Vēsturei un pašapziņai
Lai ieraksts paliek vēsturei, zelta medaļa — manai pašapziņai.Šie vārdi pieder Kristeram Aparjodam, kas februāra sākumā Siguldā kļuva par pasaules junioru čempionu kamaniņu sportā. Kristers neslēpj, ka šis panākums bijis plānots. Galu galā jau pērn viņš Lillehammerē izcīnīja zelta medaļu II Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs.
Interesanti, ka tā mums ir otrā pasaules junioru zelta medaļa vieniniekos — pirmo Kristera dzimšanas gadā (1998) arī Siguldā izcīnīja Mārtiņš Rubenis, kas šobrīd ir ne tikai mūsu izlases kamanu gatavošanas speciālists, bet arī labs padomdevējs Kristeram. Sestdien kļuvis par čempionu, jau pirmdien sešos no rīta Kristers Aparjods devās uz Pasaules kausa izcīņas kārtējo posmu pieaugušajiem nākamo olimpisko spēļu trasē Phjončhanā.
— Cik gadi pagājuši kopš pirmo reizi iesēdies kamanās?
— Būtu dīvaini, ja to nebūtu mēģinājis darīt jau bērnībā, jo mana mamma (Aiva Aparjode) 2006. gadā startēja olimpiskajās spēlēs Turīnā. Atceros, kā mēs ar tēti sēdējām pie televizora un skatījāmies mammas startus. Bija interesanti, bet tobrīd nedomāju, ka reiz es arī būšu kamaniņu braucējs.
Kamanās es pirmo reizi iesēdos kādu septiņu gadu vecumā un pāris reizes arī nobraucu, bet neko paliekošu tas uz mani neatstāja.
Tikai tad, kad mamma pati beidza sportot, startējot bobslejā, un sāka trenēt jauniešus, es pievienojos Saulkrastu bērnu pulciņam, kas mēroja ceļu uz Siguldu. Tad man bija 11 gadi.
— Kad sāki domāt par nopietnu kamaniņu braucēja dzīvi?
— Laikam toreiz, kad sāku mācīties un trenēties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Sākumā nemaz tik labi negāja — daudz kritu, bet vienmēr cēlos un braucu tālāk. Tad, kad es uzvarēju Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādē, sapratu, ka viss ir kārtībā — kamaniņas būs mans sporta veids.
— Vai par pasaules čempiona titulu Siguldā tiešām biji tik pārliecināts?
— Nekad nevari būt par visu drošs, bet es cenšos visu uztvert mierīgi un izdarīt visu to labāko, kam tobrīd esmu gatavs. Biju labi trenējies un jutos labi. Jā, pēdējā brīža rokas savainojums, kas neļāva startēt ar pilnu spēku pirmssacensību treniņos, mazliet biedēja, taču es cenšos nekad lieki nenervozēt un sacensību dienā gandrīz viss bija kārtībā. Negribējās arī nevienu pievilt, jo to medaļu man kāra kaklā jau pirms mačiem. Nebija, kur atkāpties, un centos godīgi nobraukt abus braucienus, jo zināju, ka tad rezultātam jābūt.
Protams, ka ir prieks, taču tas lai paliek vēsturei. Man svarīgāka ir apziņa, ka es varu, un tagad vēl nopietnāk jācīnās pieaugušo konkurencē, kur vēl daudz neesmu startējis.
Man laikam lielāku prieku sagādāja pērn Jaunatnes olimpiskajās spēlēs izcīnītā zelta medaļa.
— Vai Siguldas trase ir mīļākā sacensību vieta?
— Nebūt ne, Siguldas virāžas man nemaz tik ļoti nepatīk. Vispār cenšos sevi nenoskaņot, ka tā trase man būs laba, tā — ne tik ļoti. Ko tas dos, ja Kēnigzē man patīk labāk? Tāpat jāstartē visās tajās trasēs, kas kalendārā ierakstītas. Reizēm nesaprotu tos sportistus, kas pēc neveiksmēm saka, ka šodien nebija mana diena un citādi atrunājas. Man liekas, ja tu esi profesionālis, tad vienmēr jābūt gatavam maksimumam. Sevi tā noskaņoju, arī tad, kad kaut kas nav ideāli. Katrai sacensību dienai jābūt tavējai.
— Vai viegli būt divās kamanās — pieaugušo un junioru?
— Jā, šis gads tāds saraustīts — vīru konkurencē tik daudz nestartēju, cik gribētos. Pašmāju pasaules junioru čempionāts bija svarīgāks, un tam viss arī tika pakļauts.
Ceru, ka nākamgad vairāk startēšu pieaugušo sacensībās, kaut arī vēl būšu juniors.
— Vai ir liela atšķirība?
— Tādai, protams, ir jābūt. Es vienmēr cenšos saprast, vai esmu gatavs lielo startiem vai vēl jāpaaugas. Pamazām jūtos arvien drošāk un ceru, ka šis jaunais tituls manu pārliecību tikai pavairos. Nekādas bailes un bijību sevī neveicinu.
— Tu esi liels augumā un svarā. Tas kamanās palīdz?
— Gribu domāt, ka jā. Garas rokas palīdz startā, masa veicina ātrumu. Taču kamaniņu sports ir zīmīgs ar to, ka labi sacensties var gan lielāki un mazāki. Viss atkarīgs no tā, kā, proti izmantot savas labās īpašības. Katrā ziņā, kam garākas kājas, tam ir priekšrocības finišā. (Smejas.)
— Lai ceļš uz augšu turpinātos, pie kā tev jāstrādā visvairāk?
