Man nevienam nekas vairs nav jāpierāda
Latvijas izlases dalībnieki Siguldā jau kamanās uz ledus gatavojas Soču ziemas olimpiskajām spēlēm, bet četru spēļu dalībniece Iluta Gaile atpūšas Itālijā, baudot šīs dienvidzemes dabu, vīnu un citus labumus. Zem pieciem apļiem Iluta debitēja Latvijas olimpiskās komandas atgriešanās reizē — 1992. gadā Albērvilā, izcīnot 15. vietu. Pēc diviem gadiem Lillehammerē viņa finišēja septiņpadsmitā, 1998. gadā Nagano — četrpadsmitā, bet 2002. gadā Soltleiksitijā tika visaugstāk — 10. vietā. Savā sekmīgākajā pasaules čempionātā 2001. gadā viņa izcīnīja astoto vietu.
Pagājuši jau desmit gadi, kopš Iluta Gaile izkāpa no kamanām. „Pusgadu es nedarīju neko, aizbraucām ar meitu paceļot,” par laiku pēc aktīvā sporta stāsta kādā Rīgas parkā sastaptā elegantā sieviete gaisīgā blūzītē un svārciņos. Viņa atbraukusi ar dzeltenu auto, uz kura uzkrāsots uzraksts labsdarbs.eu un bitītes. „Meitiņai tolaik bija tikai pieci gadi, es atpūtos, pārslēdzu savas domas, bet nepārstāju kustēties. Man jau bija Sporta pedagoģijas akadēmijā iegūts bakalaura grāds, nolēmu tālāk studēt maģistrantūrā un iestājos Rīgas Starptautiskajā biznesa administrācijas augstskolā. 2004. gadā ieguvu maģistra grādu biznesa vadībā.”
Sportisti lielākoties kļūst par treneriem, bet Iluta Gaile teic, ka nedz viņai bijusi īpaša interese strādāt par treneri, nedz arī tobrīd viņai kāds to piedāvājis. Viņai allaž paticis bizness. „Esmu strādājusi divos poligrāfijas uzņēmumos, vienā no tiem vadīju projektus, otrā biju eksporta menedžere. Mans klients Kvadra Pak bija AS Laima, ar kuru nācās daudz sadarboties, jo gatavojām viņu gardumiem iepakojumu. Gadu esmu strādājusi Igo Japiņa sporta aģentūrā. Tas bija meklējumu posms, ko īsti darīt.
Trīs gadus biju saistīta ar starptautisku uzņēmumu, kas pārstāvēja Šveices pulksteņu Swatch brendu Latvijā, vadot mārketingu, personālu un pārdošanu. Mana iniciatīva bija dāvināt īpašus Swatch pulksteņus Pekinas olimpisko spēļu dalībniekiem. Arī Pasaules kausa izcīņas posmā Siguldā kamaniņu braucējus ar pulksteņiem apbalvojām. Aktīvi darbojos sportistu atbalstīšanā.”
Kad Šveices pulksteņu firma aizgāja no Latvijas, Iluta Gaile izveidoja savu personāla atlases kompāniju IG Konsultācijas un interneta portālulabsdarbs.eu. „Tas bizness ir sievišķīgs un gudrs, katru dienu es komunicēju ar ļoti daudziem klientiem, kandidātiem uz vakancēm. Palēnām attīstāmies, esam realizējuši vairāk nekā 130 personāla atlases projektus.”
Vai kamaniņbraucējas tēls palīdz biznesam? „Cilvēki, kas ar mani sastapušies, nereti kolēģiem vai draugiem prasa, vai tā ir tā pati kamaniņu braucēja?” atzīstas Iluta. „Tomēr es nodalu — bija tā dzīve, un šī ir cita dzīve. Tas ir forši, ka cilvēki interesējušies par sportu un ka man bijis tik daudz fanu. Reizēm mani klienti attopas, ka esmu zināmā kamaniņu braucēja un tā kā pārmet: „Kāpēc jūs neteicāt?” Bet es to nenesu kā karogu pa priekšu. Esmu vizuāli mainījusies, turklāt tolaik vairāk fotogrāfijās un televīzijā biju redzama ar ķiveri galvā, protams, mans vārds daudziem asociējas tikai ar kamaniņu sportu.”
