Slēpošana sajūgā ar zirgu un ledus šaušana
Daudzi sporta veidi šķiet jauni, moderni un pavisam nesen pie mums ieviesti. Tomēr, ja pāršķirsta nodzeltējušas avīžu lappuses un nopurina putekļus no arhīvos krātiem dokumentiem, izrādās — tie dīvainie un modernie sporta veidi Latvijā ir izmēģināti pirms gadiem 80 un pat senāk. Šoreiz par dažiem labi aizmirstiem jaunajiem ziemas sporta veidiem un to atrādīšanu Rīgas publikai.
Pagājušā gadsimta 20.—30. gados un arī pirms Pirmā pasaules kara sporta entuziasti Latvijā izmēģināja dažādus sporta veidus. Bija reizes, kad pirmatklājēji uzsāka sporta ēru un jaunais sporta veids aizgāja tautās. Citkārt jaunā disciplīna tika vien dažreiz izmēģināta, dažādu iemeslu dēļ aizmirsta, lai no jauna piedzimtu pēc dažām desmitgadēm. Daži sporta veidi kļuva ļoti populāri, bet tagad vairs par tiem nezinām. Taču, neraugoties uz dažādajiem jaunievedumu likteņiem, sporta celmlaužu aizrautība un ieguldītais darbs ir apbrīnas vērti.
SAVIENOTA SLĒPOTĀJA MĀKSLA AR ZIRGA ĀTRUMU
1931./1932. gada sezonu sporta biedrība Universitātes Sports un tās Slēpošanas sekcija plānoja ļoti rosīgu. Jau decembrī avīzes ziņoja, ka studentu sporta organizācija plāno dažādas aktivitātes ziemas sezonai Universitātes Sporta noīrētajā Rīgas hipodromā Antonijas ielas pagarinājumā (vēlāk šis posms kļuva par Grostonas ielu). Tur bija paredzēta slēpošanas punkta ierīkošana un dažādu sacensību norise. Bija iecerēts arī īpašs, rīdziniekiem neredzēts jaunums. “Bez tam uz Hipodroma skrejceļa tiks sarīkotas sacīkstes slēpošanā aiz zirgiem ar un bez kavēkļiem. Šis jaunievedums, domājams, stiprā mērā atdzīvinās mūsu kluso ziemas sportu [t. i., slēpošanu], kura darbība līdz šim norisinājās pa lielākai daļai ārpus Rīgas iedzīvotāju redzes aploka,” 1931. gada decembrī ziņoja avīze Brīvā Zeme.
Lielais notikums bija paredzēts Rīgas hipodromā 1932. gada 14. un 17. februārī kā Universitātes Sporta rīkotas starptautiskas slēpošanas sacensības divos posmos, kuru programmā tika izziņots arī skijörings. “Šīs sacīkstes ārzemēs guvušas lielu piekrišanu, jo te ir savienota slēpotāja māksla ar zirga ātrumu,” nezinātājiem skaidroja prese. Pirms sacensībām tika izvērsta diezgan plaša reklāmas kampaņa — notikums tika popularizēts uz afišu stabiem un populārākajos laikrakstos, liekot uzsvaru uz jauno sporta veidu — skijöringu jeb slēpošanu sajūgā ar zirgu. “Rīgas publikai taisni šis pēdējais slēpošanas veids būs visinteresantākais, jo tā viņu redzēs pirmo reizi. Te sacentīsies slēpotājs sajūgā ar zirgu, pie kam zirga mugurā vēl atradīsies jātnieks vaj jātniece,” pirms sacensībām ziņoja Brīvā Zeme.
