Par hokeju ilgtermiņā
Pārdaugavas vārds hokeja
pasaulē skan jau otro desmitgadi. Deviņdesmito gadu sākumā (līdz 1996. gadam)
pēc PSRS sabrukšanas un Rīgas Dinamo
likvidācijas cīņas Starptautiskajā Hokeja līgā Krievijā turpināja Rīgas Pārdaugavas hokejisti, kuru rindās rūdījušies
tādi vīri kā Kārlis Skrastiņš, Pēteris Skudra Aigars Cipruss, Artis Ābols,
Aleksandrs Kerčs, Normunds Sējējs, Georgijs Pujacs, Oļegs Sorokins un daudzi
citi, no kuriem dažs labs vēl tagad spēlē visaugstākajā līmenī.
Šobrīd
Pārdaugavas hokejisti ir pavisam cita
vecuma un kaluma puiši. Saruna ar Sporta skolas Pārdaugava direktoru Gintu
Bikaru, kurš bijis junioru treneris arī pirmajā Pārdaugavā.
– Kam par godu jūsu sporta
skola tika nosaukta – atrašanās vietai vai to ietekmēja nostalģija pēc dažādās
nozīmēs locītā vārda Pārdaugava?
– Savulaik
tas bija nopietns vārds ne tikai sporta pasaulē, bet mūsu izvēli vairāk noteica
ģeogrāfiskā atrašanās vieta, jo sporta skolas dibināšana sakrita ar lielā Volvo sporta centra Jūrmalas gatvē – ar divām ledus hallēm – atklāšanu
tajā pašā gadā. Kā pirmā privātā sporta izglītības iestāde ar Izglītības un Zinātnes
ministrijas akreditāciju sporta skola darbu sāka 2005. gadā.
– Kā radās ideja dibināt šādu
hokeja skolu?
–
Vispirms jau hokeja bums mūsu valstī, jo haļļu skaits Latvijas reģionos tikai
pieaug un bērni raujas hokeja laukumā. Otrkārt, mūsu klubs dibināts uz hokeja
kluba Prizma bāzes, kur savus pirmos
soļus hokeja laukumā spēra tādi puiši – esmu viņus arī trenējis – kā Mārtiņš
Karsums, Miķelis Rēdlihs, Oskars Bārtulis, Artūrs Kulda un citi, tāpēc pārlieku
liela reklāma nebija vajadzīga.
Pašreiz
pie mums trenējas aptuveni 300 hokejisti – sadalīti 11 dažādu vecumu komandās –
un kādi 100 daiļslidotāji. Hokejā ir desmit, daiļslidošanā – trīs treneri.
– Jūs esat lielākais klubs
Latvijā?
–
Precīzi nezinu, jo arī hokeja skola Rīga,
kuru finansē pašvaldības struktūras, ir aptuveni mūsu mērogā. Pārējās, kuras
atrodas Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Tukumā, Ogrē, Brocēnos, Talsos,
Aizkrauklē, ir mazākas. Taču tas nenozīmē, ka atsevišķās vecumu grupās tur
nebūtu spēcīgu komandu.
– Kādi ir jūsu skolas
galvenie uzdevumi?
–
Vispirms iemācīt bērniem šo brīnišķīgo spēli – hokeju -, profesionāli
sagatavot jauno paaudzi, kura cenšas un nokļūst gan NHL, gan KHL, gan citās
spēcīgās līgās.
Tāds
kluss un vēl neīstenots sapnis ir izveidot spēcīgu pieaugušo komandu, kurā
spēlētu mūsu skolas audzēkņi. To mēs vēl nevaram, jo skolai ir tikai pieci
gadi. Otrs – hokejs tādā līmenī ir dārgs sporta veids, un pats zini, kāds šobrīd
ir ekonomiskais stāvoklis. Cerības gan neesam atmetuši, domāju, ka pēc gadiem
pieciem tas piepildīsies.
– No cik gadu vecuma bērni
sāk trenēties hokejā?
–
Normāli būtu, ja varētu ar bērniem sākt strādāt no sešu gadu vecuma, bet pie
mums nāk vecāki, kuri grib savus bērnus trenēt hokejā jau no četru piecu gadu
vecuma. Tas būtībā nav slikti, vienīgi sākuma treniņu metodikai tad jābūt
citai. Bērniem vispirms jāiemācās labi slidot, attīstīties fiziski, pierast pie
treniņu režīma, galu galā bērniem pašiem tas jāgrib, nevis jāpakļaujas vecāku spiedienam.
Mani pašu tētis uz slidām uzlika 2,5 gadu vecumā, bet hokeju es sāku spēlēt
piecu gadu vecumā.
– Vai praksē darbojas teiksma
par Helmūta Baldera pirmajiem soļiem uz ledus… daiļslidošanā?
