Prezidents rāda piemēru

Pekinas olimpisko spēļu ceļazīmi peldēšanā
ieguvis liepājnieks Romans Miloslavskis. Vēl vairāki šā sporta veida pārstāvji
cer līdz vasaras vidum arī izpildīt kvalifikācijas normu. Cik tas reāli?
Skaidrību peldēšanas saimniecībā vieš federācijas prezidents Kaspars Pone. Šajā
amatā viņš ir četrus gadus.

Nodeva bērnībai. Kaspars kļūšanu par
prezidentu dēvē par nodevu bērnibai: „No
astoņu gadu vecuma trenējos peldēšanā, šo to esmu arī sasniedzis. Turklāt mani
divi dēli arī nodarbojas ar šo sporta veidu. Patiesību sakot, viņiem nebija
izvēles. Man kā Peldēšanas federācijas prezidentam jārāda piemērs citiem. Vien
mana pārliecība ir tā, ka agrā vecumā bērni vispirms fiziski vispusīgi
jāattīsta un tikai tad jāsāk specializēties. Peldēšana ir samērā monotons
sporta veids, tāpēc ļoti svarīgi, kas ir pirmais treneris. Kurš prot
ieinteresēt, prot aizraut jauno talantu. Citādi jau divpadsmit gadu vecumā
bērniem sportošana jau sen ir apnikusi." Kurš gan cits, ja ne
Kaspars Pone, lieliski izprot peldēšanas attīstības iespējas un nianses mūsu
valstī. „Dzīvoju reālā pasaulē.
Šķiet, ka pašlaik es vislabāk varētu mēģināt kaut ko mainīt savā sporta veidā.
Ja tā nedomātu, es nebūtu prezidents. Būtiskākais, protams, ir budžets. Pat
Latvijas čempionāta rīkošanā vajadzēja ieguldīt personisko naudu, lai tas
varētu cienīgi notikt. Valsts finansiāls atbalsts peldēšanai ir ļoti niecīgs.
Šobrīd mums ir vismaz pozitīva bilance, taču ar to ir par maz, jo nauda
jāiegulda attīstībā. Sadarbībā ar Olimpisko komiteju viņu ieguldījums ir ļoti
svētīgs, taču tās tomēr ir gadījuma
rakstura investīcijas, un vairāk jādomā par ilglaicīgiem risinājumiem. Nav
noslēpums – sports ir dārgs. Daudzi, kas to gribētu, nemaz nevar atļauties
nodarboties ar sportu. Tāda nu ir ekonomiskā situācija valstī. Lai arī mūsu
federācija ir viena no plašākajām, te ir gandrīz 11 000 biedru. Tagad
peldēšanas apmācība ir obligāta. Rīgas dome, arī virkne citu pašvaldību
piešķīrušas finanses skolēnu peldētapmācībai. Taču būtiska ir turpmākā virzība.
Diemžēl ne vienmēr pēc šīs apmācības tiek atlasīti talantīgākie, kas būtu
potenciāli meistarīgi peldētāji, kuri nākotnē varētu pārstāvēt mūsu valsti
olimpiādē. Starp citu, igauņi mūs krietni apsteiguši, jo viņiem lieliski
darbojas klubu sistēma. Daudzus Latvijas trenerus iegrožo viņu darbs sporta
skolās, kurās tiek prasīti viņu audzēkņu konkrēti konkrētā vecumā, lai varētu
saņemt sevis cienīgi samaksu. Taču mums nevajag divpadsmit gadu vecu Eiropas
čempionu. Mums vajag 25 gadu vecu olimpisko spēļu uzvarētāju,"

Smeļ vai nesmeļ?

Oponenti varētu
iebilst, sak, Latvija nav Ķīna, kur ir milzīgas atlases iespējas. Turklāt
peldēšanai iespējamos talantus varbūt nosmeļ
citu sporta veidu pārstāvji. „Tieši
tāpēc ar katru talantīgāko bērnu jāstrādā individuāli. Ja reiz viņš līdz
baseinam atnācis, jāmēģina tur arī noturēt.
Tā varētu teikt par jebkuru sporta veidu. Beidzot kāds vaicā Peldēšanas
federācijas viedokli, pirms celt baseinu. Tā bija Olimpiskajā sporta centrā.
Kad izvirzījās jautājums: būt sešu celiņu baseinam vai nebūt vispār, mēs
izvēlējāmies pirmo variantu. Protams, vajadzēja būt astoņiem celiņiem, bet visu
noteica sarkanās lieguma līnijas. Taču ar mūsu līdzdalību tas ir modernākais ar
sadalošo sienu un ar elektroniku aprīkotais baseins. Tagad atlikuši divi
piecdesmit metru baseini – Ķīpsalā un Olimpiskajā centrā. Nevar zināt, kāds
liktenis būs skaistajai Daugavpils bāzei, kas peldēšanai ir ļoti nozīmīga. Par tā
eksistenci notiek strīdi, risinot īpašuma tiesības. Vasaras cikla darbu tur
priežu meža ieskautajā baseinā var veikt perfekti."

