Bažas dēli
Viņu zeltaini krāsotās kamanas šķiet pasvītro ambīcijas, lai gan pagaidām lielākie sasniegumi mirdz sudrabā, kas arī nav nekāds viduvējību metāls. Visu vai neko! — ilgstoši ir Oskara Gudramoviča/Pētera Kalniņa ekipāžai raksturīgs stils. Diemžēl pārāk bieži izcilam vienam braucienam seko katastrofāls otrs. Bet janvāra vidū Pasaules kausa (PK) izcīņas Siguldas posmā latvieši lieliskā stilā finišēja četras reizes pēc kārtas, izcīnot divas sudraba (individuālajās sacensībās un sprintā) un vienu bronzas medaļu (stafetē). Ar līdzīgu stabilitāti varēja lepoties tikai PK izcīņas līderi Tonijs Egerts un Saša Benekens no Vācijas, kas visās disciplīnās bija vietu pirms mūsējiem. Diemžēl šīm sacensībām sekoja pasaules čempionāts Īglsā, ko Latvijas izlases galvenais treneris Kaspars Dumpis nosauca par murgainu. Savukārt jau pieminētie vācieši tajā kļuva par pasaules čempioniem.
“Piecdesmit pret piecdesmit,” tā Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga procentos vērtēja Gudramoviča/Kalniņa izredzes iepriekšējās sezonās, optimistiski piebilstot, ka šogad šī attiecība mainījusies uz 75 pret 25 par labu veiksmei. Notikumi PK izcīņas Siguldas posmā attiecināmi uz šīs proporcijas pozitīvo daļu.
OŠI VAI PĒČI UN BRAČKAS
Kad jau pirmajā braucienā kritienu piedzīvoja mūsu nominālie līderi brāļi Šici, turklāt Andris guva pleca traumu, Gudramovičs/Kalniņš bez liekas klīrēšanās ieņēmu viņu vietu un ar šiem pienākumiem tika galā godam.
Starp citu, Siguldā abi ne reizi vien spējuši būt labāki par Bračkām, kā ērtības labad kamaniņnieki dēvē brāļu Šicu ekipāžu. Savukārt Oskara Gudramoviča/Pētera Kalniņa divnieks, saīsinot braucēju vārdus un atkarībā no tā, kurš attiecīgā situācijā izpelnījies lielāku uzmanību, tiek saukts par Ošiem (ar īso O) vai Pēčiem. Arī PK oficiālajos treniņbraucienos abi bijā ātrāki par Šiciem. Bet kā būs, kad nervus atkal novilks sacensību spriedzes stops?
“Baža* bija,” atzīst Atis Strenga. Vēl nedēļu pirms Siguldas posma Kenigzē Gudramovičs/Kalniņš pirmajā braucienā finišēja ceturtie, bet otrajā jau trases augšdaļā sāka sisties gar bortiem, līdz pēc apļa no Šūpolēm tika izšūpoti ar sliecēm uz augšu. Tiesa, blīvi krītošais sniegs, pamatīgi sakrājoties trasē, bija galēji nepiemērots latviešu kamanu regulējumam, ievērojami apgrūtinot to vadīšanu.
PIRMAIS KODIENS PĪRĀGĀ
Pavisam stabili viņi bija tikai vienā, ne pārāk izcilā ziņā — gan Soču olimpiskajās spēlēs, gan nākamo divu gadu pasaules čempionātos Gudramoviča/Kalniņa ekipāža ierindojās vienā un tajā pašā desmitajā vietā. Pērnajā sezonā no šī loka abi aktīvāk sāka rauties ārā. Iespējams, pateicoties arī sporta psiholoģes, bijušās kamaniņu braucējas Lāsmas Lapiņas terapijai. “Saveda mūsu domas kārtībā,” atzīst Oskars. “Panāca, ka mēs ar Pēci viens otram vairāk uzticamies, kļūstam vienotāki.”
Pērnsezon Īglsā Pasaules kausa izcīņas pirmā posma pirmajā braucienā Oši finišēja astotie, bet tūlīt otrajā — kļūdījās devītās virāžas izejā un tā vietā, lai taisnē kāpinātu ātrumu, sameta kamanas šķērsām un ielikās bortā, sasniedzot tikai 23. rezultātu. Savukārt abiem tikpat netīkamajā Leikplesidas trasē viduvēji bija abi braucieni. Nedēļu vēlāk Pārksitijā panākumu pīrāgā beidzot izdevās ne tikai iekosties, bet arī krietnu tā gabalu nogaršot — abos braucienos finišējuši līdzīgi ar piekto un trešo rezultātu, latvieši nostājās goda pjedestālam vairāk nekā blakus: no medaļas viņus šķīra sekundes tūkstošdaļa! — ceturtie. “Bet nekas,” šo dramatisko situāciju rāmā balsī komentē Oskars. Kalgari atkal bija kā parasti — divpadsmitais un sestais rezultāts. Tiesa, sprintā, kur tikai viens brauciens — piektā vieta.
