Snaipere ar fizioterapeites diplomu
„Pati svarīgākā Latvijas sieviešu basketbola izlases tradīcija ir spēlēšana Eiropas čempionāta finālturnīros, un to noteikti centīsimies turpināt,” valstsvienības jaunā kapteine Ieva Krastiņa kvalifikācijas cīņu priekšvakarā nākotnē skatās apņēmīgi, neizmantojot iespēju pasūkstīties par lielajām pārmaiņām sastāvā vai pieredzes trūkumu. No 8. līdz 25. jūnijam Latvijas komandas ar Itālijas, Portugāles un Igaunijas izlasēm cīnīsies par ceļazīmi uz finālturnīru, kas nākamvasar notiks Ungārijā un Rumānijā. Turp varēs posties kvalifikācijas turnīru sešu grupu uzvarētājas, kā arī piecas labākās otro vietu ieguvējas. Latvijas basketbolistes cīņā par medaļām piedalījušās jau piecas reizes pēc kārtas, un atjauninātā komanda ir pilna apņēmības veikt sesto piegājienu.
DIVOS GADOS NO DEBITANTES LĪDZ LĪDEREI
Ieva ir divkārtēja Eiropas U-20 čempionāta bronzas medaļu ieguvēja. Tiesa, gan 2009., gan 2010. gadā viņa turējās U-20 izlases toreizējo līderu ēnā. Centīga cīnītāja aizsardzībā, kura izdevīgā situācijā var iemest kādu trīspunktnieku — savu daļu komandas medaļās viņa ieguldīja, tomēr ne tik izteikti, lai iekristu acīs.
Plašāka publika Ievu Krastiņu, šķiet, pirmo reizi pa īstam pamanīja 2012. gada vasarā, kad rekonstruētās Latvijas valstsvienības spēlē Arēnā Rīga ar Itālijas izlasi debitantes četri precīzie tālšāvieni iedragāja pretinieču aizsardzības bastionus, iedrošinot partneres. Kad pa četriem precīziem trīspunktniekiem iekrita arī nākamo pretinieču grozā, kļuva skaidrs, ka tā nav bijusi tikai debitantes nejauša veiksme — Latvijas valstsvienība bija ieguvusi vēl vienu stabilu cīnītāju.
„Ar Aneti (centra spēlētāju Šteinbergu — G. K.) jau nosmējāmies, cik strauji viss mainās,” saka Ieva. „Pirms diviem gadiem izlasē bijām pilnīgas debitantes, bet tagad jau mūs pieskaita vec…, nu, teiksim, pieredzējušajām spēlētājām. Jābūt līderēm gan laukumā, kur jātaisa rezultāts, gan ģērbtuvē. Jaunās jāaudzina? To mēs vēl īsti neprotam, bet mācāmies (smejas)… Izlasē tagad cenšamies veidot līdzsvaru starp dažādu vecumu spēlētājām. Kaut gan man vislabākās attiecības, protams, ir tieši ar deviņdesmitajiem gadiem — meitenēm, ar kurām kopā spēlēju kadetu izlasē, juniorēs, U-20. Tā bija komanda, kurā jutos vislabāk. Gan laukumā, gan ārpus tā sapratāmies no pusvārda. Ar pārējām jau arī nav slikti, bet viss, kam toreiz izgājām cauri, mūs vieno īpaši.”
CĒSNIECE KĻUVA PAR RĪDZINIECI
No bronzas meitenēm, kuras 2009. un 2010. gadā izcīnīja trešo vietu Eiropas U-20 čempionātos, valstsvienības līmeni sasniegušas daudzas, tomēr nebūt ne visas, kurām toreiz solīja spožu karjeru lielajā basketbolā. Vienu piebremzēja traumas, otrai dzīvē radušās citas prioritātes, trešā jau junioru vecumā nospēlējusi savu karjeras labāko spēli…
Arī cēsniecei Ievai Krastiņai ceļš no jaunatnes basketbola līdz pieaugušo spēlei bijis gana līkumots un ērkšķains.
„Bērnībā esmu spēlējusi arī volejbolu un klavieres, esmu dejojusi, apmeklējusi mākslas skolu, tomēr basketbols bija pirmajā vietā. Treneres Ineses Briedes vadībā labi spēlējām Jaunatnes līgā. Man bija 15 vai 16 gadi, kad Krišjānis Kļaviņš Cēsīs sāka veidot profesionālu komandu, kurā sākumā bijām daudz cēsnieces — es, Karlīne Nīmane, māsas Mačas…
Kamēr nebija saaicinātas ārzemnieces, tikām arī spēlēt, un mums, padsmitniecēm, tas bija solis uz priekšu. Bet pamazām Cēsīs sapulcējās zvaigznes, ar kurām konkurēt nevarēju. Protams, bija labi, ka treniņos varēju ar viņām cīnīties, daudz iemācījos, bet tajā vecumā vajadzīga arī regulāra spēļu prakse, kuras man nebija.
