Dārgs. Par naudu nenopērkams

“Bet mums vēl ir Miks!” kad Kristaps Zvejnieks, nule sagaidījis sešpadsmito dzimšanas dienu, pirmo reizi kļuva par Latvijas pieaugušo čempionu kalnu slēpošanā, šķelmīgi paziņoja uzvarētāja mamma Jana. Patiesībā viņiem jau tad bija arī Dāvis un Jurģis. Latvijā ir daudz kalnu slēpotāju ģimeņu, bet patlaban visrezultatīvākā un daudzsološākā ir Zvejnieki.

Turklāt laulāto draugu Raivo un visus četrus dēlus uz slēpēm uzlikusi Jana, kura joprojām ir arī viņu trenere. Kristaps Zvejnieks, Vankūverā būdams mūsu jaunākais olimpietis, kalnu slēpošanā Latvijai izcīnīja augstāko vietu. Piecpadsmitgadīgais Miks Zvejnieks pirmo sezonu drīkst startēt FIS sacensībās un jau ticis pie 84 punktiem slalomā. Cītīgi sacensībās piedalās divpadsmitgadīgais Dāvis. Bet piecgadīgais Jurģis pa kalnu dzīvojas visilgāk, jo viņam vēl nav īpaši jātrenējas, viņš var slēpot tāpat.

Vilciens neprasa neko
Ar startu slalomā piektdienas rītā Kristaps Zvejnieks kopā ar mammu kā treneri noslēdz triju FIS sacensību sēriju Slovākijā, lec mašīnā, un sestdien viņš jau uzvar Latvijas kausa izcīņā Siguldā gan supergigantā, gan milzu slalomā, bet svētdien ne bez sīvas konkurences ir ātrākais arī slalomā. Pirmdien Kristaps beidzot var aiziet uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, kurā rudenī iestājies, bet mamma pēc darba Mārupes vidusskolā joņo uz Siguldu, lai pati piedalītos Carlsberg amatieru sacensībās Kaķīškalnā. Jana Zvejniece patiesi lepojas, ka reizi šoziem jau uzvarējusi, turklāt tieši sava trenera Anda Kordes kausa izcīņas pirmajā kārtā.
Otrdien puikām Siguldā atsāksies treniņi, bet jau svētdienas vakarā atkal prom uz FIS sacensībām Slovākijā, pēc tam Kristapam debija Eiropas kausa izcīņā Vācijā. Dažas treniņu dienas Austrijā, un tad iecerēta vēl viena debija — Pasaules kausa izcīņā leģendārajā Šlādmingas nakts slalomā.
Vilcienā ir ielēkts, un tas drāžas uz priekšu, neprasot, vai tev nav par ātru, vai tev nav par cietu. Negribi, kāp ārā! Vilciens nesīsies tālāk. Pa sliedēm, kas ved uz mērķstaciju, kurā ar medaļām kaklā izkāps tikai daži.
Dažas dienas treniņiem, un uz pasaules junioru čempionātu Kransmontānā! Pēc Šveices nedēļa treniņiem, un debija pasaules pieaugušo čempionātā Garmišpartenkirhenē. Vienas vienīgas debijas paredzamas, jo dažas dienas pirms iepriekšējām pasaules meistarsacīkstēm Kristaps Siguldā otrreiz lauza kāju. Olimpiskajās spēlēs Vankūverā Zvejnieks, šķiet, bija vienīgais kalnu slēpotājs, kurš iepriekš nebija startējis ne Pasaules kausa un pat ne Eiropas kausa izcīņā. Viņu pielaida tikai tāpēc, ka ārstu zīmes apliecināja — traumu dēļ septiņpadsmitgadīgajam jauneklim tajos piedalīties nemaz nebija iespējams.
Bet vilcienam vienalga. Tam savs taisns ceļš, vien riteņi klab sliežu salaidumos. Nedēļu vēlāk Austrijas izlases bāzes vietā Innerkremsā nobrauciens, supergigants, superkombinācija. Pag, februāra vidū vēl Eiropas Jaunatnes olimpiāde Čehijā, kurai Latvijas komandu sabiedriskā kārtā trenē Jana Zvejniece un kurā uz vietu visai pārliecinoši pretendē viņas otrs vecākais dēls Miks.