Sporta veids noteikti bija jaunums, un saskaņā ar preses ziņām skijoringa sacensības Rīgā norisinājās pirmo reizi, taču slēpotāja šļūkšana aiz zirga dažviet Latvijā notikusi arī iepriekš. Vairāk jau pašam slēpotājam, nevis skatītājiem par prieku. Tā, piemēram, avīzes ziņoja, ka izcilais latviešu soļotājs Jānis Daliņš esot slēpojis ar zirgu pa Gaujas upes ledu. Lai pievilinātu skatītājus, tika izziņots, ka sacensībās hipodromā piedalīsies arī Daliņš, taču vēl pirms tam sportists informēja, ka nestartēs — pirmajā sacīkšu dienā noteikti ne. Viņam bez lieka riska bija jāgatavojas startam 1932. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Losandželosā savā galvenajā disciplīnā — soļošanā (lēmums izrādījās pareizs — tovasar Daliņš no Losandželosas pārveda sudrabu, kas bija pirmā olimpiskā medaļa Latvijai kā valstij).
Dienās pirms paredzētajām sacīkstēm Rīgas hipodroms tika gatavots sacīkšu norisei un sportisti trenējās. Treniņu laikā neiztika arī bez starpgadījumiem, traumu iespējamība bija augsta. “Bet kas tur pazibēja laukumā kā liels saulē apmirdzēts sniega mākonis? Tas, izrādās, trakojošs zirgs. Lūk, viņš jau pazūd aiz vārtiem uz ielas un velk sev līdzi jaunu slēpotāju Berg jkdzi. Pēdējā pakrīt, bet beidzot — viss laimīgi beidzas,” par notikumiem treniņa laikā ziņoja avīzes Pēdējā Brīdī korespondents.
NEREDZĒTS SPORTS RĪGĀ: SLĒPOTĀJU VELK ZIRGS, ZIRGU DZEN JĀTNIEKS
Ar šādu virsrakstu par sacīkšu pirmo dienu referēja populārais laikraksts Jaunākās Ziņas. Jaunais sporta veids bija izrādījies spēcīgs magnēts, un svētdien, 14. februārī, Rīgas hipodromā bija pulcējies prāvs skatītāju pulciņš — esot bijuši aptuveni 2000 klātesošo. “Plaši reklamētās starptautiskās Universitātes Sports rīkotās sacīkstes slēpošanā un skijoringā hipodromā bija modinājušas lielu publikas interesi. Kā gan sporta entuziasti lai izpaliktu, kur sola Rīgā vēl neredzētas sacensības. Vispirms slēpošana sajūgā ar zirgu,” ziņoja avīze. Skatītājiem gan nācās samierināties ar to, ka pirmajā dienā neviens ārvalstu sportists nepiedalījās, bet sacīkšu norise kavējās un ieilga. Taču jaunā sporta veida demonstrējumi sniedza gan neredzētus skatus, gan uzjautrinošus brīžus.
14. februārī skijoringa sacensības norisinājās vairākos braucienos četrās ieskaitēs. Visās distances garums bija 1200 metru. Galvenās sacīkstes bija Ministru prezidenta balvas izcīņas pirmais posms, kurā kungi cīnījās par Marģera Skujenieka dāvāto balvu. Dāmas jātnieces startēja atsevišķā konkurencē, bet arī tajā uz slēpēm aiz zirga bija vīrieši. Saskaņā ar laikrakstu sniegtajām ziņām vēl bija atsevišķas sacensības, kur piedalījās pusasiņu zirgu šķirnes, un studentu preses izdevuma Universitas balvas izcīņas pirmais posms.
Jāpiebilst, ka toreiz Rīgā aizvadītās sacīkstes atšķīrās no citviet pasaulē piekoptā skijoringa. “Še jātnieks vada zirgu, aiz kura streņģēs turas slēpotājs. Šāda veida sacensība stipri tomēr atšķiras no ārzemēs populārā skijöringa, kur zirgu jāvada pašam slēpotājam, bez jātnieka palīdzības,” informēja Jaunākās Ziņas. Tādēļ dažu aculiecinieku secinājums bija lakonisks — uzvarēja tie, kuriem bija labāki zirgi un jātnieki. “Galvenais jau te bija zirgs, jātnieks, bet arī slēpotājam, protams, vajadzīga sava maņa, it sevišķi pagriezienos lokos, kur dažs arī krita,” sprieda avīzes Latvis sporta apskatnieks.
Taču atkāpes no citur Eiropā piekoptā skijoringa noteikumiem — jātnieku izmantošana — tika pamatotas kā Latvijas apstākļiem atbilstošākais risinājums. “Šī rīcība tomēr attaisnojama, jo, tā kā pie mums šādas sacīkstes notiek pirmo reizi, tad nav arī sacīkstēm piemērotu zirgu. Jājamos zirgus, kādi figurēja vakar sacīkstēs, ir pilnīgi neiespējami laist tikai grožos, jo katrs grožu piesitiens pie sāniem katru zirgu satrakotu un tad no skrējiena arī nekas nevarētu iznākt,” nākamajā dienā pēc sacīkstēm rakstīja Brīvā Zeme.
LAIMĪGĀ KĀRTĀ LAUŽ TIKAI SLĒPES
Un ar visu to, ka Latvijas skijoringa versijā zirgu vadīt un savaldīt palīdzēja jātnieks, tik viegli nemaz neveicās. Aculiecinieki ziņoja, ka zirgi niķojās, slēpotājiem pietrūka veiklības un arī tiesnešiem īsti nav veicies. Kā jau pirmajā reizē. Tiesa, starpgadījumi izraisīja īpašu publikas interesi. “Pirmā sacensībā Lūsis, kas pusceļa gabalu turējās aiz Freda Suttes vadītā “Alaha” kā otrais, krita, laimīgā kārtā salaužot vienīgi slēpes,” informēja Jaunākās Ziņas. Šajā sāncensībā, kurā startēja jātnieki un slēpotāji ar pusasiņu šķirnes zirgiem, uzvaru izcīnīja Universitātes Sporta slēpotājs Edgars Gruzītis aiz O. Zālīša vadītā zirga Alraune.
Notikumi sacensībās ar jātnieču dalību lika pasmaidīt, un šoreiz Gruzītim vairs tik labi negāja. “Lielu jautrību skatītājos sacēla jātnieks, kuram zirgi nelabprāt gribēja klausīt. Pazīstamās sportistes Zinaidas Liepiņas “Alraune” devās ar visu slēpotāju Reini streņģēs uz staļļiem. Jātniecei beigās tomēr izdevās dabūt “Alrauni” uz ceļa un laimīgi vēl beigt distanci kopā ar Reini kā otrai, kamēr trešā sacensības dalībniece Jēkabsons uz “Devīzes” pazaudēja savu slēpotāju studentu Gruzīti jau distances sākumā, bet Bergs vadītā “Hūna” ar stud. Dzenīti streņģēs palika stāvam pie starta,” detalizēti rakstīja Jaunākās Ziņas. Šajā sacīkstē uzvarēja sporta biedrības Union slēpotājs Lūsis aiz jātnieces Egertes vadītā zirga Kalifa.
Dienas galvenajās sacensībās — Ministru prezidenta balvas izcīņas pirmajā braucienā — pie starta līnijas uz slēpēm stājās plašākai sporta sabiedrībai pazīstamāki sportisti. Vieglatlēts Arturs Motmillers Latviju savulaik bija pārstāvējis vasaras olimpiskajās spēlēs skriešanas garajās distancēs, kļuvis par daudzkārtēju Latvijas meistaru jeb čempionu dažādās skriešanas un slēpošanas distancēs. Kārlis Bukass arī bija zināms vieglatlēts — gargabalnieks un slēpotājs. Cits plaši pazīstams dalībnieks bija savulaik daudzpusīgais sportists Roberts Plūme, kurš tagad arvien vairāk pievērsās sporta organizatoriskajam darbam un bija Universitātes Sporta priekšnieks. Arī Plūme bija vairāku Latvijas čempiona titulu īpašnieks dažādos sporta veidos, ieskaitot distanču slēpošanu. Turklāt Roberts Plūme arī bija olimpietis — savulaik Latviju bija pārstāvējis gan ziemas olimpiskajās spēlēs kā slēpotājs, gan vasaras — kā riteņbraucējs.
Meistaru sacensībā arī tika uzrādīts dienas ātrākais laiks — 1200 metri tika pievārēti 1 minūtē un 42,5 sekundēs, ko paveica slēpotājs Roberts Plūme aiz O. Zālīša vadītā zirga Wunderbär. Līdz ar to šī komanda uzvarēja Ministru prezidenta balvas izcīņas pirmajā braucienā. Bukass palika otrajā vietā, Motmillers — trešajā. Sākumā dažviet presē tika ziņots, ka Bukass ticis diskvalificēts, taču jautājums tika atrisināts, un nākamajā posmā viņš cīņu varēja turpināt. Plūme ar to pašu jātnieku un zirgu pēc tam izcīnīja pirmo vietu arī Universitas balvas izcīņas pirmajā braucienā, kur Motmillers palika otrajā vietā. Cīņu par Ministru prezidenta un Universitas balvām bija paredzēts turpināt otrajos braucienos 17. februārī.
MINISTRU PREZIDENTA BALVU IZCĪNA OLIMPIETIS PLŪME
Trešdien, 1932. gada 17. februārī, Rīgas hipodromā atkal pulcējās jaunā sporta veida celmlauži un vērotāji. Galvenā sacīkste bija Ministru prezidenta balvas izcīņas otrais brauciens, kur intrigas un pārsteigumu nebija. Kā ziņoja prese, viegli uzvarēja un abu braucienu kopvērtējumā balvu izcīnīja favorīti — slēpotājs R. Plūme un jātnieks O. Zālītis ar zirgu Wunderbär. Šī pati ekipāža uzvarēja arī Universitas balvas izcīņas braucienā, izcīnot savā īpašumā arī studentu preses godalgu. Abos braucienos otrajā vietā ierindojās Kārlis Bukass. Jāpiebilst, ka todien nestartēja viens no pretendentiem — Arturs Motmillers. Iemesls — zirgu maiņa. “Motmillers atsacījās šoreiz startēt, jo viņam sacensību rīkotāji liedzās dot to pašu zirgu “Ananasu”, aiz kura M. [Motmillers] bija braucis pag. reizē,” informēja Jaunākās Ziņas.
Todien uz sacīkstēm bija paguvuši ierasties arī Somijas sportisti, un tādēļ varēja norisināties starptautiska sacensība skijoringā — Universitātes Sports balvas izcīņa (arī 1200 metru distancē). Šajā braucienā uzvarēja somu slēpotājs Veine Saress (Väinö Sares) aiz Freda Sutes vadītā zirga Allaha. Otrajā vietā palika Universitātes Sporta slēpotājs Alberts Riekstiņš. Taču Riekstiņam izdevās labi nostartēt noslēdzošajā braucienā — skijoringā ar priekšā došanu jeb handikapu. Avīze Pēdējā Brīdī rakstīja: “1200 m handikapa braucienā uzvarēja students Riekstiņš aiz Peckava vadītās “Alraunas” — deva priekšā pārējiem 60 mtr.” Šajā braucienā otrajā vietā palika Kārlis Bukass.
Šie četri braucieni nebija vienīgie 17. februārī paredzētajā skijoringa programmā. Proti, pirms sacīkstēm tika ziņots: “Notiks arī izveicības sacīkstes slēpošanā sajūgā ar zirgu, kur būs jāpārvar zināmi šķēršļi.” Te gan skatītājiem bija nācies piedzīvot vilšanos — veiklības sacensības tomēr izvērtās par neveiklības demonstrējumiem. Prese ziņoja, ka dalībnieki nav varējuši izpildīt uzdevumus, slēpotāji gāzās un bijusi nesaprašana par uzdevumiem. “Bija vairāki pārpratumi, bet visvairāk veiklības demonstrējumā sajūgā ar zirgu, kur dažs sajūgs pat lāgā nezināja, kas ir viņa uzdevums,” ziņoja avīze Latvis.
Jāpiebilst, ka par sacensību organizēšanu jaunajā sporta veidā Universitātes Sports un tā priekšnieks Roberts Plūme saņēma bargu opozīcijas kritiku. Šķiet, visskaļāk neapmierinātību pauda Universitātes Sporta vadībai diezgan naidīgais laikraksts Students, kurš norādīja, ka jaunās sacensības Roberts Plūme rīkojis vien sevis reklamēšanai. “Protams, ka tad arī nevienu nepārsteidza tas, ka uzvaru guva pats R. Plūme, jo viņš taču bija parūpējies, lai min. prez. M. Skujenieks ziedotu sacīkstēs goda balvu,” 1932. gada martā rakstīja avīze Students. Rīkotāji saņēma arī nopēlumu par organizatoriskajām nepilnībām.
Skijoringa sacīkstes pēc pirmā lielā pasākuma 1932. gada februārī tomēr sporta programmā neieviesās. Turpmāk vēl bija daži mēģinājumi organizēt šādas sacīkstes, bet tie drīzāk bija izņēmumi ,nevis sistēma. Tā, piemēram, jau 1932. gada 28. martā, Otrajās Lieldienās, Rīgas hipodromā Universitātes Sports organizēto sacīkšu programmā bija paredzēti vairāki skijöringa braucieni. Bet atkušņa dēļ izdevās noturēt tikai vienu — handikapa braucienu 1200 metru distancē. Spriežot pēc preses aprakstiem, šoreiz tas bijis īstais skijorings — distancē devušies slēpotāji ar zirgiem, bet bez jātniekiem. Šajās sacensībās ar priekšā došanu uzvarēja Edgars Gruzītis, bet otrajā vietā palika Alberts Riekstiņš.
Skijorings toreiz neiesakņojās uz palikšanu, bet atgriezās pēc dažām desmitgadēm jau motorizētā versijā — slēpotājs aiz motocikla. Aizvadītā gadsimta 70. gadu pirmajā pusē šajā sporta veidā sāka aizvadīt Latvijas čempionātus.
PLETĪZERU GRŪŠANA
Cits jaunais vai, precīzāk, labi aizmirsts vecais sporta veids ir kērlings. Rīgas prese to popularizēja jau 20. gadsimta sākumā. Piemēram, avīzes Rigasche Zeitung pielikumā Sport 1907. gada 27. februārī (pēc vecā stila — 14. februārī) tika publicēts plašāks raksts par to, kas ir kērlings un kā to spēlē. Gan pirms, gan pēc tam preses atreferējumos par ārzemēs notikušiem sporta pasākumiem tika pieminēts šis sporta veids. Iespējams, kādreiz atradīsies ziņa, ka kādi entuziasti pamēģinājuši to uzspēlēt Rīgā jau tad. Bet pirmās drošās ziņas par mērķtiecīgu kērlinga ieviešanu Latvijā attiecas uz 30. gadu beigām.
Latvijas sportistiem bija iespēja kērlingu novērot 20. gs. 20.—30. gados sacīkstēs ārzemēs. Tā latviešu hokejisti, kuri 1931. gada februārī piedalījās t. s. strādnieku ziemas olimpiādē Mircušlāgā (Austrijā), tur redzēto kērlingu bija nokristījuši par pletīzeru grūšanu, t. i., gludekļu grūšanu. Tolaik mūsu prese, piemēram, žurnāls Atpūta un laikraksts Pēdējā Brīdī, šad tad publicēja arī fotoattēlus ar kērlinga spēles ainām ārzemēs. 30. gadu otrajā pusē publikācijas kļuva arvien nopietnākas. Piemēram, 1937. gada janvārī žurnāls Atpūta publicēja Eduarda Tūbeļa speciālrakstu par kērlingu, bet 1938. gada oktobrī avīze Sporta Pasaule šo sporta veidu popularizēja ar Ērika Miesnieka rakstu. Lasītāji tika informēti par spēles norisi un specifiku.
Nopietnāki soļi kērlinga virzienā tika sperti 1938./1939. gada sezonas sākumā, kad iniciatīvu uzņēmās Latvijas Darba kameras (LDK) Sporta un atpūtas birojs. “Pavisam noslēpumainas lietas klusībā gatavo LDK laivu mājas meistars A. Siliņš. Vakaros, kad neviens neredz, viņš steidzīgi virpo 30 cm lielas, pus ozola, pus bērza puslodes, apkaltas dzelzs riepu, rokturi vidū — taču tuvākus paskaidrojumus nesniedz. Daudz runīgāks nav arī Sporta un atpūtas biroja vadītājs V. Cers. Būšot kaut kas priekš tādiem, kas neprotot ne slēpot, ne slidot, viņš saka. Aptaujājoties pie viena un pie otra, pamazām tomēr noskaidrojas, ka Sporta un atpūtas birojs organizē ārzemēs noskatītu “ledus šaušanu” jeb “kerlingu”,” 1939. gada janvāra sākumā ziņoja Latvijas Darba kameras izdotā avīze Darba Dzīve. Tobrīd ieceres vēl bija neskaidras, vai “ledus šaušana” tiks organizēta uz Rīgas pilsētas kanāla ledus vai kādā no slidotavām. Ledus laukumu apsaimniekotāji uz jauno sporta veidu raudzījās ar bažām, satraucoties, ka tas sabojās ledus klāju.
LATVIJAS KĒRLINGA DZIMŠANAS DIENA?
Lielais notikums bija 1939. gada 21. janvārī, kad Latvijas Sporta Biedrības slidotavā Valdemāra ielā 65—67 (tagad — Rīgas 49. vidusskolas teritorija) treneris Rihards Dekšenieks iepazīstināja sporta draugus un žurnālistus ar jauno sporta veidu. Jā, tieši tas pats Dekšenieks, kurš bija arī Latvijas basketbola izlases treneris un menedžeris. Arī tad, kad mūsu puiši 1935. gadā izcīnīja pirmo Eiropas basketbola čempionu titulu. “Mācīsimies kerlingu! Latvijas čaklais treners Rihards Dekšenieks ilgāku laiku domājis par mūsu sporta draugu iepazīstināšanu ar ledusspēli — kerlingu. Šī spēle ļoti izplatīta Vakar-Eiropā un viņu piekopt var arī vecākas paaudzes ļaudis, jo kerlings neprasa sevišķu piepūli un lielu izturības vajadzību. Dekšenieks pagatavojis kerlingam nepieciešamos piederumus un šodien plkst. 13 LSB slidotavā viņa vadībā notiks pirmais kerlinga spēles demonstrējums mūsu zemē, kas sporta interesentos var radīt lielu interesi,” pasākuma dienā rakstīja Sporta Pasaule. Citviet presē tika ziņots: “Pirmie “kerlinga” spēlētāji būs galvas pilsētas strādnieku arodbiedrību sporta kopu dalībnieki. Arodbiedrību sporta kopas jauno atjautīgo ledus spēli, kas vingrina nevien fiziskos spēkus, bet ir arī liels pārbaudījums spēlētāju izdomai un aprēķina spējām, pārņēmušas no Anglijas un sniegoto Alpu zemju sportistiem.”
Latvijas Darba kameras Sporta un atpūtas biroja darbinieku rīkotā demonstrācija bija raisījusi interesi. Visticamāk, ka daudziem klātesošajiem 1939. gada 21. janvārī uz ledus redzētais palika svešs un nesaprotams, taču tika ziņots par lielu ieinteresētību. “Tik varmācīgu apiešanos, kā pag. sestdien, Latvijas sporta biedrības slidotavas ledus klajs droši vien sen nebija piedzīvojis. Dzelzīm kaltas puslodes gāja krustām šķērsām, un spožas ledus dzirkstis šķīda skanēdamas sāņus,” rakstīja Darba Dzīve. “Tas tā tikai sākumā kamēr spēli vēl neprot,” skaidroja treneris Rihards Dekšenieks.
“Treners R. Dekšenieks nostājās uz ledū novilktas sarkanas strīpas, saņēma 7,5 kg. smago puslodi aiz kāta un, sašūpojis to, slaidā metienā aizlaida pāri ledus klājam. Klusi grabēdama, ripa slīdēja gandrīz līdz slidotavas pretējam krastam, tad uzskrēja virsū melnam koka klucītim un apstājās sarkanu riņķu vidū,” ziņoja Latvijas Darba kameras avīze. Veiksmīgā epizode raisījusi klātesošo uzmanību, un pēc brīža vērotāji iekarsa un bija gatavi iesaistīties. “Spēles gars bija sācis valdīt. Dalībnieki nosvieda mēteļus un turpat uz vietas saorganizēja komandas: vecmeistari, iesācēji, “kātu lauzēji” un t. t. Ripas grabēja, ledus šķīda, bet pāri visai slidotavai skanēja vareni cīņas saucieni. Kerlings iekaroja sportistu sirdis,” par 1939. gada 21. janvārī notikušo jaunā sporta veida atrādīšanu rakstīja Darba Dzīve.
JAUNS NOSAUKUMS — LEDUS RIPAS SPĒLE
Nākamajā, 1939./1940. gada, sezonā Latvijas Darba kameras sporta organizatori un arodbiedrību sportisti kērlinga lietām pievērsās vēl nopietnāk. Sezonas sākumā norisinājās Ķīmiskās rūpniecības strādnieku arodbiedrības darbinieku ledus šaušanas jeb kērlinga sacensības uz Daugavas attekas ledus pie Ķengaraga sporta laukuma. Sacensībās startēja aptuveni 50 abu dzimumu dalībnieku. “Pie kam sajūsma bijusi tik liela, ka gandrīz visām ripām kerlinga spēlētāji nolauzuši kātus,” pēc sacensībām 1940. gada janvāra sākumā ziņoja Darba Dzīve. Interese arodbiedrībās par kērligu tikai auga, un tika ziņots, ka akciju sabiedrības Degviela sportisti savām vajadzībām pieprasījuši pilnu kērlinga komplektu.
1940. gada februāra nogalē Latvijas Darba kameras avīze varēja ziņot, ka tosezon jau aizvadītas piecas ledus ripas jeb kērlinga spēles. Tagad vēl nesen ieviestais nosaukums ledus šaušana tikai aizstāts ar — ledus ripas spēle. “Pie spēles veida kā tāda, Kamera [LDK] pieturējusies pie Holandes spēles veida, tikai ledus ripu materiāls, svars un izveidojums jau ir pavisam citāds, tas piemērots mūsu spēlētājiem un ledus apstākļiem. Lai gan šis spēles veids ir pavisam īpatns un jauns, tad tomēr jau šinī gadā arodbiedrības noturējušas 5 sacensības ar vairāk kā divi simti dalībniekiem,” informēja Darba Dzīve. Latvijas Darba kamera kērlingam bija izstrādājusi arī noteikumus, kas bija pielāgoti dažādiem vecumiem, dzimumiem, nosakot atšķirīgu akmeņu (tolaik saukti — ledus ripas) svaru un laukuma izmērus. “Sevišķs noteikums paredz, ka, izlidinot ripu, dalībniekiem aizliegts pielietot jebkādus līdzekļus, kas būtu vērsti pret kāju slīdēšanu uz ledus, apaviem ir jābūt ar gludām zolēm, pagatavotām no ādas, tūbas vai gumijas, tā tad “naglenes” izslēgtas,” piebilda Darba Dzīve.
PIRMĀS MEISTARSACĪKSTES!
Arodbiedrību sportistu interese par jauno sporta veidu bija tiktāl pieaugusi, ka Latvijas Darba kameras Sporta un atpūtas birojs nolēma 1940. gada 10. martā rīkot ledus ripas meistarsacīkstes. Februāra beigās jau tika publicēts meistarsacīkšu reglaments, kurā bija atrunātas visas detaļas, sākot ar sacensību datumu un beidzot ar iedalījumu grupās. Sacensības bija iekšējs Latvijas Darba kameras pasākums, kas paredzēts tās paspārnē startējošiem arodbiedrību sportistiem. Ledus ripas meistarsacīkstēs piedalīties varēja tikai arodbiedrību biedri un to ģimenes locekļi, uzrādot sporta kopas dalībnieka apliecības, liecināja sacensību reglamenta otrais paragrāfs.
Latvijas Darba kameras meistarsacīkstes tika aizvadītas plānotajā 10. martā Ģimnāziju un universitātes slidotavā, kas tosezon atradās kādreizējā Union laukumā Elizabetes ielā, 15. maija dārzā (tagad — Kronvalda parks). Startēja aptuveni 150 sportistu, kuri piedalījās gan individuālajās sacensībās, gan komandu sastāvos. Daudziem rīdziniekiem šīs sacensības bija pirmā reize, kad viņi redzēja, kā spēlē kērlingu. Pat specializētais izdevums Sporta Pasaule ziņoja, ka 10. martā pirmo reizi Latvijā notikušas sacīkstes ledus ripas spēlē jeb kērlingā, kas neatbilda īstenībai. Arodbiedrību sportisti tobrīd jau bija aizvadījuši vairākas sacīkstes. Turklāt Latvijas Darba kamera togad jau bija svinējusi kērlinga gada jubileju. “Ja “Ledus ripas” spēle šā gada 21. janvārī svinēja savu pirmo gada dienu, tad tagad tai jau ir arī savi meistari — pirmie Latvijā šai jaunajā ziemas sporta veidā,” pēc sacensībām 1940. gada martā rakstīja Darba Dzīve.
Presē varēja lasīt, ka ir liela interese par 10. martā notikušajām sacīkstēm, kā arī par to dalībnieku aizrautību. Meistarsacīkstes norisinājās dažādās vecuma un dzimuma grupās, lai cīņa būtu līdzvērtīgāka. Prasmju līmenis, kā jau iesācējiem, bija diezgan līdzīgs. “Cik varēja vērot, tad visi sacensību dalībnieki spējās rādījās līdzīgi, jo nebija tādu, kas jau būtu trenējušies un šim nolūkam speciāli gatavojušies, tādēļ arī no sākuma lingotās ripas gāja visur kur, bet ne tur, kur tās bija domātas. Tāpat gāja ar spēka pielietošanu, viena otra ripa “sadalījās reizinātājos” no sacensoņa stiprā metiena, un daudzas tik tikko pārsniedza soda līniju, kaut gan vēlāk, kad ledus apstākļi vēl vairāk pasliktinājās un ripu lingošana likās grūtāka, sacensību dalībniekiem nācās ripas “valdīt”, lai tās neskrietu mērķim pāri, jo distanci, ņemot vērā ledus apstākļus, sacīkšu sākumā samazināja,” par Latvijas Darba kameras meistarsacīkšu norisi ziņoja Darba Dzīve.
Meistari tika noskaidroti dažādās individuālajās grupās vīriešiem, par čempioni sievietēm kļuva V. Krūze. Vīriešu komandu sacensībās uzvarēja komanda Lenta, atstājot otrajā vietā Latvijas kokvilnas vienību. Savukārt sieviešu komandu konkurencē uzvarēja Delka, bet 2. vietā — Juglas manufaktūra. Sacensību kopvērtējumā vislabākos rezultātus bija uzrādījuši tekstilnieki, un Latvijas Darba kameras Sporta un atpūtas biroja vadītāja V. Cera dāvāto balvu labākai arodbiedrībai izcīnīja Tekstilrūpniecības arodbiedrība.
Kērlings, lai arī kāds tas izskatījās 30.—40. gadu Rīgā, drīz pazuda no Latvijas sporta darba kārtības. Bet 21. gadsimtā tas atkal ir atgriezies. Atdzimšanu ir piedzīvojuši arī citi sporta veidi. Savulaik tika izmēģināti un pat ieviesti vairāki ziemas sporta veidi, kas bija gadu desmitiem aizmirsušies. Tā, piemēram, vēl pirms Pirmā pasaules kara tika popularizēts skeletons, kurš ir uzplaucis tikai tagad, kad mums ir savs skeletona karalis. Arī bendijam (hokejam ar bumbiņu) bija jāpazūd, lai atgrieztos 21. gadsimtā.
