Vērtīgā teroriste ar piecām zelta medaļām

"Nebija tik viegli, cik varbūt izskatījās, raugoties no malas. Turklāt drusku sabojājām pašas beigas. Gribējās finišēt bez zaudējumiem, cerējām finālsēriju pabeigt Cēsīs. Bet pēc divām pārliecinošām uzvarām īsti nenoskaņojāmies trešajai spēlei un nācās vēlreiz braukt uz Rīgu. Kur palika šampanietis? Nezinu, neredzēju… Pašas vainīgas… Nekas — uzvarējām Rīgā," SK Cēsis kapteines Andas Eibeles balsī dažas dienas pēc uzvaras Latvijas Sieviešu basketbola līgas finālsērijā pār TTT Rīga (3—1) dzirdams gan čempiones gandarījums, gan sāpe par neizmantoto iespēju sezonu pabeigt bez zaudējumiem.

Tiesa, pašai Andai tā vēl nebūt nav beigusies. Iespēju kārtīgi nosvinēt piekto pēc kārtas izcīnīto Latvijas čempiones titulu tuvākajā laikā nebūs, jo LSBL finālsērijas vērtīgākā spēlētāja kopā ar citām Latvijas sieviešu valstsvienības kandidātēm kopš 1. maija gatavojas Eiropas čempionāta finālturnīram. Ja negadīsies kādas neparedzētas ķibeles, tad turnīrs, kas sāksies 15. jūnijā Francijā, būs trešais Andas raibajā sportiskajā biogrāfijā.

TTP AUDZĒKNE NO ZIEPNIEKKALNA

Par basketbolisti Anda kļuvusi zināmā mērā nejauši. "Kad man bija 10 vai 11 gadi, ģimene no Čiekurkalna pārcēlās uz Ziepniekkalnu. Rajons nebija pats labākais… Vecāki gribēja, lai būtu nodarbināta, un izdomāju, ka gribu spēlēt basketbolu. Trenere Maija Kubliņa tieši bija ievietojusi avīzē sludinājumu, ka uzņem jaunus audzēkņus.

Patrenējos, izturēju pirmo triju nedēļu nometni un pēc tās apraudājos — negribu uz otro! Bija pamatīgs šoks. Skrējām, skrējām, skrējām… 12 minūtes pa stadiona skrejceļu, garus gabalus pa mežu. Man vēl tagad skriešana riebjas. Toreiz jau daudz citu iespēju nebija, uz trenažieru zāli pirmo reizi aizgāju 17 gados."

Aizmukusi no mocībām, bez basketbola Anda iztikusi veselu gadu, līdz mamma satikusi treneri, kura vaicājusi, kur tad bērns palicis. Iespēja atgriezties bijis patīkams pārsteigums, jo Eibelu ģimenē spriests, ka, neaizbraucot uz vienu treniņnometni, basketbols Andai jau beidzies… Atsākušies ikdienas braucieni ar diviem transportiem no Ziepniekkalna uz TTP basketbola skolas zāli pie Gaisa tilta un atpakaļ.

"Nebija viegli, toties jautri. No treniņa līdz centram parasti braucu kopā ar zolitūdietēm Aneti Jēkabsoni un Ditu Krūmbergu. Kopā skraidījām pa tramvaju. Bet visvairāk atmiņā iespiedušies aukstie dzeltenie ikarusi. Pārgurusi iekāpu iekšā, un tad vēl jāsalst… Visam izgāju cauri, un tas, kas toreiz tika ielikts grūtajās treniņnometnēs, palīdz vēl tagad. Mums bija nenormāls sportiskais niknums. Lielāks, nekā tagadējām jaunajām, kurām apstākļi ir daudz labāki. Mēs taču nezinājām, kas ir vitamīni. Labi, ja vecāki botas nopirka — kurai lepnākas, kurai pavisam parastas."

