Jaunākais
Māra Jurševica
18 gadu vecajam Kasparam Daugaviņam pērnā sezona bija iedvesmojoša. Vispirms Latvijas jauniešu izlases sastāvā pasaules čempionāta 1. divīzijā Rīgā izcīnīja zeltu, paverot ceļu komandai šajā gadā startēt elitē. Un jau pēc mēneša talantīgais hokejists debitēja pieaugušo izlasē, mačā pret amerikāņiem izdarot rezultatīvu piespēli. Pacilātības vilnis nenoplaka arī jūnijā, kad Daugaviņu trešajā kārtā draftējusi Nacionālās Hokeja līgas komanda Otavas Senators. Šogad Kaspars atkal ir pilntiesīgs valstsvienības dalībnieks.
Sezonu viņš sāka Toronto St. Michaels Majors komandā, taču martā latviešu uzbrucēju izsauca AHL vienība Binghemtonas Senators. Kaspars paspēja piedalīties vienpadsmit spēlēs, gūstot divus vārtus. Viņš ir jaunākais komandā un viens no trijiem eiropiešiem. Vēl ir gadu vecāks čehu aizsargs Tomašs Kudelka un somu uzbrucējs Artu Lutinens. Senators netika izslēgšanas spēlēs, un Daugaviņš šīs nedēļas sākumā steigšus atgriezās mājās, lai paspētu pievienoties Latvijas pieaugušo izlasei, kas devās uz divām pēdējām pārbaudes spēlēm pirms pasaules čempionāta. Kaspars, vēl Kanādā spēlētā hokeja iedvesmots, vispirms atcerējās aizvadīto sezonu.
– Salīdzini spēlēšanu Toronto un Binghemtonā.
– Interesanti, ka Toronto bija daudz grūtāk. Tur hokejs daudz agresīvāks, savukārt Binghemtonā spēle lielākoties ir taktiska. Kaut kas līdzīgs tai, kādu savulaik spēlēju Rīgā 2000. Katrā ziņā jebkurš hokeja stils nāk vienīgi par labu manai karjerai.
– Vienā mirklī neparedzēti mainīt dzīvesvietu laikam nebija vienkārši?
– Binghemtonā biju nepilnu mēnesi, jo atbraucu uz sezonas beigām. Dzīvoju viesnīcā, kas ir minūtes gājienā no halles. Protams, ka patīkamāk un ērtāk ir dzīvot ģimenē, kā tas bija Toronto.
– Ar ko atšķīrās vienas un otras komandas treneru darbs un domāšana, attieksme pret hokeju un spēlētājiem?
– Senatora treneru galvenais darbs ir sagatavot spēlētājus Nacionālajai Hokeja līgai, tāpēc te daudz uzmanības pievērš taktiskajai un individuālajai tehnikai, daudz strādā fiziskās sagatavotības uzlabošanai. Treniņi nav grūti, tomēr sarežģītāki nekā junioros. Toronto treneriem galvenie centieni bija uzvarēt, lai spēlētāji tiktu darftēti…
– Ko pats uzskati par vērtīgāko ieguvumu, spēlējot Toronto?
– Pieradu spēlēt Ziemeļamerikas hokeju. Pirmajā gadā tas ir diezgan grūti.
– …un Senators rindās?
– Varēju pielāgoties, kā te saka, profesionālajam hokejam. Visi treneri apgalvo, ka NHL hokejs ir diezgan līdzīgs Binghemtonā spēlētajam. Es varēju daudz ko iemācīties no tiem vīriem, kas jau uzspēlējuši NHL.
– Ar ko tavs hokejs atšķiras, spēlējot vienā un otrā komandā?
– Junioros man vajadzēja būt komandas līderim, veidot spēli. Toties Senators esmu jaunais. Man jāspēlē agresīvi, jācenšas izcīnīt ripas komandas līderiem.
– Kādas bija treneru prasības pret tevi?
– Toronto treneris bija dusmīgs, ja kādudien nedarbojos kā līderis, kas veidoja spēli vairākumā. Toties otrā komandā treneris lika spēlēt aizsardzībā, kur nedrīkst pieļaut kļūdas, jādarbojas aktīvi.
– Latvijā hokejs bija pavisam cits…
– Aizbraucot no Latvijas, nācās mainīt spēles stilu. No Toronto uz Binghemtonu – atkal citādāk. Atgriežoties Latvijā, mēģinu to visu salikt kopā, lai kļūtu par izlases dalībnieku.
– Ko teiksi par saviem Senators komandas biedriem?
