Radīt un pavairot piemērus

Vladimirs Širjājevs izaudzināja sportistu, Valmieras skolēnu, kurš viņu aizveda uz Londonas olimpiskajām spēlēm. LOK un Swedbank konkursā Valmieras Bērnu sporta skolas peldēšanas treneris Širjājevs atzīts par labāko 2012. gada jauniešu treneri olimpiskajā sporta veidā.

Vladimirs Širjājevs mani sagaida sestdienas rītā vienīgajā Valmieras peldbaseinā, kas savulaik uzbūvēts pie Pārgaujas ģimnāzijas jeb kādreizējās Valmieras 4. vidusskolas. Skola tika atklāta 1971. gadā, bet baseins sāka darboties 1975. gadā. Patlaban peldbaseina saimniece ir Valmieras sporta skola. Tālu netieku, jo gandrīz pie durvīm jāatstāj mētelis un jāuzvelk čības — kārtībai jābūt, arī par to vēlāk runāsim. Peldbaseins tukšs, bet pirms brīža par spīti brīvdienai treneris strādājis ar saviem audzēkņiem.

— Kā radās interese par peldēšanu?

— Kad Rīgā pie VEF rūpnīcas uzbūvēja peldbaseinu, prasījos, lai mani aizved mācīties peldēt. Tā tētis mani, deviņgadīgu puiku, 1961. gadā pirmo reizi aizveda uz peldbaseinu, kur sāku regulāri trenēties. Mana pirmā trenere bija Austra Vītola. Dzīves laikā esmu mācījies arī no tādiem peldēšanas treneriem kā Juris Rode, Uldis Zemzars, Alberts Pisarevs un Voldemārs Pūce. Peldēt man patika, bija arī labi sasniegumi, jo tolaik kā skolēns startēju Vissavienības sacensībās. Skolēnu izlasē peldēju 1500 m kraulā — man patika garās distances.

Dažādās vecuma grupās esmu bijis Latvijas izlasē, arī pieaugušo izlasē un 1969. gadā labojis Latvijas rekordu peldēšanā uz muguras. Rekords palika nepārspēts divus gadus.

— Vai, strādājot Rīgā, izdevās kādu sportistu sagatavot augstā līmenī?

— VEF peldbaseinā trenēju visus, ko vajadzēja. Vispirms sagatavošanas grupas, pēc tam nākamās. Parasti paiet 10 gadi, kamēr tiek sasniegti rezultāti. Viens no maniem pirmajiem sportistiem, kas startēja PSRS izlasē, bija Romāns Sjomins. 1979. gada Tautas spartakiādē viņš iekļuva finālā brasā. Viņš peldēja kopā ar Arsenu Miskarovu, kurš toreiz tika uz olimpiādi, bet Sjomins netika.

— Kāpēc pametāt galvaspilsētu un aizbraucāt uz Valmieru?

— 1980. gadā apprecējos ar Intu Andrejānovu un pārcēlāmies uz Valmieru, lai sakārtotu savu dzīvi. Mana sieva, kaut pēc izglītības ir ģeogrāfe, arī ir bijusi peldētāja un startējusi PSRS izlasē. Arī manas meitas Anna un Liene ir izaugušas baseinā, izpildījušas sporta meistara normatīvus un startējušas Latvijas izlases līmenī. Sieva arī trenē bērnus. Diendienā strādājam blakus un kopā dzīvojam 31 gadu. Neapnīk.

Sākumā pārprotu Vladimiru Širjājevu, pārvaicājot, vai neapnīk trenēt, bet viņš pārlabo, ka ir domājis par kopdzīvi ar Intu. Vladimirs runā lēnām, var just, ka viņa dzimtā valoda ir krievu, jo reizēm viņš meklē vārdus, lai pateiktu, ko domā, bet visas mūsu sarunas laikā nepasaka nevienu vārdu krievu valodā.

— Kā iejutāties Valmierā?

