Plāns B
Tie, kuri seko aktualitātēm motokrosā blakusvāģiem, piekritīs apgalvojumam — kantētājs Elvijs Mucenieks ir karstasinīgs dēkainis. Turklāt viņam vienmēr ir plānsB. Lai gan Elvijs pasaules čempionātos brauc kopš 2009. gada, viņš sevi par profesionālu sportistu nesauc, jo strādā. Līdz šim Mucenieka kontā blakusvāģos ir trešā vieta pasaules čempionāta kopvērtējumā pasaules, Latvijas un Beļģijas čempiona tituli, kā arī zelta medaļa Nāciju krosā Beļģijas komandas sastāvā. Pēc otrās vietas PČ Stelpes posmā kopā ar Janu Hendriksu beļģu pilots negaidīti atteicās no sadarbības ar latvieti. Augusta sākumā kļuva zināms, ka Elvijs Mucenieks kļūs par pasaules čempionāta vicelīdera francūža Valentīna Žiro komandas biedru.
Sezonas noslēgums būs aizraujošs. Baks/Stupelis šobrīd pasaules čempionāta vērtējumā ir pirmie, Žiro/Mucenieks — otrie, bet Jans/Van der Bogarts — trešie. Tehniskajā sportā it viss ir iespējams! Tam meklēju pamatojumu sarunā arElviju Mucenieku.
— Gatavojoties sarunai, neatradu īpaši daudz interviju, kuras būtu sniedzis, tāpēc pastāsti, kā nonāci motosportā?
— Sava gaitas motosporta sāku kopā ar brāli, kurš par mani ir precīzi vienu gadu vecāks. Mūsu tēvs 1987. un 1988. gadā arī brauca kā kantētājs. Dažus fragmentus, lai gan biju pavisam mazs, atceros itin spilgti. Bet tēvs nekad mūs nav spiedis braukt motokrosā.
Astoņu gadu vecumā pats stūrēju mašīnu. Mana dzīve vienmēr ir rotējusi ap sportu un tehniku. Reiz tēta šefs nopirka motociklu, kuram tētis piebūvēja blakusvāģi. Tā kā mēs ar brāli abi esam dzimuši lauvas zīmē, nespējām vienoties, kurš kantēs, kurš brauks, tāpēc bieži mainījāmies.
— Piedalījāties arī sacensībās?
— Kopā neesam braukuši pilnīgi nevienā gonkā.
— Labi, un kad pirmo reizi stājies uz starta?
— 2005. gadā Latvijas viszemākajā blakusvāģu līgā. Man piezvanīja Arvīds Ķīlis, kura kantētājs bija satraumējies. Līdz tam biju braucis tikai mājās, pagalmā. Es iekāpu kulbā, mēs nobraucām trīs apļus, pēc kuriem viņš noteica — braucam kopā sacensībās. Ja nemaldos, nākamajā nedēļā mēs jau startējām, bet nesaprotamā veidā es izkritu no kulbas. Biju tik ļoti satraucies, ka pazaudēju moci.
Līdz 2009. gadam sacensībās piedalījos ļoti neregulāri. Nauda te bija, te nebija. Viņš uztaisīja diezgan labu un jaudīgu moci, kurš mums trasē aizdegās. Tajā dienā mana kārtējā sezona sākās un arī beidzās. Pirmo pilno sezonu nobraucu 2009. gadā ar igauni.
— Kur igaunis tevi pamanīja?
— Tolaik, kad nodega mocis, mans pārinieks bija Aivis Saulītis, kuru uzskatīja par ļoti agresīvu sportistu. Es, būdams lauku puika, kārtīgi trenējos, braucot ar riteni, skrienot, un blakusvāģī turējos kā kaķis, proti, nekritu ārā. Lai cik grūti vai slikti ir bijis, vienmēr palieku kulbā un nesitu braucējam uz pleca, lai stājas. Savu mūžu neesmu to darījis. Vari apķert dugu vai izkrist pēc sacensībām, bet nekad to laikā.
Braucot ar to pašu Janu Hendriksu, ir bijušas ļoti smagas sacensības, pēc kurām lāgā neatceries, kā iebrauc finišā. Bet, lai tādā braucienā padotos, sitot pa plecu — nē, to es nedarīšu.
— Saki, kā tu trenējies jaunībā?