Jana galvenokārt ir Kristapa trenere Latvijā, Alpos ar viņu parasti strādā austrietis Peters Prodingers, kura pieredze mērāma vairāk nekā pusgadsimtā, kurš savulaik vadījis gan austriešu, gan japāņu kalnu slēpotāju izlases un kurš palīdzējis olimpiskajām spēlēm sagatavoties arī Ivaram Ciagunam. Mamma, tētis vai mammas brālis Miks Kristapam ārzemēs asistē tad, kad Peters nevar palīdzēt.
Lai arī Zvejnieki strādā, sporto un jūtas kā vienota komanda, savā pašbūvētajā mājā Mārupes pusē pie viena galda visi kopā nemaz tik bieži nesēž. Katram ir kāds savs pienākums un savs darbiņš darāms.
Ir desmitā vakara stunda. Jurģis jau gultā, Dāvis un Miks vēl pie mācību grāmatām. Sportu var pieņemt tikai Jana, Raivo un Kristaps, kam tiek pirmie jautājumi.

Zemapziņas provocēšana
— Kā ir, kad tev, astoņpadsmitgadīgam džekam, sacensībās mamma blakus?
— Man patīk, kā viņa starta vietā uzvedas. Neko daudz nerunā, bet pasaka tieši to, ko vajag.
— Ko tev vajag pateikt minūti pirms starta?
— Kaut ko, bet nedaudz. Ir treneri, kas pirms starta vēl mēģinājuši atgādināt par tehniku. Mamma ar dažiem vārdiem vienkārši iedod pārliecību, ka es varu! Tas man noder visvairāk.
Jana:
— Peters Prodingers ir izcils treneris, Kristapam ar viņu ir ļoti labs kontakts, un nevienam tur pa vidu nav jājaucas. Tikai jāizmanto šī iespēja un katru dienu par to jāpriecājas.
Es cenšos sevi pilnveidot sporta psiholoģijā. Uzskatu, ka kalnu slēpošanā psiholoģija veido 30 procentus no rezultāta. Tikpat daudz pienākas tehniskajai un fiziskajai sagatavotībai. Atlikušos desmit sadala inventārs, slēpju smēri un veiksme, kas vienmēr ir stiprākā pusē.
Vasarās ļoti daudz kopā strādājam ar vispārējo fizisko sagatavotību, šajā ziņā izcila sadarbība mums ir ar sporta kluba Pantera treneri Sandru Melderi. Miks arī jau pilnībā iekļāvies mūsu komandā. Otro ziemu viņš brauc arī pie Petera.
— Prodingeru jūs algojat privāti?
— Jā. Nav jau citu variantu.
— Cik viņa pakalpojumi izmaksā?
— Cena ir pilnīgi adekvāta paveiktajam darbam. Esmu dzirdējusi, ka dažkārt pat pusaudžu treneri prasa vairāk.
Kristaps:
— Pie Petera vērts trenēties tikai tad, ja ir spēcīga motivācija un liels mērķis.
— Ar ko viņa treniņu metodika ir atšķirīga?
— Viņš ļoti daudz runā par slēpošanas tehniku. Gadījies pat, ka Peters trīs reizes pēc kārtas izstāsta vienu un to pašu. Bieži vien pēc katra brauciena. Bet tas tiek darīts apzināti, lai teiktais nosēžas galvā. Līdz tu pats saproti, kā. Pēc veiktas trases es tagad zinu, kas bija nepareizi un kāpēc.
Es par slēpošanas tehniku tūlīt varētu uzrakstīt ļoti garu eseju.
Jana:
— Peters ir viens no dzīves pieredzes bagātākajiem treneriem Austrijā. Viņam jau ir 69 gadi. Viņš varbūt pat ir nedaudz īpatnējs. Ar tādiem cilvēkiem vai nu ir kontakts, vai tā nav. Kristaps ar Peteru saprotas fantastiski. Lai gan abu starpā ir pusgadsimts, kad Kristaps ir Latvijā, viņi sazvanās vismaz reizi nedēļā, lai parunātos tāpat par dzīvi. Kā tu jūties, ko tu redzēji, ko tu par to domā?
