Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Neesam bagāti, bet esam čempioni!

Neilgi pirms Latvijas hokeja virslīgas čempionāta sākuma Rīgas/Prizmas galvenais treneris Ēriks Miļuns Latvijas Hokeja federācijas telpās, aplūkojis Latvijas čempionu kausu, nodomāja: „Mums laikam to nekad neiegūt…” Taču tieši Rīga/Prizma kļuva par 2014. gada Latvijas čempionvienību hokejā. Pirmais tituls 1996. gadā dibinātajam klubam, pirmais virslīgas čempiona tituls trenerim Ērikam Miļunam.

Par un ap Latvijas čempionātu hokejā lauzts daudz šķēpu. Cik tas ir slikts, bet cik labs varētu būt un tamlīdzīgi. Deviņdesmito gadu vidū mums bija hokeja līga, vecajā labajā Rīgas sporta pilī uz labāko komandu spēlēm nāca ap 3000 skatītāju, vismaz trijās spicākajās komandās bija vairāki bijušie vēl tolaiku vecā Rīgas Dinamo hokejisti, daži nākamie Latvijas izlases spēlētāji un vienkārši labi spēlētāji. Salīdzinoši nesen aizraujošas un laba līmeņa spēles bija starp Rīgu 2000, Liepājas metalurgu un ASK/Ogri, pēc tam — starp liepājniekiem un Rīgas Dinamo junioriem.

Mainījies komandu skaits virslīgā, vēl biežāk mainījušies komandu nosaukumi, turnīri bijuši interesanti un ne tik interesanti, taču nemainīgs palicis viens — pašmāju čempionāts palicis kāda cita starpvalstu turnīra ēnā. No sportiskā viedokļa tas nav nekas slikts — ja labākajam vai labākajiem klubiem ir iespēja spēlēt augstāka līmeņa turnīros, tas ir apsveicami un nāk par labu spēlētāju izaugsmei. Var tikai minēt, kā Latvijas virslīgas čempionāts būtu attīstījies, ja tas tiktu kopts kā ilggadīgs stāds jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Diezin vai mums būtu profesionāla hokeja līga, taču pašmāju čempionāts gan skanētu daudz skaļāk.

Nupat aizritējušais turnīrs izskanēja diezgan skaļi. Nerunāsim tagad par tā sportisko līmeni, jo tas tomēr ir amatieru vai labākajā gadījumā daļēji pusprofesionālu komandu turnīrs, taču arī par pagalma čempionātu to nedrīkst saukt. Lai sekmīgi tajā cīnītos, ir diezgan labi jāprot spēlēt hokeju. Turnīrā uz ledus iziet gan bijušie Latvijas izlases spēlētāji, gan bijušie dinamieši, gan topošie dinamieši, gan bijušie jauniešu un junioru izlašu hokejisti, gan tie, kas izlasēs nav tikuši, taču vairākus gadus trenējušies hokejā. Meistarības un pieredzes ziņā kompānija ir diezgan raiba.

Spriedzes ziņā šogad noteikti bija viens no interesantākajiem Latvijas čempionātiem, jo piecas no sešām virslīgas komandām bija spēkos apmēram līdzīgas un iepriekš nevarēja paredzēt to savstarpējo spēļu rezultātus. Izslēgšanas spēles, finālsēriju ieskaitot, apliecināja — Latvijā var nebūt profesionālas vietējās hokeja līgas, taču pie mums var būt vairākas labas komandas, kuru savstarpējās spēles var radīt interesi gan skatītājos (apmēram 2000 skatītāju sestajā finālspēlē Volvo ledushallē), gan atbalstītājos (tikai nelidosim KHL augstumos — nevajag salīdzināt nesalīdzināmas lietas). Tieši komandu līdzīgā spēku samēra dēļ Rīgas/Prizmas uzvara liekas īpaši vērtīga — uz papīra nebūt ne spēcīgākā komanda finālsērijā līdz četrām uzvarām ar 4:2 pārspēja HK Kurbads. Tā bija fināla cienīga sērija!

Kāpēc komanda, kuras galvenais treneris pirms sezonas sākuma nemaz nedomāja par iespēju iegūt titulu, kļuva par čempioni? Par to, par jauno čempionu, par Latvijas hokeja virslīgu un nedaudz arī par Latvijas U-18 izlasi arī runājam ar Ēriku Miļunu.

