Lai nebēgtu no ūdens

Peldēt māk gandrīz katrs, taču Pekinas olimpiskajās spēlēs Latviju
pārstāvēja tikai divi peldētāji. Gandrīz trīs reizes mazāk nekā pirms četriem
gadiem Atēnās. Situāciju skaidro Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents
Kaspars Pone. Ja Pone vēl peldētu tā kā pirms 20 gadiem, kad beidza savas sporta
gaitas, Latvijas čempionātā viņš finišētu uzreiz aiz mūsu līdera Romāna
Miloslavska. Arī Kaspara divas atvases nodarbojas ar šo sporta veidu, kas
bērnam attīsta nepieciešamāko – vispārējos fiziskos dotumus. Iemeslu, lai
bērnībā sāktu peldēt, netrūkst, taču nodrošināt apstākļus, lai mazais ķipars
šķeltu ūdens metrus arī pēc vidusskolas pabeigšanas, sporta veida vadībai ir
grūti. – Uz Pekinas olimpiskajām spēlēm aizbrauca tikai Andrejs Dūda un Romāns
Miloslavskis, kaut arī vēl martā izredzes kvalificēties bija sešiem
sportistiem. – Iegāza mazais finansējums, tomēr tik un tā vairākiem peldētājiem līdz
olimpiskajai normai pietrūka mazāk par sekundi, un tas nav daudz. Gatavoties olimpiskajām spēlēm nesāk gadu pirms to sākuma. Cikls ilgst
četrus gadus. Un, ja mēs nevaram reālākajiem kandidātiem garantēt budžetu jau
laikus, tad neko dižu no sportistiem arī nevar gaidīt. Lai peldētājs nokļūtu
Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) redzeslokā un saņemtu finansējumu, ilgi un
smagi jāstrādā klubos. Turklāt viņam vēl jādomā arī par iztiku. Ar Latvijas Peldēšanas federācijas budžetu mēs varam tikai izdzīvot. Mums
ir viens no lielākajiem biedru skaitiem, taču peldēšana nav komercsports, un
lielus sponsorus piesaistīt ir ļoti grūti. Peldēšana daudziem saistās tikai ar ūdeni, peldbiksēm un brillītēm, taču
tā nav. Lai konkurētu ar pasaules labākajiem, jāiegulda smags darbs. Jāiesaista
arī zinātnieki un medicīna.

– Andrejs Dūda spēlēm Pekinā kvalificējās diezgan negaidīti.

– Dūda ir amatieris. Viņš strādā un mācās, bet brīvajā laikā arī peld.
Pagājušajā nedēļā 27 gadus vecais sportists piedalījās Eiropas čempionātā īsajā
baseinā Horvātijā, kurā laboja piecus Latvijas rekordus, taču nevienā distancē
neiekļuva finālā.

Dūda grib trenēties un gatavojas piedalīties arī 2012. gada olimpiskajās
spēlēs Londonā.

– Pekinā Andrejs Dūda žurnālistiem teica, ka pēc četriem gadiem Londonā
viņš un Miloslavskis peldēs finālā.

– Labi, ka viņam ir tāda pārliecība. Federācijai atliek tikai radīt
apstākļus un dot iespēju abiem trenēties, bet galvot par viņu iekļūšanu finālā
neņemos. Romānam Miloslavskim izaugsme ir bijusi lēna, taču ar katru gadu viņš
peld arvien ātrāk. Ja turpinājums nākamajos gados būs līdzīgs, tad iespējams
viss.

Būtu mums uz pusi tik liels budžets kā peldēšanas lielvalstīm, tad arī
varētu gaidīt labākus rezultātus.

– Par naudu labu peldētāju vien nenopirksi. Kas vēl nepieciešams?

– Konkurence ir milzīga, bet brīnumus peldēšanā sagaidīt nav iespējams. Bez
sporta internātiem ar citiem pasaules klases peldētājiem grūti konkurēt.
Miloslavskim veicies ar talantu, bet kopumā vajadzētu būt sakārtotai sistēmai,
pēc kuras gatavoties.

Peldēšana sākas ar bērnu apmācību. Otrās klases skolēniem tā ir obligāta.
Veicas skolām, kurām peldbaseini ir to tuvumā, pārējo mācību iestāžu skolēni uz
sporta nodarbībām ūdenī tiek aizgādāti ar autobusu. Peldēt tiek ļauts visiem.

Mani neapmierina peldēšanas federācijas statuss. No mums prasa atbildību
un rezultātus, bet faktiski mēs nevaram neko diktēt, jo neesam naudas dalītāji
un atskaites pieprasīt nevaram. Varētu pat teikt, ka federācijai ir
rekomendējošs raksturs, jo mēs tikai akreditējam trenerus un izstrādājam
programmas.

Mūsu valstī trūkst peldēšanas centra. Jāmeklē nauda, lai atbalstītu
vismaz astoņus labākos peldētājus. Citādi peldēšana neattīstīsies.

– Cik reāla ir šāda centra izveide?

– Plāna īstenošanai nepieciešami vismaz simt tūkstoši latu gadā. Pie
centra izveides intensīvi strādājam jau divus gadus, tomēr, ņemot vērā
ekonomisko situāciju valstīt, arī tādu naudas summu šobrīd ir grūti atrast.