Tomēr Iluta Gaile nav aizmirsusi kamaniņu sportu un visus šos gadus nemitīgi seko līdzi tajā notiekošajam. „Kad Siguldā notiek Pasaules kausa izcīņas posmi vai Eiropas čempionāts, tad es vienmēr aizbraucu. Piecus gadus esmu Latvijas TV 7 komentējusi kamaniņu sporta pārraides, tas man ļoti patika. Tad arī centos no treneriem uzzināt visus tehniskos jaunumus un izmaiņas.” Iluta Gaile atzīstas, ka ziema viņai vienmēr ātri aizritot, jo ir astoņi Pasaules kausa izcīņas posmi un astoņas nedēļas nogales būs tiem jāseko. „Ar katru gadu tie uzvārdi ir mazāk pazīstami, bet man vienalga ir interesanti skatīties.”
Varētu domāt, ka Latvijā ir tikai viena Iluta Gaile, bet bijusī sportiste izstāsta kādu kuriozu: „Tikko biju apprecējusies, un meita vēl nebija piedzimusi, bet kādudien vīratēvs satraukts zvana manam vīram un pārmet: „Dzirdēju pa radio, ka Ilutai Gailei piedzimuši dvīņi. Kā es neko nezinu?!” Tas bija pārpratums, jo Talsu slimnīcā dvīņi bija piedzimuši manai vārda un uzvārda māsai. Mēs esam piecas tādas Latvijā — neesmu vienīgā Iluta Gaile.”
Iluta GAILE
Dzimusi: 1968. gada 10. decembrī Cēsīs
STATUSS
Toreiz: Deviņdesmito gadu sākumā biju profesionāla sportiste, katru dienu aktīvi trenējos un gatavojos olimpiskajām spēlēm. Paralēli man bija savs bizness. 1993. gadā izveidoju uzņēmumu, kas Cēsīs piedāvāja dažādus skaistumkopšanas pakalpojumus, arī pirti un solāriju. Visa mūsu ģimene bija iesaistīta šai biznesā, un kopumā mana kompānija darbojās deviņus gadus. Vēl es studēju Sporta pedagoģijas akadēmijā, kas arī prasīja daudz laika.
Tagad: Profesionāli nesportoju. Man ir savs uzņēmums, bet cits. IG konsultācijas ir personāla atlases kompānija, kas meklē speciālistus dažādiem Latvijas uzņēmumiem. Izveidotais interneta portāls labsdarbs.eu man palīdz atlasīt kandidātus uzņēmumu vakancēm, lielākoties inženierus būvniecībā, dažādus finanšu un IT speciālistus.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Nebiju precējusies, bija draugs.
Tagad: Ir 17 gadus veca meita no pirmās laulības, ir draugs.
Augums, svars
Toreiz: 1,67 m, 64 kg.
Tagad: 1,67 m, 65 kg. Toreiz man bija lielāka muskuļu masa, tagad tās samazinājumu nedaudz kompensē tauki. Kopumā esmu formu noturējusi visus šos gadus.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Rādītāji bija augsti, jo trenējos divas reizes dienā. Es varēju no guļus stāvokļa ar rokām uzspiest 72 kilogramus. Un perfekti nobraukt ar kamanām pa trasi.
Tagad: Man nav ne jausmas, cik smagu stieni es varētu uzspiest tagad, bet noteikti ne tik daudz kā pirms divdesmit gadiem — varbūt tikai 45 kilogramus. Tāpat šaubos, vai šobrīd es spētu ar kamanām nobraukt pa trasi un, ja es to darītu, kā tas izdotos… Ja nenodarbojas ar kamaniņu braukšanu profesionāli, tad pēc tik ilgiem gadiem var pa kalniņu pie mājas nošļūkt, bet ne pa trasi ar 120 km ātrumu stundā.