Turklāt 2010. gada pavasarī komanda pajuka un nebija nekādas skaidrības, ko darīšu pēc Eiropas U-20 čempionāta. Liepājā spēlēju ar sajūtu, ka tā varbūt man ir pēdējā izlase. Rudenī aizgāju uz Latvijas Universitātes komandu, kas trenējās pa vakariem piecreiz nedēļā. Tas noteikti nebija profesionāli, un tobrīd nekādi nedomāju, ka spēlēšu valstsvienībā. Bet viss sakrita tā, ka…”
STUDĒJOŠĀ BASKETBOLISTE
Studentu komandu Krastiņa būtu varējusi pārstāvēt jau agrāk, jo spēlēšanu Cēsīs veiksmīgi savienoja ar mācībām — vispirms skolā, tad augstskolā.
„Pirmo atalgojumu par basketbola spēlēšanu saņēmu jau Cēsīs. Nekā pārmērīga, bet vismaz vecākiem nauda nebija jāprasa. Par laimi, tas nesabojāja domāšanu. Labi sapratu, ka spēlēšu maksimums līdz 35 gadiem un droši vien nenopelnīšu tik daudz, lai pēc tam varētu dzīvot, cepuri kuldama. Ko pēc tam — vai nu jāatrod bagāts vīrs, vai jākļūst par treneri, bet otra iespēja mani nesaista. Un ja vēl, nedod Dievs, kāda trauma?! Tātad izeja viena — jāmācās!”
Pretēji lielai daļai vienaudžu, kuras masveidā devās iekarot ASV augstskolas, Ievu ceļojums pāri okeānam nav vilinājis. Amerikāņi piedāvājuši studēt sociālās zinātnes, psiholoģiju, biznesa vadību, bet Ievu interesēja medicīna un fizioterapija.
„Ja negribētu spēlēt nopietnā līmenī, būtu gājusi uz Stradiņiem. Ar mācībām nekad nav bijušas grūtības. Esmu pārliecināta, ka tiktu galā. Tomēr gribējās vēl palikt basketbolā, bet RSU toreiz nopietnas komandas vēl nebija. Izvēlējos Sporta pedagoģijas akadēmiju un nenožēloju, jo ne jau skola vainīga, ja kaut ko neesi iemācījusies. Pirmajos kursos vēl braukāju trenēties uz Cēsīm, 2010. gada rudenī sāku spēlēt Latvijas Universitātes komandā, vēl pēc gada mani uzaicināja uz TTT Rīgu. No rīta mācības, vakarā spēle — tā bija ikdiena.
Vistrakākais bija pagājušais pavasaris, kad viss sakrita gandrīz vienlaikus — prakse, bakalaura darbs, izlases gatavošanās Eiropas čempionātam… Treneris ieteicās, lai mēģinu sarunāt kādas atlaides, bet neesmu tāds cilvēks, kas lūgs atlaides. Labi vēl, ka mans prakses vadītājs Mareks Osovskis sekoja rezultātiem un nākamajā rītā pēc spēles nelika masēt spēkavīrus.
Pilnīgi negulēta gan bija tikai viena nakts pirms bakalaura aizstāvēšanas. Tomēr veselība drusku sastreikoja, un pati sapratu, ka nepavisam neesmu tādā formā, kādā vajadzēja būt Eiropas čempionātā. Žēl? Protams, gribējās nospēlēt labāk, bet priecājos, ka skola pabeigta. Ja būtu atlikusi, nebūtu aizbraukusi uz ārzemēm. Toties tagad varu pievērsties tikai basketbolam. Iegūtās zināšanas pagaidām lietoju, lai palīdzētu pati sev — labāk sagatavotos spēlēm, izvairītos no traumām. Lai neaizmirstu iemaņas, varbūt vasarā kādu praksi pameklēšu.”
PIRMAIS GADS KĀ PROFESIONĀLEI
Savas prasmes basketbolā Ieva vērtē visai paškritiski.
„Varu iemest trīspunktniekus, patīk strādāt aizsardzībā, lielākais prieks atņemt bumbu pretiniekam. Bet nav ne superdribla, ne superpiespēles, lai varētu darboties saspēles vadītājas pozīcijā, kas manam rūķīša augumam būtu piemērots. Esmu melnā darba darītāja, kam jāiekaro trenera uzticība.”
Pēdējās sezonās palikšana Latvijā bijusi mērķtiecīga izvēle (vispirms mācības, tad profesionālā karjera), ko varēja ietekmēt tikai superpiedāvājums no kāda ārzemju kluba. Tāda nebija, un starptautiskajā basketbolistu darba tirgū Ievas sludinājums parādījās tikai pērn, kad LSPA diploms jau bija rokā.