Kristaps:
— Slēpošanas tehniku viņš man pamatīgi iesēdinājis zemapziņā. Draugi izlasē prasa, kā tu vari braukt nedomājot? Daudzi trasē ļoti koncentrējas tehniskajam izpildījumam, bet domas jau ir lēnas! Lai par tehnisko izpildījumu konkrētajos vārtos atbild zemapziņa, es tajā laikā domāšu par tālākām lietām, kā labāk tikt nākamajos, aiznākamajos vārtos.

Viss, ko spēles sniedz
— Kā mamma 2008. gada vasarā uztvēra ziņu, ka dēls treniņā uz ledāja lauzis kreisās kājas abus apakšstilba kaulus?
Jana:
— Tas notika 16. jūlijā. Šoks bija, bet tūlīt vajadzēja sākt domāt, ko darīt tālāk, kādu fizioterapiju piemērot, kur rehabilitāciju iziet.
— Pirmsolimpiskā gada janvārī Kristaps ar vēl sāpošu kāju kļuva par trīskārtēju Latvijas čempionu un pēc dažām dienām treniņā to pašu vietu salauza atkal…
Jana:
— Jutos vainīga, ka esmu pārāk ātri viņam atļāvusi sākt trenēties. Kaut gan austriešu ārsti, kas operēja, teica, ka drīkst slēpot. Tiesa, kāja sāpēja, bet dakteri paskaidroja, ka ar to jāsadzīvo, varbūt visu mūžu sāpēšot.
Pēc Kristapa kritiena Siguldā šausmināties nebija laika, atkal vajadzēja rīkoties. Vispirms Kristapam parādīt, ka mēs te esam, ka mēs te būsim, un viss būs labi. Par laimi, Latvijā daudzi kalnu slēpotāji ir izcili ārsti. Tūlīt sazvanījām Gundaru Kraukli. Būtībā šī otrā trauma bija tikai uz labu. Jo kauli nebija ideāli saauguši, ar tādiem varbūt varēja dzīvot, bet ne sportot. Tā bija veiksme, ka nonācām pie daktera Māra Zambrāna Traumatoloģijas institūtā. Viņš piemeklēja tieši Kristapam piemērotu ārstniecības metodi, un pēc mūsu daktera operācijām vairs nav nekādu sāpju, traumas sekas vispār nav jūtamas. Milzīgs paldies viņam par to!
— Kā tev, Kristap, Prodingers palīdzēja pārvarēt nedrošības sajūtu pēc tādām divkāršām dubulttraumām?
Kristaps:
— Viņš stāstīja, kā pēc vēl smagākām traumām sportā atgriezušies citi kalnu slēpotāji. Austriešiem tādu piemēru netrūkst.
— Kā tavs austriešu treneris, pats klāt nebūdams, novērtēja tavu startu olimpiskajās spēlēs, kurās tu milzu slalomā finišēji 62. pozīcijā, bet slalomā izcīnīji jau 37. vietu?
— Viņš uzsvēra, ka pirmajās olimpiskajās spēlēs galvenais nav uzvarēt, ka jānobrauc labi, bet vienlaikus arī jāizbauda viss, ko spēles sniedz. Ka noteikti jāpiedalās atklāšanas ceremonijā. Lai nākamreiz šīs sajūtas jau būtu pazīstamas un pilnībā varētu koncentrēties sacensībām.

Lomas un proporcijas
Kristaps dodas gatavot savas, brāļu un mammas slēpes. Kanšu asināšana, smēru uzkausēšana un ietrīšana prasīs vismaz pusotru stundu. Vēl viens ikdienas darbiņš pēc treniņiem un mācībām.
Viesistabā, kuras palodzes nokrautas sporta trofejām, paliek tikai abi vecāki.
— Tu saviem dēliem esi trenere, skolotāja, mamma, menedžere. Proporcijas droši vien grūti noteikt?