— Valmierā peldēšanas treneru kolektīvā mani sagaidīja Ilze un Aleksandrs Butini. Valmieras baseinam tolaik bija tikai pieci gadi, bet valmierieši jau bija sevi pieteikuši valsts līmenī — audzēkņi parādīja atzīstamus un vērā ņemamus rezultātus. Ilgus gadus strādājām plecu pie pleca. Daudz esmu mācījies arī no kolēģiem Rīgā — Viktora Saltikova, Vitālija Solovjova un Vladimira Maslovska. Uzturam labus kontaktus.

— Kāds ir jūsu darba režīms?

— Kad ir rīta treniņi, ceļos 5.30, lai 6.30 varu sākt darbu. Rīta treniņus apmeklē Valmieras izlases skolēni, kuri gatavojas Latvijas čempionātam, Eiropas junioru čempionātam vai citām sacensībām. Es viņus nespiežu, bet iesaku: "Mīļie draugi, jāpatrenējas no rītiem!" Ja ir grūti atnākt, tur neko nevaru izdarīt. Sporta skolā trenējas bērni no sešu gadu vecuma. Ja man nav darba no rītiem, tad treniņi sākas trijos ar mazākajiem bērniem, pēc tam ar citām vecuma grupām līdz pusastoņiem vakarā. Ja bērnam patīk un ir vēlēšanās, tad var turpināt visus gadus, kamēr pabeidz sporta skolu.

— Jūsu pēdējo gadu lielākais prieks ir bijis vienīgais Valmieras starptautiskais sporta meistars peldēšanā Uvis Kalniņš, kurš jūs aizveda uz olimpiskajām spēlēm. Kā izaug tādi sportisti?

— Trenējās, trenējās un izauga… Ar Uvi bija viegli strādāt, viņš savā grupā bija tas, kurš ļoti centās, bija strādīgs, mērķtiecīgs. 11 gadu vecumā gan bija krīze, kad viņš nolēma pamest peldēšanu. Varbūt tāpēc, ka nebija pirmais savā vecuma grupā un nevarēja apmierināt godkāri. Toreiz runāju ar vecākiem, aicinot padomāt pāris nedēļas, jo man negribējās, ka Uvis pamet peldēšanu.

Pēc kāda laika viņš ieradās kopā ar tēvu un paziņoja, ka turpinās peldēt. Uvis treniņa laikā nedauzījās un neapcēlās, bet pildīja trenera uzdotos uzdevumus. Viņam ir stipra veselība, nekad neslimoja, regulāri apmeklēja treniņus. Uvis ir ļoti mērķtiecīgs un cenšas savus mērķus sasniegt. Viens viņa mērķis bija aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, bet otrs, kam viņš centīgi gatavojās, bija studijas ASV. Abi mērķi ir piepildīti, tagad viņš studē starptautisko biznesu Misūri universitātē un tur turpina trenēties. Tur gan peldēšanas treniņi ir ar lielāku apjomu un slodzi. Uvis bija atbraucis ziemā un visu sīki izstāstīja. Un vēl viņam ir laba galva — gudrs puisis!

Uvis KalniņšLondonas olimpiskajās spēlēs 100 m brīvā stila distancē ierindojās 30. vietā. 2012. gadā sportists Latvijas čempionātā izcīnīja uzvaras sešās disciplīnās.

Uvis Kalniņš īsā vēstulē no ASV:"Pirmo sastapšanos ar treneri neatceros, bet zinu, ka sākumā man peldēt traki nepatika (ha, ha…). Tā arī īsti nav izdevies trenera raksturu saprast — viņš ir diezgan stingrs, bet dažreiz arī piekāpjas. Es teiktu — varbūt, ka dažreiz ir stūrgalvīgs. Grūti spriest, jo pēc dabas pats neesmu nekāds dižais runātājs un tālāk par trenera un audzēkņa attiecībām netikām. Vienu lietu zinu droši — Širjājeva lielākā aizraušanās ir makšķerēšana. Tam laiks atradīsies vienmēr."

— Atgriežoties pie jūsu teiktā par gudrību — vai peldētājam ir vajadzīga galva?