„Aģente piedāvāja vietu Beļģijas klubā, kur spēlētu kopā ar Aneti Šteinbergu, un Viļņas Kibirkštis. Pirmajai pieredzei Lietuva bija ideāls variants. Nekāda kultūršoka plus iespēja spēlēt Eirolīgā plus zināju, ka man būs pietiekams spēles laiks…
Lielu pārsteigumu patiesi nebija. Lietuvietes ir individuāli meistarīgas, ļoti labi spēlē viens pret vienu, labi driblē, ļoti ātri sper pirmo soli. Bet komandā saspēlēties grūti. Tāpēc gadās kašķi gan savā starpā, gan ar treneriem. Meitenes dažkārt teica: labi, ka tu visu nesaproti, ko mēs savā starpā runājam.
Man nekādu kašķu nebija. Treneri zināja, ka varu strādāt aizsardzībā, un redzēja, ka neslinkoju. Protams, no manis gaidīja arī punktus, bet laikā, kad iekritu fiziskā vai psiholoģiskā bedrē un metu garām visu, ko parasti metu iekšā, treneri tik un turpināja uzticēties: „Met! Nosēdināšu malā, ja nemetīsi, nevis — ja netrāpīsi…”
Cik sapratu, iespēja spēlēt Eirolīgā komandai pavērās negaidīti, tāpēc sākumā uzdevums bija vienkāršs — nezaudēt ar milzīgu rezultāta starpību. Kad izdevās izcīnīt pirmās uzvaras, parādījās nopietnāks mērķis — iekļūt izslēgšanas turnīrā. Beigās, kad vienas uzvaras pietrūka, bija rūgtums.
Protams, Eirolīgas spēles bija īpašas. Neatsverama pieredze, un dažbrīd arī sajūta, ka neesi nonākusi savā līmenī. Parasti spēles sākumā esmu mierīga. Zinu, ka priekšā 40 minūtes un ne jau vienā minūtē viss izšķirsies. Bet mačā ar Stambulas Galatasaray sākumā rokas trīcēja, kad redzēju, kādas spēlētājas nāk pretī. Abus sodus aizmetu garām. Tikai pamazām nomierinājos. Pret citām komandām tik traki gan nebija. Un tāda pieredze ir ļoti vērtīga.
Vai pati varu sasniegt Eirolīgas top līmeni? Ļoti, ļoti jāstrādā… Reāli skatoties, Top-4 komanda man tomēr ir drusku par augstu. Jā, sportistam jābūt augstiem mērķiem, un, protams, darīšu visu, protams, bet… Ja tagad man būtu 18, izskatītos cerīgāk. Bet 24—27 gadu vecums basketbolā ir labākais laiks, un to jau esmu sasniegusi.
Līgums ar Viļņas komandu bija noslēgts uz vienu sezonu, tagad ir pauze. Eirolīgā nākamsezon būs tikai 16 komandas, un Viļņas vienība diezin vai būs starp tām. Mani aicina Utenas komanda, kas sameklējusi finansējumu un tagad pie sevis sauc pusi Kibirkštis spēlētājas, lai nākamsezon startētu Eiropas kausa izcīņā. Nekādas steigas jau vēl nav, aktīvākais komandu komplektēšanas laiks sāksies pēc Eiropas čempionāta kvalifikācijas. Ja izdosies labi nospēlēt, tas man būs plusiņš. Tāds pats, kā iegūtā Eirolīgas pieredze.”
EIROPĀ SOLI PA SOLIM
Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā veiksme vispirms gan tiks mērīta nevis individuāli gūtajos punktos vai pārķertajās bumbās, bet gan komandas rezultātā — vai izdosies sesto reizi pēc kārtas piedalīties cīņā par Eiropas medaļām? Ieva gan negatīva scenārija iespējamību nepieļauj.
„Negribu izklausīties augstprātīga, tomēr visu maiju strādājām ar pārliecību, ka uz finālturnīru tiksim. Jātiek. Galvenās konkurentes būs Itālijas izlase. Protams, nedrīkstam nenovērtēt pretinieces un jābūt gatavām, ka spēku samērā kaut kas mainījies, tomēr mums jāuzvar gan Igaunija, gan Portugāle. Zinu, ka mūsu junioru komandām pēdējos gados pret Portugāli klājies grūti, un arī treneris Zvirgzdiņš visu laiku brīdina, ka pretinieces būs mazas, ātras un skries virsū kā trakas. Bet mēs tam gatavojamies. Pašpārliecinātības nav, ir pārliecība. Un pretinieces novērtēt nopietni palīdz arī tas, ka labi atceramies, kā pirms diviem gadiem iznāca ar Somijas izlasi. Izbraukuma spēlei nenoskaņojāmies, kā nākas, un beigās bija jāgaida konkurentu palīdzība. Ceram, ka kļūdas neatkārtosim.”
