centies viņam par to atlīdzināt ar bezkompromisa darbu LU labā.
— Kas tev patīk un kas nepatīk trenera darbā?
— Slavenais NBA treneris Gregs Popovičs reiz kādā intervijā uz šādu jautājumu atbildēja: “Trenera darbā nav nekā baudāma un patīkama, tas ir mokošs un smags. To darām, jo mēs, treneri, esam nedaudz traki!” Piekrītu. Man ļoti patīk trenera darbs, lai gan tas paņem ļoti daudz laika un spēka. To var darīt tikai tie, kam trenera darbs ir aicinājums.
Kādā filmā sieva prasa vīram, spēļu analīzē iegrimušam futbola trenerim, kad tu nāksi gulēt? Viņš atbild: “Aprīlī…” Sieva pasmaida un saka: “Tikai tādā gadījumā, ja netiksi play-off.” Tāda ir mūsu profesija. Mana ģimene to ir pieņēmusi.
Sezonā brīvā laika tikpat kā nav. Spēlētājiem nākamā diena pēc spēles parasti ir brīva no basketbola, un viņi to parasti velta mācībām. Manā, trenera Gunāra Gailīša un fiziskās sagatavotības trenera Ivara Ikstena, mūsu direktoru Uģa Bisenieka un Dzintara Berkolta pārziņā ir ne tikai LBL komanda, bet visa LU basketbola sistēma, kurā ir arī LBL 2. divīzijas un Dubultamatieru līgas komandas. Šajā ziņā LBL saimē esam unikāli. Esam kā ģimene — kopā pavadām laiku vairāk nekā ar sievām vai draudzenēm.
Smadzenes strādā pat miegā. Tāpēc ir labi, ja ir instrumenti, kas palīdz kaut nedaudz atslēgties. Man tā ir baznīca un grāmatu lasīšana.
JO VAIRĀK KOMANDU, JO VAIRĀK IESPĒJU
— Darbs ar pusaudžiem, jauniešiem un studentiem. Kāda ir specifika un kā izdodas to visu apvienot?
— Ne visiem treneriem ir šāda iespēja, un es to ļoti novērtēju. Pa šiem gadiem esmu sapratis metodiku, kā aizvest spēlētāju no, piemēram, U-14 grupas komandas līdz profesionālajam basketbolam. Bet to es tagad zinu tikai tāpēc, ka esmu krājis pieredzi visos līmeņos, turklāt ir bijusi iespēja mācīties FIBA treneru kursos. Esmu mācījies no ļoti dažādiem jaunatnes treneriem — Aigara Brigmaņa, Raivo Rudzīša, Ziedoņa Jansona, Jāņa Gailīša, Maijas Čundas — un ikdienā stājies pretī tādiem speciālistiem kā Roberts Štelmahers, Agris Galvanovskis, Arnis Vecvagars, Kārlis Muižnieks… Tā ir neatsverama pieredze. Katrā brīvajā brīdī cenšos noskatīties kādu mācību, analizēt dažādus basketbola materiālus. Basketbola trenera profesijā izglītošanās nekad nebeidzas. Basketbols ir tāda pati zinātne kā medicīna — dziļa un progresīva.
Darbam ar vairākām komandām ir vēl viena priekšrocība — iespēja gūt gandarījumu, ja kādā frontē neveicas. Manā pirmajā darba gadā ar komandu Pārdaugava’95 no Jaunatnes līgas 2. divīzijas iekļuvām finālturnīrā. Tad divus gadus ar Latvijas Universitātes komandu iekļuvām LBL izslēgšanas turnīrā. 2014. gadā Pārdaugava’95 izcīnīja sudraba medaļas LJBL U-19 grupā. Prieks bija neaprakstāms, jo uz šo panākumu mērķtiecīgi gājām jau kopš U-15 vecuma — es, spēlētāji un viņu vecāki. Pagājušajā gadā ar universitātes komandu palikām pēdējie, bet ar Pārdaugavu/LU izcīnījām trešo vietu LBL 2. divīzijā, un daļa šīs komandas spēlētāju šogad jau pārstāv LU galveno komandu. Turklāt pieci spēlētāji tika iekļauti U-20 izlases kandidātos.
— Jaunie speciālisti bieži sāk ar iepriekšējās pieredzes noliegšanu — es nāku un parādīšu, kā jāstrādā!