CAUR KRIEVIJU, KIPRU UN AUSTRIJU

Juniores vecumā Anda netika pieskaitīta pie spilgtākajiem talantiem, tomēr fakts, ka 2003. gadā viņa kopā ar divus gadus vecākām partnerēm spēlēja pasaules U-21 čempionātā, liecina, ka viņa bija līderu tuvumā. Horvātijas pilsētā Šibenikā latvietes vispirms sajūsmināja, grupas turnīrā uzvarot Austrālijas, Krievijas un Ķīnas jaunietes, bet tad piedzīvoja vilšanos, neveiksmīgi aizvadot izslēgšanas turnīru un paliekot astotajā vietā. Andas spēles laiks ar katru maču pieauga, un enerģiskā saspēles vadītāja iekrita acīs izlūkiem, kuri Šibenikā bija ieradušies nolūkot nevis līgavas, bet gan lielajiem klubiem noderīgu papildinājumu. Latvijā sieviešu basketbolā nekāda lielā dzīvība tolaik nebija, un mūsu jaunietes meklēja citus ceļus lielā basketbola virzienā. Kura caur ASV augstskolām, kura caur Eiropas komandām.

"Kāds aģents jau Šibenikā piedāvāja doties uz Krieviju — Maskavas apgabala Spartak. Domāju, ka joko. Aizbraucu atrādīties uz Poliju, taču tur nekas nesanāca un mani uzaicināja uz Vidnoji. Bija forši. Komanda ar tradīcijām, Krievijas superlīga jau bija pilna ar labām ārzemniecēm. Es kā jauniņā skatījos un mācījos. Klubs piedāvāja noslēgt līgumu, bet uzreiz uz sešiem gadiem. Tas nepatika ne man, ne vecākiem, ne aģentam. Turklāt sprādzieni Maskavā… Ja būtu palikusi, kas zina, varbūt spēlētu tagadējā superkomandā. No jaunajām meitenēm, ar kurām tur biju kopā, vistālāk izsitusies Marina Karpuņina, kura spēlē Krievijas izlasē."

Krievija nebija pēdējā pietura Andas leģionāres karjerā. Viņa spēlējusi arī Austrijā, Kiprā, Horvātijā un Šveicē. Visinteresantāk bijis Kiprā. "Silts, saule, baseins, jūra pie mājām. Ziemā plus 18. Visi staigāja satinušies, es — šortos un krekliņā". Visnomācošākie bijuši daži mēneši Horvātijā. "Komandā bija dažādas noslēgtas frakcijas, es nepiederēju ne pie vienas no tām. Ļoti riebīga sajūta. Gribēju tikt prom par katru cenu, prāts nesās vispār beigt spēlēt. Labi, ka nāca piedāvājums no Cēsu komandas. Nebija tā, kā Latvijas prese rakstīja, ka mani izmetuši ārā… Bet pēc tās pieredzes tagad esmu īsts mājas cilvēks."

Šo tēzi apliecina tas, ka pēdējās piecas sezonas Anda lielākoties nospēlējusi Latvijā, sakrājot piecus valsts čempionu titulus no vietas: 2009., 2012. un 2013. gadā ar SK Cēsis, 2010. un 2011. gadā ar TTT Rīgu. "Vispatīkamāk ir spēlēt kopā ar draudzenēm. Parasti komandās bijis ļoti labs mikroklimats. Ir drošības sajūta. Piemēram, ja iekrīti aizsardzībā, zini, ka partnere tevi glābs, jo nākamajā reizē tu glābsi viņu. Bija labas sezonas TTT, bet Cēsīs tribīnēs ir daudz skatītāju un bieži redzu cilvēkus, kuri nāca jau 2009. gadā, kad pirmo reizi tur spēlēju."

2011. gada rudenī Anda noslēdza līgumu ar Šveices klubu spēlēt FIBA kausa izcīņas mačos, bet jau pirmajā spēlē nelaimīgi salauza pirkstu un atgriezās Latvijā. Vai ir kārdinājums vēlreiz izmēģināt spēkus ārzemēs? "Aprunāšos ar Aneti, lai ierunā Jekaterinburgas klubā," smejas Anda. Un nopietni piebilst, ka sezona tikko beigusies, par nākotni domāšot mazliet vēlāk. Ja būs labs piedāvājums, tad…

ĒRKŠĶAINAIS CEĻŠ UZ VALSTSVIENĪBU

Latvijas galvenajā komandā Anda debitēja 2004. gada vasarā, taču deviņās sezonās sakrājusi tikai 74 spēles, jo bijušas pagaras pauzes.