–
Jā, mums ir vecāki, kuri savus bērnus uz daiļslidošanu atved ar noteikumu –
iemācīsies slidot, iesi uz hokeju. Tas nav slikti, jo slidošanas prasmi
daiļslidošanā var apgūt daudz vispusīgāk. Mums pat ir daiļslidošanas trenere
Agra Rožkalne, kas nāk trenēt gan pašus mazākos, gan arī vecākus hokejistus.
Daiļslidošanā ir apgriezieni, lēcieni, koordinācija, slīdēšana, tas viss attīsta
iemaņas, kuras hokejā lieti noder. Atcerieties slavenās Baldera piruetes…
Jāteic
gan, ka, arī sākot trenēties hokejā, mēs bieži vien grēkojam, jo hokeju slidu
asmeņiem, sperot pirmos soļus uz ledus, nav jābūt tik asiem kā vēlākajos gados.
Ar asām slidām ir daudz grūtāk iemācīties plaši un plūstoši slidot.
Vainīgi
neesam tikai mēs, arī paši vecāki nereti uzspiež savas iedomas, ka visam jābūt
kā īstajā hokejā.
Normāli
būtu pārņemt ārzemju pieredzi (arī hokeja lielvalstu), ka iesākumā bērni
trenējas tikai slidošanā, gan hokeja laukumā, bet bez nūjām, ripām. Starp citu,
arī Baltkrievijā šie priekšnoteikumi ir strikti – pats redzēju, ka 60 mazie
visu treniņu tikai slido, mācās bremzēt, pagriezties, strauji mainīt virzienu.
Bet mums vecāki uzreiz prasa – kura nūja ir vislabākā.
Tāpēc
tik bieži gadās, ka desmit gadu vecumā mēs sitam
somus, zviedrus un citus, bet pēc pieciem gadiem izskatās, ka spēlējam mazākumā.
– Vecāki un treneri, pa vidu
bērns – problemātisks stāsts?
– Kā
lai saka – vecāki sūta savus bērnus hokejā, maksā nepavisam ne mazu naudiņu,
tāpēc atļaujas nākt ar savām prasībām. No otras puses, mums audzēkņi ir
vajadzīgi un naidoties ar saviem maizes devējiem nav ieteicams, tāpēc bieži
esam kā starp dzirnakmeņiem.
Es piecus
gadus nostrādāju Holandē, un jāteic, ka tur attieksme pret treneriem bija daudz
citādāka. Mans vārds bija likums, un garās pārrunās ar vecākiem nebija
jāielaižas. Ilgstoši strādājām tikai pie slidošanas tehnikas, turklāt ar
visdažādākajām – daiļslidotāju, ātrslidotāju, šorttrekistu, arī hokeja slidām. Kad
apguvām slidošanu, tikai tad ņēmām rokās nūjas un mācījāmies spēlēt hokeju. Un
tas bija jau padsmitnieku gados.
Otra
lieta – agrīnā specializācija noved pie ātrākas sportiskā mūža sadegšanas.
Iedomājies pats, ja sāk četru gadu vecumā, tad, pienākot tiem 16, 18 gadiem,
tev hokejs jau ir līdz kaklam. Ja nav izredžu iekļūt kādā komandā, kur maksā
naudu, tad puiši hokeju pamet, kaut gan daži varbūt tā pa īstam sāktu spēlēt
tikai ap gadiem divdesmit. Ja viss ir apnicis, nomocījušas traumas un sākt
trūkt motivācijas, tad no hokeja aiziet tādi talanti, kuri varēja iekļūt ne
tikai Rīgas Dinamo.
Iespējams,
ka lielās valstīs – tādās kā Krievija, varbūt arī Kanāda – ir citādi,
jo tur hokeju spēlē simtiem tūkstošu un paliek varbūtība, ka tie, kuri izturēs,
arī būs īstie, bet mums audzēkņu nav tik daudz, un jābrīnās, ka mēs spēlējam
olimpiādēs, dažādu vecumu grupu pasaules meistarsacīkstēs. Unikāli!
Būt ideāli,
ja līdz astoņu deviņu gadu vecumam varētu tikai slidot, trenēt savu fizisko
sagatavotību un tikai tad ķerties pie hokeja. Diemžēl pašreiz tas nav
iespējams.
Vajadzētu
atrast vidusceļu, jo bērnu un viņu vecāku vēlmes arī var saprast – es maksāju
naudu un gribu, lai dēls spēlē un uzvar, nevis slidinās.
Otra
lieta – vecāku un bērnu mērķi hokejā ir dažādi. Nav ko slēpt, daudzi jau pēc
pirmajiem treniņiem redz NHL apvāršņus un dolāru kaudzes, bet citi grib
vienkārši spēlēt hokeju, nostiprināt veselību, norūdīt raksturu. Labākajos
ārzemju hokeja klubos tāpēc ir komandas ar dažādiem mērķiem, līdz ar to arī dažādu
treniņslodzi.
