No divām pozīcijām

Latvijas kamaniņu sporta piecdesmitgadē Atis Strenga ir visilglaicīgākais federācijas prezidents. Pirmo reizi viņš amatā ievēlēts apaļajā 2000. gadā. Šajā pilngadībā kamaniņu braucēji Latvijai izcīnījuši visas olimpiskās medaļas: 2006. gadā Turīnā — Mārtiņš Rubenis bronzu, 2010. gadā Vankūverā — brāļi Andris un Juris Šici sudrabu, 2014. gadā Sočos — bronzu komandu stafetē (Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis, Andris un Juris Šici), kā arī divniekiem (Andris un Juris Šici).

XXIIII ziemas olimpiskās spēles Atis Strenga vēroja no divām pozīcijām. Sočos debitējis kā kamaniņu braukšanas sacensību žūrijas loceklis, Phjončhanā viņš jau bija žūrijas prezidents, savas spējas veikt šīs funkcijas iepriekš apliecinot trijos šīssezonas Pasaules kausa izcīņas posmos.

— Līdz februārim par olimpiskās trases ledus kvalitāti galvenokārt bija dzirdami šausmu stāsti. Bet, spēlēm sākoties, viss izskatījās gludi un nevainojami. Kā brauciens, tā trases rekords!

— Rekordus vispirms veicināja laikapstākļi. Nekad šajā trasē nebija startēts tādā aukstumā. Šogad marta beigās treniņos Siguldā mēs arī braucām rekordātrumos, jo bija ideāls laiks. Rudenī, kad testējam kamanas, trase ir trīs četras sekundes lēnāka.

Olimpiskajām sacensībām Alpensijā trase bija labi sagatavota. Bet lielos ātrumus vispirms ietekmēja zemā temperatūra un sausais gaiss. Tāpēc neveidojās sarma un ledus kvalitāte nemainījās.

— Ko sacensībās dara žūrija un tās prezidents?

— Sacensību laikā žūrijas locekļi atrodas starta un finiša zonās, vēro, lai viss notiktu pēc reglamenta, arī svēršanas un kontroles procedūras. Mēs uzmanām, lai sacensības precīzi ritētu pēc noteikumiem, lai tiesneši tiesātu pareizi. Ja tiek iesniegts kāds protests, mēs to izskatām.

— Jūsu iejaukšanās bija nepieciešama?

— Oficiāli protesti iesniegti netika. Bet bija strīdīga situācija, kurā mēs jau iepriekš izteicām savu nostāju, un tālāka darbība nesekoja. Galvenais tiesnesis negribēja akceptēt kādu korejiešu kamanu tehnisko risinājumu, mēs atzinām, ka šis jauninājums atbilst tehniskajiem noteikumiem. Korejieši gan to izmantoja tikai treniņbraucienos. Ja tas tiktu pielietots arī sacensībās un kāds iesniegtu protestu, mēs to noraidītu.

— Kamaniņas taču ir stingri reglamentēta konstrukcija. Bet tajā nemitīgi tiek meklēti jauninājumi!

— Šis bija vizuāli redzams jauninājums, bet vēl jau ir neredzamie, kas nav fiksējami, par kuriem mēs tikai nojaušam. Jauninājumi noteikti bija austriešiem un vēl dažu valstu komandām. Visu sportistu kamanas pārbauda tehniskā komisija. Ir priekšā noteikumu grāmata un ir kamanas, kas tiek pētītas pēc visiem parametriem. Bet, ja kāds uzlabojums nav redzams un nav arī definēts, tad to nevar ne noteikt, ne izmērīt, ne aizliegt.

— Runa galvenokārt ir par sliecēm?

— Ir vairākas nianses. Metāls, metāla apstrāde, iespējams, ragos iestrādātas sistēmas, kas slāpē vibrāciju, uzlabo amortizāciju.

— Pārsteigumu šajās spēlēs, šķiet, bija vairāk nekā iepriekšējās?

— Lielāko pārsteigumu sagādāja austrietis Dāvids Gleiršers, kurš iepriekš ne reizi nebija kāpis uz pasaules maču goda pjedestāla, bet nu uzreiz kļuva par olimpisko čempionu.

— Savukārt trīskārtējais olimpiskais čempions vācietis Felikss Lohs palika tikai piektais!

— Tā bija viņa paša rupja kļūda pēdējā braucienā. Līdzīgi kā mūsu Martinam skeletonā. Var teikt, ka ceturtajā braucienā medaļu pazaudēja arī vāciete Tatjana Hīfnere. Tādi notikumi, lai arī to varoņiem nav patīkami, vairo cīņas skaistumu.

— Žūrijas vērtējums par sacensībām kopumā?

