Ukrainas basketbola eksotika ar latviešu akcentu
„Šī sezona man beidzās neparasti agri — marta beigās. Bet jau nākamajā dienā sākās jaunā. Kopā ar Agri Galvanovski meklējam spēlētājus, kuri nākamsezon varētu noderēt Nikolajevas komandai. Cenšos apmeklēt pēc iespējas vairāk spēles Latvijā. Skatos, ko spēj Latvijas U-20 izlases kandidāti, un nevaru vien sagaidīt pirmo jūniju, kad sāksim gatavoties Eiropas čempionātam,” liepājnieks Artūrs Štālbergs basketbolā, šķiet, dzīvo 24 stundas diennaktī.
Nepilnu 29 gadu vecumā viņš jau iekrājis cienījamu pieredzi trenera darbā, kā galvenā trenera palīgs pielikdams roku gan divām Liepājas Lauvu bronzas medaļām Latvijas Basketbola līgas čempionātā, gan veiksmīgajam Latvijas U-20 izlases startam divos Eiropas čempionātos, gan valstsvienības nopelnītajai ceļazīmei uz 2013. gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Iekodies arī trenera leģionāra maizes garozā, sezonu nostrādādams Ukrainā. „Patīkami atgriezties. Lai cik labi klājas Ukrainā, mājās tomēr ir labāk,” saka Artūrs, noskaņojoties karstai vasarai. Vispirms gaida debija Latvijas U-20 izlases galvenā trenera amatā Eiropas čempionātā jūlijā Tallinā, bet septembrī viņš būs viens no valstsvienības treneriem Eiropas čempionāta finālturnīrā Slovēnijā.
KĀ PALĪDZĒT NIKOLAJEVĀ NOKĻUVUŠAM ŅŪORLEĀNIETIM
Vēl nesenā pagātnē Artūrs Štālbergs pats izspēlējās Latvijas jaunatnes izlasēs, ieguva pieredzi ASV studentu basketbolā, pēc atgriešanās Latvijā kļuva par Liepājas komandas līderi un 2009. gadā valstsvienības sastāvā piedalījās Eiropas čempionātā. Taču spēlētāja karjeras turpināšanai pietrūka jaunu izaicinājumu, uzspēlēt tikai Latvijas līmenī vairs nešķita interesanti, un 2010. gada rudenī Artūrs pārsēdās trenera krēslā.
Vārds sēdēšana viņam gan īsti nepiestāv, jo spēles laikā emocijas parasti bango pāri malām. Pie vietas notur vienīgi disciplinējošie basketbola noteikumi, kas mača gaitā kājās ļauj stāvēt tikai galvenajam trenerim. Šādā statusā jaunais speciālists līdz šim strādājis tikai epizodiski. Vairāk iznācis darboties duetā ar nu jau pieredzējušo Agri Galvanovski — gan Liepājas komandā un U-20 izlasē, gan šosezon Ukrainas superlīgas komandā Nikolajevā.
Abiem tā bija pirmā darba pieredze ārpus Latvijas, un Artūrs atzīst, ka šo to iznācis pārvērtēt: „Basketbola pamatvērtības ir nemainīgas, tomēr bijalietas, kam iepriekš bijām pievērsuši mazāk uzmanības. Attiecības ar spēlētājiem, psiholoģiskās nianses… Piemēram, kļūdījāmies, nepalaizdami ārzemniekus mājās Ziemassvētku brīvdienās. Komandas, kuras savējiem tādas sagādāja, pēc Jaungada spēlēja sakarīgāk, bet mūsu līderis Mičels, kurš rudenī regulāri vilka uz priekšu partnerus, kaut kur aizpeldēja. Varbūt pazaudējām kontaktu, nesapratām, kas notiek spēlētāju galvās. Domājām — augsts līmenis, nopietnas summas, gan jau vīri būs īsti profesionāļi. Bet patiesībā spēlētāji arī šajā līmenī tādi bērni vien ir. Var apmulst, no Ņūorleānas nonākot Nikolajevā. Ar viņiem visu laiku jārunā, lai saprastu, kas notiek. Nākamreiz rīkosimies gudrāk.”