Diemžēl
mēs to pagaidām nevaram atļauties, tāpēc mums vienā komandā spēlē bērni ar atšķirīgu
motivāciju. Mēģini tik neizlaist laukumā kādu puiku, kuram nemaz negribas
sisties uz dzīvību vai nāvi, vecāki uzreiz būs klāt un paziņos, ka viņu atvasi
ignorē. Protams, ka, sākot treniņus, visiem ir lieli nodomi, bet pamazām mērķi
sportā noslāņojas.
Vispirms
vajadzētu uzspēlēt tikai lokālos turnīriņos, draudzības mačos, nevis rīkot
regulāras meistarsacīkstes. Tāpat sākumā vajadzētu trenēties ne biežāk par trim
reizēm nedēļā. Pēc Holandes tā arī gribēju rīkoties, bet vecāki pieprasa
nodarbības sešas reizes nedēļā, jo, redz, tas treneris bērnus dzen katru dienu,
un viņi mūsējos sit ar desmit vārtu starpību… Laiks būtu sākt domāt
ilgtermiņā, nevis gaidīt tūlītējus rezultātus. Pat automašīnā forsēts motors nobirst ātrāk.
– No malas skatoties, liekas,
ka viens otrs treneris uzvaru grib par katru cenu un mazajiem vairāk draud, nevis
cenšas iedrošināt…
– Ne
vienmēr tas ir tik briesmīgi, kā varbūt izskatās – treneriem ir dažāds darba
stils, varbūt kādam gados vecākam vēl asinīs padomju laika skola, kad etalons
bija Tihonova un citu krievu treneru despotiskā prakse, bet katrā ziņā bērni
arī ir dažādi. Vienam varbūt vajag nemitīgas uzslavas, un tad viņš spēlēs vēl
labāk, citu vajag kārtīgi sapurināt, lai viņš pamostos. Man patīk tādi, kuri
ieklausās, nepatīkamo laiž gar ausīm, bet noderīgo ņem vērā, tādi ar biezu ādu
(smejas). Kopumā vērtējot, tomēr esmu
par saprotošu un cilvēcisku attieksmi pret bērniem. Kā šodien atceros kādu
spēli Holandē, kad mani puikas sasita pretiniekus ar 28:0, bet pēc spēles
redzu, ka pretinieku treneris un vecāki slavē savējos par labu spēli un
mierina, ka nākošajā spēlē – varbūt pēc gadiem trim, pieciem – būs labāk
un vinnēsiet. Spriediet paši, kas ir efektīvāk – izlamāt par tādu zaudējumu vai
dot cerības nākotnei?…
Jāsaprot,
ka nedz mūsu treneri, nedz arī audzēkņi nav ideāli. Ja kā piemērus minam skandināvus,
tad jāteic, ka viņu sabiedrībā kopumā valda citāda attieksme citam pret citu,
mums līdz tam vēl jāaug.
– Hokejā trenējas dažādu
tautību bērni – vai krievs no latvieša atšķiras?
–
Tagad jau aizvien mazāk, kaut gan liekas, ka slāvi attīstās ātrāk. Agrāk vairāk
bija krievu, bet tagad pārsvarā ir latviešu puikas. Izlasē pat – krievi, liekas,
bija tikai trīs. Bet mēs nacionalitātēm nepiegriežam vērību, lai tikai trenējas
un runā, kādā valodā grib, ja tikai saprotas. Darba valoda, protams, ir
latviešu, un dažs labs krieviņš latviešu valodu iemācās tieši hokeja treniņos.
– Marta beigās Rīgā
risināsies kārtējais, nu jau piektais, Volvo
turnīrs, kurš gan šogad, iespējams, startēs ar Rīga Cup 2010 vārdu, kurā piedalīsies 107 jauniešu komandas no 14
valstīm. Ko šāds turnīrs dod mūsu komandām?
–
Vispirms jau apvāršņa paplašināšanu. Bērniem tagad viss ir saprotams, ja,
teiksim – laukumā spēlē Ogres ar Kvebekas, vai Stokholmas puikas. Arī
vēlākajās gaitās robežām vairs nebūs nozīmes, un tas neraisīs lielāku bijāšanu,
kā aizbraukt uz spēlēm Daugavpilī.
Iepriecinoši,
ka šādi turnīri bērniem ļauj izjust īstu, starptautisku turnīru gaisotni un pēc
tam var novērot citu motivāciju trenēties.
– Satiekoties ar bijušajiem
audzēkņiem, ko jūt vairāk – kādas negācijas vai pateicību?