— Tas atkarīgs no situācijas. Mājās cenšos būt mamma, bet jādodas uz treniņu un jau esmu menedžere, kura vēl pēc brītiņa kļūs par treneri. Nākas izdzīvot gandrīz visas lomas, kādas trenerim iedala sporta psiholoģija. Starp citu, saviem bērniem, izņemot Jurģi bērnudārzā, skolotāja neesmu bijusi.
Bet vēl jau esmu arī sieva, meita, māsa un… arī sportiste!
— Kā tu ar to visu tiec galā? Tev taču jāstrādā arī skolā!
— Āgenskalna pirmsskolā jeb bērnudārzā ir vienkāršāk. Tagad samazināts valsts finansējums, man palikusi tikai ceturtdaļslodze — sešas dienas mēnesī. Skolā man ir izcili kolēģi. Esam četri sporta skolotāji, kad man jābrauc uz ārzemēm, viņi aizvieto. Siguldā jau treniņi notiek vakaros, un tas darbam Mārupes vidusskolā netraucē. Nogurdinoša ir tā braukāšana. Ja nepieciešams, iesaistās Raivo, varu palūgt palīgā brāli, mammu. Novads, skola mūs atbalsta un sausajiem treniņiem bieži izmantojam skolas sporta bāzi.
Paldies Dievam, ka visiem bērniem patīk viens sporta veids.
Sarunā iesaistās arī lielākais un klusākais no visiem Zvejniekiem — ģimenes galva Raivo:
— Jurģis jau gāja uz dziedāšanu un dejošanu! Tad gan vairs nespējām tikt galā… Par laimi, arī viņu vairs no kalna nevar dabūt nost.
— Kā Kristaps nonāca kalnu slēpošanā?
— Es vēl pati pie Anda Kordes cītīgi trenējos. Viņš — maziņš, ādās ievīstīts, — ragavās sēdēja Kaķīškalna pakājē, un visi kā multenē brauca viņam garām pie pacēlāja. Viņš pacietīgi un cītīgi mūs pētīja.
— Uz Kristapu var attiecināt teicienu, ka vecāki īsteno savus sapņus bērnos?
— No malas varbūt tā izskatās. Bet ar varu jau neko nevar panākt. Bērni paši gribēja slēpot. Mēs vienkārši tur bijām klāt, sākumā vairāk tikai uzpasējām. Kad tā lieta sāka padoties, atpakaļceļa jau vairs nebija. Vajadzēja iesaistīties arvien vairāk, sākt plānot, organizēt. Pirmo reizi Kristapu pie austriešu trenera aizvedām tikai piecpadsmitarpus gadu vecumā. Tas nemaz nebija tik pāragri. Tad jau Kristaps sev bija uzstādījis ļoti augstu mērķi. Bet tas bija viņa, nevis mūsu mērķis.
Mums ir ļoti viegli, jo mēs esam komanda, kurā visi grib darboties kopā un cits citam palīdz. Miks jau Kristapam sāk kļūt par sparingpartneri un ir ļoti lepns, ja izdodas pietuvoties vecākā brāļa rezultātam vai kādā citā sporta veidā, piemēram, golfā, viņu pat vinnēt.

Kur aug zelta ābele
— Jūs visi vēl arī golfu spēlējat?!
Raivo:
— Es ne. Jūtu, ja to sākšu spēlēt, tad mani no turienes ārā vairs nedabūs. Tādēļ turos pa gabalu, reizi gadā aizeju uz treniņlaukumu un no sirds izsitos…
Jana:
— Golfs ir ļoti interesanta aktīvā atpūta. Sportisti nevar ilgstoši atpūsties pasīvi. Viņiem vajag kaut ko aktīvu, bet no sava sporta veida atšķirīgu. Bērni ir Mārupes golfa kluba Viesturi biedri. Kristaps vienu gadu pat bija iekļauts Latvijas jaunatnes izlasē. Turklāt tā bija veiksmīga sakritība. Tieši tad viņš atveseļojās pēc kājas traumas un neko citu nevarēja darīt. Toties visu vasaru spēlēja golfu. Viņš atkal varēja izjust azartu un adrenalīnu, kas sportistiem, kas atgūstas pēc traumām, bieži ir liegts.