FIRMAS ZĪME — LATVIJAS TRENERIS
Ukrainas superlīgas treneru darba tirgū no latviešiem pirmais spēkus pirms gadiem 20 izmēģināja Armands Krauliņš, bet 21. gadsimta sākumā Kijevā strādāja Igors Miglinieks. Pēc pailgas pauzes pērn Krivojrogas komandas priekšgalā stājās Ainars Bagatskis, bet šogad Ukrainā latvieši jau darbojās četros no 14 superlīgas klubiem. Bagatskis pārņēmis flagmaņa Kijevas Budiveļņik vadību, Krivojrogā viņu nomainījis Kārlis Muižnieks, Dņeprodzeržinskas Azot otrais treneris bija Guntis Endzels, bet Nikolajevas klubu vadīja latviešu duets Agris Galvanovskis un Artūrs Štālbergs: „Agrim ir reputācija kā labam jauno basketbolistu attīstītājam, un Nikolajevas kluba prezidentam sākumā pamatdoma bija tieši tāda — audzinām jaunos un, lai viņiem palīdzētu un komandai tiktu arī kādas uzvaras, paņemam dažus labus ārzemniekus. Bet, kad sākām strādāt, viņš sāka tēmēt augstāk — esot jātiek pirmajā astoņniekā, lai varētu spēlēt izslēgšanas turnīrā. Teicām, ka abus mērķus savienot grūti. Ja uzvaras vajag šodien, vajadzīgi pieredzējuši spēlētāji. Tā balansējām visu sezonu. Vienubrīd tabulā bijām astotie, bet pamatturnīrā finišējām desmitie. Daži jaunie sezonas beigās sevi parādīja ļoti labi. Nākamajā sezonā varētu palīdzēt vēl vairāk.”
Par nākamo sezonu Nikolajevā Artūrs pagaidām runā piesardzīgi pārliecinoši. Vienošanās slēgta ar domu, ka pēc sezonas to var pagarināt, bet var arī nepagarināt. Principiāla vienošanās par darba turpināšanu ir panākta, taču klubs palicis parādā gan spēlētājiem, gan treneriem, un, iekams astes nav likvidētas, paraksti uz jaunā līguma netiek likti. „Tomēr priekšdarbus turpinām, visam jābūt kārtībā,” Artūrs ir pārliecināts, ka kavēšanās ir tikai sīka tehniska ķibele. Kaut arī izslēgšanas turnīrā uzspēlēt neizdevās, kluba vadība novērtē komandas progresu sezonas laikā un to, ka priekšā ir komandas ar lielākiem budžetiem.
UKRAINAS BASKETBOLA ŠARMS
„Janvārī nomira Nikolajevas mērs un tika atlaists pilsētas lielākās rūpnīcas direktors. Sākās politiskā cīņa, tāpēc naudas plūsma aizkavējās. Bet nupat zvanīja prezidents un solīja, ka maija sākumā viss būs kārtībā. Tāpēc nekāda stresa nav,” Artūrs iezīmē Ukrainas basketbola realitāti. Tās spožums pamatā atkarīgs no dažu cilvēku noskaņojuma un lielo uzņēmumu dāsnuma. Biezie klubi, kā Mariupoles Azovmash un BC Donetsk spēlētāju tirgū plosās, naudu neskaitot. Rocības diapazons ir visai plašs. Taču pat trūcīgākie finansiālās varēšanas ziņā ir tālu priekšā gandrīz visām Latvijas komandām. Kaut gan visumā dzīve Ukrainā nav necik salda.