„Toreiz pirms sezonas sākuma situācija bija citādāka nekā jau sezonas sākumā. Man nebija nekāda pamata domāt, ka spēkosimies par čempionu lauriem. Mēs nekad nebijām cīnījušies par titulu un par medaļām, loģiski spriežot, tam nevajadzēja notikt arī tagad. Laikam patiešām nekad nedrīkst teikt nekad..” atzīst Ēriks.

— Kas tad tāds notika, ka komandas iespējas un līdz ar to domas mainījās?

— Neloģiski tas bija jūlija beigās un augusta sākumā. Vispirms mainījās tas, ka atteicāmies spēlēt MHL B grupā un sāka atgriezties mūsu audzēkņi, sastāvs sāka veidoties spēcīgāks. Ienāca prātā ideja, ka varbūt pietiek mocīties ar finansēm un neticību MHL B turnīram, ka varbūt pietiek būt par donoriem Latvijas čempionātā — labākie aizbrauc uz ārzemēm vai viņus paņem citi virslīgas klubi, bet pašiem paliek tas, kas paliek. Viena daļa pie mums pirms sezonas atnāca tāpēc, ka tie bija mani audzēkņi, viena daļa, kas bija palikuši no MHL komandas un kas gribēja šeit turpināt spēlēt, bet vēl viena daļa bija tie, kas neatrada iespēju jeb nebija vajadzīgi citām virslīgas komandām. Prasīja Kurbadam — tur pilns, prasīja Jelgavai — arī jau pilns sastāvs, palika Monarch vai mēs, bet mums ir treniņprocess, monarhiem tāda praktiski nav, tāpēc atnāca pie mums. Tā sakomplektējās sastāvs, kas kļuva par čempionu. Ir vairāki puiši, kuri savulaik vēl bērnībā vai jauniešu čempionātos kopā spēlēja mūsu komandā, bet tagad atgriezās. Piemēram, Pētersons un Lobačovs trenējās pie manis kopš četru gadu vecuma, Tjoluškins — kopš 12 gadu vecuma, vēl vairāki kopš 14 gadu vecuma un līdz šim laikam ir komandā. Dažādā vecumā un dažādu laiku hokejisti Prizmā jau bija. Tagad — atgriezās.

— Kā komandā gadījās tāda Latvijas hokeja personība kā Aleksandrs Macijevskis un 20 gadus vecais aizsargs šveicietis Nikolass Vīsens?

— Macijevskis atgriezās no Norvēģijas, viņu Gunārs Ķirsons uzaicināja trenēt mazos hokejistus, un viņš meklēja, kur varētu spēlēt arī pats. Atnāca pie mums patrenēties, it kā pa jokam teicām, ka laiks arī tev uzspēlēt mūsu komandā. Saša redzēja, kā rit treniņi, devām iespēju viņam vēl arī mūsu skolas audzēkņus trenēt, un viņš piekrita spēlēt. Macijevska nopelns mūsu uzvarā ir ļoti liels. Šveicieti Vīsenu piespēlēja mans bijušais audzēknis Maksims Širokovs, kurš viņu pēdējā sezonā trenēja. U-20 komandā Nikolass spēlēja, bet pieaugušo komandā — vēl netiek, tāpēc piedāvāja mums. Puisim ir iespēja trenēties un spēlēt, mums — pastiprinājums aizsardzībā. Ieguvējas ir abas puses. Turklāt visus savus izdevumus, transfēru ieskaitot, Vīsens maksāja pats. Parasti leģionāram maksā lielu naudu, bet šeit viņš pats maksāja, lai varētu spēlēt. Tā Latvijas komandās, šķiet, vēl nav bijis.

Rīgā/Prizmā ir dažādi spēlētāji plus Macijevskis plus šveicietis — kāds statuss ir komandai? Profesionāla tā taču noteikti nav…

— Arī pusprofesionāla tā nav, to var saukt par amatieru komandu, jo pilnīgi visi kaut kur strādā vai mācās, un hokejs visiem ir tikai no darba vai mācībām brīvajā laikā. Mums ir studenti, no kuriem pieci spēlēja šosezon Latvijas izlasē Ziemas universiādē, divi strādā Talsu gaļas kombinātā, vairāki — kravu pārvadāšanā, celtniecībā un citās sfērās. Cita lieta, ko saprot ar apzīmējumu profesionāls — profesionāls atalgojums vai profesionāla attieksme. Vienlīdzības zīmi ne vienmēr var likt. Visa darbošanās mums klubā notiek diezgan profesionāli, bet finansējums… Tad esam praktiski amatieri.