— Nevienā sporta veidā uz priekšu nevar tikt bez galvas! Peldētājam jādomā par tehniku, par taktiku, par to, kāds ir rokas vēziens gaisā, kā roka strādā ūdenī, cik dziļš ir īriens, kāds temps, kā jānostājas uz starta. Par to jādomā jau treniņos, lai sacensībās startētu automātiski. Jādomā arī, ko dara pirms mačiem, ko pēc. Ja sportistam nav galvas, iepriekšējā vakarā viņš aizies uz tusiņu, bet ja ir, — paliks mājās un atpūtīsies.

— Ko dara sausajos treniņos?

Kā jebkuram sportistam, arī peldētājiem vajadzīga vispārējā fiziskā attīstība. Tāpēc notiek sausie treniņi baseina malā, darbs trenažieru zālē, treniņi ūdenī ar gumiju un cita veida nodarbības — visu šo treniņu programmu izplāno peldēšanas treneris.

— Vai var redzēt, kuram bērnam ir peldēšanā talants?

— Par talantu teikšu tā — var redzēt netalantīgo. Mēs ilggadīgie treneri redzam, no kura peldētājs neiznāks, bet ļaujam trenēties un pilnveidot sevi, audzēt rezultātus. Kopumā ir grūti pateikt, kas iznāks no puikām, kuri aug un attīstās. Mazam bērnam var pamanīt, vai viņš cenšas, vai viņam ir fiziskā izturība, ātrums, bet tikai ar laiku, kad paiet pusaudžu vecums, kļūst skaidrs, uz kādiem sasniegumiem viņš ir spējīgs.

Gadās fiziski talantīgi bērni, bet nav centības. Ir ļoti gudri, bet nav fiziski tik spēcīgi. Uz vienu vajag pacelt balsi, citu vajag paglaudīt vai pamīļot. Vienam acis spīd, un viņš visu laiku domā, kā nošmaukt kaut ko un nedarīt, cits kārtīgi visu izdara, ko liek, trešais vispār neko nedara, bet smaida. Vecāki—bērni—treneris — tāda sadarbība vajadzīga ceļā uz rezultātiem.

— Kuru audzēkni vēl gribētu paslavēt?

— Visu Valmieras sporta skolas komandu. Februārī Latvijas ziemas čempionātā mūsu sporta skola ieguva 13 medaļas. Sindijai Siliņai, kuru trenē mana sieva, divas zelta, divas sudraba medaļas, Eduardam Lismanim divas zelta, viena bronzas, Ingai Uzāriņai viena zelta un viena bronzas medaļa. Vēl bronzas godalgas izcīnīja Kristiāna Buka, Ieva Krūskopa, Tessa Dobre un Jānis Eliass. Komandu vērtējumā Valmiera starp 18 komandām ierindojās 6. vietā. Mūs apsteidza četras Rīgas komandas un Jelgava.

— Eduardam Lismanim šobrīd pieder daudzi Valmieras rekordi.

— Jā, Lismanim ir rekordi, ne katru dienu parādās tādi sportisti. Šobrīd viņam ir 18 gadi, tātad arī Eduards drīz sporta skolu pametīs. Ļoti stipru sportistu man nav, izņemot Uvi, bet vienmēr jāskatās attiecība — republikā Uvis ir spēcīgs, bet Eiropas mērogā viduvējs. Uvim Kalniņam patlaban peldēšanā pieder 14 Valmieras rekordi, bet 800 m brīvajā stilā un 1500 m brīvajā stilā — Latvijas rekordi.

Mani talantīgie Valmieras audzēkņi, kas savulaik guvuši labus rezultātus, ir Ilona Astašenkova, Egita Ģērmane, Mareks Hudožitkins, Reno Jēkabsons, Andrejs Baranovs, Marita Mazurika, Artis Bērziņš, Laura Grāvīte, Ivars Tanomecis, Vidvuds Maculēvičs, Jānis Ozoliņš, Krists Ločmelis, abas manas meitas Liene un Anna Širjājevas, Diāna Liepiņa un vēl daži. Jānis Ozoliņš 1993. gadā Eiropas junioru čempionātā Stambulā izcīnīja 9. vietu.