„Nikolajevu var salīdzināt ar Liepāju pirms 10 gadiem. Pusmiljons iedzīvotāju, izstiepta garumā. Cauri pilsētai ved galvenā iela — Ļeņina prospekts, ap kuru viss notiek. Ja iedzīvojies, nav nemaz tik traki. Man darba netrūka, arī sieva atrada savas lietas, ko darīt. Mūsu divgadīgajai meitiņai bija sava skoliņa — trīsreiz nedēļā pa stundai zīmēšana, dejošana.”
Runājot par basketbola līmeni, Štālbergs atzīst, ka VEF Rīga šāssezonas fiziskajā formā Ukrainas čempionātā spēlētu pusfinālā un varbūt pat finālā, bet citām Latvijas komandām būtu lielas problēmas iekļūt izslēgšanas turnīrā. Komandās drīkst spēlēt pieci ārzemnieki, un faktiski visas komandas šo kvotu izmanto pilnībā.
„Dažādu līgu līmeni neklātienē salīdzināt grūti. Kāds serbu basketbolists, kurš izspēlējies visā Eiropā, apgalvo, ka Ukrainas līga esot pirmajā piecniekā. Ukraiņu klubu rezultāti Eiropas klubu turnīros un VTB Vienotajā līgā to it kā neapstiprina. Taču jāņem vērā, ka mums ir ļoti bargs spēļu grafiks — 39 mači pamatturnīrā. Komandām, kuras spēlē vēl divos turnīros, iznāk dubulta slodze, un nav brīnums, ka pat lielajām zvaigznēm pietrūkst spēka. Turklāt jāņem vērā pārvietošanās īpatnības — 200 kilometrus uz Krivojrogu ar autobusu braucām sešas stundas… Un tas ir mūsu tuvākais ceļojums! Uz Ļvovu braucam ar vilcienu, citur — ar autobusu. Tikai pašas bagātākās komandas atļaujas lidot — ja vien ceļamērķa tuvumā ir… lidosta.”
ĀRZEMJU AKCENTS UKRAINAS BASKETBOLĀ
Leģionāra pieredzi Ukrainā ieguvuši arī vairāki Latvijas basketbolisti. Odesā sezonas otro pusi itin veiksmīgi pavadīja Kaspars Cipruss, Kijevas Budiveļņik sastāvā par čempiona titulu turpina cīnīties Rihards Kuksiks. Latvieši bija arī Nikolajevā. „Rinalds Sirsniņš labi sevi parādīja pārbaudes mačos, bet, kad sākās oficiālās spēles, viņš nedeva to pienesumu, ko gaida no ārzemnieka, un mums nācās šķirties. Prieks, ka Rinalds uzreiz atrada darbu Jēkabpilī. Mārtiņš Kravčenko iekļāvās veiksmīgāk. Nebija ļoti rezultatīvs uzbrukumā, toties labi cīnījās aizsardzībā. Taču uz sezonas beigām pazuda. Leģionāra dzīve nav viegla — viņam nepiedod to, ko piedod vietējam spēlētājam,” Štālbergs uzsver, ka no svara ir gan meistarība, gan rakstura stingrība.
Tagad Nikolajevas komandas treneru uzmanības lokā esot vairāki Latvijas basketbolisti. Spēlētājiem tas būtu labs izaicinājums gan sportisko, gan finansiālo iemeslu dēļ. Izvēle gan esot atkarīga arī no tā, kas tiks nolemts par leģionāru kvotu. 2015. gadā Ukrainā notiks Eiropas čempionāts, mājinieki grib startēt sekmīgi. Bet, kā to izdarīt, ja jaunie talanti klubos nīkst aiz ārzemnieku mugurām, neiegūstot spēļu pieredzi un nepaaugstinot meistarību?
„Trakākais, ka Ukrainā limitu var oficiāli apstiprināt arī dienu pirms čempionāta sākuma. Visi it kā zinās, kāds tas būs, bet oficiāli nebūs pateikts, lai atstātu iespēju dažādām manipulācijām. Šosezon, piemēram, sacensību direktors, kurš, vienlaikus ir līdzīpašnieks vienai komandai, redzot, ka izslēgšanas turnīrā netikt, trešā apļa kalendāru saspieda tā, ka viss beidzās jau martā, lai aprīlī savējiem nav jāmaksā alga.”
