Latvietis izvelk diennakts uzvaru

Latvijas
autosportists Mareks Štolcermanis veicis Latvijas autosportā unikālu varoņdarbu
– viņš kļuvis par pirmo latvieti, kurš uzvarējis 24 stundu šosejas sacensībās.
Štolcermanis, startējot vācu komandas sastāvā, uzvarēja Dubajas diennakts
braucienā. Šo rezultātu neaizmirsīs arī starptautiskā autosporta menedžeri.

Divi latvieši
Dubajā sacīkstē piedalījās divi Latvijas piloti –
Štolcermanis, kurš ar Ford Fiesta
brauca A1 klasē, un Latvijas rallija sabiedrībā zināmais Raimonds Kisiels, kurš
startēja spēcīgākā kategorijā. Līdz finišam tika Mareks, ne tikai ieraugot
rūtaino karogu, bet arī izcīnot vienu no pasaules intriģējošākajām uzvarām
izturības braucienos. Iespēja startēt diennakts sacīkstēs Štolcermanim radās pēc
veiksmīgās sadarbības pērn, kad, debitējot Vācija Fiesta Cup, latvietis pārsteidza ar lielisku sniegumu Rhino's Leipert Motorsport sastāvā. Ar
šo pašu komandu, kuras rindās Mareks startēs arī šogad, tika gūta uzvara
Dubajā. Viņa komandas biedrs bija Leipert
vienības dibinātāja un vadītāja dēls Marsels Laiperts, kā arī finansiālie
atbalstītāji ukraiņi – Pavels Gontarijs un Oleksandrs Daņilčenko.

Varēja palikt
skatītājos

„Sākums bija smags un biju nobriedis arī neiziet uz starta,"
stāsta Štolcermanis. „Komanda zināja, ka patiesi ātri esam tikai mēs ar
Laipertu junioru, tāpēc viņu lika pirmajā maiņā, mani – ceturtajā. Ukraiņi bija
vāji. Viens bija krosa pilots, kurš nebija braucis šosejā, otrs – tikko
kartinga skolu izgājis debitants. Katra maiņa brauca divas stundas, līdz ar to
man bija paredzēts sacīksti sākt pēc sešām stundām. Naktī pirms sacīkstes
starta bija treniņi, un mašīna sāka neklausīt – te slāpa, te darbojās. Bija
problēmas ar elektrību, taču pēc darba nakts garumā mehāniķi tā arī
nepārliecināja mani, ka atraduši vainu. Uz starta zonu Laiperts aizbrauca bez
grūtībām, taču pirms iesildīšanās apļa Fiesta
bija klusa. Pēkšņi mašīna iedarbojās, taču jau iesildīšanās apļa beigās Marsels
devās boksos pie mehāniķiem. Līderi jau bija veikuši sešus apļus, kad beidzot
mūsu mašīna devās trasē. Ja aplis ir mūsu mašīnām divas ar pusi minūtes garš,
pazaudējām daudz laika. Un tad sākām cīņu!"

Lietus sajauc kārtis

„Cik mēs ar Laipertu izcīnījām, tik abi ukraiņi pazaudēja.
Netakarīgi no tā, ka nakts vidū gāju gulēt, no klases līderiem – Leipert Motosrport otras ekipāžas –
atpalikām vairs tikai par apli. Tas pārsteidza, jo sākumā daudz zaudējām, taču
viņiem īpašu starpgadījumu nebija. Manas maiņas laikā sāka līt. Daudzi uzķērās
– ieraudzījuši pirmās piles, vairums sabrauca boksos mainīt slapjā laika
riepas, zaudējot daudz laika. Jutu, ka lietus ātri pāries, un boksos nebraucu.
Taču drīz pēc tam sekoja pamatīgāka lietusgāze. Uz to diemžēl uzķērās arī otrs
latvietis Raimonds Kisiels. Viņa komanda cerēja, ka arī šoreiz lietus pāries,
un neļāva braukt boksos, prasot veikt vēl vienu apli. Pēc kārtējā vēl viena
apļa Raimonds taisnā ceļā iebrauca apmalē. Viņi gan finišēja, taču rezultāts
pēc sešu stundu remonta bija pavisam švaks. Avāriju šādu situāciju dēļ sacīkstē
bija ļoti daudz."

