Mārtiņa Karsuma piecas vēlēsanās
Māra Jurševica
21 gadu vecā hokejista Mārtiņa Karsuma biogrāfija ir visai iespaidīga. Taču pats spēlētājs neuzskata, ka sasniedzis visu, ko vēlējies. Viņš ir viens no Latvijas izlases kandidātiem. Par Mārtiņa pašreizējo dzīvi hokejā, par viņa sapņiem un daudz ko citu arī mūsdienu saruna.
– Lai arī pirmā sezona profesionāļa statusā AHL Tev izvērtusies visai sāpīga, rezultatīvāko debitantu sarakstā esi 31. vietā.
– Sezona tiešām neveidojās tāda, kā patiesībā vēlējos. Kaut kas līdzīgs bija pirms diviem gadiem, kad viena trauma sekoja otrai. Pateicoties tām, esmu piedalījies tikai nedaudz vairāk par piecdesmit spēlēm. Atveseļojos pēc meniska operācijas, savainoju plecu. Nu jau ir krietni labāk. Tagad jau varu gudrot: ja nebūtu traumu, būtu labāk. Pagaidām esmu guvis trīspadsmit vārtus un divdesmit divas reizes rezultatīvi piespēlēju. It kā nav slikti, taču noteikti varu daudz labāk.
– Kad septiņpadsmit gadu vecumā nonāci Monktonā, ar tavu spēli treneri bija ļoti apmierināti, ja reiz cīnījies šīs komandas rindās trīs sezonas. Tagad ir iespēja salīdzināt, ar ko šis hokejs atšķiras no Providensā spēlētā.
– Atšķirība starp junioru un AHL hokeju ir diezgan liela. Pati lielākā – ātrums un fiziskā spēle. Ja dienu no dienas to nepilnveidošu, Nacionālajā Hokeja līgā nebūs, ko darīt. Taču tam visam nepieciešams laiks. Varbūt tieši tādēļ sezonas sākums nebija tik pārliecinošs kā vēlējos. Pēdējos mēnešos treneri bija apmierināti ar manu spēli.
– Kuri ir tavi maiņas biedri Bruins rindās?
– Visas sezonas garumā esmu spēlējis ar dažādiem partneriem. Pēdējā laikā eju laukumā kopā ar diviem ļoti talantīgiem hokejistiem – čehiem Dāvidu Krejči un Petru Kalušu. Viņi abi jau pabijuši Nacionālajā Hokeja līgā, man ir gods spēlēt ar šiem puišiem vienā maiņā.
– Vai tu ātri saproties ar jebkuru uzbrucēju, kurš nonāk tavā maiņā?
– Katram savs raksturs, katram savs spēles stils. Ar viena spēli pierast vieglāk, ar cita – daudz sarežģītāk.
– Pirmo sezonu tu esi profesionāļa statusā. Kas bija sarežģītākais, startējot AHL?
– Sākumā bija grūti pierast pie spēļu taktikas. Providensas Bruins tā ievērojami atšķiras no Monktonā realizētās. Turklāt te ir pavisam citi ātrumi, cita spēka spēle.
– Ar ko tava pašreizējā trenera Skota Gordona hokeja izpratne atšķiras no citiem Ziemeļamerikā sastaptajiem treneriem?
– Te atkal jārunā par taktikām. Ziemeļamerikā man bijuši pāris treneru, un katram tā bija citādāka. Turklāt katram no viņiem ir savs veids, kā uzmundrināt savu komandu. Treniņu procesi arī bija ievērojami atšķirīgāki.
– Vai konkurentu komandās ir kāds aizsargs, pret kuru, ja būtu iespējams, negribētu spēlēt?
– Tā īsti par to neesmu domājis. Šeit sliktu aizsargu nav, viņi visi ir ļoti labi. Tieši tāpēc jāpacenšas, lai nebūtu lieku problēmu.
– Tev ir draugi komandas biedru vidū?
– Visi esam draudzīgi. Ja notiek kaut kāds komandas tusiņš, ierodas visi. Nav tā, ka kāds paliek mājās. Mums bieži visiem komandas dalībniekiem sanāk kopā iet uz kino vai restorānu. Vēl svinējām Halovīna svētkus, kopā skatījāmies Superbowl un NCAA basketbola finālu. Mums te vienmēr kaut kas notiek. Kopā sanākšana satuvina komandu.
– Latvijas izlases kandidātu vidū ir arī Karsuma uzvārds.
– Kad mūsu valstsvienības galvenais treneris Oļegs Znaroks un federācijas prezidents Kirovs Lipmans bija Amerikā, viņi runāja arī ar manas komandas treneri. Taču vēl īsti nezinu, vai sanāks spēlēt pasaules čempionātā. Mūsu Providensas komanda visdrīzāk tiks izslēgšanas spēlēs. Galvenais treneris apsolīja, ka mani atbrīvos, tiklīdz beigsim cīņu izslēgšanas spēlēs. Ātrāk gan mani neviens nelaidīs no šejienes prom.
– Ja tu būtu izlasē, ar kuriem uzbrucējiem gribētu spēlēt vienā maiņā?
– Patiesību sakot, vienalga, ar kuriem. Būtu labi spēlēt ar jebkuru. Galvenais – piedalīties pasaules čempionātā un aizstāvēt Latvijas godu.
– Vai tu sazinies arī ar saviem cīņu biedriem no jauniešu un junioru izlases?
- – Biežāk sazinos ar saviem draugiem Edgaru Adamoviču, Oskaru Bārtuli, Renāru Demiteru un Renāru Valteru.
- – Tu jau ceturto gadu spēlē viņpus okeānam. Kas tev visvairāk pietrūkst no dzimtajām mājām?
– Ģimenes, draugu un īsta latviešu ēdiena.
– Vai tev pašam nākas ikdienā saimniekot?
– Nav jau īsti laika. Kopā ar komandas biedru Dāvidu Krejči īrējam trīsistabu dzīvokli. Līdz hallei desmit minūšu gājiens, ar auto – trīs, ja nav sastrēgumu. Tur arī pavadām lielāko dienas daļu. Sezonā ir ļoti daudz spēļu. Ja nav sacīkšu, ir treniņi. Tikai pirmdienas ir brīvas. Taču citreiz trīs nedēļās nav nevienas brīvas dienas.
– Tava māsa Liene trenējas augstlēkšanā. Vai viņa nekad nav gribējusi pamēģināt spēlēt hokeju?
– Gribēja gan, bet īsti neizdevās. Kādreiz Liene trenējās arī daiļslidošanā, taču tur nodarbības bija par dārgu. Sāka iet uz vieglatlētikas treniņiem, kas itin labi padevās. Māsai ir labi panākumi.
– Tu esi spēlējis trijos pasaules jauniešu un četros pasaules junioru čempionātos. Ko tu tagad visvairāk vēlies?
– Nosaukšu piecas vēlēšanās. Pirmā: lai nebūtu traumu. Otrā: tikt pie spēlēšanas Nacionālajā Hokeja līgā. Trešā: vinnēt Stenlija kausu. Ceturtā: spēlēt Latvijas izlasē par godu savai valstij. Piektā: kādreiz izcīnīt pasaules čempionāta zeltu.
Māra JURŠEVICA