Un tad beidzot savās mājās Siguldā arī sienas palīdzēja — ar otro un ceturto vietu braucienos pirmo reizi karjerā tika iekarots Pasaules kausa izcīņas pjedestāls, turklāt uzreiz tā otrais pakāpiens. Jau trešajā PK posmā pēc kārtas Gudramovičs/Kalniņš bija labākā Latvijas ekipāža. Bet tūlīt Oberhofā Šici atguva savas līderu tiesības. Oši pirmajā braucienā vienpadsmitajā virāžā kādu brīdi slieču vietā izmantoja savas muguras, finišu sasniedzot gandrīz septiņas sekundes pēc priekšpēdējiem. Piektajam rezultātam otrajā braucienā bija tikai simboliska nozīme.
Pēc tam pasaules čempionātā Kēnigszē tradicionālā desmitā vieta (7. un 15. rezultāts), bet sezonas izskaņā vēl viens patīkams pārsteigums — vispirms sudrabs Nāciju kausa izcīņā Vinterbergā, pēc tam bronza PK pamatsacensībās.
VĒLME, KAS BREMZĒ
Visu pērno vasaru cītīgi trenējušies, Osis un Pēcis šo sezonu sāka ar teicamu fizisko sagatavotību, jau nez kuro reizi izcīnot Prezidenta kausu starta rāvienos. Bet pilna garuma trasēs līdzjutējiem atkal tika izrakstītas sirds drapes. Vinterbergā septiņpadsmitais un septītais rezultāts (kopā vienpadsmitā vieta), Leikplesidā — sestais un… divdesmit otrais! Par laimi, dažādu kataklizmu dēļ Vistlerā un Pārksitijā notika tikai pa vienam braucienam, kuros Gudramovičs/Kalniņš savu reputāciju sabojāt nepaspēja — ceturtā vieta Kanādā, septītā — Amerikā. Arī abos sezonas pirmajos sprinta braucienos bija izdevies iekarot vietu labāko desmitniekā (7. v. Vinterbergā, 9. v. Pārksitijā). Tad neveiksme Kēnigszē un pārsteidzoši stabila veiksme Siguldā, kurai nu vajadzēja turpināties pasaules čempionātā.
Diemžēl šķietami vieglajā, bet viltīgajā Īglsas trasē abos braucienos mūsu varoņi bija neprecīzi jau pirmajā nogrieznī un, lai arī abos sasniedza otro lielāko maksimālo ātrumu, zaudēto līdz finišam vairs atgūt nespēja, kopvērtējumā paliekot 11. vietā. “Treniņbraucienos viņi stabili turējās sešniekā, arī sacensībās vajadzēja nobraukt tāpat kā treniņā. Bet pārcentās…” nopūšas mūsu kamaniņnieku prezidents. “Pieteicās tie nelaimīgie 25 procenti.” Par savu kalkulāciju atgādina Atis Strenga.
Pēc tam PK izcīņas posmā Oberhofā viss notika gandrīz tāpat kā gadu iepriekš. Pirmajā braucienā ar pilnu klapi, cīnoties par vietu labāko sešniekā, Oskara vārdiem runājot “pārāk brīvi paņēmām devīto virāžu, neprecīzi trāpījām desmitajā, izslīdēja aizmugure un gāzāmies”. Tiesa, kamanas tika dabūtas atpakaļ uz sliecēm un latviešu ekipāža finišēja, lai varētu startēt otrajā braucienā, kurā sasniedza ceturto labāko rezultātu. Gandarījumam tika izcīnīta bronzas medaļa stafetē.
“Ātri, bet nestabili,” kārtējo reizi nopūtās izlases galvenais treneris Kaspars Dumpis. “Grūti ar viņiem. Tiklīdz jūt, ka var, tūlīt grib vairāk, un sākas problēmas. Kamana ir ātra, bet, tiklīdz gadās kļūda, viņi nespēj to pienācīgā ātrumā izlabot. Lielākā cīņa viņiem jāizcīna pašiem ar sevi. Tā vienmēr ir smaga kauja. Būtu jau laiks tajā finišēt…”
ĢIMENISKI UN ĢEOGRĀFISKI
Viņu minikomandā galvenais ir augšējais — Oskars, kurš gan pirmo reizi kamanās iesēdās tikai tad, kad Pēterim jau bija piecu sezonu pieredze trasē. Pēcim sporta veida izvēle bija determinēta, piedzimstot kamaniņu braucēju trenera Aivara Kalniņa ģimenē. Jau 10 gadu vecumā viņš Siguldas trasē izcīnīja savu pirmo balvu… futbola bumbu un pildspalvu (!) kā jaunākais dalībnieks. Bet tad vasarā Pēcis skrituļkamanās piedzīvoja sāpīgu kritienu un kādus divus gadus trasei negāja pat tuvumā, līdz kņudinošā vēlme izbaudīt prieku par pārvarētajām bailēm viņu atkal ievilināja ātrajā ledus renē.