— Darīju to, ko uzskatīju par pareizu. Es, piemēram, skrēju ar pie kājām piestiprinātiem smilšu maisiņiem.
— No kurienes jaunam cilvēkam tāda apņēmība un domas?
— Es gribēju būt spēcīgāks nekā citi. Redzēju, kā kantētāji rauj nost ķiveres un krīt no kulbām. Tad arī nodomāju — es tāds nebūšu. Vienkārši gāju un darīju. Varbūt esmu fiziski spēcīgāks par citiem un īstajā laikā atrados īstajā vietā, bet ar talantu apveltīts neesmu.
— Teici, ka Saulītis reiz startēja pasaules posmā. Tu brauci ar viņu?
— Tā bija domāts, bet tajā nedēļā pirmo reizi mūžā saslimu ar angīnu un mana lielā debija izpalika.
— Un kāda Saulītim saistība ar stāstu par igauni?
— Lai gan biju slims, braucu sacensības vērot klātienē. Igaunis Margo Sonne tobrīd meklēja kantētāju, un mani viņam ieteica motosportistu brāļu Sīļu tētis.
— Ar igauni braucāt Igaunijas čempionātā?
— Nē. 2009. gadā mēs mērķējām uz pasaules čempionātu, bet Francijas posmā nekvalificējāmies. Trase bija dubļaina. Tā bija mana pirmā pieredze ārzemēs, puņķi un asaras aiz pārdzīvojuma šķīda pa gaisu.
— Cik vecs tolaik biji?
— Tas bija pirms sešiem gadiem. Nesen. Man bija 21 gads.
— Kristers Serģis gadu pirms tavas debijas bija metis mieru, noslēdzot savu karjeru ar Kasparu Stupeli.
— Jā, tolaik Kaspars Stupelis brauca ar Nikiju Pulingsu. Kaspars bija mans elks. Atceros, ja izdevās viņu pasveicināt, diena jau bija izdevusies. Ja nemaldos, 2008. gadā piedalījos sacensībās Viļakā. Bija ieradies Serģis, Rupeiks, Daideri, Liepiņš. Es braucu ar Aivi, lai gan pavisam drīz plānoju pārsēsties igauņa kulbā. Toreiz Kristeram jautāju — ko viņš domā par igauni. Un viņš atbildēja, ka ar viņu par pasaules čempionu nekļūšu, bet, ja tagad sākšu trenēties un cītīgi strādāt, tad 28 gados būšu zenītā. Es viņam noticēju, un tas piepildās.
— Pēc kā viņš to noteica?
— Viņš gluži vienkārši zina.
— Un tas tevi motivēja?
— Protams. Nenormāli motivēja. Es vēl šodien atceros vārdus un to mirkli. Viņš tomēr ir pieckārtējs pasaules čempions. Tādos cilvēkos ir jāieklausās.
— Tu ieklausies cilvēkos?
— Es ieklausos savā draudzenē Madarā. Esmu cilvēks, kas runā.
— Es dažas lauvas pazīstu, un man ir radies priekšstats, ka viņus apkārtējo viedoklis īpaši neuztrauc.
— Es uzklausu, bet pēdējais vārds pieder man. Turklāt, ja kādreiz kļūdos, varu savu vainu arī atzīt. Man ar to nav problēmu.
— Mēs krietni aizrunājāmies. Cik ilgi brauci igauņa kulbā?
— Pusotru gadu — visu 2009. gada sezonu. 2010. gadā sākās nesaskaņas.
— Par ko?
— Viņa uzskati par sportu bija citādāki — ja tiksim pie bomja un izcīnīsim kādu punktiņu, būs labi. Bet es prasīju rezultātus. Bieži vien, kad sacensībās prasīju rezultātus, viņš sāka uz mani kliegt. Es teicu: „Vecīt, mēs šeit esam, lai izcīnītu vietas!” Francijā mēs salauzām moci. Lai metinātu rāmi, moci vajadzēja vest uz Igauniju un atpakaļ. Mans braucējs Francijā sagaidīja savu draudzeni un nolēma atpūsties, kamēr es turpināju, jo radās iespēja braukt ar Māri Rupeiku, kura kantētājam Haraldam Kurpniekam savukārt bija problēmas ar celi.