"2005. gadā mūsu pirmajā Eiropas čempionātā biju jauniņā, kuru tikpat kā nelaida laukumā. Protams, gribējās spēlēt, bet treneris vairāk uzticējās Zanei Eglītei. Tātad nebiju pietiekami laba. Nekādu problēmu — sēdēju, skatījos, visu novēroju (smejas)."

Pieredzējuši treneri tālākos rezervistus parasti iedala divās kategorijās. Vienā ir labie gariņi — spēlētāji un spēlētājas, kuri ar savu klātbūtni uztur patīkamu gaisotni komandā, visādi cenšoties atbalstīt līderus. Otrā — bumbas ar laika degli. Proti, ambiciozi sportisti, kuri ir pārliecināti, ka līderu vietā laukumā izdarītu to pašu vai varbūt vēl vairāk, un griež zobus par to, ka netiek novērtēti. Kuriem sevi pieskaita Anda?

"Nu… Tas atkarīgs no situācijas. Ja treneris prot paskaidrot, kāpēc nespēlēju, argumentus saprotu. Vienmēr esmu domājusi un teikusi, ka labi spēlētāji uz soliņa nesēž. Tātad jācenšas kļūt vēl labākai."

Nākamos divus gadus Eibeli valstsvienībā neaicināja pat uz treniņiem.

"Biju Latvijas pelēkā pele — spēlēju ne pašās labākajās līgās, kad atgriezos mājās, spēlēju Avantis/Turības komandā un cīnījos par otro vai trešo vietu… Patiesībā divi gadi pie trenera Pētera Višņēvica bija ļoti svētīgi. Man vispār bijuši daudzi treneri. Katrs citādāks, ar savu domu, un visi labi — no katra kaut ko esmu iemācījusies. Pēteris ir ļoti azartisks cilvēks. Prasīgs. Bija interesanti. Tikai vienreiz draudēja mani izdzīt no zāles. Kad viņš treniņā sasauca mūs kopā un uz dēļa kaut ko zīmēja, es parasti aiz garajām paslēpos — kāpēc klausīties, ko viņš, cilvēks, bļauj? Bet treneris to bija pamanījis un pateica: "Ja vēlreiz slēpsies aiz citām, kad bļauju, es tevi izmetīšu!" Pēc tam visu laiku pa priekšu grozījos.

Viņam patika, ka skatītāji nāca uz spēlēm. Tad varēja izpausties. Bet, lai kā treneris kliedza un ārdījās, nekad neviena nejutās personiski aizvainota. Protams, dažas paraudāja un pārdzīvoja, bet drīz saprata, ka tas nav nekas personīgs. Vienkārši treneris zina, ka tu vari vairāk, nekā dari, un cenšas to dabūt ārā. Cenšas palīdzēt."

Jautājums, kā audzēkne Eibele raksturotu sevi, ja palūkotos no treneru viedokļa, Andai liek aizdomāties: "Protams, raksturiņš ir… Dažreiz pašai riebjas. Treneris Krauliņš reiz mani nosauca par teroristi. Tomēr sportists ar raksturu — tas ir normāli. Laukumā pretinieku neglaudīšu. Pat ja pretī būs Anete — laukumā draugu nav. Ja kāds grib, var apvainoties. Ārpus laukuma esmu pavisam cits cilvēks."

Uzaicinājums atgriezties valstsvienībā 2008. gada pavasarī nācis kā patīkams, bet pelnīts pārsteigums. Avantis/Turības komandas līderes Elīna Zīke, Santa Dreimane, Aija Brumermane, kuras 2006. gadā bija izcīnījušas Latvijas čempionu titulu, tosezon komandā vairs nespēlēja. Anda cīnījās par četrām, gan pati gūstot punktus, gan kārtojot uzbrukuma iespējas jaunajām partnerēm.

"Biju pareizajā laikā un pareizajā vietā. Varēju izpausties kā līdere. Gāja grūti, bet piecās spēlēs izcīnījām trešo vietu. Nezinu, kurš no izlases treneriem mani pa īstam ieraudzīja, bet Ainārs Čukste pirmais pateica, lai aizpildot pieteikuma anketu. Beidzot jutos novērtēta."