Liels pluss ir tas, ka ir sava sporta zāle, sava ledushalle un varam regulēt treniņu laikus. Man, piemēram, hokeja komandas trenēšana vairāk ir vaļasprieks, jo esmu ledushalles direktors, tāpēc man visi treniņi ir pēc pieciem vakarā — pēc pamatdarba laika. Ledus treniņi mums bija pieejami vismaz četras reizes nedēļā, tie, kas varēja atļauties, vēl 2—3 reizes no rītiem varēja nākt, bet praksē bija tā, ka vieni nāca divas, citi — trīs, bet daži četras reizes. Kā nu kurš varēja tikt. Dienu pirms spēles centās tikt visi, taču tik un tā ne vienmēr visi varēja. Par puišu attieksmi nevaru teikt nevienu sliktu vārdu.

— Šāds vai tamlīdzīgs komandas modelis būtu pašreiz pieņemamākais virslīgas hokeja komandas modelis? Profesionāla hokeja līga pašreiz pie mums diezin vai ir iespējama…

— Komandu modeļi var būt dažādi, ko apliecina arī pašreizējās virslīgas komandas. Tos līdzekļus, kas bija sadabūti spēlēšanai MHL B grupā, tika nolemts labāk ieguldīt šeit — Latvijas čempionāta komandā. Neviens pirms sezonas nesāka trenēties vai neatnāca pie mums ar jautājumu: „Cik man par to maksās?” Kad redzējām, ka esam konkurētspējīgi ar citām labākajām komandām, pamazām sākām apaugt ar bonusiem, proti, halles īpašnieki SIA Prizma vadītāji Aivars Kārkliņš un Pauls Dzindulis nolēma, ka vajadzētu puišus nedaudz stimulēt. Tika izveidota sadarbība ar Talsu gaļas kombinātu, un radās iespēja hokejistus paēdināt, izdevības tikt pie labāka inventāra. Turklāt mēs necenšamies pirkt dārgākās nūjas, jo ir pierādījies, ka tas nav izšķirošais — Pētersons vārtus sestajā finālspēlē iemeta ar Frontier nūju, iepriekšējā spēlē Tjoluškins divreiz iemeta ar šādu nūju, un Fadejevs bullīti arī iemeta ar Frontier nūju, kaut gan mūsu pretinieki ar tik nosacīti zema līmeņa nūjām nemaz nespēlē…

Ko nozīmē stimulēšana? Tās ir nelielas prēmijas par uzvarām. Piemēram, 1000 latu uz komandu par uzvaru spēlē. Mēnesī var būt divas trīs, retāk – četras uzvaras. Kāds no futbola vai basketbola virslīgas komandām pat var teikt — nauda saldējumam… Mums budžeta kā tāda, kā to saprot citu sporta veidu klubos, nemaz nebija. Māris Verpakovskis saka, ka Liepājas komandas budžets būs 300 tūkstoši eiro, tad mums visi izdevumi bija mazāki nekā puse no šīs summas. Mēs nebijām ne tikai starp hokeja virslīgas bagātākajām komandām, mēs bijām otrie no apakšas — aiz Daugavpils komandas. Mūsu pretinieki virslīgā, protams, arī vairumā ir pēc būtības amatieri — atskaitot jaunos hokejistus, kuri vēl mācās skolā un vēl nevar kaut kur citur strādāt, kā arī Dinamo juniorus, kur jau nu nekāda amatierisma nav, tāpēc tamlīdzīgs komandas pastāvēšanas modelis droši vien pašreiz ir pieņemamākais, reālākais.

— Katrā Latvijas ledushallē virslīgas komanda diezin vai būs, bet vairāk nekā tagad to laikam varētu būt. Ņemsim kaut vai jūsu piemēru. Vai tas ir tikai mīts, ka hokejs ir tik ļoti dārgs sporta veids?