2011. gadā saņēmu zvanu no Rupeika, kurš tobrīd bija palicis bez kantētāja, jo nespēja vienoties ar Stupeli. Es iekāpu pie Māra, bet Francijā salauzu roku, tāpēc Stupelis turpināja braukt kopā ar Māri. Toreiz Rupeiks man nenoticēja.
— Kādā ziņā nenoticēja?
— Ka būšu spējīgs kantēt tādā ātrumā, turot viņam līdzi. Līdz ar to viņš izvēlējās Kasparu, bet man otru iespēju nedeva. Biju jauns un pārlieku sacerējies, tāpēc guvu dzīves mācību, ka, paļaujoties uz cilvēkiem, jābūt piesardzīgam. Tolaik man bija arī problēmas ar licenci, kuru pirku no Rupeika kluba. Kad lūdzu, lai Rupeiks man to atdod, lai varu pabraukt prieka pēc, viņš atteicās to atdot.
— Izklausās, ka lauztās rokas periods tavā dzīvē bijis smags.
— Tajā laikā dzīvoju Bauskā pie vecākiem. Man nebija ne darba, ne naudas. Lai gan roka bija ieģipsēta, ar riteni vizinājos pa krosa trasi. Es noņēmu ģipsi, lai gan dakteri teica, ka vēl jāgaida. Nevarēju ne piepumpēties, ne pievilkties, ne paskriet, jo, liekot soli, sitiens atbalsojās lauztajā rokā. Sev nosolījos — brīdī, kad spēšu 10 reizes pievilkties un 50 reizes piepumpēties, atgriezīšos trasē. Un tā arī notika. Es iekāpu igauņa Gerta Godejeva blakusvāģi.
— Bet saki, ko tu saprati, dzīvojot tādos apstākļos?
— To, ka ar sportu iztiku nepelnīšu.
— Un sāki strādāt?
— Jā. Darbu man sarūpēja beļģis, kurš gribēja, lai kantēju viņam. Mani nosacījumi bija vienkārši — es varu tev nokantēt Beļģijā pāris sacensības, bet atmaksā man biļetes un atrodi man darbu. Sāku dzīvot Beļģijā un strādāt celtniecības firmā. Bet 2011. gadā tiku pie pastāvīga darba riepu centrā, kur strādāju vēl šodien, montējot un balansējot riepas.
— Pa kādu ceļu atgriezies motokrosā?
— 2012. gada sākumā, nedēļu pirms sacīkstes Holandē, atskanēja zvans. Zvanīja Karlovan Duijnhovens, kuru dēvē par smilšu karali. Viņš brauc labi, bet pilnīgi traki, jo vienmēr gāžas. Nu, lūk, viņš zvana un jautā, vai negribu nobraukt treniņu? Es piekritu. Izrādījās, ka tuvākā gaidāmā sacensība ir nākamajā dienā. Abos braucienus mēs finišējām pirmie. Starp citu, mums tīri neslikti gāja. Vienā no sacensībām Holandē kā skatītājs bija ieradies arī Rupeiks. Mēs ar Karlo gājām pa trijnieku, bet turpat līdzās plecu pie pleca cīnījās arī Vilemsens. Māris man pagāja garām vienreiz, otrreiz. Es labi zināju, ka viņa kantētājs treniņnometnē ir traumēts un sezonu netrupinās.
— Jūs sasveicinājāties?
— Nē. Tobrīd biju aizvainots un ar Māri nerunāju. Bet jutu, kas par lietu. Pēc gonkas pienāca viņa mehāniķis, uzslavēja par sacensību. Protams, pēc nedēļas atskanēja zvans no Rupeika. Es viņam teicu: „Tu jau zini, ka, rupji sakot, esi mani vienu reizi apčakarējis un otrreiz uz šī grābekļa negribu kāpt.” Es nosaucu savus noteiktumus. Pirmkārt, licence stāv pie manis. Otrkārt, es simtprocentīgi dzīvoju Beļģijā, tāpēc ceļa izdevumi jāsedz tev.
— Kāpēc piekriti braukt ar Rupeiku?
— Mūsu attiecības bija neitrālas. Atbraucu, izdarīju un aizbraucu.
— Kā tā var — bez emocijām?
— Jo mēs esam cilvēki, kas vēlas kaut ko sasniegt. Teiksim tā — viņiem, proti, braucējiem, vajag mūs un mums vajag viņus. Kaspars pēdējos gadus man ir atkārtojis — turi acis vaļā, jo uz cilvēkiem nevar paļauties.