— Strādājot sporta skolā, viss mainās. Skolēns beidz skolu un aiziet. Vai kādreiz neliekas, ka nav jēgas darbam?

— Nu gan jautājums! Jā, viņi grib mācīties tālāk Rīgā vai ārzemēs un ir projām. Ir žēl, bet ko tad darīt? Sportā viss ātri beidzas, uzvaras — tas ir prieks uz vienu nedēļu vai mēnesi, tad atsākas darbs un nākamās sacensības.

Pats galvenais ir tas, ka simtiem bērnu esmu iemācījis peldēt. Un dažus esmu iemācījis pat labi peldēt. Jā, man nav olimpisko čempionu, un tikai trešā vieta Eiropas junioru mačos, bet vienai nelielai Eiropas pilsētiņai Valmierai ar 26 000 iedzīvotāju šāds rezultāts ir ļoti liels panākums. Sporta skolā ir 13 nodaļas, un viena šūniņa — peldēšanas nodaļa — ir sagatavojusi zēnu, kurš tika uz olimpiskajām spēlēm. Tā ir arī veiksme. Jāuzteic Uvja izturība 10 gadu garumā, jo sākums daudziem mazajiem ir labs, visi priecīgi un peld, bet, tiklīdz ir pirmās grūtības vai arī bērns vairs nav pirmais, tā viņam vairs negribas trenēties. Tad vajag pārliecināt mazo sportistu nesteigties pamest peldēšanu, jo tā ir sevis pilnveidošana, kas arī radina pie noteikta režīma. Bet trenēties paliek tie bērni, kuriem patīk ūdens.

— Kā var pateikt, vai patīk ūdens?

— Kad nodarbība beigusies un treneris ļauj vēl palikt kādas minūtes baseinā un brīvi padzīvoties, tad ir tādi bērni, kuri žigli metas laukā no ūdens un dodas uz dušu, bet citus nevar dabūt ārā no baseina.

Valmieras Bērnu sporta skolas direktore Līga Dzene, vaicāta par peldēšanas treneri Valdimiru Širjājevu, norāda, ka viņš ir ļoti prasīgs gan pret bērniem, gan pret sevi un citiem kolēģiem. Viņa treniņos ir kārtība un disciplīna. Tomēr izklaidēs kopā ar kolēģiem, piemēram, kopīgos pasākumos, talkās un sporta spēlēs, esot sabiedrisks un atsaucīgs, vienmēr zinot visvairāk anekdošu.

Direktore atceras, ka treneris pirms olimpiskajām spēlēm uztraucies par Uvi Kalniņu, jo viņam bija jābeidz 12. klase, turklāt puisis vēl kārtojis autovadītāja eksāmenu. Širjājevs pukojies, ka vajag koncentrēties tikai uz olimpiādi. Uvis paveicis visu, turklāt ar lieliskām sekmēm beidzis vidusskolu.

— Vai neesat pārāk bargs, prasot disciplīnu?

— Kārtībai jābūt — varbūt esmu stingrs, bet kārtība palīdz trenēties, sasniegt rezultātus un izvairīties no nevajadzīgām traumām un starpgadījumiem.

Baseins ir paaugstinātas bīstamības vieta — vispirms jāatceras, ka te ir slidens. Ja mazs bērns, kurš tikko sāk mācīties peldēt, neievēro noteikumus, var notikt nelaime. Varbūt futbola laukumā var iedot bumbu un ļaut skriet, bet baseinā jau pati vide prasa disciplīnu. Katrai grupai ir savs laiks, un mēs nevaram pusi treniņa dauzīties, neizmantojot ūdeni un neko nedarot. Es neesmu šeit, lai cīnītos par kārtību, bet lai mācītu peldēt — ja skolēns ir atnācis, tad strādājam, izdarām, paldies un uz redzēšanos. Reizēm jau apnīk būt stingram, es labprāt pasmietos, ļautu paplunčāties, bet tad nav jēgas, nav vērts nākt uz sporta skolu.