— Tikko sākot strādāt, domāju, ka tas un tas kolēģis dara nepareizi, bet es pareizi utt. Tikai tagad saprotu: ja būtu labāk iedziļinājies citu treneru darbā, pats būtu progresējis ātrāk. Cenšos nevienam trenerim neko nepārmest. Prātā skan house music dziesma Walk a mile in my shoes. Šie vārdi man liek atcerēties, ka nekad nedrīkst citus nosodīt, jo tu nezini, kādām cīņām viņš iet cauri. Esmu atvērts sniegt padomu, ja kāds to lūdz un man nav grūti lūgt padomu pašam, ja jūtu, ka tas man ir nepieciešams.
— Esi prasīgs treneris?
— Ļoti prasīgs — gan treniņos, gan ārpus tiem. Ļoti svarīgi, lai būtu entuziasms un profesionāla attieksme. Iespējams tāpēc, pie manis nav noturējušies basketbolisti, kuri varbūt nav slikti spēlētāji, bet kuri nespēj sevi disciplinēt un strādāt profesionāli. Filmā Facing The Giants treneris saka: “Attieksme ir jūsu sirds stāvoklis. Ja attieksme smird, ar sirdi kaut kas nav kārtībā.” Es šo teicienu atgādinu katru dienu katrā treniņā! Un — visprasīgākais esmu pret sevi.
— Jaunatnes izlašu panākumi Latvijai nodrošina vietu starp Eiropas basketbola lielvalstīm. Tas ir objektīvs jaunatnes basketbola sistēmas kvalitātes spogulis?
— Manuprāt, mums ir ļoti laba jaunatnes basketbola sistēma — dažādi bērnu turnīri, iespēja spēlēt Jaunatnes līgā jau no deviņu gadu vecuma, valsts un pašvaldības nodrošinātas algas treneriem (protams, tās vienmēr varētu būt lielākas…) un zāles. Visvairāk pietrūkst iespējas treneriem kvalitatīvi papildus izglītoties. Bāzes zināšanas var iegūt LSPA un Latvijas Universitātē, bet trūkst iespēju iegūt specifiskās zināšanas. Nemaz nav jāskatās uz Spāniju vai Serbiju. Arī, piemēram, Portugāle investē ļoti lielus resursus tieši treneru izglītībā — katru gadu valstī notiek apmēram 20 dažāda līmeņa basketbola semināri. Piemēram, pagājušajā vasarā viņi ar FIBA starpniecību bija uzaicinājuši uzstāties Artūru Štālbergu.
Katrs šāds seminārs dod ne tikai jaunas zināšanas, bet arī paplašina redzesloku un sagādā papildu motivāciju. Treneri to apzinās un vēlas izglītoties. Dodiet tikai iespējas!
Un katram LBL klubam vajadzētu savu jaunatnes sistēmu ar U-16, U-17 un U-19 komandām. Treneri klubā darbotos pēc vienotas metodikas, ar mērķi audzināt labus spēlētājus, kas der lielajai komandai. Jaunatnes treneriem, papildus sporta skolas algai, maksātu arī klubs. Tas palīdzētu pat jaunatnes treneriem būt 100% profesionāļiem.
STUDENTU BASKETBOLA REALITĀTES GARŠA
— Pirms pieciem gadiem Latvijas Universitāti teju vai pierunāja spēlēt Latvijas Basketbola līgā, kur tobrīd bija tikai sešas komandas. Tagad komandu skaits izaudzis, konkurence saasinājusies. Kā studentu komanda jūtas šajā sabiedrībā?
— LBL patlaban vairs nav pusprofesionālu komandu — visi trenējas divreiz dienā, 90% spēlētāju pamatdarbs ir tieši basketbols. Lai mēs, studenti, turētu līdzi, ir jāiedziļinās detaļās un uz katru spēli jāizdomā kādas nelielas viltībiņas, akcenti. Dažreiz izdodas, dažreiz ne. Milzīga nozīme ir pašatdevei un motivācijai. Ja esam pilni enerģijas, varam pacīnīties ar jebkuru. Ja emociju nav — meistarība un pieredze ir pretinieku pusē.
Treniņu process ir jāplāno ļoti rūpīgi, ņemot vērā spēlētāju lielo papildu slodzi mācībās. Tie, kuri pirms pievienošanās mums jau ir izbaudījuši profesionāla sportista maizi, atzīst, ka studijas plus sports ir daudz grūtāks ceļš. Bet, kad izturēti trīs četri gadi, ir milzīgs gandarījums par paveikto un reāls pamats turpmākajai dzīvei.
— Pēdējās sezonās, īpaši to sākumā, tabulā zaudējumu ir krietni vairāk nekā uzvaru. Kā tādos apstākļos saglabāt optimismu un motivēt komandu?