Tiklīdz sākas skrituļslidošanas vai kalnu slēpošanas aktivitātes, tā golfam ir jāatkāpjas.
— Savulaik, lai atslēgtos no sporta, Jānis Ciaguns savus audzēkņus regulāri veda uz teātra izrādēm…
— Mēs arī kopā ejam uz teātriem. Pēdējā laikā bērniem patīk mūsu izvēle, agrāk viņi mūs par to nereti kritizēja.
— Un Raivo, būdams pieprasīts kamīnmeistars, tam visam pelna naudu?
Raivo:
— Mums dārzā aug daudz ābeļu…
Jana:
— Visi strādā, visi pelna.
— Skolotāji ar algām nevar lepoties. Par treneres darbu tu algu nesaņem!
— Savukārt man par bērnu trenēšanu nav jāmaksā. Vairākus gadus slēpju ražotājs Fischer sponsorēja abus vecākos dēlus. Tas bija milzīgs atspaids, bet krīze ietekmēja arī šīs firmas vietējo izplatītāju iespējas. Kristaps, pateicoties savam austriešu trenerim, vienojās par sadarbību tieši ar rūpnīcu.
— Varat pateikt procentuāli aptuveni, cik no ģimenes gada budžeta tiek tērēts sportam?
Raivo:
— Noteikti vairāk nekā puse. Kaut gan precīzi tādi aprēķini nav veikti.
Jana:
— Ir mums arī sponsori. Pērn Kristapu atbalstīja Lattelecom, Mārupes novada dome mums palīdz jau vairākus gadus. Arvien jūtamāks kļūs Latvijas Slēpošanas savienības atbalsts.
Raivo:
— Mēs gan neesam no tiem cilvēkiem, kas pieraduši staigāt apkārt un citiem prasīt. Mums tā nesanāk.
— Tu labāk uzmūrē kādu kamīnu!
Raivo:
— Krāšņugunī mēs esam divi līdzīpašnieki, kas viens otru stutē nu jau septiņpadsmit gadus. Esam izturējuši dažus grūtus pārbaudījumus. Darbs ir. Cilvēkiem joprojām vajag kamīnus, plītis, starp citu, tagad arvien vairāk pieprasa maizes krāsnis. Elpojam. Daudzi atgriežas pie pārbaudītām vērtībām — klasiskajām podiņu krāsnīm.
Jana:
— Ļoti daudz palīdz mans brālis — Miks Pietkevičs. Nupat Slovākijā viņš mums bija līdzi kā šoferis. Uz pasaules junioru čempionātu arī piekritis braukt.
— Daudzi gaida, lai sportā visu dod valsts…
Jana:
— Kāda jēga gaidīt. Jādomā, ko pats var izdarīt.
— Esat sporta dēļ no kaut kā atteikušies?
Raivo:
— Mainījuši taktiku.
Jana:
— Pilnīgi neko nenožēloju. Savā mājā redzam, kā sports audzina, kā no bērna izaug kārtīgs pieaudzis vīrs. Ar savu atbildības sajūtu, saviem mērķiem, savu pasaules uztveri. To par naudu nopirkt nevar. Šis izaugušais cilvēks ir galvenais.
Dainis CAUNE

Jana ZVEJNIECE (Pietkeviča)
Sporta skolotāja, trenere
Dzimusi: 1971. gada 12. maijā Rīgā
Izglītība: Mārupes vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Sportā: desmit gadu vecumā sākusi trenēties kalnu slēpošanā pie Anda Kordes
Lielākie sasniegumi: 1991. gada Latvijas absolūtā čempione kalnu slēpošanā
Darba gaitas: aerobikas pasniedzēja modeļu skolā (līdz 1997. gadam), kopš 1999. gada sporta skolotāja Mārupes vidusskolā un Āgenskalna pirmsskolā, sabiedriskā kārtā Latvijas junioru un jauniešu izlases trenere
Ģimenes stāvoklis: precējusies, četru dēlu māte
Vaļasprieki: atpūta kopā ar ģimeni