Gūsti prieku lidojumā!
Māra Jurševica
Ar tik ilgu uzticību Latvijas hokeja izlasei var lepoties vien retais. Bijušie un esošie kolēģi uzsver, ka Aleksandrs Semjonovs vienmēr spēlē komandas interesēs, allaž nosvērts un kluss, akceptē visus treneru norādījumus. Šis jau ir viņa četrpadsmitais pasaules čempionāts.
– Pāris dienu pirms sezonas nozīmīgākā starta varat teikt, ka esat simtprocentīgi gatavs šim svarīgākajam notikumam?
– Patlaban to nevaru absolūti apgalvot, taču atlikušajās dienās līdz mačam ar šveiciešiem sagatavošos tik labi, kā vien varu. Kā vēl pietrūkst? Tas ir mūžīgais jautājums. Mēdz gadīties neparedzēts nogurums, taču uzreiz apjaušu, kas jādara, lai viss būtu citādāk. Lielisks rādītājs ir spēle. Ja kaut kas nav, kā vajag, jau nākamajā dienā viss jāvērš uz labu, jāpastrādā papildu.
– Šonedēļ jūsu biogrāfijā jau tiks ierakstīts vienpadsmitais pasaules čempionāts augstākajā grupā. Ikviena sacīkste ir atšķirīga, un laikam jau nav neviena viegla čempionāta ne jums, ne visai izlasei.
– Vieglu sacīkšu nemēdz būt. Augstākajā grupā visas komandas prot spēlēt. Pat tās, kuras agrāk visai pārliecinoši apspēlējām. Patlaban daudzi hokejisti iegūst citu valstu pilsonības, notiek spēlētāju migrācija. Tādēļ komandu meistarība pieņemas spēkā. Piemēram, Dānijā, kur es arī esmu spēlējis, notiek labs vietējais čempionāts ar daudzu ārzemnieku līdzdalību. Tiesa, pašmāju spēlētāju ir mazāk. Itālijā ir kaut kas līdzīgs. Ierodas daudzi kanādieši un saņem šīs valsts pilsoņu pases.
– Kopā ar Leonīdu Tambijevu esat vieni no pieredzējušākajiem valstsvienības spēlētājiem. Vai savstarpējā sapratne ir tik liela, ka abi spētu laukumā viens otram piespēlēt, aizmiegtām acīm?
– Tā neizdotos. Protams, Leonīdu es saprotu labāk kā jebkurš cits. Taču es visu sezonu spēlēju vienā valstī, viņš – citā. Gribot negribot, pierodam pie savas komandas stila. Mums tomēr nepieciešams laiks atsaukt atmiņā saiknes, kādas bija, spēlējot pagājušā gada izlasē.
– Maiņā ir trīs uzbrucēji. Kurš būtu trešais?
– Saša Ņiživijs, ar kuru arī kopā ilgi esam spēlējuši. Man ļoti patīk viņa spēles stils. Saša ir tehnisks hokejists, perfekti prot apspēlēt konkurentu, precīzi spēj atdot ripu. Katram maiņā ir sava loma. Man – vairāk būt centrā, vinnēt iemetienu, pārējiem diviem – apspēlēt, ieņemt negaidītu pozīciju, atdot man piespēli, lai es varētu mest.
– Ko jums nozīmē ikgadējais uzaicinājums spēlēt izlasē?
– Gods pārstāvēt savu valsti un karogu, par dzimteni, kur esi izaudzis un spēlējis visu jaunību. Tā ir arī papildu iespēja pārbaudīt sevi visaugstākajā hokeja līmenī, čempionātā, kurā ierodas sešpadsmit valstu paši labākie spēlētāji. Svarīgi salīdzināt, ko pats vari, ko proti.
– Vai kādreiz esat ilgi apdomājis – pieņemt vai nepieņemt uzaicinājumu?
– Braucu vienmēr un uzreiz, pat nepieļaujot ne mirkli domu, ka varētu atteikties.
– Mūsu valstī iegājies, ka hokejistus, kuri pārkāpuši trīsdesmit gadu slieksni, steigšus ieraksta veterānu rindās. Kā jūtaties jaunāko spēlētāju sabiedrībā?
– Ikviens jaunākais kolēģis ar savu azartu un jaunības degsmi mani aizrauj vēl lielāku darbu veikšanai. Teiksim, ar Kasparu Daugaviņu izlasē esam spēlējuši arī vienā maiņā. Viņš ir ātrāks, es taču nevaru atpalikt. Man jāstrādā vairāk, lai arī pats būtu ātrāks.
– Tas nebija nemaz tik sen, kad ar valstsvienības treneriem Oļegu Znaroku un Hariju Vītoliņu spēlējāt izlasē. Vai viegli tagad ievērot ar aci nemanāmo robežu, kas šķir hokejistu no trenera?
-Lai kāds arī draugs vai komandas biedrs toreiz nebiji, kad spēlējāt kopā, tagad, ieejot ģērbtuvē, uzklausot padomus sapulcēs, noteikti jābūt robežai starp treneri un spēlētāju. Tas visiem jāzina un jāsaprot. Treneris jāciena, jāklausa, neatkarīgi no tā, vai viņš ir tavs draugs. Tas viņam jau ir cits amats. Ja kāds to nespēj vai nevēlas saprast, komandā sāksies haoss.
– Kādā no treniņiem brīvā dienā ar Oļegu, teiksim, jūs ietu iedzert kausu alus?