— Mēs strādājam ar ļoti ierobežotiem resursiem, un domāju, ka darām to cienīgi. Mani pirmie divi gadi Latvijas Universitātes priekšgalā bija izcili veiksmīgi — tikām izslēgšanas turnīrā, pirmajā gadā pat izcīnījām augsto 4. vietu. Arī nākamajā sezonā pēc Žaņa Peinera un Kristapa Dārgā aiziešanas sezonas vidū atradām spēles pavedienu un jaunus līderus — par tādiem kļuva Klāvs Strazdiņš, Armands Ošiņš, Rihards Zēbergs — un tikai viena uzvara šķīra no labāko sešnieka.
Pērnā sezona bija vissmagākā, jo mūsu līderi atkal devās uz citām komandām, turklāt LBL atgriezās vairāk naudas, kas cēla kopējo līmeni. Arī pagājušajā vasarā augstskolu beidza vairāki pamatspēlētāji, un nu komandu sākam veidot no jauna. Tas ir sarežģīts process pat profesionālām komandām, bet mums tas ir dubultsāpīgi.
Pie zaudējumiem pierast nevar, un viegli nav ne spēlētājiem, ne treneriem. Esmu ticīgs cilvēks. Tieši ticība man dod spēku grūtos brīžos, arī garās zaudējumu sērijās. Ticu, ka Dievs ir klātesošs manā dzīvē. Ne jau tādā nozīmē, ka dāvās uzvaras vai panākumus, bet gan sniegs atbalstu, kad tas tiešām būs nepieciešams. Šī ticība ļauj nepazaudēt ticību sev. Bez tās trenera darbu darīt nav iespējams. Turklāt komandas rezultātu pasliktināšanās nebūt nenozīmē, ka kļūstu par aizvien sliktāku treneri. Tieši otrādi, pieredze dod daudz lielāku sapratni par laukumā notiekošo un dzīvi kopumā!
Ceram, ka spēsim izveidoto kodolu noturēt un vēl piemeklēsim dažus talantīgus spēlētājus. Tad atkal varēsim domāt par kādiem augstākiem mērķiem. Un liels prieks, ka katru gadu sagatavojam kandidātus U-20 izlasei.
— Kā izcilāko LU basketbola sistēmas produktu parasti min Žani Peineru. Kuru spēlētāju progress vēl ir sagādājis lielāko gandarījumu?
— Man ir paveicies, ka šajos gados apkārt ir bijuši vairāki ļoti mērķtiecīgi cilvēki ar augstiem dzīves standartiem, īstas personības.
Ir vērts pieminēt ikvienu, kurš ir līdz galam izturējis šo ceļu, piemēram, Mārtiņu Darģi, Rihardu Zēbergu, Armandu Ošiņu, Hariju Rubeni, Pēteri Rēķi, Robertu Jaunozolu, Niku Saknīti. Daļa mūsu bijušo spēlētāju kļuvuši par profesionāliem basketbolistiem, daļa sekmīgi darbojas izvēlētajā profesijā.
Ar visiem audzēkņiem regulāri uzturu kontaktus. Kad Žanis Peiners bija Latvijas Universitātes komandā, viņš auga kā spēlētājs, es — kā treneris. Tagad regulāri apspriežam gan basketbolu, gan dzīvi. Bieži komunicējam tieši tad, kad kādam no mums iet grūti. Kristaps Dārgais ir izcila personība, kas apveltīta ar milzīgām darba spējām un mērķtiecību. Šāds spēlētājs, kurš nekad nepadodas, ir nepieciešams katram trenerim un katrai komandai. Personība, kas tevi nekad nepievils.
GODS STRĀDĀT LATVIJAI!
— Taviem daudzajiem pienākumiem klāt nācis vēl viens — U16 izlases galvenā trenera pienākumi. Janvārī izcīnījāt pirmo vietu Baltijas jūras kausa izcīņā, februārī bijāt septītie prestižā turnīrā Turcijā. Kādi ir pirmie iespaidi ar spēlētājiem, komandu, perspektīvām?
— Ar šiem puišiem esmu jau pazīstams kopš 2014. gada, kad Robertam Zeilem un man tika uzticēts izveidot U-14 izlases divus sastāvus un piedalīties Baltijas kausa izcīņā. Kopš tā laika esmu sekojis līdzi spēlētāju izaugsmei. Starp 2000. gadā dzimušajiem puišiem ir vairāki interesanti spēlētāji, kuri, ieguldot lielu un mērķtiecīgu darbu, var izaugt par labiem basketbolistiem. Diemžēl garajā galā izvēles iespējas nav ļoti plašas, bet, ja visi labākie būs pie labas veselības, spēkiem vajadzētu pietikt.