– Visi džeki te ir ļoti draudzīgi, problēmu nav ne ar vienu. Droši vien labāk saprotos ar tiem, kuri ieradās tāpat kā es un kuri kopā dzīvojam vienā viesnīcā. Toties uzbrukuma trijniekā partneri mainās itin bieži.
– Kas tavos treneros izraisīja neapmierinātību?
– Lielas kļūdas nebija. Vienīgi treneris pāris reižu bija dusmīgs par to, ka mēģināju apspēlēt aizsargu nevis uzreiz metu pa vārtiem. Treneris palaboja vien mazas kļūdiņas. Viņš hokejistus nemēdz pārāk slavēt, taču ir priecīgs, ja izdaru daudz spēka paņēmienu un labi spēlēju pie apmalēm.
– Tev ir komandas, pret kurām viegli spēlēt, un tādas, pret kurām labāk negribētu iziet laukumā?
– Pagaidām tādu vēl nav, jo esmu piedalījies vienpadsmit mačos. Taču ir komandas, ar kurām grūtāk, teiksim, tās, kuras cīnās par tikšanu izslēgšanas spēlēs. Tad ir daudz kautiņu. Man arī vienreiz sanāca izvicināt dūres. Ja tā notiek, nākamreiz šo konkurentu kaušļi mēģina to darīt ar tevi katrā mačā.
– Junioros Toronto esi vienā komandā ar latviešu aizsargu Krišu Grundmani. Esat draugi?
– Ar Krišu spēlējam kopā no desmit gadu vecuma, turklāt vienmēr vienā komandā. Esam labi draugi.
– Jūti, ka esi nonācis īstajā laikā un īstajā vietā?
– Noteikti. Astoņpadsmit gadu vecumā tā nenotiek ar daudziem hokejistiem, – ir iespēja uzspēlēt AHL!
– Jau paspēji piedalīties… sešos pasaules čempionātos. Vienaudži varētu tevi apskaust.
– Protams, patīkami, ka mani pamanījuši dažādu izlašu treneri. Taču ārzemēs ir daudz tādu hokejistu, kuri astoņpadsmit gados varētu tikt, teiksim, Latvijas izlasē. Tāpēc man vēl daudz kas jādara, lai es tiktu tur, kur visvairāk gribu spēlēt.
– Neuzskati sevi par laimes lutekli?
– Neesmu pat tā domājis. Kad man bija piecpadsmit gadu, draugi jokojot teica: spēlēsi Rīgas čempī. Tobrīd neticēju, ka spēšu kaut ko vairāk, lai arī klusībā ļoti cerēju, ka viss būs citādāk. Gribēju pierādīt draugiem, ka brīnumi notiek.
– Kāda šķiet nākamā sezona?
– Visticamāk, spēlēšu junioros, tomēr nekad neko īsti iepriekš nevar zināt. Tas jau vairs nebūs no manis atkarīgs. Esmu darījis visu iespējamo, lai tomēr paliktu Senators fārmklubā. Laiks rādīs.
– Jau pērn iemēģināji roku pieaugušo izlasē. Ja tu varētu izvēlēties, ar kuriem uzbrucējiem gribētu spēlēt vienā maiņā?
– Patīk spēlēt ar daudziem džekiem. Tā kā agrāk pārstāvēju Rīgu 2000, viens no viņiem varētu būt Mārtiņš Cipulis. Taču es jau teicu – patīk spēlēt ar visiem.
– Pērn pasaules pieaugušo čempionātā Aleksandram Semjonovam rezultatīvi piespēlēji kritienā. Tas bija netīšām vai apdomāti?
– Bija domāts drusku citādāk. Mēģināju apspēlēt aizsargu, bet redzēju, ka Semjonovs bija blakus. Vairs nebija, kur likties, tad arī ripa nonāca pie viņa, un – gols…
– Mačā ar amerikāņiem ne reizi vien kāds no konkurentiem ar tevi pārmija visai niknus vārdus.
– Laikam jau tādēļ, ka spēlēju ar aizsargmasku (man vēl nebija astoņpadsmit gadu). Pretiniekiem ne īpaši patīk tie jauniņie.
– Kurš, tavuprāt, ir Latvijas visu laiku labākais vārtsargs, divi aizsargi un trīs uzbrucēji?
– Irbe. Ozoliņš, otru grūtāk pateikt, bet es atceros, ka TV skatījos čempionātus, patika Čudinovs. Uzbrucēji – Žoltoks, Kerčs, Beļavskis vai Cipruss. Grūti izvēlēties. Droši vien stulbi, ka nenosaucu Balderi, bet es nekad neesmu redzējis viņu spēlējam, tāpēc arī nepateicu.
– Ko gribi sasniegt hokejā?
– Mērķis ir visskaidrākais – sasniegt NHL!
Māra JURŠEVICA