— Tas ir ļoti dārgs sporta veids, bet dārdzība veidojas atkarībā no tā, kādā līmenī grib veidot komandu – viena lieta, ja tā ir profesionāla komanda, bet cita lieta, ja tā ir pusprofesionāla vai amatieru komanda. Līdzīgi kā mums. Tik un tā ir dārgi, taču nav neiespējami. Visi nekad nespēlēs ne NHL, ne KHL, ne Zviedrijas, Somijas, Šveices vai citās spēcīgākajās Eiropas hokeja līgās. Būs spēlētāji, kas spēlēs arī Latvijā. Visi nekad nebūs profesionāļi.

Tādi komandu modeļi kā mums ir dzīvotspējīgi un var attīstīties. Ir mums bijušas komandas, ko saucam par vienas sezonas projektu — izdomāja būt par Latvijas čempionu, ieguldīja naudu, sapulcēja attiecīgu sastāvu, ieguva Latvijas čempionu kausu, un komanda izjuka. Iegriba tika apmierināta. Viena komandas modeļa visiem nav, taču svarīgākais, lai lielajai komandai kaut kas būtu arī apakšā, kaut vai divu triju vecumu bērnu un jauniešu komandas, lai nepaliek tukša vieta. Šajā ziņā vissakārtotākā struktūra ir Liepājā, taču pašreiz nav pieaugušo komandas.

— Runā, ka nākamsezon Latvijas virslīgā Liepājas komanda atgriezīsies…

— Tas Liepājas hokejam, virslīgas turnīram un hokejam vispār būtu tikai liels ieguvums. No otras puses, mums, piemēram, jāmeklē papildu līdzekļi transportam, lai brauktu uz spēlēm Liepājā. Līdz šim, izņemot spēles Daugavpilī, mūsu komandā puiši uz spēlēm brauca paši, savstarpēji kooperējoties. Mums vienkārši nav paredzēta nauda transportam. Būs jāmeklē. Mēs neesam bagāti, bet tāpēc jo lielāks prieks par uzvaru, ka tituls netika nosacīti nopirkts, bet gan iegūts.

— Varbūt jūsu piemērs kļūs lipīgs un vēl kādi aizdomāsies — skat, var izveidot labu komandu. Lai arī ne par čempionu titulu tā cīnīsies, bet ap to kaut kas veidosies.

— Bija sarunas vairākās vietās par šo tematu, proti, labāk naudu ieguldīt komandas attīstībā, nekā nopirkt vienu vai trīs dārgus spēlētājus, no kā sporta skola jeb visa piramīda tikai cietīs. Mērķis iegūt čempionu kausu ir labs, taču ir dažādi ceļi tā sasniegšanai. Laikam tomēr vajadzētu virslīgas čempionāta nolikumā noteikt, lai aiz lielās komandas būtu kaut kas vēl — kaut trīs bērnu vai jauniešu komandas. Tāpēc varbūt nesanāks nauda vēl vienam jau meistarīgam spēlētājam (tādiem arī vēlams būt, lai jaunajiem ir, no kā mācīties), un komanda uzvarēs mazāk spēļu, toties būs iespēja paņemt dažus labākos 17—18 gadus vecus spēlētājus, kuri augs un tāpēc nepazudīs.

— Tam, kurš dod naudu, gribas visu un uzreiz — šodien nauda, bet rīt lai ir tituls…

— Jāpriecājas par katru, kurš iegulda naudu hokejā, bet tām komandām, kurās ir piramīda, vajadzētu paredzēt kaut kādus bonusus. Pašreiz tas, ko Hokeja federācija samaksā klubiem par bērnu čempionātu, tik tikko nosedz trešo daļu ledus izmaksu. Tiesa, nav bērnu komandu — nesaņem naudu, bet nav arī tādu izmaksu… Un, ja klubam kā mums ir 11 bērnu un jauniešu komandas? Sanāk tā — jo vairāk jauniešu komandu, jo neizdevīgāk. Te ir, par ko padomāt.