— Tās noritēja korekti. Komandas un sportisti bija ļoti disciplinēti, mazu haosu brīžiem varbūt radīja daudzie tiesneši. Mēs Siguldā pasaules čempionātu noorganizējam ar piecpadsmit tiesnešiem, spēlēs to bija piecas sešas reizes vairāk. Bet tāds ir olimpiskais standarts.

— Un uz ko sava sporta veida piecdesmitajā gadadienā klusībā cerēja Atis Strenga kā Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents?

— Mēs būtu ļoti priecīgi par vienu medaļu.

— Tikai!?

— Kamaniņu sportā pavisam izcīna četrus medaļu komplektus. (Smaida.) Phjončhanā mums zvaigznes nesakrita tik labi kā Sočos. Veiksme ir vajadzīga. Nebijām jau mēs no pjedestāla nekur tālu. Zelta medaļa stafetē mums bija tuvāk nekā Sočos, kur izcīnījām bronzu. Tagad laika izteiksmē čempioniem zaudējām mazāk, bet ieguvām sesto vietu.

Phjončhanā rezultāti bija ļoti blīvi. Protams, varējām startēt mazliet labāk, bet neteikšu, ka būtu milzīgi izgāzušies. Kristers Aparjods nenoturēja savu vietu. Ja viņš paliktu sešniekā, tas būtu ideāli. Viņa jaunajos gados tikpat kā medaļa. Ja Ulla Zirne paliktu astoņniekā, kur viņa bija pēc diviem braucieniem, tas būtu teicami. Brāļiem Šiciem kļūdiņa pirmajā braucienā liedza pacīnīties par medaļu. Arī Gudramovičam/Kalniņam vajadzēja būt desmitniekā. Tāpat Elīzai Caucei, kura šosezon vairāk cīnījās ar tehniku. Kendijai Aparjodei, kas nupat tikai pārsniegusi juniores vecumu, viss vēl priekšā. Arī Artūrs Dārznieks savās pirmajās spēlēs pārdega. Ināra Kivlenieka 20. vieta neatbilst viņa spējām. Joprojām nav skaidrs, kāpēc mēs īsti labi nevarējām izbraukt devīto virāžu. Varbūt pārlieku ieciklējāmies uz vienu vienīgo teorētiski pareizo līniju, kādā tā jāveic, un kaut ko citu ne mazāk svarīgu palaidām garām. Varbūt tā bija mūsu kopējā kļūda, ko pieļāva ne tikai sportisti, bet arī treneri. Iepriekšējā sezonā Pasaules kausa izcīņas posmā Phjončhanā visi trīs puikas bija pirmajā desmitniekā.

— Pēc spēlēm visi olimpieši un viņu treneri rindas kārtībā gāja uz federāciju kā uz tiesu. Kāds spriedums? Kādi secinājumi?

— Tā nebija tiesa, bet individuālās diskusijas, pēc kurām man pierakstītas pilnas trīs mapes. Ļoti labi, ka veicām šādu iekšējo analīzi. Un ne tikai pie galda. Vēl mēnesi pēc spēlēm Siguldā uz ledus notika treniņi. Tik ideāli laikapstākļi Siguldā pavasarī vēl nekad nebija bijuši. Ļoti intensīvi strādājām, eksperimentējām. Šis noteikti bija produktīvākais pavasaris pēdējo desmit gadu laikā. Jau skaidrs, ja šodien vajadzētu braukt uz olimpiskajām spēlēm, kamanas būtu citādākas. Dažam pat ievērojami.

— Tātad galvenā vaina kamanās?

— Es tā neteiktu. Kļūdiņas var atrast visur — tehnikā, treniņu procesā, trases trajektorijās. Nav vienas galvenās kļūdas. Nevaru apgalvot – būtu mums šādas kamanas, mēs uzvarētu.

Kaut arī iepriekšējās spēlēs mums bija medaļas, pārējie no līderiem atpalika vairāk. Šīs bezmedaļu spēles liks mums vairāk mobilizēties — sportistiem, federācijai, visiem. Starp citu, visiem olimpiešiem ir ambīcijas pierādīt, ka viņi var sasniegt labākus rezultātus nekā aizvadītajās spēlēs.

— Kas mainīsies izlasē?

— Aktīvā sportista karjeru beidz Kristaps Mauriņš. Bet kamaniņu sportā viņš paliek. Vēl gan nav skaidrs, kādā kapacitātē. Projām iet komandas menedžere Maija Tīruma…

— … Jūs viņu skalpējat?!

— Nekādā gadījumā Maiju mēs neskalpējam. Viņai beidzas līgums, un personīgo apstākļu dēļ Maija grib paiet maliņā. Domāju, ka viņa paliks pie kamaniņu sporta Latvijā un tuvākajā nākotnē mums atkal sadarbība būs.

Komandas vadībā noteikti strukturālas izmaiņas būs. Varbūt kāda rotācija, varbūt piesaistīsim kādu ārvalstu speciālistu, lai būtu svaigāks skats, bet, protams, ne kā galveno treneri. Vēl turpinās analīzes un pārdomu process. Bet domāju, ka visi kamaniņu sportā esošie cilvēki tajā arī paliks.

— Siguldā jau notikuši 26 Pasaules kausa izcīņas posmi, divi pasaules čempionāti, trīs pasaules junioru čempionāti, trīs Eiropas čempionāti un nu 2026. gadā briest arī olimpiskās spēles…

— Ja šis brīnums notiks, trasē būs lielas pārmaiņas.

— Rekonstrukcijas dēļ kādas divas ziemas būs jāiztiek bez trases?!

— Nu nē. Daudzas trases ir pārbūvētas — Īglsā, Vinterbergā, Kēnigszē, bet neviena tādēļ nav izkritusi no aprites. Reni var pārbūvēt pa vienu vasaru. Pārējā infrastruktūra prasa ilgāku laiku, bet trase jau tad ir lietojama.

KAMANIŅU SPORTS

Dāmas

Women

1. Natālija Geizenbergere (Vācija) 3:05,232

2. Dajana Eitbergere (Vācija) +0,367

3. Aleksa Gafa (Kanāda) +0,412

4. Tatjana Hīfnere (Vācija) +0,481

5. Kimberlija Makreja (Kanāda) +0,646

6. Īrina Hemlina (ASV) +0,680

12. Ulla Zirne (Latvija) +1,870

16. Elīze Cauce (Latvija) +2,419

22. Kendija Aparjode (Latvija) 2:22,326

Kungi

Men

Vieninieki

Single

1. Dāvids Gleiršers (Austrija) 3:10,702

2. Kristofers Mazdzers (ASV) +0,026

3. Johanness Ludvigs (Vācija) +0,230

4. Dominiks Fišnallers (Itālija) +0,232

5. Fēlikss Lohs (Vācija) +0,266

6. Sems Ednijs (Kanāda) +0,319

11. Kristers Aparjods (Latvija) +0,754

20. Inārs Kivlenieks (Latvija) +2,120

24. Artūrs Dārznieks (Latvija) 2:25,578

Divnieki

Double

1. Tobiass Vendls/Tobiass Arlts (Vācija) 1:31,697

2. Pēters Pencs/Georgs Fišlers (Austrija) +0,088

3. Toni Egerts/Saša Benekens (Vācija) +0,290

4. Tomass Štei/Lorencs Kollers (Austrija)+0,587

5. Tristans Volkers/Džastins Snaits (Kanāda) +0,672

6. Andris Šics/Juris Šics (Latvija) +0,745

14. Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš (Latvija) +1,510

Komandu stafete

Team Realy Competition

1. Vācija (Natālija Geizenbergere, Johanness Ludvigs, Tobiass Vendls/Tobiass Arlts) 2:24,517

2. Kanāda (Aleksa Gafa, Sems Ednijs, Semjuels Ednijs, Tristans Volkers/Džastins Snaits) +0,355

3. Austrija (Madeleine Ēgle, Dāvids Gleiršers, Pēters Pencs/Georgs Fišlers) +0,471

4. ASV +0,574

5. Itālija +0,576

6. Latvija (Ulla Zirne, Kristers Aparjods, Andris Šics/Juris Šics) +0,798

Atis STRENGA

Kamaniņu sporta federācijas prezidents, uzņēmējs

Dzimis: 958. gada 3. oktobrī Siguldā

Izglītība: Inčukalna astoņgadīgā skola, Murjāņu Sporta internātskola, LVFKI (tagad LSPA)

Sportā: vidējo un garo distanču skrējējs, vairākkārtējs Latvijas junioru un jauniešu čempions

Darba gaitas: kopš 1981. gada kamaniņu sportā, ASK, vēlāk Latvijas (arī PSRS junioru) izlases kamaniņu braucēju vispārējās fiziskās sagatavotības treneris, no 1995. līdz 1998. gadam — Latvijas izlases galvenais treneris, 1997. gadā pievērsies uzņēmējdarbībai, kompānijas ADI kartes vadītājs, kopš 2000. gada Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents, Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas Sporta komisijas loceklis

Ģimenes stāvoklis: precējies, divu dēlu tēvs

Hobiji: akordeons, dziedāšana, zaļš dzīvesveids laukos