LATVIJAS BASKETBOLS: LABS SKATS NO TĀLIENES
Ukrainā redzētais Artūram liek paslavēt Latvijas jaunatnes basketbola sistēmu — mūsējā darbojoties kvalitatīvāk. „Pirms 10—12 gadiem, kad pats vēl spēlēju Jaunatnes līgā, mums bija diezgan izteikts strītbols. Tagad daudzi jaunatnes treneri jau māca aizsardzības sistēmas, nevis 40 minūtes stāv zonā. Ļoti patīk, kā ar savējiem strādā treneris Nikolajs Mazurs. Ir redzams sistemātisks trenera darbs vairāku gadu garumā — tehnika, spēles izpratne, disciplīna. Taču viņš nav vienīgais. Jūtams, ka jaunie treneri nāk gan ar enerģiju, gan vēlmi apgūt modernās metodes. Pieredzējušie varbūt vairāk turas pie saviem uzskatiem, bet savā starpā ir pietiekami labi kontakti un ieguvumi ir abpusēji. Tendences ir patīkamas. Ukrainā darbs ir haotisks. Ir dažas labas skolas Čerkasos, Dņepropetrovskā, Kijevā. Bet tādu ir maz.
Turklāt ukraiņu talantus agri sabojā lielā nauda. Klubu ambīcijām atbilstošu spēlētāju ir maz, par viņiem notiek cīņa un vairāksolīšana. Talantīgākajiem jaunajiem neļauj iespēlēties. Tikko kāds kaut cik sevi parāda, uzreiz nāk vilinošs piedāvājums no kāda lielā kluba, kur jaunais nosēžas aiz muguras ārzemniekam un sākas regress, nevis progress. Tā izveidojas vesels nerealizēto talantu slānis, kas klejo no komandas uz komandu.”
U-20: IESPĒJA IZVEIDOT LABU KOMANDU
Latvijas basketbola jauniešus, par laimi, liela nauda pēdējā laikā vairs nemaitā. Toties talantu netrūkst — par to Artūrs pārliecinājies, divus gadus U-20 izlasē palīdzēdams galvenajiem treneriem Agrim Galvanovskim un Robertam Štelmaheram. Pērn izcīnītā sestā vieta ir Latvijas komandas labākais sasniegums Eiropas čempionātā šajā vecuma grupā (savulaik pats Štālbergs kā spēlētājs piedalījās iepriekšējā rekorda sasniegšanā — septītā vieta 2004. gadā). Labāk nekā pieaugušajiem!
„Talantu mums netrūkst nevienā vecuma grupā, un, protams, izlases sagatavošanās laikā ieguldījām lielu darbu, lai saliedētu komandu. Tas ir sarežģīts process. Reizēm šķiet, ka esi ticis soli uz priekšu, bet nākamajā dienā jūties atmests divus soļus atpakaļ, jo daži spēlētāji nekādi nesaprot, kas jādara elementārā sadarbībā. Process nebija viegls, tomēr rezultāts bija — divus gadus pēc kārtas iekļuvām ceturtdaļfinālā. Pērn varbūt varējām būt vēl augstāk, bet Dāvis Bertāns un Kaspars Vecvagars tika iesaukti lielajā izlasē. Ceturtdaļfinālā ar serbiem cīnījāmies līdz pēdējam, bet pietrūka saspēles vadītāja aukstasinības.”
Varbūt šogad Tallinā Latvijas U-20 izlasei izdosies pārspēt priekšteču veikumu? Treneris konkrētus sasniegumus nesola, bet acīs deg azarta uguntiņas: „Ar šo komandu saistu cerības uz labiem rezultātiem…”
Valstsvienībā jau debitējušais saspēles vadītājs Kaspars Vecvagars Lietuvā nav spēlējis tik daudz, cik gribētos, un ir izsalcis pēc laba basketbola. Atlētiskais uzbrucējs Ojārs Siliņš, kurš komandas interesēs pērn veiksmīgi spēlēja pat centra pozīcijā, šosezon iekrājis pieredzi Itālijas virslīgā. Jānis Bērziņš bijis ne tikai viens no BK Valmiera līderiem, bet arī viens no spilgtākajiem LBL spēlētājiem šosezon. Labs materiāls labai komandai?