Šosezon pie sieviešu valstsvienības stūres pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezies galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš, ar kuru Ievai pirmā saskare bija Cēsu komandā.
„Toreiz 18 gados jutos kā iemesta aukstā ūdenī. Pēc vienkāršā jauniešu basketbola skrien un met stilā pieaugušo spēlē bija jādomā — sākumā man tas bija pilnīgs kosmoss. Tagad pieredze uzkrāta, arī uztvere ir pietiekami ātra. Neteikšu, ka iet viegli, bet saprotu iestrādes un zinu, ko treneris grib no manis un partnerēm. Cenšamies to izpildīt.”
Spriežot pēc treniņos apgūtā, Latvijas komanda spēlēs ātri un agresīvi. Pirmais attiecas uz darbībām uzbrukumā, otrais — uz aizsardzību un cīņu par atlecošajām bumbām. Lai arī Skaidrītes Smildziņas un Uļjanas Semjonovas laiki palikuši patālā pagātnē, latviešu centra spēlētājas un uzbrucējas ir garākas par pretiniecēm un šo trumpi centīsies izmantot. Pārliecības stiprināšanai noder arī pieredzējušās Zanes Tamanes atgriešanās valstsvienībā un Anetes Jēkabsones-Žogotas līdzdalība treniņos.
„Runas, ka Zanīte varētu palīdzēt, bijām dzirdējušas, bet — kad ieraudzījām viņu zālē, bijām priecīgi pārsteigtas. Lieliska komandas spēlētāja un ļoti patīkams cilvēks. Viņas pievienošanās nāca īstajā laikā, jo Aija (Brumermane) nevarēs palīdzēt, bet Anetei (Šteinbergai) trauma izrādījās nopietnāka, nekā sākumā izskatījās. Jēkabsone gan uzreiz atrunājās, ka tikai patrenēsies, lai labāk sagatavoties sieviešu NBA sezonai. Treneris pieteica, lai ar acu kaktiņu pavērojam, ko un kā Anete dara. Likās, ka viss ir tik vienkārši — saņem bumbu, paskatās apkārt un mierīgi apspēlē sedzēju. Nekādas steigas vai trakošanas, bet katru darbība tiek veikta apzināti. Viss iepriekš izdomāts. Gan pieredze, gan meistarība visaugstākajā līmenī.”
Vai kādreiz valstsvienības jaunās spēlētājas ar tādu pašu cieņu vēros Ievas Krastiņas gājienus?
Ieva atsmej: „Iesim soli pa solim, tad jau redzēs, cik tālu tiksim… Treneris Zvirgzdiņš īpaši liek pie sirds, ka labi jānospēlē ne tikai tāpēc, lai nākamgad varētu braukt uz finālturnīru. Arī tāpēc, lai katra spēlētāja tiktu pie labāka līguma stiprākā komandā un nākamsezon izlasē atgrieztos vēl meistarīgāka, ar bagātāku pieredzi.”
2011. gadā pirms Eiropas čempionāta Ieva bija kandidātu sarakstā, bet netika laukumā pat pārbaudes spēlēs. Pērn viņa jau bija viena no potenciālajām līderēm, un pēc debijas turnīra palikušas rūgtas mieles.
„Noteikti negaidīju, ka brauksim mājās jau pēc pirmajām trim spēlēm… Akadēmijā pateicu, ka nebūšu uz izlaidumu, jo jūnija beigas pavadīšu Francijā. Bija pārliecība, ka Lielbritānijas izlase vai Serbija jāpaņem, bet pēc trešās spēles ar Aneti Šteinbergu sēdējām un skatījāmies uz savām milzīgajām somām — viss paņemts līdzi divām nedēļām, bet jābrauc mājās — kā tas gadījās… Arī tāda pieredze noder, lai nākamreiz kļūdas neatkārtotu.”
Ieva KRASTIŅA
Latvijas valstsvienības kapteine
Dzimusi: 1990. gada 22. jūlijā
Augums: 172 cm
Sportā: Cēsu Sporta skolas audzēkne (trenere Inese Briede), spēlējusi komandās SK Cēsis (2006.—2010.), Latvijas Universitāte (2010.—2011.), TTT Rīga (2011.—2013.), Viļņas Kibirkštis (2013.—2014.)
Lielākie sasniegumi: Latvijas čempione (2009.), Lietuvas čempione un kausa ieguvēja (2014.), spēlējusi Latvijas U-16, U-18 un U-20 izlasēs, divkārtēja Eiropas U-20 čempionāta bronzas medaļu ieguvēja (2009., 2010.), kopš 2012. gada spēlē Latvijas valstsvienībā, piedalījusies Eiropas 2013. gada čempionātā
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies
