Par Jurkām, epoksīda sveķiem un jēgu sportā
Olimpisko medaļnieku brāļu Šicu treneris Jānis Liepa mierīgi un apcerīgi rosās savā privātmājā Valmierā. Kas padarīts, tas padarīts, tagad laiks mājas remontam, lai pēc kāda laiciņa sāktu garo ceļu uz spēlēm Korejā. Sudrabs pirms četriem gadiem Vankūverā, divreiz bronza Sočos, tas viss ir labi, taču Jānis kā šaubu neskartu nosauc mērķi — būt vislabākajiem! Vai citādi vērts kamaniņām, ledus trasei, brāļiem atdot visu?
SVĒTKU DRĒBJU SŪTĪBA
Kaut arī gatavošanos Sočiem pirms trim gadiem gandrīz neiespējamu padarīja autoavārija, kurā smagi cieta Juris Šics, pateicoties mediķu gādībai, sportista pašaizliedzībai un tērauda gribai, pēdējās divas sezonas pamazām iegāja vajadzīgajā gultnē. Jānis norāda, ka pirmais uzdevums bijis izcīnīt vietu pasaules labāko pirmajā desmitniekā, lai olimpiskajā trasē varētu startēt galvenajā grupā — kopā ar tiešajiem konkurentiem. Izdevās, viss kārtībā. Otrs — sekmīgi startēt Eiropas meistarsacīkstēs Siguldā, kas risinājās īsi pirms olimpiskajām spēlēm. Kaut arī divnieku sacensībās brāļi Šici palika piektie, stafetē mūsējie ar brāļiem finišā izcīnīja sudraba medaļas, kas deva ticību par sekmīgu iznākumu arī Sočos.
Jānis ar smaidu atceras, kā brāļi pēc Vankūveras prātojuši par līderu pozīcijām Pasaules kausa izcīņā, par stabilitāti visas sezonas garumā. Treneris uz visu raudzījās ar vēsu prātu — nu, nevaram mēs augu sezonu visiem pa priekšu vicot. Jura tēvs, Jānis Šics, esot labi pateicis: „Puikas, nevaram mēs katru dienu staigāt svētku drēbēs, kad vajadzēs, tad arī uzvilksim.” Treneris un audzēkņi divās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas pierādījuši, ka spēj īstajā brīdī būt labākajās drēbēs.
Jānis uzsver, ka jābūt mērķim, jo citādi neesot jēgas nopietni trenēties. Vai tad nav citas brīvā laika nodarbes? Jaunatnes treneriem Jānis iesaka nelielu testu jaunajiem sportistiem — pajautāt, kāds ir viņu mērķis. Ja nav nodoms reiz iegūt olimpiskās medaļas vai vismaz godam startēt pasaules labāko sportistu cīņās, tad diez vai ir vērts pa īstam ziedot laiku un enerģiju. Brāļi Šici savulaik uzreiz pateica, ka viņiem jābūt labākajiem pasaulē, viņiem bija skaidrs, uz kurieni iet. Ja ir dotības, pareizi uzsākta kustība, tad process pats parādīs, kā to var izdarīt. Vismaz sportā tā ir.
„Jā, par čempioniem vēl nekļuvām, vācieši atkal visu izjauca,” smej Jānis, „bet nekas vēl nav zudis.”
Treneris atzīst, ka ar vāciešiem cīnīties nav viegli — viņiem kamaniņas ir Sporta dieva statusā, kur savu roku pieliek milzīgi tehnoloģiju un iespēju bagāti dienesti.
TAHIONSUN VĒJA MĀTE
„Var jau smieties,” stāsta Jānis, „žigulis pret BMW, bet tālu no patiesības tas nav. Kaut gan viena lieta ir rēķināties ar milžu iespējām, otra — jāzina, ko no viņiem prasīt. Tāpēc viņiem ir Georgs Hakls, trīskārtējs olimpiskais un desmitkārtējs pasaules čempions, kas par kamaniņām zina vairāk nekā visi citi kopā. Ja viņš kaut ko no augstajām tehnoloģijām grib iegūt, tad tā lietderība ir skaidri zināma.
Kamaniņas ir tehnisks sporta veids, kur sportista un braucamā samērīgums ir 50:50. Es varu tikai minēt, ko vācieši dara ar sliecēm, jo brīžiem tu ar aci redzi, ka sportists brauc viduvēji, bet braucamais tikai uzņem ātrumu. Tad man liekas, ka procentuālā attiecība mainās uz 25:75. Nedomāju, ka man mistiskajos uzlabojumos ir kaut kas aizliegts, taču visiem tas nav pieejams, tāpēc arī tāda atšķirība.
Austrieši savukārt ir spēcīgi ar visādām smērēm, viņiem līdzi ir vesela ķīmijas laboratorija. Mēs arī pie dažām tikām, jo Sočos netīšām sapazināmies ar latvieti, kas pie austriešiem strādāja. Pamēģinājām, ko viņš mums iedeva, taču nezināšanas dēļ neko jūtamu no brīnumsmērēm neguvām, vēlāk pat nesmērējām.”
Jānis atklāj, ka brāļu spēks, pirmkārt, ir pašos sportistos, otrs — cik precīzi un mērķtiecīgi top kamanas. Dažkārt taisi braucamo pēc braucamā, bet kā nav, tā nav. Pielāgo tā vai šitā, bet viss neiet kopā. Beidzot pagājšpavasar viss pēkšņi salikās kopā — kamanas, aptecētājs, materiāli. Pasaules kausos Šici pamīšus brauca gan ar vecajām, gan ar jaunajām, jo nebija viegli izšķirties, taču beigās puiši un treneris visu lika uz jaunajām. Soču pjedestāls apliecināja, ka tā bija pareizā izvēle. Tiesa gan, kamanas pagaidām ir bez vārda, jo tas bieži vien nerodas uzreiz — pats ar laiku atnāk. Bijis gan Tahions un Vēja māte, gan Trešais tēva dēls unZelta zirgs… Kādas deviņas desmit esot, kam vārds atnācis.
Kamanu būvēšana ir kolektīvs process, bez puikām treneris viens pats neko nevarot izdarīt. Kaut vai piemērīšanas gaita, kur katrs centimetrs ir nozīmīgs. Viņš atceras, ka uztaisījis it kā labas kamanas, bet Juris vēl bijis uz kruķiem un nevarējis neko piemērīt, kamanās nav varējis iegulties. Kad to varējis, tad visi sapratuši, ka ar kamanu ģeometriju šoreiz ir garām.
INGRĪDA UN ASTROLOGS
Jānis stāsta, ka pirms pāris gadiem sportam nolēmis mest mieru, jo streikot sākušas plaušas, aknas. Lieki stāstīt, ka nemitīgā epoksīda sveķu ostīšana, citu kompozītmateriālu tvans darbnīcā neko labu veselībai nedod. Jo vairāk tāpēc, ka sākumā nemaz neesot lietojis masku, arī ventilācijas nekādas. Jānis uzsver, ka jaunajiem zelta roku meistariem, it sevišķi atzītajam kamaniņu līmētājam Sandim Bērziņam, jāatceras, ka spēka un veselības gadi nebūs vienmēr un tad īlens var no stiklšķiedras auduma arī izspraukties. Pensijā arī ātrāk nelaiž (Jānim tagad ir 57 gadi)…
Puiši gan treneri sapratuši, tomēr pie viņa braukuši pēc treniņu plāniem, meklējuši padomu. Arī otrā virzienā ceļš Valmiera—Sigulda mērots ne reizi vien. Jānis atzīst, ka uz brāļiem vienmēr paļāvies, zinājis, ka viņi nepazudīs. Ja kas uzdots, tad ir simtprocentīga pārliecība, ka viss tiks izdarīts ar uzviju, dažkārt pat par daudz. Pērn maijā tomēr Jāņa bezdarbnieka gaitas beidzās, arī veselība uzlabojās un Jānis bija atpakaļ. Tiesa, pirms tam, meklējot īsto atgriešanās brīdi, Jānis gājis pie astrologa. Ne tik ļoti ticēdams, vairāk atbalstu meklējot. Tas, arī sievas Ingrīdas pamudinājums — ej, puiši tevi gaida — visu nolicis agrākajās vietās. Tagad gan Jānis cenšas mazāk ostīt sveķu smaržu un kamanas būvē tikai brāļiem, taču jebkurā gadījumā darbiņš jāpadara.
JURKAS, PĒČI, SAPRATNE
Ar brāļiem Jānis strādā jau gadus divpadsmit — kopš brīža, kad Andris un Juris Šici nolēma sasēsties vienās kamanās. Nākuši arī pirmie panākumi, tikuši pat godalgotās vietās Pasaules kausu izcīņas posmos, licies, ka trase vaļā, taču kāds pieredzējis vācu speciālists teicis, ka īsta varēšana, pieredzes balstīta, atnākšot vien pēc gadiem astoņiem, desmit. Tā arī noticis.
Sākumā kamaniņnieku saimē Jānis darījis visu ko, vēlāk galveno enerģiju ziedojis tikai brāļiem. Pērn fiziskajos treniņos gan pievienojies Inārs Kilvlenieks un Elīza Tīruma. Nav bijis viegli, jo par brāļiem viņš visu zinot ar aptieķnieka precizitāti, bet ar pienācējiem vajadzējis taustīties, meklēt, ko katrs var un grib.
Saīsinātā formā brāļu divnieks pašu starpā tiekot dēvēts par Jurkām, jo kā citādi pa rāciju, runājot īsi un nepārprotami, nodēvēt šo ekipāžu. Tas gan nenozīmē, ka Juris divniekā būtu līderis, savu reizi tikpat stingri savu vārdu sakot arī Andris. Reizēm Juris tikai novelkot: „Ko tad es, Andris teica, ka jādara tā!” Tiesa, Juris pēc rakstura tāds šerpāks, pēc vārda kabatā nav jālien. Reizēm gadās, ka pēc Jura monologa Andris tikai novelk: „Izbļāvies, tagad miers?”
Otrs mūsu olimpiskais divnieks — Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš — savējo vidū ir vienkārši Pēči.
Abi brāļi viens otru lieliski izjūt, reizēm nekas nav pat jāpārrunā, saprotas bez vārdiem. Ne velti, radnieciskas saites kamaniņu divniekos nav retums.
Par brāļu galveno spēku treneris uzskata abu milzīgās darba spējas, mērķa izjūtu. Otrus tādus mūsu kamaniņu saimē Jānis nezinot. Arī tas, ka Juris tik ātri apgāza ārstu diagnozi — kādas tur kamanas, labi ja staigāsi! — liecina par milzu apņēmību, brāļa palīdzīgo plecu. Vērtējot gatavību olimpiskajām spēlēm, Jānis uzskata, ka Andris šoreiz bijis gatavs par 95 procentiem, Juris (ņemot vērā piedzīvoto) — par 80 procentiem, tātad iespējas vēl neesot izsmeltas.
Jurkasesot bezbailīgi, bet ne dulli, atzīst treneris. Tas vien, ka viņi vasarā ar 109 km/h bez aizķeršanās traucas pa betona trasi, to apliecina. To vēl tā pa īstam darot vienīgi vācieši. Tas esot ļoti nepieciešams, jo citādi pa vasaru neaizmirstoties centrbēdzes spēks, kamanu izjūta.
Tāpat mazajiem kamaniņu braucējiem un viņu treneriem Jānis iesaka pa pilnam izbaudīt iespēju braukt ar kamanām uz rolleriem pa asfaltu, tad ziemā trasē būs mazāk negaidītu pagriezienu. Arī kritienu.
BŪTU ES KONSTRUKTORS…
Kamaniņu būves atļautās robežas esot gana plašas un reizēm pat strikti nenosakāmas, būvniecības iespējas vēl ne tuvu neesot izsmeltas. Jānis atzīst, ka tas reizēm dzenot viņu izmisumā, jo trūkstot akadēmiskas konstruktora domāšanas. Par veiksmi viņš uzskata sadarbību ar lidmodelistu un labu aerodinamikas speciālistu Edgaru Koku, kas daudz darījis vēja pretspēka novēršanā. Kopīgiem spēkiem, vērīgi uzklausot brāļu izjūtas, kamanas pilnveidojas, taču vēl nav pilnība.
Vērtējot mūsu kamaniņu sportu kopumā, Jānis teic, ka pirmām kārtām tas balstīts uz iespējām trenēties un sacensties savā trasē, taču ne mazāk svarīgs ir treneru devums, kas dažkārt robežojas ar fanātismu. Lai gan kamaniņu braukšana nekad nekļūs par tautas sportu, jaunieši tomēr nāk un nāk, it sevišķi olimpisko medaļu gaisotnē.
Mazliet žēl, ka trūkst konkurences. Pēc Maijas Tīrumas aiziešanas no aktīvā sporta mums tā arī neatradās trešā braucēja, kas varētu tēmēt uz olimpiskajiem augstumiem. Elīzai Tīrumai un Ullai Zirnei viss it kā esot, bet meiteņu prātos Jānis dziļi nelien, atzīst, ka pamaz zināšanu par sportu sievietēm.
Vīriem konkurence lielāka, tagad esot jādomā, kā noturēt Ināru Kivlenieku, kura divi olimpiskie starti vēl nav pilnveidojušies LOV atbalsta cienīgā statusā. Pēc Jāņa ieskata, puisim iespējas ir, vienīgi pieredzējušais treneris iesaka mazāk nebūšanu saskatīt slieču, kamanu, vēja un citu traucējošu faktoru meklēšanā.
Iespējams, ka bronzas iespaidā savu nodomu mest mieru lielajiem startiem būs mainījis Mārtiņš Rubenis, kura braukšanas manieri Jānis uzskata par vienu no tīrākajām visu pasaules braucēju vidū. Bet tas lēnais starts… Tas bieži vien neļauj līdz galam izbaudīt Mārtiņa trases izjūtas. Puiša pieredze, tehniskās zināšanas lieti noder sekotājiem, taču Mārtiņa varējumam vajadzētu būt vismaz Turīnas (2006. g.) olimpisko spēļu augstumos, kad viņš finišēja trešais.
Aug Kristaps Mauriņš, spēcīgs un emocionāls (bieži vien pārlieku) braucējs, uz papēžiem min juniors Kristens Rozītis. Lielu talantu Jānis saskata Kristerā Aparjodā. Jaunietim Jānis novēl pilnveidoties it visā, lai reiz kļūtu patiesi nenotverams.
Mūsu otrajā divniekā — Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš — Jānis redz cienīgus komandas biedrus, arī sāncenšus, reizē novēlot viņiem labāk izjust biedra plecu, paļauties uz kopīgi darāmo.
Par Jurkām Jānis ir drošs, šīs nebija viņu pēdējā olimpiskās spēles. Kaut gan pie pēcolimpiskā galda viņi nesēdās ar zvērestā paceltām rokām — nākamreiz mēs būsim pirmie, tomēr mērķis palicis nemainīgs — reiz būt čempioniem. Citādi sportā dzīvot nav vērts!
Jānis LIEPA
Kamaniņu sporta treneris
Dzimis: 1957. gada 24. martā Tukumā
Izglītība: Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša astoņgadīgā skola, Tukuma 2. vidusskola, LVFKI
Sporta gaitas: trenējies tramplīnlēkšanā, ziemeļu divcīņā, kamaniņu sportā
Lielākie panākumi sportā : 5. vieta kamaniņu divniekā (kopā ar Vladislavu Žuku) PSRS Tautu spartakiādē, četrus gadus bijis PSRS junioru izlases dalībnieks
Trenera gaitas: no 21 gada vecuma sācis trenēt kamaniņu braucējus, divus gadus trenējis Igaunijas kamaniņu braucējus, 12 gadus strādājis Murjāņu sporta ģimnāzijā, tagad Latvijas izlasē brāļu Šicu treneris.
Viņa audzēknis Einārs Veikša startējis olimpiskajās spēlēs Sarajevā (1984. gads, 7. vieta divniekos kopā ar Juri Eisaku), Juris un Andris Šici — Turīnā (2006. gads, 7. vieta), Vankūvera (2010. gads, sudraba medaļas), Soči (2014. gads, bronzas medaļas divniekos un stafetē)
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Ingrīda, ir meita Madara (30), dēls Krišjānis (29)
Vaļasprieks: fotografēšana, velotūrisms, vējdēlis, remontdarbi mājā