— Tas ir kā staigāt pa plānu ledu.
— Jā, visu laiku jābūt plānam B. Tāpēc arī man ir darbs. Vecīt, es nevienu dienu neesmu bijis profesionāls sportists, jo paralēli strādāju.
— Bet darbs netraucē sportam?
— Braucot ar Janu, Hendriksu zināju, ka par pasaules čempionu nekļūšu. Ja es, piemēram, iekāptu Etjena Baksa blaķenē, darbu uz gadu paliktu maliņā, sakostu zobus un darītu visu, lai kļūtu par čempionu.
— Kāpēc Hendrikss nebūs pasaules čempions?
— Viņš ir stabils trijnieka braucējs, bet par pasaules čempionu kļūtu gadījumā, ja visi dūži izstātos. Viņam nav čempiona domāšanas. Paskaties, kā viņš brauc sacensībās. Viņš neiziet uz dzīvību un nāvi.
— Saki, kāpēc tev ir svarīgi kļūt par pasaules čempionu?
— Tas ir mans bērnības sapnis. Kad Serģis brauca, biju mazs puika. Viens no maniem lielākajiem iespaidiem dzīvē ir tāds, ka ar brāli vērojām sacensību Ķegumā, es uzsitu viņam pa plecu un pateicu; „Bračka, kādu dienu es būšu tur!” Nepagāja pāris gadu, un es braucu Ķegumā garām tai vietai, kur stāvējām ar brāli, un atcerējos to mirkli. Pirmais mērķis bija startēt pasaulē, otrais — uzkāpt uz pjedestāla, trešais — uzvarēt pasaules posmu. Tagad atliek kļūt par čempionu.
— Mēs atkal aizrunājāmies. Kāds bija tavs otrais sadarbības cēliens ar Rupeiku?
— Mēs kļuvām par Latvijas čempioniem.
— Stupelis gan teic, ka tev nav pilntiesīga čempiona titula.
— Kaspars izlīdzēja un nokantēja pēdējās sacensības. Es nokantēju pārējās sešas. Tā notika, jo Jans Hendrikss zvanīja un lūdza, lai izlīdzu Beļģijas čempionātā, kurā viņš bija otrais, bet Henrihs Jors ar Kasparu Liepiņu — pirmie. Rezultātā kopvērtējumā Jans kļuva par Beļģijas čempionu. Nākamajā nedēļa sekoja pasaules posms, kurš sakrita ar Latvijas čempi. Starp citu, tajā pašā gadā mēs ar Rupeiku pasaules čempionāta kopvērtējumā bijām devītie.
Šo epizodi atgādināju Janam, kad viņš mani izmeta no komandas kā kaķi no pienotavas. Teicu — toreiz, kad tev dega pakaļa, tu biji gatavs maksāt naudu, lai tikai kantēju tev. Man toreiz ar Māri viss bija sakārtots, bet aizgāju pie tevis. Un tagad tu mani izmet? Tā ir tava pateicība?
— Tātad ar Hendriksu brauci kopš 2013. gada.
— Jā, sezona pat nebija vēl lāgā beigusies, kad Jans jau piedāvāja sadarbību.
— Ar Hendriksu pasaules kopvērtējumā esat bijuši gan trešie, gan ceturtie. Turklāt šogad sacensībās Stelpē arī nobraucāt gluži labi. Kas notika?
— Sezonas sākumā Hendriksam radās problēmas ar aci. Viņš neredzēja. Es biju vienīgais cilvēks, kurš viņu uzmundrināja un uzticējās pēc tam, kad viņš bija guvis acs traumu. Viņš nobrauca divus apļus treniņā, un katra acs aizgāja uz savu pusi. Iedomājies, es tādam cilvēkam, kurš neko neredz, kāpu kulbā! Sezona tik strauji tuvojās, ka pirms Beļģijas posma nebijām braukuši nevienu pašu treniņu. Beļģijā pēc pirmajiem līkumiem sapratu, ka Hendrikss neko neredz, jo trajektorijas ir nekonkrētas, turklāt viņš lec tur, kur vispār nedrīkst lēkt. Tā vietā, lai izkāptu un pateiktu — saārstējies, es viņam uzticējos.
— Vai latvieši nav pārāk mīkstsirdīgi?