Oskars līdz pamatskolas beigšanai Sējā ar fiziskām aktivitātēm galvenokārt nodarbojās sporta stundās un brīvajā laikā draugu pulkā. Sējas puikam interese par savā novadā esošo Murjāņu sporta internātskolu vairāk bijusi ģeogrāfiski noteikta. Vispirms viņš, mazā auguma dēļ iesaukts par Metriņu, prātojis trenēties handbolā vai riteņbraukšanā, bet izturējis kamaniņu braucēju testus.
Abi ar Pēci divniekā sasēdināti kopā tieši pirms 10 gadiem. Iepriekš vieniniekos nekādus cerīgos panākumus viņi nebija sasnieguši, bet ekipāžā Gudramovičs/Kalniņš aizbrauca līdz pasaules junioru čempionāta goda pjedestāla trešajam pakāpienam. Toreiz uz augstākajiem plauktiem nostājās tie paši vācieši Egerts/Benekens un Vendls/Arts, kas tagad ir līderi pieaugušo konkurencē.
“Esam komanda,” abu attiecības precizē Pēcis. “Pirms starta vienmēr izrunājam, kur un kā es palīdzēšu. Piemēram, Siguldā man obligāti jāpalīdz iegriezt starta virāžā, kur lauziens ir diezgan liels un Oskars viens pats ar to galā tikt nevar. Tāpat jāpalīdz vienpadsmitajā virāžā, trīspadsmitās un četrpadsmitās pārejā… Ja apakšējais tur neko nedarīs, tad būs kritiens. Jājūt trasē, ka augšējais kļūdās, varbūt ne tā ieiet virāžā, jāpalīdz tālāk izstrādāt virāžu pareizi.” Pētera acu priekšā gan tikai trīcinās Oskara ķivere. “Bet man ir laba perifērā redze!” viņš lepni paziņo, norādot, ka ir arī citas vēl smalkākas un gadu gadiem izkoptas maņas, kas palīdz nezaudēt orientāciju trasē.
Izkāpjot no kamanām, viņi atkal katrs kļūst par atsevišķu personību un sākas demokrātija. Tiesa, ar dažām autoritārisma iezīmēm, jo ziemā lielāka teikšana ir trenerim Aivaram Kalniņam, savukārt vasarā vispārējās fiziskās sagatavotības veicināšanā — Zintim Šaicānam. Savukārt Sandra Bērziņa virsvadībā nupat pabeigtas jaunas kamanas, kuru būvē Pēcis vairāk bija līmētājs, Osis — pulētājs. Tās tiks testētas nākamajā PK posmā olimpiskajā Pjončhanas trasē. Līdzšinējās zeltītās būvētas, izmantojot brāļu Šicu aptecētāja formu. Jaunās vairāk pielāgotas Gudramoviča/Kalniņa augumiem.
KAZINO JOPROJĀM ATVĒRTS
Lai arī divas kārtas pirms Pasaules kausa izcīņas finiša Gudramovičs/Kalniņš un brāļi Šici kopvērtējuma tabulā atrodas cieši blakus piektajā un sestajā pozīcijā, abas mūsu līderekipāžas mazāk konkurē savā starpā, bet vairāk sadarbojas, lai būtu konkurētspējīgas ar pretiniekiem. “Bieži vienojamies, kurš ar kādu papīru taisīs slidu, kurš kādu smēri uzliks, un tad salīdzinām,” stāsta Oskars. “Nav kā Vācijas izlasē, kur ir divas frontes,” lepni piebilst Pēteris. “Berhtesgādene ar Kēnigszē trasi no lejasgala un Oberhofa no otra gala, visi vācieši, bet informāciju viens no otra tur aiz atslēgas.”
“Ja katrs savā kaktā sēdēs, ne mēs tiksim uz priekšu, ne brāļi,” prātīgi norāda Oskars, uzsverot, ka Latvijas izlasē valda draudzīgs gars. Sacensību periodā komanda kļūstot ļoti plaša. Palīdzot ne tikai galvenais treneris Kaspars Dumpis, trases treneru ampluā piestrādājot gan Sandris Bērziņš, gan Bračku treneris Jānis Liepa, gan komandas menedžere Maija Tīruma.