Lai uzturētu sevi fiziskā formā, nodarbojos ar jogu, katru rītu vingroju. Arī nūjoju, skrituļoju, braucu ar riteni, ziemā slēpoju gan ar kalnu, gan ar distanču slēpēm. Man vienu brīdi bija problēmas ar muguru, tagad ar savām aktivitātēm muguru esmu savedusi kārtībā. Nekādās sacensībās gan nepiedalos. Esmu individuāliste — man patīk kaut ko darīt tad, kad es to gribu. Man nav vajadzīgi masu maratoni, jo nevienam nekas nav jāpierāda, es sportoju savam priekam.
MĒRĶI
Toreiz: 1994. gadā galvenais mērķis bija Lillehammeres olimpiskajās spēlēs iekļūt pirmajā sešniekā. Tas tomēr nenotika. Ko darīt — ne viss dzīvē piepildās tā, kā gribētos… Tolaik bija labi rezultāti Eiropas čempionātā, Pasaules kausa izcīņas posmos.
Tagad: Šobrīd mērķis ir dzīvot saskaņā ar sevi, proti, justies labi darbā un privātajā dzīvē, izveidot labas attiecības ar visiem saviem tuvākajiem. Justies arī fiziski labi. Tā ir kopējā harmonija, pēc kuras es tiecos, kurā neietilpst uztraukšanās par kādu projektu vai par citiem sīkumiem. Man nav mērķa izveidot vēl kādu biznesu. Ja runā par praktiskām lietām, tad viens no mērķiem ir sava māja, un šķiet, ka tas tūlīt piepildīsies.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Pirmais dzīvē bija sports un rezultāti, jebkuras cilvēciskās attiecības palika otrajā plānā. Tajā laikā man ļoti patika kamaniņu sports un pats galvenais bija sevi pierādīt un sasniegt labu rezultātu. Es biju koncentrējusies uz sevi, visi tuvie cilvēki interesējās par mani, bet es par viņiem neinteresējos.
Tagad: Vērtību virsotnē ir privātā dzīve un attiecības, tikai pēc tam seko darbs. Kad sportists beidz sportot, viņš vairs nav tuvinieku un mediju uzmanības centrā, un tad viņam jāsāk arī par citiem interesēties. Daudziem pēc aiziešanas no sporta tas sagādā grūtības, jo viņi ir pieraduši, ka viss notiek ap viņiem.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Problēmas es risināju ar klusēšanu. Diemžēl bieži izvēlējos šādu metodi. Tā bija kļūda, jo ir jārunā par to, kas uztrauc, sāp, nepatīk.
Tagad: Galvenā metode ir komunikācija, runāšana. Tas ir gan biznesā, gan ģimenē, gan ar draugiem. Nevajag baidīties no savām domām, jebkura problēma ir jārisina runājot. Ir gan jāzina, kādus vārdus teikt un kā runāt, bet tā jau ir nākamā māksla.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Lillehammeres spēlēs es biju spējīga iekļūt olimpiskajā sešniekā, bet smagi izgāzos. Pirmajā braucienā izdarīju ļoti rupju kļūdu, gandrīz izkritu no kamanām, un tas man liedza tālāk cīnīties par augstu vietu. Kamaniņu sports ir tehnisks sporta veids, kurā daudz atkarīgs no tā, kādā kārtībā ir kamanas un arī kāda ir sportista emocionālā kondīcija, kā sakārtota galva. Ir jābūt skaidrai domai, par spīti ļoti lielajam ātrumam.
Tā bija milzu neveiksme, kas man neļāva tikt augstāk par 14. vietu, kaut gan tas absolūti nebija mans rezultāts. Konkurentu rezultāti bija tik blīvi, ka ar nākamo labo braucienu vairs nevarēja nekādus brīnumus paveikt un augstāk pakāpties. Bet acīmredzot tajā brīdī tā tas bija lemts.
Tagad: Man nav nekādu neveiksmju vai tādu lielu kļūdu. Vienīgi kādi sīkumi darba procesā. Varbūt, ja būtu kāda diena laika, es ļoti piepūloties atcerētos un izdomātu, kuru situāciju nosaukt par kļūdu vai neveiksmi.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: 1994. gadā liels notikums bija mana kļūšana par Latvijas čempioni. Tā bija laba kompensācija par neveiksmīgajām olimpiskajām spēlēm Lillehammerē.