Gribētu izmantot Olimpiskā centra Rīga peldbaseinu, kura tuvumā
organizētu arī dzīvošanu, lai sportisti pilnībā varētu koncentrēties peldēšanai
un nebūtu jādomā par citām problēmām.

– Reti dzird par jaunu baseinu celtniecību, bet hokeja halles saaugušas
kā sēnes pēc lietus.

– Peldbaseinu pietiek. Mēs atbalstām katras jaunas peldvietas būvniecību,
jo tā mūsu sporta veidam tiek piesaistīts vairāk cilvēku. Problēma ir citur.
Esošie baseini galvenokārt tiek izmantoti komerciāliem mērķiem, nevis sporta
vajadzībām. Tie saņem valsts dotācijas, taču piešķirtā nauda netiek izmantota
lietderīgi.

Veiksmīgāk darbojās baseini Jūrmalā, Liepājā un Valmierā – jau tagad šo
rajonu peldētāji sacensībās sasniedz labākus rezultātus nekā daudzi rīdzinieki.

– Peldbaseinu pietiek, bet varbūt treneru ir par maz?

– Tā arī nav lielākā problēma. Par treneriem tiek domāts. Regulāri
organizējam seminārus, pieaicinot ārzemju speciālistus.

Skolēniem trūkst motivācijas. Ja arī kāds skolotājs pamana talantīgu
peldētāju otrajā klasē, viņam nebūs, kur turpināt trenēties, jo peldēšanas
centra mums taču nav! Pagaidām viss lielākoties tiek balstīts uz entuziasmu.

– Vai Latvijā ir vēl kādi peldētāji, kas varētu piedalīties olimpiskajos
mačos Londonā?

– Ir daudz jaunu un perspektīvu sportistu. Kirils Sanžarovecs, kuram līdz
Pekinas olimpisko spēļu B līmeņa normatīvam pietrūka četras sekundes
desmitdaļas. Konstantīns Blohins, Pāvels Kondrahins… Noteikti līdz nākamajām
olimpiskajām spēlēm parādīsies vēl kāds. Peldētāju netrūkst, taču mums ir grūti
nodrošināt augsni augstākiem panākumiem.

Aizvien lielāku daļu treniņa laika peldētāji pavada trenažieru zālē,
veicot speciālos vingrinājumus. Ūdenī nodarbības vairs nav tik ilgas, taču
daudz intensīvākas. Uzsvars tiek likts uz spēka sagatavotību.

– Kas Latvijā notiek ar citiem ūdens sportiem – daiļlēkšanu, sinhrono
peldēšanu un ūdenspolo?

– Daugavas sporta nama peldbaseinā izveidota bērnu grupa
daiļlēkšanā. Tas ir vienīgais baseins Rīgā ar daiļlēkšanas torni.

Bija doma reanimēt ūdenspolo, taču Latvijā nav vietas, kur ar to varētu
nodarboties. Domājam arī par sinhronās peldēšanas atjaunošanu. Tam piemērots ir
olimpiskā sporta centra Rīga baseins, taču trūkst speciālistu, kas
varētu uzņemties iniciatīvu.

– Ko Peldēšanas federācija paveikusi jūsu četros prezidentūras gados?

– Esam atbalstījuši vairākus peldbaseinu būvniecības projektus. Priecē,
ka beidzot Peldēšanas federācijai kāds prasa viedokli, pirms ceļ baseinu. Nav
vajadzība to būvēt ar trim celiņiem, kas varētu atbilst tikai pirtnieku
prasībām. Diemžēl olimpiskā sporta centra Rīga baseins neatbilst
olimpiskajam standartam. Astoņu celiņu vietā ir seši, taču tik un tā tas ir
modernākais ar sadalošo sienu un ar elektroniku aprīkotais baseins treniņiem.

Ar citiem lieliem darbiem nevaru palielīties. Galvenais, ka turpinājām
priekšgājēju iesākto, un domāju, ka ar esošajiem resursiem ir izdarīts
maksimālais. Tādā konkurencē pieci olimpisko spēļu kandidāti ir atbilstošs
skaits tam, ko esam ieguldījuši.

– Pats arī vēl peldat?

– Gandrīz katru rītu pa ceļam uz darbu apmeklēju Ķīpsalas baseinu. Ilgu
laiku nepeldēju vispār, bet tagad pat gribas piedalīties sacensībās. Varbūt tas
notiks jau nākamgad, kad februārī Daugavas sporta nama peldbaseinā
notiks čempionāts veterāniem (no 25 gadu vecuma) The Baltic Amber Masters
Swimming Cup 2009. Līdzīgā pasākumā Kalifornijā pulcējās aptuveni 9000
dalībnieku. Arī Rīga ir iecienīta peldētāju vidū.

Kaspars Pone

Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents

Dzimis                       1965. gada 23. augustā
Rīgā

Izglītība         Rīgas 3. vidusskola,
studējis RPI Aparātu būves un automatizācijas fakultātē

Trenējies       peldēšanā kopš astoņu
gadu vecuma

Sasniegumi  vairākkārtējs Latvijas un Baltijas
čempions, PSRS izlases kandidāts

Strādā            vadītājs Nīderlandes
viesnīcu ķēdē vienīgajā Baltijā Boutique Hotel Ainava

Vaļasprieki   kalnu slēpošana, peldēšana

Ģimene          sieva Letīcija, dēli
Kristofers, Emīls, Patriks

Raitis PURIŅŠ