Viņu zeltainā kaujas kamana jau ir astoņus gadus veca, bet tikai ar sešu sezonu sacīkšu pieredzi. Tā tika būvēta pēc divpadsmitās vietas Vankūveras olimpiskajās spēlēs Vistleras trasē ar domu par labāku rezultātu Sočos. “Bet sākumā likās, ka nav tik ātra, un nolikām malā,” atceras Oskars. “Turpinājām braukt ar to pašu Vistleras modeli.” Līdz olimpiskās sezonas sākumā rudens koptreniņos jaunās Soču trases16. virāžas augšējā apmalē abi ielidoja tā, ka tika nosviesti lejā kā beigtas peles. Viņubremzēšanas ceļš no ātruma virs 120 km/h līdz nullei bija tikai dažus metrus garš.
“Salocījām kronšteinus, sadauzījām aptecētāju…” grāmatveža balsī toreiz zaudēto uzskaita Oskars. “Principā kamanu iznīcinājām! Veselas palika tikai slidas,” precizē Pēteris. “Jā, Pēcis dabūja smadzeņu satricinājumu. Kas tev vēl tur bija?” painteresējas kolēģis. “Kāja nekustējās, cirksnis bija tā atdauzīts, ka paiet nevarēju,” atgādina Pēteris. “Kaut kā nenolikām plecus, kamana aizgāja sāniski, darījām, ko varējām, bet…” avārijas iemeslu mēģina atcerēties Oskars. “Tas notika vienā acumirklī!” uzsver Pēcis. “Kad labi brauc, tad ātrumu nejūt,” skaidro Osis. “Bet, kad kļūdās…” Kas tad īsti notiek, viņš nepasaka, tikai smagi nopūšas.
Tā nācās pārsēsties rezerves kamanās, kurās gūti visi pagaidām lielākie panākumi. “Šī kamana jau skrien ātri,” paslavē Pēteris. “Jā, jā, pērn Sočos ar to atkal izpildījāmies,” vienu no trakākajiem kritieniem karjerā atgādina Oskars. “Re, tiltiņam šī skrūve nolūza,” viņš baksta vaininiecei ar pirkstu. “Kamana kļuva nevadāma, kritām, atmetām atpakaļ uz sliecēm, domājām — brauksim tālāk, bet tūlīt gāzāmies atkal un nodevām kārtīgi pa dēļiem.” Par laimi, braucamrīks šoreiz saglabājās remontējamā stāvoklī un jau pēdējā PK posmā Vinterbergā ar to tika aizsniegts pjedestāls.
Kā būs šīssezonas izskaņā? Nav ne jausmas, jo tas kazino, kurā pa trasēm spēlē abas mūsu vadošās divnieku ekipāžas, joprojām nav slēgts.
*Vārdus bažas un kamanas kamaniņu braucēji konsekventi lieto tikai vienskaitlī.
Oskars GUDRAMOVIČS
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1988. gada 4. jūlijā Rīgā
Izglītība: Sējas pamatskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, Valsts policijas koledža
Augums, svars: 174 cm, 85 kg
Sportā:no 15 gadu vecuma
Pirmie treneri: Aivars Kalniņš, Jānis Ozoliņš, tagad — Aivars Kalniņš
Lielākie sasniegumi: (kopā ar Pēteri Kalniņu) PJČ 2007. g. — 3. v. komandām, 2008. g. — 3. v.: OS 2010. g. — 12. v., 2014. g. — 10. v.; PČ 2015. un 2016. g. — 10. v.; PK 2015./2016. g. — 4. v. Pārksitijā, 8. v. un 5. v. (sprintā) Kalgari, 2. v. Siguldā, 3. v. Vinterbergā, PK 2016./2017. — 4. v. Vistlerā, 7. v. un 9. v. (sprintā) Pārksitijā, 2. v. (arī sprintā), 3. v. stafetē Siguldā.
Ģimenes stāvoklis: saderinājies, meitas tēvs
Vaļasprieks: spiningošana
Pēteris KALNIŅŠ
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1988. gada 15. decembrī Rīgā
Izglītība: Raganas un Vangažu vidusskola (līdz 9. klasei), Murjāņu sporta ģimnāzija
Augums, svars: 174 cm, 85 kg
Sportā: no 10 gadu vecuma
Pirmais treneris: Aivars Kalniņš (tēvs)
Lielākie sasniegumi: (kopā ar Oskaru Gudramoviču) PJČ 2007. g. — 3. v. komandām, 2008. g. — 3. v.: OS 2010. g. — 12. v., 2014. g. — 10. v.; PČ 2015. un 2016. g. — 10. v.; PK 2015./2016. g. — 4. v. Pārksitijā, 8. v. un 5. v. (sprintā) Kalgari, 2. v. Siguldā, 3. v. Vinterbergā, PK 2016./2017. — 4. v. Vistlerā, 7. v. un 9. v. (sprintā) Pārksitijā, 2. v. (arī sprintā), 3. v. stafetē Siguldā
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Vaļasprieki: MTB riteņbraukšana, 4×4 Off-Road