— Kas mainīsies komandas Rīga/Prizma dzīvē pēc Latvijas čempiontitula iegūšanas? Sponsoru rindu pie Volvo halles ieejas vēl neredzēju…

— Laiks rādīs. Nupat vēl tikai esam kļuvuši par čempioniem. Puiši jau smējās: „Ko tagad darīsim ar Kontinentālā kausa izcīņu, tur taču Latvijas čempionam jāspēlē?” Patiešām — kāpēc lai mēs tur nespēlētu? Nebūtu mēs turnīra pirmajos posmos peramie puikas, turklāt kāds varbūt aizbrauks, bet vēl kāds varbūt atgriezīsies, varbūt tieši pie mums tagad būs lielāka vēlēšanās nākt tiem jaunajiem spēlētājiem, kuri netiks Dinamo vai citās profesionālās komandās, kuri savu dzīvi saistīs ar izglītību un profesiju, bet gribēs arī spēlēt hokeju. Cerams, ka iegūtais tituls palīdzēs attīstīt komandas modeli, tas būtu vissvarīgākais. Paldies visiem mūsu atbalstītājiem.

— Tagad tev dienas kārtībā ir Latvijas U-18 izlase un 1. divīzijas pasaules čempionāts aprīļa vidū Nicā. Komanda būs labākajā sastāvā?

— Diemžēl nebūs. Viens no uzbrukuma līderim Haralds Egle, kurš spēlē USHL čempionātā, Amerikā salauzis roku un spēlēt nevarēs. Viņš šosezon spēlēja jau Latvijas U-20 izlasē. Pašreiz ar izlasi kopā nav aizsargu Kristiāna Rubīna un Maksima Ponomarenko, kuri spēlē finālos U-20 čempionātos attiecīgi Zviedrijā un Norvēģijā, bet uz čempionātu viņi būs. Visi pretinieki ir ļoti nopietni — Baltkrievija, Norvēģija, Kazahstāna, Itālija un Francija, bet ceļazīme uz augstāko divīziju tikai viena. Man laikam šajā pavasarī nav lemts gūt kādu vieglu uzvaru… Pēc divu nedēļu treniņnometnes aizvadīsim divas pārbaudes spēles ar gadu vecākiem puišiem no Dinamo sistēmas — ar HK Rīga hokejistiem.

No 50 spēlētājiem paplašinātajā sarakstā 21 nespēlēja Latvijā, un apmēram puse no viņiem gadus divus klātienē nebija redzēti. U-20 izlases sastāva kontūras jau ir apmēram redzams, tur kāds var tikai pienākt klāt no jaunākiem spēlētājiem, bet U-18 ir daudz sarežģītāk paredzēt sastāvu un to izveidot. Tagad 13 no 37 palikušajiem kandidātiem ir no ārzemju klubiem un arī vēl būs jāskatās, kurš kāds ir. Nevar paļauties tikai uz statistiku, jo tā nereti rada mānīgu priekšstatu – ir ne tikai dažādas līgas, bet arī stipri atšķirīgas pēc spēka komandas vienā un tajā pašā līgā. Vieglu spēļu un vieglu uzvaru Nicā nebūs, taču tādas uzvaras arī nemaz nav vērtīgas.

 

Ēriks MIĻUNS

Hokeja treneris HS Rīga, galvenais treneris HK Rīga/Prizma, Sporta un atpūtas kompleksa VOLVO sporta centrs direktors

Dzimis: 1967. gada 22. janvārī Rīgā

Izglītība: Rīgas 55. hokeja vidusskola, bijis vārtsargs (Artūra Irbes dublieris); divas augstākās izglītības — LSPA un Baltijas krievu institūts (jurists)

Karjera: Latvijas virslīgas čempionātā spēlējis aizsarga pozīcijā LSPA/Rīgā un Hansa Rīgā, 2008. gadā ieguvis A kategorijas trenera sertifikātu, bijis Latvijas U-18 un U-20 izlašu treneris; ar U-20 izlasi 2008. gadā uzvarējis pasaules čempionāta 1. divīzijā, pašreiz U-18 izlases galvenais treneris; pazīstamākie audzēkņi: Mārtiņš Karsums, Raitis Ivanāns, Arvīds Reķis, Jēkabs Rēdlihs, Juris Štāls, Miķelis Rēdlihs, Armands Bērziņš, Edijs Brahmanis, Ralfs Freibergs, Maksims Širokovs

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva — Agnese, meitas — Sintija un Loreta

Autori: Anatolijs Kreipāns