Manuprāt, šis vecums ir pēdējais brīdis, lai puiši saprastu prioritātes — vai basketbols viņiem ir tikai labs laika pavadīšanas veids, vai kas vairāk? Jākļūst par profesionāļiem — jāsāk veidot personība un jāsaprot: lai kaut ko sasniegtu, daudz kas jāupurē un smagi jāstrādā.
— Jābūt gatavam visu dzīvi pakārtot basketbolam?
— Ja vēlies kļūt par labu basketbolistu, prioritāšu augšgalā ir jābūt ģimenei, izglītībai un basketbolam. Visiem ir jāpabeidz 12. klase. Stulbus basketbolistus nevienam nevajag. Savukārt 18 gadu vecumā, kad katrs jau var saprast, cik augstu var uzkāpt, jāpieņem nākamais lēmums — vai uzmanību veltīt tikai basketbolam, vai tomēr likt olas divos grozos — izglītība plus basketbols. Vai, iespējams, izvēlēties pavisam citu ceļu dzīvē, kurā basketbols būtu tikai lielisks brīvā laika pavadīšanas veids. Šajā posmā milzīga nozīme ir ģimenei — ir jājūt ģimenes atbalsts, jāsaņem padoms, jākopj attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem, jo tieši viņi būs blakus arī grūtajos brīžos.
Liels prieks, ka izlases spēlētājiem ir ļoti atvērti treneri, kuri ir gatavi dalīties ar padomu, ieteikumiem, savu redzējumu. Ir svarīgi saprast, ka sēžam vienā laivā un, tikai kopā airējot, varēsim sasniegt mērķi, nevis vienkārši dreifēsim, kur straume mūs aiznesīs.
Turcijas turnīrs bija lieliska pārbaude gan spēlētājiem, gan arī treneriem. Arī man tā bija pirmā pieredze tik garā turnīrā, un tagad zinu, kam jābūt gatavam vasarā, braucot uz Eiropas čempionātu. Lai tur cīnītos par augstvērtīgu rezultātu, nepieciešama sabalansēta un līdzvērtīga komanda, kur svarīgs būs ikviens komandas dalībnieks.
— Kādi iespaidi pēc pirmās pieredzes sieviešu valstsvienības galvenā trenera Mārtiņa Zībarta asistenta amatā?
— Lielākā atšķirība, strādājot ar sieviešu komandu, meklējama psiholoģijā. Šis aspekts var izšķirt spēles likteni, jāpievērš uzmanība daudzām niansēm.
Iespēja strādāt kopā ar pieredzējušajiem treneriem Mārtiņu Zībartu un Aigaru Neripu ir lieliska pieredze! Turklāt, redzot Anetes Jēkabsones-Žogotas darba ētiku, kļūst skaidrs, kāpēc viņa ir viena no top klases spēlētājām visā Eiropā — mērķtiecība, vēlme uzvarēt, vēlme smagi strādāt un ieklausīšanās trenerī.
Kopā ar komandu izgājām cauri ļoti smagam posmam. Pēc bezcerīgā zaudējuma Slovēnijai bijām nokļuvuši bezdibeņa malā. Iespējams, daudzi mūs jau norakstīja, bet spējām apvienoties un uzvarēt Lietuvu arī otrajā cīņā. Tāds ir trenera darbs — vissarežģītākajās situācijās saglabāt skaidru galvu, nekrist panikā un vadīt komandu tālāk. Tagad viss pašu rokās.
Artūrs VISOCKIS-RUBENIS
Basketbola treneris, kristietis
Dzimis: 1985. gada 11. augustā
Izglītība: absolvējis Rīgas 3. ģimnāziju, bakalaura grāds sabiedriskajās attiecībās (RSU), C kategorijas trenera sertifikāts (LTTC), absolvējis FIBA treneru kursus
Sportā: no septiņu gadu vecuma, pirmais sporta veids — brīvā cīņa
Trenera karjera:
kopš 2008. gada BJBS Rīgas/Pārdaugavas jauniešu komandu treneris (labākais sasniegums — 2. vieta LJBL U-19 grupā 2014. gadā)
kopš 2009. gada Latvijas Universitātes treneris, kopš 2011. gada — galvenais treneris (labākais sasniegums — 4. vieta LBL 2012. gadā), Pārdaugavas/LU galvenais treneris (3. vieta LBL 2. divīzijā 2015. gadā)
kopš 2008. gada rīko vasaras nometni jauniešiem 3 punkti
2014. gadā Latvijas U-14 izlases treneris
2016. gadā Latvijas U-16 izlases galvenais treneris, sieviešu valstsvienības treneris
Ģimenes stāvoklis: precējies, dzīvesbiedre Amanda, dēls Adrians (11) trenējas basketbolā
Vaļasprieks: patīk lasīt grāmatas un jaunu grāmatu smarža