OLIMPISKĀS ATMIŅAS UN SAPŅI

2008. gada vasara Latvijas sieviešu valstsvienības orientieris bija olimpiskie apļi. Kvalifikācijas turnīrs Madridē, prestižais FIBA Diamond Ball turnīrs Haininā, olimpiskais turnīrs Pekinā… Pirms tā, meklēdams trumpjus komandas spēles pastiprināšanai, galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš puspajokam teica, ka, apvienojot trīs latviešu saspēles vadītāju labākās īpašības vienā personā, iznāktu viena superspēlētāja, diemžēl tas neesot iespējams…

Reizēm gan šķiet, ka tāda stilu apvienošana notikusi Eibeles personā, jo viņa laukumā var būt ļoti dažāda. Gan precīza snaipere, gan meistarīgu piespēļu dalītāja.

"Man taču jābūt gatavai dažādiem risinājumiem! Ja pretinieces cieši presē, jāspēj piespēlēt. Ja partneres nosegtas, jāuzņemas iniciatīva pašai. Protams, katrai basketbolistei patīk gūt punktus, bet man nav tā, ka baigi pēc tiem raujos. Šosezon pat, manuprāt, ne reizi neizmetu vairāk par 12 reizēm spēlē. Mums bija labas uzbrucējas — spēlēju uz viņām."

Par olimpisko sezonu Andai palikušas vislabākās atmiņas. "Treneris Zvirgzdiņš man parādīja, kas īsti ir aizsardzība. Izrādījās, ka pirms tam nav bijis ne mazākās saprašanas, kā pareizi jāsedz, kādas rotācijas. Zvirgzdiņš nāca ar jaunākajām shēmām un bija ļoti prasīgs. Mēs visas sākām spēlēt labāk.

Tovasar vispār mums bija superkolektīvs. Nebija, ko dalīt vai pārdalīt. Visas draudzīgas, visas zināja, ko gribam sasniegt. Pekinas spēles pagāja kā sapnī. Tikai pēc tam nāca apjausma — ārprāts, mēs taču bijām OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS! Taču nebija arī tā, ka aizbraucām un viss bija sasniegts, varēja baudīt dzīvi. Bija nākamais mērķis — uzvarēt. Neaizgājām atklāšanas parādē, lai nākamajā dienā varētu labāk nospēlēt ar Krievijas izlasi. Tomēr zaudējām, jo tajā dienā vispār nekrita… Neko darīt, tāda ir sportista dzīve. Ja gribi redzēt atklāšanu, nopērc biļeti un sēdi tribīnēs… Pērn Londonā biju kā tūriste. Uz atklāšanu gan neaizgāju. Skatījos basketbolu.

Uz jautājumu, kā pietrūka Latvijas basketbolistēm, lai otro reizi pēc kārtas varētu piedalīties olimpiskajā turnīrā, Anda var atbildēt kā neitrāla eksperte, jo 2010. un 2011. gadā valstsvienībā nespēlēja. "Neizveidojās kontakts ar treneri Dikeoulaku. Varbūt tāpēc, ka vienmēr saku, ko domāju. Ir cilvēki, kas to pieņem mierīgi, ir tādi, kuri apvainojas. Bet man arī pašai patīk dzirdēt tiešu valodu: sakiet man, ko nepareizi daru, no tā mācīšos un vairs nedarīšu.

Īpaši nepārdzīvoju. 2011. gada vasarā Eiropas čempionātā Polijā biju klāt kā līdzjutēja. Dažs fans brīnījās, kā tu tā vari. Bet man jau nebija nekādu problēmu atbalstīt draudzenes. Jā kādam nebija patīkami mani redzēt, tās bija viņa problēmas un lai cilvēks ar tām arī sadzīvo. Kā pietrūka? Laikam izteiktas līderes. Tādas, kas visas savāc, sapurina un pati iemet, kad visvairāk vajadzīgs. Agrāk tāda līdere bija Anete, kura iemeta tad, kad vajadzēja. Polijas čempionātā it kā varēja iemest daudzas — Elīna Babkina, Gunta Baško, Ieva Kubliņa, bet ar to nepietika."