Problēmas
konkurentiem

„Kad pēc trim stundām pamodos, mēs bijām jau par sešiem
apļiem priekšā – izrādījās, otra Leipert
ekipāža bija mainījusi ātrumkārbu. Sacīkste pārvērtās par izturības braucienu –
viņi bija pazaudējuši trešo un piekto pārnesumu, bet mums no rīta pazuda
ceturtais. Viņiem kārba bija jāmaina, mēs riskējām braukt līdz finišam, jo
maiņa atņemtu aptuveni stundu. Tad mednieku lomā bija otras komandas mašīnas
braucēji. Viņi sāka ražot lieliskus apļu laikus un tuvojās mežonīgā ātrumā.
Mūsu brigāde saprata, ka līdz ar ukraiņu neizteiksmīgo sniegumu mums zūd
iespēja uzvarēt, tāpēc viņiem tika teikts, ka sacīkste beigusies – viss palika
uz maniem un Laiperta pleciem."

Visi jau finišā, divi
vēl nesas

„Palikām divatā ar vācieti, abi pa reizei mainījāmies,
kopumā no 24 stundām pie stūres veicu vairāk par septiņām. Pēdējā stundā, sākot
braukt, gribēju pārbaudīt, kas īsti notiek ar ceturto pārnesumu. Kļuva skaidrs,
ka slēgties uz leju caur ceturto ātrumu nav iespējams, taču uz augšu slēgt
varēju, vienīgi kloķis stingri jātur ar roku. Braucu, kontrolējot ātrumu,
ļaujot konkurentiem tuvoties par 10 sekundēm aplī. Mazāk nekā stundu pirms
sacīkstes finiša mūsu pārsvars bija sarucis līdz 50 sekundēm – konkurentiem pie
stūres bija sēdies visspēcīgākais braucējs, kurš brauca vājprātīgā režīmā,
lecot uz visām apmalēm, ejot uz visu banku. Kad to pamanīju, arī vairs neko
nežēloju – nometu no apļa laika gandrīz 10 sekundes. Tas viņus sagrāva, taču
viņi nepadevās. Un konkurentiem veicās, jo, kad pārsvars bija tikai 20
sekundes, man priekšā bija divas avārijas. Tika rādīti dzeltenie karogi, kuru
laikā apdzīt nedrīkstēju. Sliktākais bija tas, ka visi pārējie 70 automobiļi
bija pavisam lēni, jo bija atlikušas dažas minūtes līdz garās diennakts
finišam. Atstarpes starp konkurentiem citās klasēs bija tik lielas, ka neviens
uz neko necerēja, lēnām brauca uz finišu. Bet mums – gadsimta pakaļdzīšanās!
Zaudēju daudz laika, apbraucot lēnākās mašīnas. Zinu, ja konkurents man
pienāktu klāt pavisam, nebūtu variantu viņu noturēt. Protams, censtos, segtu
iekšmalas, taču diez vai noturētos pirmajā vietā. Pēdējos apļos konkurenti bija
10 sekundes pēc mums, un tad – laimīgs finišs klases pirmajā vietā. Otrā vieta
mums zaudēja sešas sekundes, kas uz 24 stundām ir sīkums. Tomēr uzvarējām!"

Rūpes par nākotni

Štolcermanis par sacīksti stāsta kā par graujošu
piedzīvojumu. Taču viņš apzinās, ka šāds sniegums paliks Ford Fiesta Cup menedžeru atmiņā – viņš faktiski izvilka visu komandu. „Zinu, ka ar šīm
mašīnām varu pabraukt ātri, to vēlreiz pierādīju. Zinu, ka šogad vairs nebīšos
no konkurentiem, mani neuztrauks viņu vēlme uzbrukt. Zinu, ja uzvarēšu šā gada
Vācijas čempionātā, tikšu prestižākā SEAT
kausā. Ja tajā būšu trijniekā, man ir reālas izredzes tikt pasaules
salonautomobiļu čempionāta (WTCC) SEAT
rūpnīcas komandas sastāvā. Tāds ir mans tuvāko gadu plāns. Līdz 2007. gadam
nebiju braucis divus gadus. Pērn to jutu, taču nedrošība ir aiz muguras. Par šo
iespēju startēt īstās autosporta sacīkstēs varu pateikties sporta klubam 333 un Vladislavam Šlēgelmilham. Viņš
daudz palīdzējis."

Viesturs SAUKĀNS