–
Kādas nu negācijas? Drīzāk jau otrādi – puiši ir pateicīgi par hokejā kopā
pavadīto laiku. Daudzi tagad spēlē nopietnās komandās, tas pats Krišjānis
Rēdlihs vienmēr apjautājas par bērnu hokejā notiekošo, par manu pašsajūtu. Es
gan oficiāli trenēju tikai vecāko, bet patrenēties reizēm atnāca visi trīs
Rēdlihi. Tie puikas uz treniņiem nebija jāskubina, viņi spēlēja un trenējās,
kur vien varēja.
Daudzi
mani bijušie audzēkņi tagad ir atbildīgos amatos, savu reizi neliedz kādu
atbalstu.
– Vai seko arī saviem
Holandes audzēkņiem?
–
Kad esmu Holandē vai kādā starptautiskā turnīrā, kur ir holandieši, tad,
protams, aprunājamies. Prieks, ka pašreizējā Holandes pieaugušo izlasē spēlē
vairāki mani hokejisti, tāpat vairākās Eiropas profesionālajās hokeja komandās.
Interesanti,
kad sāku – tas bija 1996. gadā -, holandieši īsti nesaprata manus
centienus, jo hokejs pie viņiem nav pats populārākais sporta veids, daudziem
nebija ticības, ka arī viņējos var uztrenēt līdz starptautiskam līmenim.
Turklāt Holande ir augstas labklājības zeme, un viņiem nelikās prātīgi grauzt ledu, jo nākotne tāpat
nodrošināta. Tikai pēc laiciņa, kad izdevās gūt pirmos panākumus, holandieši
saprata, ka arī viņi var spēlēt. Ja viņi aizraujas, tad puiši ir traki
spēlētāji, jo tas pieder pie viņu rakstura iezīmēm.
Ja
jūs redzētu, kā viņi spēlē futbolu! Kad mani hokejisti treniņos spēlēja
futbolu, viņus varēja apskaust pat Skonto
jaunie futbolisti – tāda bumbas tehnika, filigrānas piespēles. Mans puika stāstīja,
ka skolā starpbrīžos viņi pat tualetē spēlē tikai futbolu, tāpēc arī
salīdzinoši mazās Holandes futbola izlase ir viena no spēcīgākajiem pasaulē.
Interesanti,
ka arī tagad uz manām vasaras treniņnometnēm Zviedrijā šad tad atbrauc puiši no
Holandes un saka paldies, ka rosināju viņus censties arī hokejā laukumā.
Iespējams,
ka Holandē būtu palicis ilgāk, bet mana komanda bankrotēja (īpašnieks pārcēlās
uz Spāniju), mazliet pastrādāju citā komandā, bet tad nāca piedāvājums no
Viestura Koziola trenēt Rīgu 2000 (galvenais
treneris bija zviedrs Mats Ulanders), un izšķīros braukt atpakaļ. Bērni (tie
man ir trīs) to pārdzīvoja vairāk, jo mācījās vietējās skolās, mācēja flāmu
valodu (tagad arī vēl māk), bet ko darīt, – Dzimtene sauca.
Pats
arī nedaudz runāju flāmiski, jo treniņos ar mazajiem citādi nevarēja. Katrā
ziņā tas bija jauks laiks, kad tā pa īstam sāku strādāt ar bērnu komandām, un
šī pieredze man noder arī tagad.
Domāju,
ka šīgada Volvo/Rīgas Cup turnīrs
(tas ir liels pat Eiropas mērogā) dos rosinošu iespaidu mūsu hokeja attīstībā,
jo savu atbalstu sniegs Rīgas dome, viesosies slaveni hokejisti, leģendāro
vārtsargu Vladislavu Tretjaku ieskaitot. Turnīrs risināsies no 26. marta līdz
maija sākumam (spēles notiks piektdienās, sestdienās un svētdienās). Paredzams,
ka piedalīsies vairāk nekā 107 dažādu vecumu komandas no 14 valstīm. Būs, ko
redzēt!
Juris
BĒRZIŅŠ–SOMS
Gints Bikars
Dzimis: 1964. gada 13. augustā
Cēsis
Mācījies: Cēsu 1. vidusskolā, beidzis
Rīgas 6. vidusskolu. Latvijas Fiziskās kultūras institūtu, Maskavas Augstāko
treneru skolu
Trenējies: hokejā, motokrosā, futbolā,
florbolā
Sasniegumi: spēlējis hokeju Rīgas Dinamo junioros, vairākkārtējs Latvijas
čempions florbolā
Darba gaitas: strādājis par treneri Latvijas Bērzā/Mantesā, Holandes
pieaugušo un jaunatnes komandās, Prizmā,
Rīga 2000, Pārdaugavā, tagad hokeja
skolā Pārdaugava – treneris un sporta
skolas direktors
Ģimene: precējies, trīs bērni –
Beate (19), Ints (18), Silvija Rēzija (14), sieva Inga
Vaļasprieks: viss, kas saistīts ar
motocikliem