— Domāju, ka letiņi vairāk grib sevi pierādīt situācijās, kurās varētu piekāpties.
— Pastāsti man savu versiju — kāpēc tevi izmeta no komandas?
— Man bija nesaskaņas ar komandas mehāniķi, lai gan interneta portālos parādījās ziņa, ka Elvijam Muceniekam ir nesaskaņas ar braucēju, proti, Janu Hendriksenu.
Man ir darbs, un viņi visi komandā to zina. Jans ir miljonāra dēliņš, kurš uz sacensībām var braukt kaut otrdienā, bet man ir smagi jāstrādā. Beigās pusdienas laikā mēs aizbraucām uz Vāciju, lai gan tas ir 450 kilometru attālumā. Es viņiem teicu: „Džeki, izbraucam vēlāk. Ko, tik agri aizbraukuši, mēs tur darīsim?”
— Kurš gribēja izbraukt? Mehāniķis? Kāpēc?
— Tāpēc, ka Jans ir nobijies no tā, kas skrūvēs moci, ja sabojās attiecības ar mehu. Jana mehāniķis ir vienīgais profesionālais mehāniķis visā blakusvāģu saimē, kuram maksā pilnu mēneša algu. Mehāniķis Janam tā ir aizmālējis acis, ka viņš uzskata — par viņu neviena labāka nav.
Nu, lūk, ieradāmies Vācijā, labi zinot, ka visa nākamā diena solās būt lietaina. Es piegāju pie meha, uzliku roka uz pleca, sakot: „Vecīt, rīt līs, ejam uzbūvēt telti.” Viņš atbild: „Nevajag, viss būs kārtībā!”
Pulksten astoņos vakarā pa dubļiem sākām būvēt telti. Jauniņajam mehāniķim uzkrita stienis no telts un pārējie šajā negadījumā vainoja mani.
— Un ko Jans?
— Jans sāka dziedāt mehāniķa dziesmu. Viņš ir pārāk gļēvs. Tad, kad mehāniķim pateicu, ka jau vakar vakarā ierosināju būvēt telti, viņš manis teikto noliedza. Kur tad ir taisnība?
— Saprotu, ka, pateicoties mehāniķim, esi izmests, bet kam viņam tas?
— Viņam ir naids pret latviešiem, un viņš ir skaudīgs. Viņam nepatīk tas, ka Elvijs dzīvo Beļģijā, nopērk vienu dārgu riteni, otru. Pārdod vienu mašīnu, nopērk otru, labāku. To, kā bija, varu izstāstīt saviem cilvēkiem, bet kā lai pārliecina, piemēram, beļģus?
Jans man zvanīja pēc Stelpes, sakot: „Čau, kā iet? Esi atgriezies? Vai ģimene priecīga?” Es viņam atbildu: „Vecīt, tās bija vienas no manām labākajām sacensībām mūžā.” Jans turpina: „Elvi, man tev kaut kas jāsaka. Lēmums nebija viegls, bet es braukšu ar Benu van der Bogartu, bet es rīt pie tevis atskriešu, visu izrunāsim.” Es viņam jautāju: „Ko tu pateici? Kur tu gribi skriet? Tu mani atšuj, bet gribi skriet pie manis?” Es noliku klausuli. Pēc divām nedēļām viņš uzrakstīja īsziņu, ka gribot atbraukt un visu izrunāt.
— Un tu piekriti?
— Jā. Nospļāvos un teicu, lai brauc šurp. Viņš apsēdās man pretī un teica: „Es jutu, ka tev nav motivācijas. Tu pārāk daudz strādā. Tu vienmēr pārmet, ka mēs pāragri braucam uz sacensībām. Un tev bija saķeršanās ar mehāniķiem.” Tad es pateicu, ko domāju. Teicu: „Jan, pēdējos divarpus gadus tu man atkārtoji — ja ir neskaidrības vai problēmas komandā, lai nāku pie tevis, un tu visu sakārtosi. Bet tagad tu man piezvani un telefoniski atlaid! Kur palika tavi iepriekšējie solījumi? Gļēvs esi? Tāda ir tava pateicība par to, ka sezonas sākumā tevi atbalstīju, pat braucu līdzi pie dakteriem un mierināju, jo netrenējāmies. Tāds cilvēks tu esi? Un vēl zvani man! Kāpēc tu neatbrauci izrunāties aci pret aci?” Viņš atbildēja: „Es jau gribēju braukt, bet zināju, ka tu mani nometīsi pa trepēm.” Es viņam atbildēju: „Vecīt, es tevi tūliņ pat nometīšu pa trepēm.” Bet lielākā cūcība, ko Jans izdarīja, sekoja pēc 20 minūtēm. Zini ko viņš ierakstīja savā facebook kontā? „Super saruna ar Elviju Mucenieku.”