Vakuumā dzīvojot, nekas nenotiek

Var būt
vismodernākais baseins, bet ja tajā, pieņemsim, strādā treneri ar iesīkstējušām
metodēm, nez vai ir iemesls gaidīt vēlamo rezultātu. „Tāpat kā jebkurā profesijā, nav iespējams,
dzīvojot informācijas vakuumā, gūt izcilus rezultātus. Teiksim, ķirurgiem
jābrauc operēt citur, apgūt informācijas plūsmu. Treneriem arī jāpilnveidojas.
Nesen uzaicināju pie mums dalīties pieredzē zinātņu doktoru Dmitriju Marceviču,
kurš strādā ar Slovēnijas valstsvienību. Krievu speciālisti, kā zināms, kotējas
pasaulē. Biju ļoti priecīgs, ka trīs dienu seminārā ieradās visi pieteikušies
treneri. Tas pārsteidza, zinot, cik inerta ir mūsu sabiedrība. Mūsu treneriem
šīs lekcijas ļoti daudz deva ieskatam mūsdienu metodikā, iespējams, radikāli
mainīja viņu domas. Laiks iet uz priekšu, lietas mainās: kas agrāk bija labi,
šodien vairs tā nav. Visam jāseko līdzi. Mums ir labi treneri ar lielu pieredzi
un zināšanām. Ņemot vērā mūsu pašreizējo budžetu, finansiāli pagaidām nevaram
viņus motivēt veltīt visu laiku vienīgi peldēšanai. Šis nav komerciāls sporta
veids. Ņemot vērā Pjēra de Kubertēna teikto, peldēšana ir viens no trijiem
pamata veidiem. Ar basketbolu vai futbolu iespējams piesaistīt salīdzinoši
lielus sponsorus, peldēšanā tas ir nereāli. Jābūt izcilam šā sporta veida fanam
vai pašam kādreiz ar to bijis jānodarbojas, lai varētu piesaistīt finanses.
Tādēļ uzskatu, ka valsts atbalstam jābūt jūtamākam. Esmu pārliecināts, – sports
ir valsts seja."

Daudziem liekas: ko
tad peldētājam vajag – peldbikses, brillītes un ūdeni. Kuri tā domā, noteikti
ir ļoti tālu no lielā sporta. „Tas
ir vesels sagatavošanās cikls. Lai atlēts kļūtu par olimpieti, viņam ļoti
nopietni jātrenējas vismaz desmit gadu. Ar atbilstošiem apstākļiem, motivāciju,
medicīnu, kas ir ļoti dārga, un bez tās neko nevar sasniegt. Vidējas klases
trenerim par medicīnu ir visai nosacīts priekšstats, bet viņiem tas arī nav
nepieciešams. Ideāli būtu, ka perspektīvākie audzēkņi nonāktu pie zinošākajiem
treneriem. Pagaidām mēs labākajiem atlētiem nevaram finansēt ēšanu, sadzīves
apstākļus, treniņus vienā vietā. Taču par šādu iespēju domājam. Kamēr visi
labākie nepulcēsies īpaši attīstītā sporta centrā, rezultāti peldēšanā būs
tādi, kādi tie ir pašlaik."

Viens vai seši?

Kā zināms, Romāns
Miloslavskis jau izpildījis olimpisko normu un mierīgi var turpināt gatavoties
startiem Pekinā. Cik vēl peldētājiem ir iemesls cerēt tikt pie ceļazīmes? „Pieciem. Vēl ir Kirils Sanžerovecs, Konstantīns
Blohins, Pāvels Kondrahins. Amerikā trenējas Andrejs Dūda un Dāvis Zariņš.
Viņiem arī ir liela vēlēšanās un lieliski apstākļi kļūt par olimpiešiem. Viņiem
visiem pietrūkst nepilnas sekundes līdz B normai, kas ir ļoti augsta. To
izpildot, nākas labot Latvijas rekordus. Necelsim zvaigznes no debesīm, taču
jāpriecājas par katru atlētu, kurš var kļūt par olimpieti. Ja līdz 31. martam
izdosies izpildīt normu, viņi visi iegūs arī papildu finanses, lai turpinātu
gatavošanos startam Pekinā. Pirmā iespēja jau varētu būt Baltijas čempionātā
marta sākumā, kā arī Eiropas čempionātā Eindhovenā."

Hārvarda pagātnē, Igaunija nākotnē

Kaspars Pone vēl
tagad ar saviem rezultātiem peldēšanā varētu iekļūt valsts čempionāta labāko
trijniekā. Savulaik gadu trenējies Hārvarda universitātes sporta klubā. Viņš
atzīst, ka pēc dabas esot slinks, tādēļ arī lielākoties startējis 50 un 100
metros brīvajā stilā. Pāri Lamanšam peldēt negribot, taču esot vēlme izmēģināt
spēkus peldējumā no vienas Igaunijas salas uz otru. Šī aptuveni trīs kilometru
distance esot ļoti populāra un ieguvusi starptautisku skanējumu. Peldēšanas
federācijas prezidentam taču jārāda piemērs.

Kaspars Pone

Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents

Dzimis           1965. gada 23, augustā Rīgā

Mācījies         Rīgas 3. vidusskolā, studējis RPI Aparātu
būves un automatizācijas fakultātē

Trenējies       peldēšanā kopš astoņu gadu vecuma

Strādā            vadītājs
Nīderlandes viesnīcu ķēdē vienīgajā Baltijā Boutique
Hotel Ainava

Ģimene          sieva Letīcija, dēli Kristofers, Emīls,
Patriks

Māra JURŠEVICA