— Kas jums palīdz darbā?

— Ja nebūtu sporta skolas administrācijas un pilsētas atbalsta, tad arī te nekas ar peldēšanu nenotiktu. Patlaban baseins iet kā pulkstenis, viss saskaņots minūti minūtē. Tā kā baseins pieder sporta skolai, tad pēc vajadzības varam trenēties, cik gribam. Laba aizmugure un laba atmosfēra ir mūsu sporta skolā, tāpēc ir prieks strādāt.

— Runā, ka Valmierā plāno būvēt vēl vienu baseinu?

— Nevis vēl vienu, bet, tiklīdz būs jauns, tā šī baseina vairs nebūs, jo pilsēta nespēj uzturēt divus baseinus. Siltums un ūdens — tās ir ļoti dārgas izmaksas. Plānots astoņu 25 m celiņu baseins, arī mazais baseins, pirtis un burbuļvannas. Patlaban tas viss ir tikai projektēšanas stadijā. Ja viss raiti veiksies, tad 2014. gadā Valmierā būs jauns baseins.

Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Kaspars Pone cer, ka Valmiera ieklausīsies federācijas iebildēs un atradīs papildu līdzekļus, lai uzbūvētu olimpiskā izmēra peldbaseinu, kam ir nevis 25 metru, bet 50 metru celiņi. "Valmiera ir viens no spēcīgākajiem peldēšanas centriem Latvijā un būtu pelnījusi šādu baseinu," norāda Pone. Tieši to pašu viņš saka par Vladimiru Širjājevu: "Viens no vadošajiem Latvijas peldēšanas treneriem ar milzu pieredzi. Audzēkņu sasniegumi to pierāda."

— Vai pats arī peldat?

— Trīs reizes nedēļā izpeldos, reizēm biežāk, atkarībā no garastāvokļa. Reizēm peldu 20, reizēm visas 40 minūtes. Treniņos ūdenī iekāpju tikai ar mazajiem bērniem, kas mācās peldēt.

— Ko darāt brīvajā laikā? Uvis piemin makšķerēšanu…

— Man patīk makšķerēt, sēņot, arī lasīt ogas — jebkura iespēja atrasties pie dabas un mežā. Man vienalga, vai zivis ķeras vai neķeras, bet patīk pasēdēt pie upes. Vasarā makšķerēju Gaujā, ziemā braucu uz Peipusa ezeru. Agrāk daudz lasīju grāmatas, tagad nav laika — ir sajūta, ka laiks skrien ātrāk un neko nevar paspēt.

— Vai jums ir kādi sapņi?

— Sapņi? Lai Uvis vēlreiz piedalītos olimpiskajās spēlēs. Ja viens cilvēks no Valmieras sporta skolas varēja izaugt līdz olimpiādei, tad pārējiem arī ir visas iespējas. Uvis tam ir piemērs — tiem, kuri grib līdzīgus panākumus, jādara vairāk un labāk nekā viņš un jācenšas.

Uvis ir izaudzis visu pārējo bērnu acu priekšā. Tepat kopā visi peldējuši un redzējuši, kā Uvis trenējas. Viņiem visiem ir iespējas iet Uvja Kalniņa ceļu.

Vladimirs ŠIRJĀJEVS

Peldēšanas treneris

Dzimis: 1951. gada 16. novembrī Rīgā

Izglītība: Rīgas 20. astoņgadīgā skola, Rīgas 40. vidusskola, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts (tagad LSPA)

Darba gaitas: kopš 1972. gada VEF peldbaseina treneris, kopš 1980. gada Valmieras sporta skolas peldēšanas treneris

Lielākie sasniegumi sportā: 1969. gadā Latvijas rekords peldēšanā uz muguras 100 m un 200 m distancē, Latvijas čempions (1969., 1970.) 100 m un 200 m distancē uz muguras

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Valmieras sporta skolas peldēšanas trenere Inta Andrejānova, meitas Liene un Anna

Vaļasprieks: makšķerēšana