— Kāpēc viņš tā rīkojās?
— Svarīgākais bija atbraukt, ierunāties, lai tikai būtu iemesls ierakstīt šo ziņu sociālajos tīklos, jo Hendrikss pēc mūsu šķiršanās saņēma pamatīgu kritiku no cilvēkiem.
— Pēc šādiem uzmetieniem noteikti ir grūti atgriezties trasē, satikt un skatīties acīs šiem cilvēkiem.
— Pēc tam, kad mani atšuva, ar jauno braucēju es parādījos Beļģijas posmā, Genkā. Dienas laikā man tomēr nācās sastapties ar vairākiem Jana cilvēkiem. Viens no tiem bija sponsors. Viņš pienāca pie manis, atvainojās, teikdams: „Piedod, ka tā sanāca. Es viņam teicu: „Tu visu zināji, bet klusēji. Kas tu vispār esi par cilvēku? Kā tu spēj pienākt, runāt ar mani, smaidīt, skatīties acīs un spiest roku?”
Cilvēki, kas Janu atbalstījuši teju 10 gadus, pameta viņu, sakot, ka rīkoties tā, kā rīkojās viņš, ir zemiski.
— Ja tik vienkārši bija pārtraukt jūsu sadarbību, tas nozīmē, ka jūsu starpā nekāds līgums netika parakstīts?
— Nē. Mēs vienojāmies mutiski.
— Vērojot blakusvāģu peripetijas no malas, šķiet, ka braucējs ir tas, kurš nosaka toni komandā un pret kantētāju vairumā gadījumu izturas nežēlīgi.
— Etjens Baks reiz paskaidroja, kāpēc iepriekšējos gadus nebrauca kopā ar brāli. Saproti, dažās epizodēs ir jāatceras, ka tas ir brālis. Bet, kas tādam svešam beļģim var būt attiecībā pret mani? Viņš aizlec pāri tramplīnam, es nokrītu uz ceļiem. Beļģis paskatās, paprasa, vai man visi kauli vietā, un turpina braukt. Ar brāli tu tā darītu?
— Kas ar tavu karjeru notika pēc tam, kad Jans pārtrauca sadarbību?
— Man piedāvājumus izteica gan franči, gan beļģi. Bet tobrīd es nebiju gatavs nekādam motosportam. Turklāt nevēlējos sastapt nevienu cilvēku no tām aprindām. Pēc posma Genkā piedāvājumu man izteica septītais numurs Džeisons Van Dāle. Puika tiešām labi brauc, bet atteicu, jo biju apsolījis trīs posmus nobraukt Kristofa Santermana kulbā.
— Pafantazēsim! Janam tagad ir Van der Bogarts. Bet Bogarta braucējs Adriansens teorētiski uz nākamo sezonu varētu atgriezties.
— Jā. Jautājums ir — ko viņš ņems kulbā? Ja paņems atpakaļ Bogartu, tad ko darīs Jans? Bet, ja Adriansens paņem kulbā Kasparu, ko darīs Baks?
— Bet varbūt Adriansens paņems tevi?
— Līdz šim nekādi piedāvājumi nav izteikti.
Elvijs MUCENIEKS
Motosportists, komandaSlīterāni (LV)
Dzimis: 1987. gada 31. jūlijā
Augums, svars: 175 cm, 75 kg
Sportā: kopš 2005. gada
Izglītība: vidējā
Lielākie sasniegumi: Latvijas blakusvāģu čempions motokrosā blakusvāģiem 2012. gadā, Beļģijas čempions 2014. gadā, bronzas medaļa pasaules čempionātā 2013. gadā, zelta medaļa Nāciju krosā Beļģijas komandas sastāvā 2014. gadā
Vaļasprieki: riteņbraukšana, pastaigas svaigā gaisā
Ģimenes stāvoklis: ir draudzene
Autori: Ralfs Dravnieks