— Pie visa, bet visvairāk — pie spēka. Un spēka ātruma. Pagaidām maz progresēju, jo trenējos te pie junioriem, te pie lielajiem. Ceru, ka nākamvasar kārtīgāk varēšu pastrādāt kopā ar lielo izlasi.
Fiziskie treniņi mums ir ļoti daudzpusīgi. Svaru stienis, sprints, dažādi vingrinājumi veiklībai. Ar svariem gan jārīkojas ļoti prātīgi. Es nedrīkstu sapumpēties kā bobsleja stūmēji, jo kamanās trasē vajadzīga ļoti laba muskuļu izjūta, masa vien neko nedos.
Jābūt arī ļoti labai nervu sistēmai, jo, kad daudz ko izšķir sekundes tūkstošdaļas, tad katrai niansei var būt būtiska nozīme. Paldies Dievam, ka pagaidām ar psiholoģiju viss kārtībā — pats sevi lieki netirdu un nekādu īpašu satraukumu pirms starta man nav. Mamma saka, ka tas varbūt esot no tēta, kurš vismaz jaunībā bijis ļoti nosvērts.
— Cik liela nozīme tu pievērs kamanu sagatavošanai?
— Tas man arī jāapgūst. Kamanas zelta medaļai man sagatavoja Mārtiņš Rubenis. Viņš to prot lieliski, bet manā vietā viņš nebrauks. Man pašam jāsaprot, kur kaut kas jāpieregulē, kur kaut ko vajag citādi. Te vēl daudz darba, pie kā strādāt. Pieredze un iedziļināšanās katrā lietā — tas palīdz ātrāk nonākt pie mērķa, pie kamanām, kas tev der kā uzlietas. Vienkāršākās lietas jau esmu apguvis, bet ar to nepietiek.
— Korejas olimpisko trasi tu jau būsi apguvis. Vai ir mērķis pēc gada atgriezties jau olimpisko apļu zīmē?
— Protams. Mēs pašreiz esam pieci, bet brauks tikai trīs. Katrā posmā jācīnās par vietu izlasē. Varbūt pat svarīgi, ka šī trase nevienam no mums nebūs īpaši pazīstama un katram no jauna jācenšas visu uzminēt. Jāstrādā un jādara viss, lai izdotos.
Ļoti gribas, lai Phjončhanā būtu manas pirmās olimpiskās spēles. Ja viss ies, kā domāts, tad ceru startēt līdz gadiem četrdesmit. Piemēru netrūkst.
VIŅŠ TIC SEV UN PAVEIKTAJAM
Kristera māte, jauno kamaniņu braucēju trenere Aiva Aparjode:
“Jaunībā nedomāju, ka mani bērni kļūs par profesionāliem kamaniņu braucējiem (Aivas meita Kendija Aparjode startē Latvijas pieaugušo izlasē), kaut gan jau no pāris gadu vecuma mēs ar Daini (Aivas vīrs gan nav bijis sportists) ņēmām viņus līdzi uz mačiem. Pamazām nonācām arī līdz kamanām.
Kristers pēc pirmajiem braucieniem septiņu gadu vecumā pateica, ka viņam bail un kamanās ilgu laiku nesēdās. Tikai, kad sāku pati trenēt, tad viņš 11 gadu vecumā pievienojās manai grupiņai. Nekas cits jau viņam neatlika…
Vērojot bērnus, redzu, ka Kristers ir ļoti piemērots kamaniņu braukšanai. Viņam ir augums, svars, kustīgums un, kas pats galvenais, miers, tāds miers, par kuru viņu apskaužu. No līdzsvara viņu izsist grūti. Atceros, kad viņš reiz uz skolu aizgāja bez somas, bet vai viņš savu aizmāršību pārdzīvoja?!
Turklāt viņš ļoti sev tic, tic savam paveiktajam darbam. Viņš ir pārliecināts, ka visam ieguldītajam ir jāattaisnojas.
Negribu, ka Kristera pēdējos gados sasniegto kāds pārvērtētu. Nekur tālu jau viņš nav ticis, ja pieejam ar lielā sporta mērauklu. Turklāt viņš vēl nākamo sezonu būs juniors. Cik nav talantīgu jauno, kas vēlāk pazūd. Kristeram ļoti daudz jāstrādā (un tas viņam jāsaprot), lai viņš droši ieietu pieaugušo pulkā. Man liekas, ka viņam veidojas ļoti laba sadarbība ar Mārtiņu Rubeni, kas pēc dabas arī ir ļoti mierīgs. Mārtiņš viņam daudz dod ne tikai kā kamanu sagatavotājs, bet ir arī labs padomdevējs trasē, kamaniņu pasaules izpratnē.
Es ticu, ka Kristeram viss izdosies, jo viņš to ļoti grib un daba viņam krietni palīdz.”
Kristers APARJODS
Kamaniņu braucējs
Dzimis: 1998. gada 4. februārī Siguldā
Augums, svars: 195 cm, 102 kg
Izglītība: Saulkrastu vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, LSPA students
Sporta gaitas: kopš 11 gadu vecuma trenējas kamaniņu sportā
Treneri: pirmā trenere Aiva Aparjode (māte), vēlāk Aivars Kalniņš, Kaspars Dumpis, arī Mārtiņš Rubenis
Lielākie sasniegumi sportā: II Jaunatnes olimpisko ziemas spēļu čempions (2016), pasaules junioru čempions (2017), pasaules junioru vicečempions (2016), Eiropas junioru čempionāta bronzas laureāts (2016)
Vaļasprieks: makšķerēšana