„Ir visi nepieciešamie komponenti, lai varētu izveidot labu komandas modeli, kas nebalstās tikai uz līderu individuālajām spējām. Varbūt iepriekš līderi bija vēl spilgtāki, bet šajā gadugājumā redzu iespēju atlasīt 10 vai pat visus 12 spēlētājus tā, lai katrā pozīcijā būtu pa diviem trim vienlīdzīgiem cīnītājiem, kuri var cits citu papildināt,” treneris Štālbergs iezīmē komandas koncepciju.
Un formulē prioritātes: „Izraugoties sastāvu, svarīgi būs psiholoģiskie aspekti, disciplīna, attieksme. Ar to es nedomāju primitīvu tusē vai netusē — jebkādus disciplīnas pārkāpumus izslēdzu uzreiz. Mani ļoti interesē savstarpējā komunikācija komandā. Kāda ir spēlētāja attieksme pret partneriem, pret otro treneri, pret ārstu un menedžeri. Kā viņš reaģē, kad aizmet garām vai kad tiesnesis nenosvilpj pelnītu sodu. Kā uzvedas, kad kļūdās un treneris viņu nomaina — vai paskatās acīs, vai nodur galvu, vai iedod pieci rezervistiem. Tāpēc ar lielu interesi skatos LBL 2 un jaunatnes līgas spēles. Sportiskās prasmes ir svarīgas, taču tas nav vienīgais kritērijs. Ja kādam būs lielāks talants, bet ne visai pareiza attieksme, viņš paliks malā.”
U-20 izlases kandidātu sarakstā ir 25 spēlētāji. Maija vidū paredzēta īsa treniņnometne tālākajiem kandidātiem, kuriem būs iespēja parādīt savu noderību. 1. jūnijā uz koptreniņiem tiks uzaicināti 18—20 spēlētāji, un jau pēc piecām dienām ierindā paliks piecpadsmitnieks, kurš dosies uz trīs turnīru sēriju Ķīnā.
„Brauksim bez ārsta un menedžera, būsim tikai divi treneri, taču speciāli gribu paņemt līdzi vairāk spēlētāju, lai būtu konkurence. Visiem būs iespēja sevi parādīt, visus varēšu novērtēt. Brauciens būs grūts gan fiziski, gan psiholoģiski. Tas ir risks, tomēr ceru, ka tas attaisnosies un mājās atbrauksim stiprāki — saliedētāki un pieredzējušāki. Kvalitatīvu komandas puzli īsā laikā izveidot grūti, bet izdarīšu visu, kas no manis atkarīgs, lai tāda būtu.”
Artūrs ŠTĀLBERGS
Basketbola treneris
Dzimis:1984. gada 15. oktobrī
Spēlējis: Liepājas komandā, Lander University (NCAA 2. divīzija), Cowley Country CC (Junioru koledža), Evansville (NCAA) un VEF Rīga (2009./2010.), Latvijas U-18 un U-20 izlasēs, 15 spēles valstsvienībā, piedalījies 2009. gada Eiropas čempionātā
Trenera darbs klubos:otrais treneris Liepājas Lauvās (2010.—2012), BK Mikolaiv (Ukraina); galvenais treneris komandā Liepājas lauvas-2 (2010./2011. — 4. vieta LBL2), galvenais treneris Liepājas U-19 komandā (2011./2012. — 2. vieta LJBL čempionātā)
Trenera darbs izlasēs:otrais treneris Latvijas U-20 izlasē (2011., 2012.), otrais treneris valstsvienībā (2012)