VALSTSVIENĪBAS VASARA: VĒLREIZ STARTA POZĪCIJĀ

Anda sevi nesauc par profesionālu basketbolisti, jo Latvijas klubos tādu nav. Jaunākās spēlētājas no rītiem mācās, daudzas pieredzējušās — strādā. Pašai gan pagaidām bijis tikai basketbols, un par plāniem ārpus laukuma viņa noslēpumaini pasmaida: "Viss ir projekta stadijā. Neteikšu "hop", kamēr nebūšu pāri. Šosezon bija iespēja patrenēties arī no rītiem — gan individuāli, gan trenera Krauliņa vadībā. Tas bija ļoti noderīgi, ceru, ka efekts būs redzams arī jūnijā Francijā. Patiesībā neesmu nekāda trenēšanās fane. Veselu nedēļu gatavoties vienai spēlei — tas nav priekš manis. Būtu forši, ja varētu spēlēt ar lietuvietēm. Katrā ziņā ar igaunietēm uzspēlēt bija interesantāk nekā sešreiz sezonā ar Latvijas Universitāti."

2012. gada vasarā Eibele atgriezās valstsvienībā un palīdzēja izcīnīt ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru.

"Pozitīvas atmiņas. Atkal bija foršs kolektīvs, nebija, ko dalīt, varējām tikai pierādīt visiem, ka esam kaut ko vērtas arī pēc visām sastāvā notikušajām izmaiņām. Tas dzina uz priekšu. Šogad pierādīšana sāksies no jauna. Mērķis ir skaidrs — Eiropas čempionātā vismaz jātiek ārā no grupas.

Protams, žēl, ka nebūs Anetes un citu pieredzējušo spēlētāju, taču tāda ir viņu izvēle. Pierunāt nebūtu prāta darbs. Ja nu varbūt viņas pašas sanāktu kopā un sarunātu vēlreiz uzspēlēt. Vai tāda saruna varēja notikt? Varbūt, bet kurš tad pateiks, kā būtu, ja būtu… Neviens spēlētājs tomēr nav neaizvietojams… Kura tagad var kļūt par līderi? Daudzas. Gan jau dzīve pati visu saliks pa vietām. Žēl tikai, ka nevarēs palīdzēt Aija Putniņa, kuras trauma ir ļoti nepatīkams pārsteigums"

Valstsvienībā plecu pie pleca darbosies spēlētājas, kuras tikko bija nesamierināmas pretinieces Latvijas līgas finālcīņās. Anda gan ir pārliecināta, ka tā nebūs nekāda problēma. "Izlasē visas esam partneres, visas — vienās starta pozīcijās. Katrai pirmais uzdevums — jātiek sastāvā. Un, protams, gribas nospēlēt pēc iespējas labāk. Pierādīt, ka neesam zemē metamas."

Anda EIBELE

Dzimusi: 1984. gada 30. jūnijā Rīgā

Augums: 170 cm

Skola:TTP basketbola skolas audzēkne (trenere Maija Kubliņa)

Spēlējusi:komandās RTU/Klondaika (2002.—2003., 2005.), Vidnojes Spartak (Krievija, 2003.—2004.), Powerbasket Wels (Austrija, 2004.—2005.), EKA AEL (Kipra, 2005.—2006.), Avantis/Turība (2006.—2008.), Gospič (Horvātija, 2008.), SK Cēsis (2009., 2012.—2013.), TTT Rīga (2009.—2011.), Sdent Helios (Šveice, 2011.). Latvijas U16, U18, U20 un U21 izlasēs

Sasniegumi:pieckārtēja Latvijas čempione (2009.—2013.), 2013. gadā — vērtīgākā spēlētāja Latvijas—Igaunijas čempionātā un LSBL finālspēlēs, 4. vieta Eiropas U20 čempionātā (2002), 8. vieta pasaules U21 čempionātā (2003), Latvijas valstsvienībā debitējusi 2004. gadā, aizvadījusi 74 spēles, guvusi 138 punktus

Piedalījusies:           Eiropas čempionātos 2005. gadā (6. vieta) un 2009. gadā (7. vieta), Pekinas olimpiskajā turnīrā 2008. gadā (9. vieta)