– Sezonas laikā vispār nelietoju spirtotos dzērienus, turklāt alu vispār nedzeru. Pēc čempionāta, ja satikšu Oļegu, ar lielāko prieku kopā aizietu iemalkot arī kādu stingrāku glāzes saturu. Taču noteikti pēc čempionāta. Sacīkšu laikā brīvdiena netiek dota alus dzeršanai, bet gan organisma atjaunošanai, lai varētu pilnvērtīgāk sagatavoties nākamajai spēlei.
– 2000. gadā uzvarētajā mačā ar Krieviju guvāt divus vārtus, olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā pirms Turīnas izšķirošie uzvaras vārti jūsu rēķinā. Vai esat domājis, kā jums izdodas nonākt īstajā mirklī īstajā vietā?
– Man tas reizēm ienāk prātā, taču izskaidrojuma pagaidām nav. Protams, ikvienā situācijā cenšos ieņemt optimāli labāko un pareizāko pozīciju. Tomēr šādos brīžos varbūt tā ir īpaša zīme no augšas?.. Acīmredzot tā bija lemts.
– Vai pēc vairākiem gadiem Latvijas jauniešu un pēc tam arī junioru izlasē varētu parādīties hokejists Semjonovs?
– Es to ļoti gribētu. Mana ģimene dzīvo Zviedrijā, Arbogā, kur spēlēju četrus gadus. Abi dēli – divpadsmit gadu vecais Romāns un septiņgadīgais Maksims mācās zviedru skolā, abi spēlē hokeju. Kad vien iespējams, cenšos iet uz Romāna spēlēm, šo to pasaku priekšā, ko un kā labāk darīt. Daudz runājam par hokeju. Reizēm viņš ieklausās, reizēm ne.
– Vai puikas cenšas kopēt jūsu spēles stilu?
– Vecākais dēls jo īpaši. Viņš arī ir uzbrucējs, taču ne centra, bet gan vairāk malējais. Jaunākais dēls absolūti nav līdzīgs. Pat nūju tur kreisajā rokā, lai arī nav kreilis. Mēģināju likt labajā rokā, ar kuru viņš raksta, tomēr spēlēt ērtāk ar otru roku. Viņam pagaidām nav izteiktas pozīcijas, jo šajā vecumā Zviedrijā bērni sportā specializējas daudz vēlāk nekā pie mums. Tagad mazākie vienkārši rotaļājoties spēlē, lai pilnībā izbaudītu bērnību.
– Kur jūs jūtaties mājās?
– Kad sāku spēlēt ārpus Latvijas, īpaši pirmajos gados, ļoti ilgojos pēc mājām. Pēc Jaunā gada ar nepacietību gaidīju, kad beigsies līgums, lai ātrāk tiktu uz dzimto Rīgu. Tagad, protams, galvenās mājas tur, kur dzīvo ģimene. Pēc pasaules čempionāta, kad dēlam beigsies mācības skolā, ģimene, kā jau daudzus gadus, dosies pie radiem uz Odesu atpūsties pie jūras. Es pievienošos nedaudz vēlāk, lai sadakterētu senās un jauniegūtās traumas. Ar tām spēju sadzīvot un varu spēlēt, tomēr pamazām tās sakrājas un atvaļinājuma laikā jāizārstē.
– Līgums ar Čeļabinskas Traktor beidzies. Ko jums saka nojauta par jauno sezonu?
– Ceru, ka ceļš vedīs Skandināvijas virzienā, tuvāk ģimenei. Aizvadītā sezona bija sarežģīta, mājās uz pāris dienām tiku vienu reizi februārī. Čeļabinskā var spēlēt. Darbs un arī alga nav slikta. Gribēju izmēģināt hokeju Krievijā. Daudzas avīzes raksta, ka tur ļoti stipra līga, otrā aiz NHL, un vēl sazin kas. Pārliecinājos, ka tā īsti nemaz nav. Ir komandas, kurā lieliski pāris piecnieki, taču ne vairāk. Taču tā nav visās. Meistarīgi ir daudzi hokejisti, tomēr nav iemesla apgalvot, ka tā ir otrā stiprākā līga aiz NHL.
– Vai pasaules čempionāta priekšvakarā reizēm iedomājaties, uz kuru vietu varētu pretendēt Latvijas izlase?
– Jābūt reālistiem. Latvija nav super hokeja lielvalsts. Pie mums šī spēle ir lielā cieņā, tomēr, lai te izaugtu augstākās klases spēlētāji, vēl daudz kas jāpaveic – jāaudzina jaunā paaudze, jābūt stipram pašmāju čempionātam un vēl daudz kam citam. Hokejs uzņēmējiem, kuri tajā iegulda naudu, nav īpaši pelnošs. Prieks, ka parādās kāds daudzsološs jaunais hokejists, ka valsts čempionātā jau četras komandas līdzvērtīgi konkurē. Par mūsu izlasi var teikt, ka ikviens komandā sevi nežēlos, lai mēs sasniegtu maksimālo rezultātu.
* * *
Aleksandrs Semjonovs daudzas sezonas spēlējis Zviedrijā. Kad brauca prom, tūkstošiem skandināvu hokeja cienītāju sūtīja viņam veiksmes vēlējumus, stāstīja, ka fanojot tieši par viņu un cerot, ka reiz atgriezīsies Zviedrijā, ka Arbogā rīdzinieks varētu kļūt par visu laiku labāko šīs komandas spēlētāju. Viens vēlējums bija – gūsti prieku lidojumā! To arī novēlam Aleksandram un visai Latvijas izlasei pasaules čempionātā.
Māra JURŠEVICA