Tagad: Lielākā veiksme ir mana superīgā meita Krista un foršie cilvēki, kas man ir apkārt. Vecāku labā veselība. Labās attiecības ar bijuša vīra vecākiem. Vēl arvien man ir tie paši draugi, kas man vienmēr līdzi dzīvojuši kopš skolas laikiem. Esmu neatkarīga darba ziņā, man ir labi darbinieki, esmu laimīga par to, kas man ir šobrīd.
LIELĀKAIS PĀRDZĪVOJUMS
Toreiz: Olimpiskās spēles noteikti ir lielākais emocionālais pārdzīvojums. Četrās esmu piedalījusies — un visas tās bijušas ar lielām emocijām.
Tagad: Visu laiku ir kādi priecīgi brīži. Kaut vai tādi kā šodien, kad došos mājās kravāt somu, jo beidzot es varu braukt atvaļinājumā un atpūsties. Man nebūs pieejams internets, beidzot atbrīvošu galvu. Kopā ar draugu brauksim uz Itāliju un vienkārši ceļosim ar mugursomām — kur deguns rādīs, tur dosimies.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Man bija sportistes standarta režīms. Rīta rosme, brokastis, divi treniņi dienā. Ēdu visu, ko dod, izņemot sīpolus… Nekad neesmu ēdusi pārāk treknus ēdienus, bet sportojot izraudzījos kalorijām bagātus ēdienus, nevis tukšos — tādus kā baltmaize un bulciņas. Galvenais bauslis bija neēst 2,5 stundas pirms treniņiem un pirms sacensībām. Ziemā bija divi treniņi dienā un abi trasē. Bieži bija jāveic tehniskie darbi ar kamanām, arī mēs, meitenes, iesaistījāmies slieču sagatavošanā, tas piederēja pie treniņa.
Tagad: Rītu sāku ar ūdens glāzi. Tad vingroju, ēdu putras, neiztrūkstoši no rīta ir kafija, esmu liela kafijas dzērēja. Ja ir labs laiks un nav paredzētas tikšanās otrā pilsētas galā, tad braucu uz darbu ar riteni. Dienā maksimāli izmantoju laiku darbam, neeju laukā pusdienot, bet ņemu ēdamo līdzi, jo tas taupa laiku un resursus. Pa kafejnīcām staigāju brīvdienās ar ģimeni. Dažreiz strādāju desmit stundas dienā, un tieši sports palīdz tam, ka es spēju ilgstoši un intensīvi strādāt. Varu gan pateikt, ka garīgi strādāt ir grūtāk nekā fiziski. Katru vakaru eju vēl laukā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Netālu no manis dzīvo Latvijas Olimpiskās vienības daktere Zane Krūze, un tad mēs kopā ar viņu dodamies nūjot vai staigāt.
VAĻASPRIEKI
Toreiz: Man vienmēr ir bijusi svarīga kultūras dzīve, teātri, koncerti, bet īpaši novērtēju labu kino. Visu laiku esmu bijusi Arsenāla un Baltijas pērles fans. Citiem hobijiem tolaik nebija laika. Kaut gan reizēm arī adīju un šuvu, piemēram, esmu savām draudzenēm bikses šuvusi.
Tagad: Brīvajā laikā dodos uz kultūras pasākumiem. Nemīlu ļoti masveidīgus pasākumus, kuros ir daudz cilvēku, bet, piemēram, šovasar biju uz mākslas un mūzikas festivālu Cēsīs un uz noslēguma izrādi Pūt, vējiņi.
Šūšanas prasmes izmantoju arī tagad. Uz šīs vasaras Dziesmu svētkiem uzšuvu sev tautiskos Vidzemes brunčus. Tirdziņā pirms svētku lielā gājiena iegādājos audumu, pēc tam gājienu gāju skatīties pašas šūtos brunčos.
